TEKSTI RIETUMEIROPAS ĒTIKAS VĒSTURĒ 1.daļa

TEKSTI RIETUMEIROPAS ĒTIKAS VĒSTURĒ

ANTOLOĢIJA


I. daļa


Antīkā pasaule un agrā kristietība




Sastādījis Andris Rubenis





ARHAISKĀ UN KLASISKĀ GRIEĶIJA.. 5
Homērs (8. gs. p.m.ē.) 5
“Īliada”. 5
“Odiseja”. 7
Hēsiods (ap 700 p.m.ē.) 7
“Teogonija”. 7
“Darbi un dienas”. 8
Septiņi grieķu gudrie. 11
Solons (ap 640–ap 560 p.m.ē.) 12
“Lablikumība” (“Eunomija”) 12
Aishils (525--465 g. p.m.ē.) 14
“Ziedotājas”. 14
“Labvēlīgās”. 14
Sofokls (ap 496--406 g. p.m.ē.) 15
“Antigone”. 15
“Valdnieks Oidips”. 20
Euripīds (ap 485--406 g. p.m.ē.) 20
“Elektra”. 20
Pindars (ap 522--441 p.m.ē.) 21
Hērodots (starp 490 un 480–ap 425 p.m.ē.) 22
“Vēsture”. 23
Tukidīds (ap 460--396 p.m.ē.) 25
“Peloponēsas kara vēsture”. 25
Politiskā un profesionālā atbildība. 28
Atēnu pilsoņa zvērests. 29
Atēnu tiesneša zvērests. 29
Hipokrata zvērests. 29
Dēmostens (384--322 p.m.ē.) 30
“Trešā runa pret Filipu”. 31
Sievietes tikumiskais statuss. 31
Vīra un sievas attiecības. 31
Vīrieša un sievietes attiecības mītā. 35
Mīts par Pandoru. 36
Hēsioda padoms par sievas ņemšanu. 39
Hiponakts. Dzeja. 40
Menandrs. Komēdija. 40
Diogens Lāertijs. Sokrats. 40
Sēmonīds no Samorgas. Dzeja. 40
Sēmonīds par sievu. 44
Teognīds. Dzeja. 44
Sofokls. Trāhīnietes. 45
Euripīds. Traģēdijas. 45
Ksenofonts. Mājsaimniecība. 47
Homoerotija. 53
Platons. “Dzīres” (“Symposion”) 53
Ksenofonts. “Dzīres” (“Symposion”) 54
PIRMSSOKRATIĶI. 55
Anaksimandrs (ap 611--546 p.m.ē.) 55
Hērakleits (ap 500--480 p.m.ē.) 55
Ksenofans (6. gs. p.m.ē.) 57
Pītagors (ap 585--525 p.m.ē.) 59
Dēmokrits (ap 460--370 p.m.ē.) 60
SOFISTI. 64
Sofismi 64
Sofistu fragmenti 64
“Dubultrunas” (“Dissoi Logoi”) 65
Platons: Protagora mīts. 65
Platons: sofistu kritika. 67
SOKRATS (470/469--399 p.m.ē.) 67
Ksenofonts. “Atmiņas par Sokratu” (“Apomnhmoneymata) 67
Diogens Laertijs. 71
KIRĒNAS SKOLA.. 73
Aristips. 73
PLATONS. 75
Platona līdzības un to ētiskā nozīme. 75
Sofistu morāles kritika. 84
Trīs labā veidi 87
Četri kardinālie tikumi ideālajā valstī 88
Platona piedāvātie soda mēri “Likumos”(“Nomoi”) 90
ARISTOTELIS (384--322 p.m.ē.) 91
“Nikomaha ētika”. 91
EPIKŪRS (341--270 p.m.ē.) 99
“Galvenās domas” (“Kypiai doxai”) 99
“Epikūra galvenās gudrības” (“Epikoyroy prosphronēsis”) 99
Fragmenti 100
Vēstule Menoikejam.. 101
Tits Lukrēcijs Kārs (ap 99--55 p.m.ē.). “Par lietu dabu” (“De rerum natura”) 103
KINIĶI. 111
Diogens Lāertijs. 111
Par Antistenu (ap 450--ap 360 p.m.ē.) 111
Par Diogenu (miris ap 330--320 p.m.ē.) 112
Antistens. Sacerējumu un sarunu fragmenti 114
Diogens. Apotegmas. 115
STOISMS. 115
Agro stoiķu fragmenti 116
Zenons (ap 336--264 p.m.ē.) 116
Kleants (miris ap 232 p.m.ē.) 118
Vēlās stoas galvenās atziņas. 119
Filosofija. 119
Tikumiskā pozīcija. 120
Dzīve saskaņā ar dabu. 121
Dvēsele, gars un ķermenis. 121
Brīvība. 122
Gudrais. 122
Memento mori 123
Lūcijs Annejs Seneka (4 p.m.ē.--65 m.ē.) 124
Epiktēts (50--138) 127
Marks Aurēlijs Antonīns (122--180) 131
SKEPTICISMS. 134
Seksts Empīriķis (ap 200--250) 134
PLOTĪNS (ap 204--270) 136
“Eneādas”. 136
Porfīrijs. “Plotīna dzīve”. 147
JAUNĀ DERĪBA.. 148
Cilvēka grēcīgums un ticība. 148
Mīlestība. 152
Likums un žēlastība. 155
Debesu valstība. 158
Sieviete Vecajā un Jaunajā Derībā. Teologi par sievieti 159
TERTULLIĀNS (ap160--ap 222) 163
Atziņas. 163
“Par sievietes sakārtotību” (“De cultu feminarum”) 164
“Par jaunavības aizklāšanu” (”De virginibus velandis”) 167
ALEKSANDRIJAS KLĒMENTS (ap 150–pirms 215) 168
“Pedagogs” (“Paidagogos”) 168
Ko, atklāti par to norādot, mūs māca pedagogs. 168
Kā jāizturas pret dzeršanu. 169
Par bērnu piedzimšanu dievbijīgu kristiešu laulībā. 177
Pret izskaistināšanās mākslu. 178
Pret vīriešu dzīšanos pēc modes. 178
AUGUSTĪNS (354--430) 179
“Par brīvo lēmumu” (“De libero arbitrio”). Otrā grāmata. 179
Pirmā nodaļa. 179
Otrā nodaļa. 180
Trīspadsmitā nodaļa. 180
“Par žēlastību un brīvo lēmumu” (“De gratia et libero arbitrio”) 180
“Par kristīgo doktrīnu” (“De doctrina christiana”) 182
Septītā nodaļa. 182
“Atzīšanās” (“Confessiones”) 183
VIII. grāmata. 183
XI. grāmata. 188
”Einhiridions” (”Enchiridion”) 195
Fragmenti par ētiku. 199
Slavenākie Augustīna izteicieni 212
BOĒCIJS. 214
”Par Mierinājumu filosofijā” (”De consolatio philosophiae”) 214
I. grāmata. 214
II. grāmata. 221
III. grāmata. 228
Boēcija slavenākās definīcijas. 235

ARHAISKĀ UN KLASISKĀ GRIEĶIJA


Homērs (8. gs. p.m.ē.)

“Īliada”[1]

[Glauks par saviem tikumiem]
Esmu Hipoloha dēls; par tēvu es godāju viņu;
Mani tas sūtīja šurpu un mācību deva jo krietnu --
Visur un vienmēr būt krietnam, daudz pārākam arī par visiem,
Kaunu nedarīt dižajiem senčiem, kas drošāki vīri
Bijuši Efiras zemē un Likijas plašajos laukos.
Tāda man cilme, un asinīm tādām es lielīties varu. [VI, 206--211]
.......
[Kauna tikumiskā nozīme]
Draugi, jel esiet kā vīri! Lai drosmes jums netrūktu krūtīs!
Kaunēties nākas jums vienam no otra, kad iesākas cīņa!
Tur, kur valdījis kauns, būs kritušu mazāk kā dzīvu.
Bēgošiem slava nav lemta, nav glābiņa, pārnākot mājās. [V, 529--532]
........
[Kauna tikumiskā nozīme]
Vai man, ja tagad es bēgtu pa vārtiem un paglābtos mūros!
Uzbruks man Polidamants pats pirmais ar dzēlīgiem vārdiem;
Agrāk viņš padomu deva uz Troju vest trojiešu rindas,
Tieši tai ļaunajā naktī, kad Ahilejs cēlās uz cīņu.
Tobrīd man netikās klausīt, bet būtu daudz labāk tā bijis.
Trojiešu tautu aiz neapdomības es iegrūdu postā.
Kauns man no trojiešiem būtu un trojietēm garajās drēbēs.
Kaut tik kāds neteiktu kādreiz, kas spēkā daudz vājāks par mani:
-- Hektors ir apkāvis tautu, jo spēkam viņš ticēja savam. --
Tiešām tā trojieši teiks. Bet simtreiz nu būtu man labāk
Iziet Ahilejam pretī un atgriezties, uzvarot viņu,
Jeb man pašam ar slavu krist cīņā pie Īlijas vārtiem. [XXII, 99--110]
.......
[Tikumu izpratne]
Niecīgam vīram tad piedzima dēls, krietnāks un labāks par tēvu.
Tikumu tam bija pulka – daudz spēka un veiklības cīņā.
Gudrībā bija pats pirmais starp labākiem Mikēnu vīriem. [XV, 640--643]
.......
[Tikumiskās prasības vadonim]
Slavenais Atreja dēls, uz priekšu tu arī pret citiem
Taisnīgāks esi! Pavisam nav negods, ja vadonis arī
Izlīgst ar vīru, kaut pats viņš tam uzbrucis pirmais. [XIX, 182--184]
.......
[Slava]
Gluži tā es, ja likteni tādu man lēmuši dievi,
Gulēšu kritis, bet tagad sev iegūšu raženu slavu. [XVIII, 120--121]
.......
[Kara nosodījums]
Riebīgāks esi [par Areju – A.R.] par visiem, kas Olimpa mitekļos dzīvo.
Mūžam tev tīkamas ķildas, tev tīkami kari un kaujas. [V, 890--891]
.......
[Laime un nelaime]
Laimīgie debesu dievi lēmuši likteni rūgtu –
Bēdās un sirdsēstos skumt, bet pašiem bez rūpēm rit dzīve.
Divas uz Kronīda sliekšņa stāv amforas dižas un cēlas:
Balvas viņš dala no tām. Ir nelaime viena no viņām,
Otra ir laime un prieks. Kam varenais zibeņu metējs
Devis no vienas un otras, tam raizes un prieki nāk dzīvē.
Bet, kam tik raizes vien lēmis, tas kaunā un negodā dzīvo.
Trūkums un sāpes to vajā arvienu pa auglīgo zemi,
Atstāts pa pasauli klejo: ne dieviem, ne mirstīgiem tīkams [XXIV, 525--533]
.......
[Cilvēka dzīves vērtība]
Pasaulē nava nevienas par cilvēku nelaimīgākas
Dzīvības dvašas, kas elpo virs zemes un kustas pa pīšļiem. [XVII, 445--447]

“Odiseja”[2]

[Taisnība]
Mūžīgi laimīgiem dieviem nav tīkami varmāku darbi.
Taisnība, tikumi krietni starp mirstīgiem tīkami viņiem.
Arī slepkava, laupītājs ļaunais, kas piepeši uzbrūk,
Sirodams svešajās zemēs, ja Zevs tam guvumu devis,
Pienācis tuvu ar pilnajiem kuģiem pie dzimtenes krastiem,
Nomokās nojautā baigā, ka kādreiz tam atriebsies dievi. [XIV, 82--88]
.......
[Krietnums]
Mirstīgiem ļaudīm virs zemes maz dievu ir, dzīvībai lemtu.
Ja kam ir cietsirdīgs raksturs un cietsirdīgs bijis pret citiem,
Visi tam novēl tik ļaunu, līdz kamēr tas dzīvo virs zemes,
Un, kad tas šķirsies no dzīves, to apmētā tikai ar lāstiem.
Bet, ja kam krietna ir sirds, ja arī tā domas ir krietnas,
Teicamo slavu pa pasauli plašo starp mirstīgiem ļaudīm
Svešnieki atnes, un visi to dēvē par cildenu vīru. [XIX, 328--334]


Hēsiods (ap 700 p.m.ē.)

“Teogonija”[3]

[Dievu dzīve un tikumi]
Līksmi kur dzīro. No lūpām plūst viņām [mūzām – A. R.] tīkamas skaņas –
Dziedot par likumiem, viss kam ir pakļauts, par tikumiem cēliem,
Dieviem kas piemīt. [66--67]
.......
Arī vēl Moiras un Kēras, kas nepielūdzami soda,
[Lahesi, Atropu, Kloto, kas visiem mirstīgiem ļaudīm,
Tikko kā dzimuši viņi, lemj laimes un nelaimes dienas,]
Vērīgi seko gan dievu, gan cilvēku nekrietniem darbiem.
Tikmēr nerimstas īgnumā niknā šīs dievietes cēlās,
Kamēr nesoda bargi ikvienu, kas noziedzies smagi. [217--222]
.......
Ierodas viņa [Hekate – A.R.] pie tā, kam ir vēlīga, palīdz tam labprāt;
Tautas sapulcēs katrs, ko atbalsta viņa, gūst sekmes.
Dieve, kad varoņu vīri uz drausmīgo karu jož bruņas,
Tūdaļ viņiem nāk talkā, lai katram, kam jūt viņa līdzi,
Uzvaru vēlīgi dotu un piešķirtu slavu un godu;
Arī tiesā tā sēstas ar cienītiem valdniekiem kopā;
Atkal nāk palīgā viņa, kad vīri uz sacīkstēm dodas, --
Vienmēr tad dieviete vīriem ir klāt, sniedz atbalstu viņiem. [429--437]
.......

“Darbi un dienas”

[Tikumu kritika]
Podnieks mēdz podnieki skaust, ar namdari namdarim ķilda,
Ubags ir ubagam naidīgs, nav dziedonis dziedonim vēlīgs.
Brāli mans Pers, to paturi dziļi sev sirdī, ko saku:
Neļauj tu Erīdai ļaunai sev prātu novērst no darba,
Klausoties dažādās ķildās, kas dzirdamas sapulču vietās!
Neatliek strīdiņiem laika un dažādām laukuma runām
Tādam, kurš mājā jau laikus nav sakrājis veselam gadam
Pārtiku, Dēmetras graudus, ko zeme cilvēkam dāvā.
Ja tu ko iekrājis esi, tad nevairies ķildu un prāvu,
Mantu lai gūtu no citiem! Gan otrreiz ko līdzīgu panākt
Neveiksies tev. Lai izbeidzam tūdaļ mēs iesākto strīdu
Tikai pēc likumiem taisniem, ko Zevs mums vēlīgi devis! [25--36]
…….
Pārtikas krājumus dievi tur slepus no mirstīgiem ļaudīm,
Citādi vienā pat dienā katrs vieglītēm sastrādāt spētu
Tik daudz, ka veselu gadu tas varētu iztikt bez darba. [..]
Taču no cilvēkiem tālu Zevs noslēpa pārtiku visu
Dusmās, ka piekrāpa viņu reiz Prometejs, manīgais viltnieks.
Tāpēc mirstīgiem ļaudīm viņš lēma daudz nedienu sūru. [43--49]
.......
Kaut tik ar paaudzi piekto man nebūtu jādzīvo kopā!
Kaut es miris jau agrāk par šo vai piedzimtu pēcāk!
Dzīvo šobrīd uz zemes dzelzs laikmeta ļaudis; vairs nebūs
Atelpas brīžu ne dienā, ne naktī no darba un bēdām
Nelaimei lemtie – daudz rūpestu smagu šiem dievības sūtīs.
Tomēr pie visām šīm likstām kāds labums vēl piejaukts.
Zevs kādreiz iznīdēs arī šo mirstīgo cilvēku cilti,
Tikko sāks mātēm jau piedzimt bērni ar deniņiem sirmiem,
Tēvi ar dēliem un dēli ar tēviem vairs saprasties nespēs,
Viesis nebūs vairs viesturim dārgs un biedri kļūs sveši,
Mīlestības vairs nebūs starp brāļiem, kā bijis tas agrāk,
Kad vecākus sirmos vairs godā neturēs bērni,
Nozākās ļauni un apmētās ar derdzīgiem vārdiem. [..]
Taisnības vietā būs dūre, cits cita pilsētu postīs.
Nebūs vairs cieņas pret tādu, kas turējis zvērestu, bijis
Taisnīgs un labs. Daudz lielākā godā tie ļaundari kādu,
Nekauņu turēs. Kam spēks, tam arī būs taisnība; kauna
Nebūs nekur. [74--94]
.......
[Tiesības un tikumība]
Ļaunumu sev nodara tas, kas ļaunu nodara citiem,
Padomi ļauni par postu nāk padomu devējam pašam.
Zeva acis redz visu un allaž ievēro visu;
Arī to, ja tik vēlas, viņš redz un nepaliek apslēpts
Viņam nekad, cik taisnīgu tiesu spriež pilsētā katrā.
Tagad gan negribu pats būt taisnīgs mirstīgo vidū,
Nedz lai tāds būtu mans dēls. Ir ļaunums būt cilvēkam taisnam,
Ja gūst taisnību tiesā, kam taisnības bijis vismazāk;
Tomēr nekad, es ceru, to nepieļaus Zibeņu metējs.
Lūk, ko vēl, brāli mans Pers, tu dziļi iegaumē sirdī:
Uzklausi taisnības balsi un nelieto varu nemūžam! [..]
Plēsīgie zvēru un zivis, un purni spārnotie gaisā
Kāri aprij cits citu, jo taisnības jūtas tiem svešas;
Taču ļaudīm viņš taisnību devis, kas lielākais labums. [265--278]
.......
[Darba tikumiskā jēga]
Allaž pavada bads to vīru, kas bīstas no darba.
Dieviem un cilvēkiem nīstams ir tāds, kas dzīvo bez darba.
Tāds tikai kūtrajiem traniem ir līdzīgs, kam dzelonis laupīts.
Paši gan nestrādā viņi, bet bišu pūliņus posta,
Rīdami kāri. Tu ķeries ar prieku pie ražīga darba,
Lai tev pilni arvien ir pārtikas krājumiem šķūņi!
Cilvēks kļūst turīgs ar darbu, un darbā tam vairojas lopi;
Strādājot cītīgi, kļūsi daudz mīļāks gan mūžīgiem dieviem,
Gan arī mirstīgiem vīriem, jo sliņķus tie ienīst visvairāk.
Strādāt nevienam nav negods, bet slinkums ir negods ikvienam.
Ja vien tu strādāsi darbu, drīz bagāts kļūsi un slinkais
Apskaudīs tevi, bet rocībai sekos ir cieņa, ir slava. [303–313]
.......
[Laulības tikumiskie aspekti]
Jaunavu ņem sev par sievu – tai tikumu iemācīt labāk.
Laulībai izraugies tādu, kas netālu kaimiņos dzīvo!
Apskaties labi, lai izpriecai citiem tu neapņem sievu!
Nespēj sev vīrietis iegūt neko, kas par teicamu sievu
Labāks vēl būtu. Vislielākais ļaunums ir nekrietna sieva,
Gardumu kāra, kas vīru, kaut arī tam netrūktu spēka,
Svilina gluži bez uguns un priekšlaikus padara vecu. [699--705]

Septiņi grieķu gudrie[4]

Kleobūls no Lindosas teica: “Labākais no visa ir mērs. Godbijīgi izturies pret savu tēvu. Esi tāds, kas labāk klausās un maz pļāpā. Dod labākos padomus līdzpilsoņiem. Savaldi savu prieku. Nedari neko ar varu. Audzini bērnus. Tautas pretiniekus uzskati par ienaidniekiem. Laulībai izvēlies sievu no savas kārtas; ja tu izvēlēsies augstākstāvošas kārtas, tad iegūsi nevis radiniekus, bet kungus.”
Solons no Atēnām teica: “Nekā pāri mēram. Izvairies no baudām, izrādi uzticību. Neiemanto ātri draugus; ja tu tos esi ieguvis, tad ātrumā neatraidi. Ja tu iemācīsies paklausīt, tad tu arī sapratīsi kā pavēlēt. Līdzpilsoņiem dod nevis pieņemamāko, bet labāko padomu. Redzamajā atklāj neredzamo. Turi tikumību augstāk nekā zvērestu. Nemelo. Čakli nododies mērķa sasniegšanai. Padari prātu par savu vadītāju. Izvairies no satiksmes ar slikto. Cieni dievus.”
Hīlons no Spartas teica: “Izzini pats sevi. Uz savu draugu dzīrēm dodies lēnām, uz nelaimes gadījumiem – ātri. Laulības rīko pieticīgas. Mirušos slavini kā laimīgus. Godā savus vecākus. Savaldi dusmas. Nelādi pareģi. Netiecies pēc neiespējamā. Neej pa ielu steidzīgā solī. Nekustini rokas runājot, jo tā ir vētraina satraukuma zīme. Centies pēc mērenības uzvedībā. Ievēro likumus. Ja tu cieti no netaisnības, samierinies; ja tu cieti no kauna, atrieb. Labāk šķirt divu ienaidnieku nekā divu draugu strīdu; pirmajā gadījumā vienu no ienaidniekiem padari par draugu, otrajā – vieni no draugiem – par ienaidnieku. Ja kādam nav draugu, nav arī ienaidnieku.”
Taless no Milētas teica: “Galvošanai līdzās ir posts. Nekļūsti bagāts apkaunojošā ceļā. Nepārņem no tēva sliktāko. Ko tu vecākiem izdarīsi ar mīlestību, vecumā to pašu tu sagaidīsi no bērniem. Bezdarbība ir apgrūtinoša. Nesavaldība ir slikta. Neizglītots cilvēks ir nepanesams. Ievēro mēru. Ļauj labāk sevi apskaust nekā just līdzi.”
“Visvecākais ir dievs, jo to neviens nav radījis. Vislielākā ir telpa, jo tā satur sevī visu. Visātrākais ir prāts, jo tas apsteidz visu. Visspēcīgākā ir nepieciešamība, jo tai ir vara pār visu. Visgudrākais ir laiks, jo tas visu atklāj. Visskaistākā ir pasaule, jo viss, kas ir skaists, ir tās daļa. Visiem kopīga ir cerība, jo tā ir arī tiem, kam nav nekā cita. Visnoderīgākā ir tikumība, jo, pateicoties tai, viss var kļūt izmantojams, noderīgs. Vissliktākais ir netikums, jo tā klātbūtnē gandrīz viss sabojājas. Visvieglākais ir tas, kas atbilst dabai, jo pat baudas bieži nogurdina. Vispārsteidzošākais ir tirāns, kas nodzīvojis līdz vecumam. Visvieglākais ir dot padomus citiem. Visgrūtākais ir izzināt pašam sevi. “
Pitaks no Lesbas teica: ”Ir grūti būt cēlam. Izzini īsto acumirkli. Par to, ko esi nodomājis darīt, nerunā; ja tev tas neizdosies, tevi apsmies. Visu to, ko tu ņem ļaunā no tuvākajiem, pats nedari. Nezākā nelaimīgo, jo tas jau cieš no dievu soda. Zeme ir droša, jūra – nedroša. Iegūsti to, kas tev pieklājas. Ienākumi ir nepiesātināmi.”
Biants no Prīnes teica: “Lielākā daļa cilvēku ir slikti. Lēnām pieliec roku; bet ja tu esi ko uzsācis, pie tā arī stingri turies. Nīsti ātri runāt, tad tu neizdarīsi kļūdas. Apdomā to, ko dari. Daudz klausies, runā atbilstīgo. Ja esi pārliecināts, tad ņem; neņem, ja esi satraukts. Ja tu arī labo izdari, par ierosinātāju uzskati dievus, nevis sevi. Mērs – svarīgāks par visu.”
Periandrs no Korintas teica: “Nopūlies par veselo. Miers ir skaists. Pārgalvība ir mānīga. Laimests ir apkaunojošs. Laimē ievēro mēru, nelaimē – apdomību. Ievēro mēru laimē, nelaimē esi apdomīgs. Pats izrādi cieņu vecākiem. Vienādi izturies pret draugiem viņu laimē un nelaimē. Likumi, kurus tu izmanto, lai ir veci, zivis un gaļa – svaigi. “

Solons (ap 640–ap 560 p.m.ē.)

“Lablikumība” (“Eunomija”)[5]

[Tikumiskā krīze pilsētā]
Tomēr pilsoņi paši, ko urda alkas pēc mantas,
Savā aklumā grib pilsētu nelaimē grūst.
Netaisni arī ir vīri, kas vada tautu; tos gaida
Nekrietnas patvaļas dēļ atmaksai bēdas un posts.
Lepnību savu nekādi tie apvaldīt neprot un nemāk
Prieku mierīguprāt necilā mielastā rast [..]
Nav tiem ne tempļa, ne tautas īpašums svēts, viņi zog
Nesaudzīgi un laupa kur kurais, un novārtā atstāts
Likums mūžsenais tiek, Taisnības dievei kas dārgs.
Viņa gan klusē, bet zina it visu, kas notiek un notiks,
Un, kad pienāk tam laiks, atmaksāt vainīgiem steidz.
Neizbēgami valsti šāds strutu augonis indē,
Un tā tauta jo drīz verdzības muklājā slīgst.
Snaudošas ķildas tā modina savkārt un pilsoņu karu,
Bojā bez skaita tad iet zaļoksnās jaunatnes zieds.
Pamatus pilsētai mūsu nu dragā naidīgie spēki,
Sadursmēs stiprās, kas netaisniem mīļas.
Tāds, lūk, pār tautu nāk posts, un cik daudz gan tai trūcīgo ļaužu,
Kuri no dzimtenes prom svešumā aizrauti tiek, --
Viņus pārdod par vergiem un sasien kaunpilnām saitēm. [..]
Vistautas nelaime ienāk tad jebkurā pilsoņa mājā,
Nav tādu vārtu, kas spēj pretī šim ļaunumam stāt;
Viegli tas pārlec pār augstākiem žogiem un atrod ikvienu,
Arī vistālākais kakts nespēj vairs drošību sniegt.
Tāpēc vēl man sirds, lai mācu es Atēnu tautu:
Likumi cieņā kad nav, smagi jo smagi cieš valsts.
Labi likumi allaž par teicamu kārtību gādā
Un, ja kam nelietīgs prāts, tūdaļ pat važās to kaļ,
Tos, kas nav līdzens, vērš gludu un uzliek augstprātam grožus,
Pašā iedīglī kalst ziedzīgai domai liek,
Iztaisno spriedumus greizos un patvaļas nedarbus kavē,
Pilsoņu kopā, kur nav saskaņas, atjauno to, Izbeidz derdzīgas ķildas un naidu. Tā cilvēku saimei
Visu, kas taisnīgs un krietns, teicami likumu sniedz. [Fragm. 3, Eunomia]


Aishils (525--465 g. p.m.ē.)

“Ziedotājas”[6]

[Atmaksas likums]
Koris:
Ai, diženās moiras, lai palīdz mums Zevs
Sniegt mērķi pa ceļu,
Ko Taisnība sprauž.
“Par naidīgu valodu arī lai tiek
Tikpat naidīga valoda atbildei,”
Sauc Taisnība, parādus vācot.
“Par nāvīgu triecienu atmaksai
Tikpat nāvīgam triecienam jāseko.
Kas vainīgs, tam jācieš,” sen sacīts. [306--314]
.......

“Labvēlīgās”[7]

[Tiesas dzimšana]
Atēna:
Tad iepazīstiet likumus, jūs, atieši,
Kas pirmie lems par izlietajām asinīm!
Būs Aigejtautai arī laikos turpmākos
Aizvien šī soģu padome. Tur Arejkalns
Ir redzams. Tajā amazonēm apmetne
Un teltis bij, kad, dusmodamas Tēsejam,
Pret viņu karā devās. Augstu cietoksni
Tās toreiz cēla pretī manam vecajam
Un Arejam tur ziedoja. Ir nosaukti
Pēc viņa klints un pakalns šis. Tur aizsargās
Pret netaisnību nepagurstot pilsoņus
Gan Bijība, gan viņas māsa Bailes, ja
Vien negrozīs tie paši savus likumus.
Kas avotu ar netīrumiem saduļķos
Vai citiem piejaukumiem nelabiem, nekad
No tā vairs nedzers. Lai tad tauta necienī
Ne varas trūkumu, ne apspiestību; lai
Tie arī bailes nepadzen no pilsētas!
Vai spējīgs cilvēks taisnīgs būt, ja ne no kā
Viņš nebaidās? Ja saglabāsit bijību,
Jūs pilsētai un savai tautai iegūsit
Tik stipru balstu, kādu nepazīst neviens
Ne Peloponēsā, ne skitu novadā.
Lai padome, ko ieceļu, no savtības
Ir brīva. Lai tā, taisnīga un cienīta,
Šo pilsētu tās mierā sargā modrīgi.
Šāds laikam nākamais ir novēlējums mans,
Ko gribu pateikt pilsoņiem. Nu celieties
Un balsojiet! Kad lemsim, aizmirst nedrīkstat
Jūs zvērestu. Lūk, viss, kas sakāms man. [682--710]

Sofokls (ap 496--406 g. p.m.ē.)

“Antigone”[8]

[Cilvēka lieliskums un posts]
Koris:
Varena daudz ir pasaulē,
Tomēr varenāks cilvēks.
Pāri viņš tiek pār bangaino jūru,
Kaut viesulis brāzdamies trako,
Un dodas uz priekšu starp viļņiem
Pa mūžam šalcošo ceļu.
Starp visiem dieviem pašu dižo,
Gaju mūžam neizsīkstošo, tas
Irdina gadu pēc gada ar arkliem,
Vago ar zirgiem un plēš.

Viegli viņš putnus mežā ķer,
Cilpas viltīgi siedams,
Meža biezoknī sagūsta zvērus
Un dziļajos atvaros zivis,
Tīklus izmezdams smalkus.
To visu ar prātu spēj cilvēks!
Ar izveicību lielu panāk
Kalnu kazu, zirgu straujāko pat
Ilkstīs viņš savalda, mežvērsim stipram
Jūgu, kā patīkas, liek.

Viņš valodu, spārnotas domas
Un sadzīves likumus radis.
No dzēlīgā aukstuma varas, no lietus
Un krusas, kas lejup no debesīm šaujas,
Viņš mainīgi vairās.
Uz visu tam drosme,
Bez padoma nav tas ne mirkli.
Kaut nav tas pret nāvi vēl līdzekli radis,
Viņš dziedināt prot visgrūtākās kaites.

Tam prasmi un veiklību visur
Bez mēra ir devusi daba.
Tas pakļaujas dažkārt gan ļaunam, gan labam –
Ja mūžīgos godā un likumus vēro,
Viņš valstī ir slavens;
Tik postu vien nes tas,
Ja spītīgi padevies ļaunam.
Tāds nedrīkst ne mirkli pie pavarda viena
Sēdēt ar mani vai padomē līdzās.

Kora vadītājs:
Kāds brīnums ir tas!
Vai tam acīm lai tic?
Es tak pazīstu to;
Kā apšaubīt var, ka Antigone šī. [333--374]
.......
[Mūžīgais un valdnieka iedibinātais likums]
Sargs:
Tas notika, lūk, tā: kad atgriezāmies tur,
No taviem bargiem draudiem visi bīdamies,
Mēs smiltis norausām, kas līķi apsedza,
Un miesas trūdošās uz lauka atstājām [..]
Tur nāca jaunava un sāka vaimanāt [..]
Tā arī šī, kad līķi kailu ierauga,
Sāk gaužas žēlabas, ar lāstiem šausmīgiem to
To apkraujot, kas tādu darbu darījis.
Ar abām rokām tā nu sausās smiltis nes
Un, krāšņo vara krūzi augstu cēlusi, trīs reizes lej no tā par godu kritušam.
Tad mēs, to visi vērojot, drīz esam klāt,
Šo tūdaļ sagūstām, bet nesatrūkās tā. [..]
Kreonts:
Vai zināji tu pavēli, kas liedza to?
Antigone:
Jā gan. Kā nezināt? Tā visiem vēstīta.
Kreonts:
Un tomēr pārkāpt to tev drosmes netrūka?
Antigone:
Nav taču Zevs šo pavēli man vēstījis,
Nav arī Taisnība, kas dzīvo pazemē,
Mums mirstīgajiem devusi šos likumus.
Man šķiet, ka taviem rīkojumiem varas nav
Tik daudz, ka nerakstītos dieva likumus
Tu, būdams mirstīgais, tā pārkāpt drīkstētu.
Tie spēkā mūžam, ne tikai šodien, vakar vien.
Neviens pat stāstīt nezina, kur sākums tiem.
Tik bīdamās no kāda vīra iedomām,
Es gribētu dievu priekšā atbildēt.
Ka man būs jāmirst, to es zināju jau sen,
Bez tava likuma. Ja mani nāve jau
Pirms laika aizrautu, tas man būs ieguvums.
Vai cilvēks tāds kā es, kas dzīvo ciešanās,
Lai nāvi neuzskatītu par guvumu?
Ja tagad liktenis man tiešām lēmis tā,
Es neskumstu. Bet brāli neapbēdītu –
No vienas mātes mēs – es atstāt nevaru.
Tas ciest man liktu daudz, bet nāve nesāp man.
Ja muļķību tu redzi manā rīcībā,
Tad muļķis tas, kas mani vaino muļķībā. [406--469]
........
[Polisas morāle pret saimes morāli]
Haimons:
Tavs esmu, tēv! Pa labiem ceļiem mani ved,
Tik labu domādams. Tev labprāt sekošu.
Man saderētā līgava nav dārgāka
Par taviem padomiem, kas lieti noder man.
Kreons:
Mans mīļais dēls! Tas tiešām pareizs atzinums,
Ka tēva griba augstāka par visu tev:
Kad bērni jāaudzē, tad tēvi dievus lūdz,
Lai paklausīgi viņu namā būtu tie,
Lai ļaunu naidniekiem ar ļaunu atriebtu,
Bet draugu godātu, kā tēvs to godājis.
Ko sacīt varētu par tādu cilvēku,
Kas nelietīgus bērnus laidis pasaulē,
Kā tikai to, ka lieku slogu uzkrāvis
Sev naidniekam par prieku. Tikai pielūko,
Ka kaisles dēļ uz sievu prātu nezaudē,
Un iegaumē, ka tava laime salta būs,
Ja ļauna sieva mājās tev. Kas vairāk vēl
Var tavu sirdi ievainot kā nelāgs draugs?
Ar riebumu tu bēdz no tās kā naidnieces!
Lai Aīdā tā jaunu vīru meklē tā!
Es viņai skaidri pierādīju nedarbu;
No visiem viņa viena neklausīja man.
Par meli tautas priekšā stāties nevēlos –
To likšu nonāvēt! Lai Zevu viņa lūdz,
Kas sargā ģimeni! Kas būs ar svešnieku,
Ja radiniece paša mājās neklausa?
Kas paša mājās vienmēr krietni rīkojas,
Būs arī sabiedrībai taisnīgs loceklis.
Kas savā pārgalvībā pārkāpj likumus
Vai iedomājas varas vīriem pavēlēt,
Nekad no manis tāds sev slavu neiegūs.
Ko valsts par galvu izrauga, tam jāklausa,
Lai lieta maza, taisnīga vai pretēja.
Es labprāt gribu ticēt tādam cilvēkam,
Ka labi valdīs viņš un labprāt pakļausies,
Ka, šķēpu cīņā sīvā kaujas rindā likts,
Būs vienmēr drošsirdīgs un derīgs cīnītājs.
Nekas nav ļaunāks mums par nepaklausību.
Tā valsti izposta un namus drupās gāž,
Tā cīnītāju rindas lauž un piespiež bēgt.
Kue kaujas rindās vienmēr pastāv kārtība,
Tur paklausība daudziem izglābj dzīvību. [635--676]

“Valdnieks Oidips”[9]

[Nezināšanas lāsts]
Teiresijs:
Es saku tev: tas cilvēks, ko ar draudiem tu
It visur meklē, tautai vēstīdams, ka viņš
Ir Lāja slepkava, -- šis cilvēks dzīvo šeit,
Starp jums kā svešinieks, bet dzimis tēbietis
Viņš izrādīsies drīz un nepriecāsies vairs
Par savu likteni, jo redzīgais kļūs akls.. [449--454]

[Atskārsmes traģēdija]
Oidips:
Ak vai, ak vai! Tad beidzot viss ir kļuvis skaidrs!
Ai, gaisma, skatu tevi reizi pēdējo!
Es esmu dzimis tiem, kam nedrīkstēju piedzimt;
Kam nedrīkstēju, esmu vīrs un slepkava!
Koris:
Ai, visa tu mirstīgo cilts!
Cik gan niecīgs un veltīgs ir viss, ko iecerat jūs savā dzīvē!
Kur gan, kur man cilvēku rast,
Kam vēl, likās bij lielāka laime,
Dievu dāvāta, bet kam bij lemts
Drausmīgs atmodas brīdis? [1183--1193]

Euripīds (ap 485--406 g. p.m.ē.)

“Elektra”[10]

[Tikumu kritika]
Orests:
Nav dvēseles cildenumam drošu pazīmju,
Jo ļaužu dabā tikums sajaukts. Redzēju
Ir augstdzimušus dēlus nieka vērtībā,
Ir nelietīgu tēvu krietnas atvases;
Es bagātnieku šaursirdību vēroju
Uz cēlumu, kas tukšinieka sirdī mīt.
Tad kas ir īstā mēraukla, kas ļauj mums spriest?
Vai zelts? Šis soģis būtu gaužām nederīgs.
Vai nabadzība? Arī tā ir kļūmīga.
Tad ieroči varbūt? Kas, šķēpā veroties,
Spēs norādīt, kur patiess tikums meklējams?
Vispareizāk ir atmest šādas mērauklas. [..]
Vai jūs, kas tukšu spriedumu gūstekņi,
Pie prāta nenāksiet, lai ļaužu vērtību
Pēc viņu darbiem noteiktu un tikuma? [368--385]
.......
Elektra:
Tu nesaproti savu maldu lielāko –
Ka iedomājies nez kas esam naudas dēļ.
Bet tā ir nieks, tik īsu brīdi pieder mums.
Ne nauda, bet gan tikums paliekošs –
Mūs nepamet un visas bēdas aizgaiņā. [938--942]

Pindars (ap 522--441 p.m.ē.)[11]

[Tikums un laime]
Tikums ļaudīm mirstīgiem ir dievu dāvana:
No viņiem gudri esam, no viņiem vara,
Roku spēks un vārda māksla mums.
Šo vienu vīru tagad vēlos apdziedāt.

Ceru es droši, man nedrebēs roka,
Kad dziesmu šķēpu, varā kalto,
Pret mērķi metīšu, jo gribu pārspēt tos,
Kas sacīkstē man pretinieki būs.

Dievi lai dāvina vīram šim laimi,
Tā namu ar svētību pilda,
Lai likstas viņš aizmirst uz mūžu.

[Slava, tikumiski un netikumiski darbi]
Ja kaut drusku tu kaut kur kļūdīsies,
Tauta to atminēs mūžam un nepiedos tev!
Tu katra sargātājs esi! Visiem saviem darbiem,
Kā labiem, tā ļauniem, tev liecinieks būs.
Krietnām tieksmēm mūžam esi uzticīgs!
Ja vēlies to, lai tautā laba slava tev,
Tad izdevumus nežēlo! Un kuģi vadi tā,
Ka buras ceļa vēji plēš!
Bet netici tiem, kam vienīgais nolūks
Mantu sev raust!
Lai negodīga peļņa tevi nepieviļ!
Pēc nāves tev lai paliek slava un iegūtais vārds.

[Laime un slava]
Laime ikkatram ir pirmais,
Ko cenšamies sasniegt;
Laba slava tai blakus, to dzirdēt ir prieks.
Bet, ja kāds abas tās sasniedz un iegūst, --
Augstāko balvu tas guvis.


Hērodots (starp 490 un 480–ap 425 p.m.ē.)

“Vēsture”

[Laime]
(30) [..] Solons aizbrauca uz Ēģipti pie Amasisa un pēc tam uz Sardiem, pie Krēza. Tur viņš saņēma no Krēza viesmīlīgu uzņemšanu viņa pilī. Pēc tam trešā vai ceturtā dienā kalpi pēc Krēza pavēles izvadāja Solonu pa valdnieka mantnīcām un parādīja viņam visas milzīgās bagātības. Pēc tam kad viss, kas tajā brīdī bija, tika apskatīts un aplūkots, Krēzs vērsās pie Solona ar šādu jautājumu: O, atēniešu viesi! Mēs jau esam daudz dzirdējuši par tevi, ka tu ceļo savas gudrības dēļ, ka tu gudrības mīlestības dēļ apceļo pasauli, lai varētu vairāk redzēt. Un tagad gribu jautāt tev, -- vai tu jau esi saticis vislaimīgāko cilvēku no mums visiem? Jautājot viņš cerēja, ka viņš pats tiks nosaukts par vislaimīgāko cilvēku, taču Solons, nemaz nevēloties glaimot, teica viņam patiesi, kā tas ir: O, valdniek, esmu redzējis tādu cilvēku, un tas ir atēnietis Tells. Krēzs bija ļoti pārsteigts par šādu atbildi un nepacietīgi pajautāja: Kādēļ tu uzskati, ka Tells ir vislaimīgākais cilvēks? Tad Solons teica: Šis Tells dzīvoja, kad viņa pilsēta uzplauka, viņam bija skaisti un labi dēli, un viņš redzēja, ka viņiem arī piedzima un bija dzīvi bērni. Viņš bija labklājīgs cilvēks atbilstoši mūsu priekšstatiem, turklāt viņam bija skaista nāve. Kad atēniešiem notika karš ar kaimiņiem, viņš devās kaujā pie Eleusīnas un piespieda ienaidniekus bēgt, un pats gāja bojā skaistā nāvē cīņas laukā. Atēnieši apglabāja viņu par tautas līdzekļiem tajā vietā, kur viņš gāja bojā un izrādīja viņam lielu godu.
(31) Tas, ko Solons izstāstīja par Tella lielo laimi, izraisīja Krēza interesi, un viņš pajautāja, kurš tad būtu otrs laimīgākais cilvēks pēc Tella, būdams pārliecināts, ka šoreiz jau noteikti tas būs viņš pats. Taču Solons teica: Tie ir Kleobis un Bītons. Viņi ir Argosas pilsētas, un viņiem bija pietiekoši iztikas līdzekļu, un viņiem bija tik stipri ķermeņi, ka viņi abi guva balvas atlētiskās sacensībās. Par viņiem stāsta vēl, lūk, ko: argiešiem ir svētki par godu Argosas Hērai, un vajadzēja viņu māti nogādāt pajūgā dievietes svētnīcā, bet vērši nebija savlaicīgi atgriezušies no lauka. Nokavēt nedrīkstēja, un tad jaunieši, paši iejūgušies, vilka ratus, kuros brauca viņu māte. Noskrējuši četrdesmit piecus stadijus, viņi ieradās svētnīcā. Kad viņi bija to paveikuši visas tautas priekšā, kas sapulcējas uz svētkiem, viņus sagaidīja skaistas dzīves beigas, un ar to dievs parādīja, ka cilvēkam ir labāk mirt nekā dzīvot. Argieši, stāvēdami apkārt, slavēja jauniešu spēku, bet argiešu sievietes -- viņu māti par to, ka viņa ir izaudzinājusi tādus dēlus. Bet viņu māte, priecājoties par viņu varoņdarbu un slavu, stāvēdama dievietes statujas priekšā, lūdzās, lai dieviete dotu viņas dēliem, Kleobisam un Bītonam, kas viņu tik ļoti pagodināja, vislielāko laimi, kas tikai ir iespējama cilvēkam. Pēc šīs lūgšanas, pēc upurēšanas un dzīrēm jaunieši devās gulēt pašā svētnīcā un vairs nepiecēlās, bet atrada tur savu galu. Bet argieši izgatavoja jauniešu skulptūras un veltīja tās Delfiem, jo viņi ir bijuši krietnākie no vīriem.
(32) Kad Solons pasludināja, ka šie jaunieši ir otrajā vietā laimes ziņā, Krēzs dusmīgi teica: O, atēniešu viesi! Vai tu manu laimi neuzskati par neko, ka tu neatzīsti mani pat par līdzīgu šiem parastajiem cilvēkiem? Bet Solons teica: O, Krēz! Vai tad man, kas zina, ka ikviena dievība ir skaudīga un iedveš cilvēkiem uztraukumu un bailes, tu jautā par cilvēku lietām? Ilgā laikā var daudzas lietas redzēt, arī tās, ko tu nevēlies, un daudzas lietas piedzīvot. Par cilvēka dzīves robežu es uzskatu septiņdesmit gadus [..] No visām dienām, kas sastāda septiņdesmit gadus, t.i., no 26 250 dienām, nav nevienas dienas, kas būtu līdzīga citai, un katra diena atnes savus notikumus. Tātad, o, Krēz, cilvēks ir pilnīgi likteņa varā. Es redzu, ka tev pieder lielas un milzīgas bagātības un ka tu valdi pār daudziem cilvēkiem, bet par to, ko tu man jautāji par savu laimi, es nevaru pateikt, pirms neesmu dabūjis zināt, ka tu esi labi pabeidzis savu mūžu. Jo tas, kam ir liela bagātība, nav laimīgāks par cilvēku, kuram ir tikai dienas iztika, ja tikai vien laime neseko viņam līdz tam brīdim, kad viņš beidz savu dzīvi, būdams visu savu labumu īpašnieks. Jo daudzi ļoti bagāti cilvēki ir nelaimīgi, bet daudzi vidēji turīgi cilvēki ir laimīgi savā dzīvē. Jo bagāts, bet nelaimīgs cilvēks tikai divās lietās pārspēj laimīgu cilvēku ar vidēju turību, bet tas savukārt pārspēj bagāto un nelaimīgo cilvēku vairākās lietās, jo pirmais ir vairāk spējīgs piepildīt savas vēlēšanās un izturēt lielu nelaimi, bet otrais, kaut arī nevar tikpat viegli panest nelaimi un sasniegt vēlamo, tomēr pārspēj viņu šajās lietās: laime viņu sargā, un viņš ir cilvēks bez miesas trūkumiem un slimībām, nav cietis no dažādiem ļaunumiem, viņš ir laimīgs savos bērnos un dievbijīgs. Un, ja pie tā visa viņš vēl labi beigs savu dzīvi, tad tas ir tas, par ko tu jautā -- tas ir cilvēks, kas ir cienīgs, lai viņu sauktu par laimīgu. Bet, kamēr cilvēks nav miris, atturies saukt viņu nedz par laimīgu, nedz par veiksmīgu. Taču saņemt visus šos labumus vienam cilvēkam nav iespējams, tāpat kā neviena zeme nav pietiekama, lai dotu visu, kas nepieciešams, bet kaut kas viņai ir, bet kādas citas lietas viņai trūkst, un tā zeme, kurai ir visvairāk labumu, ir pati labākā. Tā arī neviens cilvēka ķermenis nav autarķisks, jo tas viņam ir, bet cita trūkst. Taču tas, kuram vienmēr ir visvairāk un kurš pēc tam laimīgi beigs savu dzīvi, tas, manuprāt, o, valdniek, ir cienīgs saukties par laimīgu cilvēku. Visās lietās taču ir jāskatās, ar ko tās galā beigsies, jo daudziem dievs vispirms deva laimi, bet pēc tam tos pilnīgi iznīcināja [30-32].

Tukidīds (ap 460--396 p.m.ē.)

“Peloponēsas kara vēsture”[12]

[Atēniešu tikumu slavinājums]
[40, 1] Mēs mīlam skaistumu bez pārspīlējumiem un mīlam gudrību bez izlutināšanas, bagātību mēs lietojam lietas labā, nevis lielīgu vārdu dēļ, un atzīties nabadzībā mums nav kauns, bet lielāks kauns ir tad, ja kāds necenšas tikt no tās vaļā ar darbu. [40, 2] Vieni un tie paši cilvēki mums vienlaikus rūpējas par savām mājas lietām un par valsts lietām, un arī citi cilvēki, kas ir nodevušies saviem darbiem, nebūt nav nejēgas valsts lietās. Tikai mēs vienīgie uzskatām to cilvēku, kas nepiedalās valsts dzīvē, ne par brīvu, ne par derīgu pilsoni, un mēs paši apspriežam vai cenšamies pareizi izvērtēt lietas, neuzskatīdami, ka runas var tām kaut kādā veidā kaitēt, bet mēs esam pārliecināti, ka lielākais ļaunums ir ķerties pie lietas, pirms tā tika apspriesta runās. [40, 3] Mēs atšķiramies arī ar to, ka, būdami drosmīgi, mēs, pirms kaut ko iesākam, iepriekš to lietu labi apdomājam, turpretim citiem nezināšana izraisa drosmi, bet aprēķins – neuzņēmību. Par stipriem cilvēkiem taisnīgi būtu uzskatīt tos, kas, labi apzinādamies gan patīkamas, gan sliktas lietas, tomēr nenovēršas no briesmām. [40, 4] Arī krietnumā mēs atšķiramies no daudziem, jo draugus mēs iegūstam, nevis saņemot labdarības, bet paši darot labus darbus citiem. Jo uzticamāks draugs ir tas, kas dara labu otram, jo ar savu turpmāko labvēlību pret to, kas ir saņēmis labdarību, viņš saglabā viņā pateicību; turpretī labdarības saņēmējs ir mazāk centīgs, jo viņš zina, ka viņam ir jāatmaksā labdarība ne pateicības dēļ, bet parāda atdošanas dēļ. [40, 5] Mēs esam vienīgie, kas bezbailīgi palīdzam citiem ne tik daudz aprēķina dēļ par savu izdevīgumu, cik dēļ uzticības, kas nāk no brīvības. [40.1--40.5.]

[Pilsoņu karš un tikumu krīze]
[81.2.] Uzzinādami par atēniešu kuģu tuvošanos un par to, ka pretinieks ir aizgājis prom, kerkīrieši ielaida pilsētā mesēņu karavīrus, kas līdz šim uzturējās ārpus pilsētas mūriem, un kuģiem, kas bija pilnībā ekipēti, lika braukt apkārt salai uz Hillas līci, un, kamēr šie kuģi bija ceļā, viņi noslepkavoja savus pretiniekus, kurus varēja noķert uz vietas. Tos pretiniekus, kuri dienēja uz kuģiem, viņi piespieda izkāpt krastā un nokāva viņus. Tad, ieejot Hēras svētnīcā, viņi piespieda piecdesmit cilvēkus, kas tur lūdzās, iziet ārā uz tiesu un piesprieda viņiem nāvi. Bet liela daļa lūdzēju, redzēdami, kas notiek, atteicās iziet ārā un nogalināja cits citu pašā svētnīcas teritorijā, daži pakārās uz kokiem, bet daži nogalināja paši sevi, kā kurš varēja. Septiņas dienas, kamēr Eurimedonts, kas bija ieradies ar sešdesmit kuģiem, uzturējās pilsētā, kerkīrieši slepkavoja savus pretiniekus, apsūdzot viņus demokrātijas gāšanas nodomos, bet daži tika nogalināti arī personīga naida dēļ, un vēl dažus nogalināja viņu parādnieki naudas dēļ, ko tie bija no viņiem paņēmuši. Visi nāves veidi bija šeit pārstāvēti, un visas tās briesmu lietas, kas parasti notiek tādos gadījumos un pat vēl briesmīgākas, šeit tagad notika. Tēvs nogalināja dēlu, lūdzējus rāva nost no altāriem un turpat uz vietas slepkavoja, daži tika nogalināti, būdami iemūrēti Dionīsa svētnīcā.
Tik nežēlīga ir kļuvusi savstarpējā cīņa, kas atstāja ārkārtīgi lielu iespaidu, jo tas notika pirmo reizi, bet vēlāk tādas cīņas satricināja visu hellēņu pasauli, kad tautas vadoņi sauca palīgā atēniešus, bet nedaudzie varas piekritēji – lakedaimoniešus. [..] Dievbijību abas partijas ir atmetušas, un tie, kas piesegdamies ar skaistiem vārdiem, darīja nekrietnus darbus, tika uzskatīti par labākiem. [..] Ja mieram valdot, viņiem nebūtu bijis iemesla un viņi arī nebūtu gribējuši tos pie sevis aicināt, tad tagad, kara laikā apvērsuma meklētājiem vienā kā otrā pusē bija arī viegli pieaicināt palīgus, lai apspiestu pretējo partiju un paši tiktu pie varas. Šī cīņām pastāvot nāca pār pilsētām daudz ciešanu, kādas pieredz ne vien tagad, bet pieredzēs arvien, kamēr cilvēku tieksmes būs tādas pašas; šie pārbaudījumi ir drīz grūtāki, drīz vieglāki un pieņem dažādus veidus, ikreiz atkarībā no mainīgajiem apstākļiem. Jo mieram un labklājībai valdot gan valstis gan atsevišķi cilvēki, nenonākdami neatvairāmos spaidos, ir labprātīgāk noskaņoti; karš turpretim, atņemdams parasto ērtumu, ir cietsirdīgs skolotājs un pieskaņo ļaužu vairuma domas un jūtas pašreizējiem apstākļiem.
Tā[13] nu pilsētās valdīja iekšējie nemieri, un kur tie izcēlās vēlāk, tur vēstis par citurienes notikumiem ierosināja jaunus, arvien pārmērīgākus plānus uzbrukumu viltībā un atriebības šausmīgumā. Pie tam pēc patikas pārgrozīja darbu novērtēšanai pieņemto vārdu parasto nozīmi. Jo traku pārdrošību uzskatīja par draugu labā parādītu drošsirdību, labi pārdomātu vilcināšanos par skaisti izpušķotu gļēvulību; apdomīgā mērenībā saskatīja mazdūšības masku; kas visur gribēja sapratīgi rīkoties, to noturēja par kūtru; ārprātīgu steigu atzina par vīrišķības pazīmi, uzmanīgu pārdomu par skaisti skanošu atkāpšanās iemeslu. Kas savām dusmām ļāva vārdos izplūst, arvien palika uzticams draugs; kas runāja pretī, krita aizdomās. Kam kāds viltus plāns izdevās, bija gudrs, tomēr vēl izmanīgāks bija tas, kas to jau iepriekš nomainīja; bet kas sevi jau no sākta gala nostādīja tā, ka tamlīdzīgas lietas viņam nebija vajadzīgas, to uzskatīja par partijas jaucēju, kas baidās no pretiniekiem. Ar vienu vārdu, cildināts tika ikviens, kas aizsteidzās otram priekšā, kurš viņam gribēja kādu ļaunumu nodarīt; tāpat tika uzteikts katrs, kas mudināja to, kam ļaunu nodomu nebija. Politiskajai piederībai pie partijas bija lielāka nozīme nekā radniecības saitēm, jo tie bez vārda runas bija drīzāk gatavi pārdrošiem darbiem; tamlīdzīgas apvienības jau arī nenodibinājās tādēļ, lai saskaņā ar pastāvošiem likumiem panāktu kādus labumus, bet lai nelikumīgi sasniegtu kādas priekšrocības. Tad arī savstarpējo uzticību garantēja ne tik daudz dievišķais likums, cik kopīgi izdarītu noziegumu apziņa. Kad pretiniekam bija kādas priekšrocības, tad viņu priekšlikumus par izlīgšanu pieņēma nevis cēlās uzticības dēļ, bet rūpējoties par savu aizsardzību. Tomēr vēlāko atriebību stādīja augstāk par nodrošināšanos pret nelaimi, un ja kaut kur notika izlīgums, tad zvērestus pildīja tikai pagaidām, jo kā viena tā otra puse deva tos tikai spaidu apstākļos, kad nebija izredzes kaut kā citādi atgūt spēkus. Bet kas pirmais atkal izjuta drosmi un redzēja pretiniekus bez aizsardzības, tas izdevīgā gadījumā atriebās tam ar jo lielāku prieku, drīzāk slēpdamies aiz noslēgtā līguma nekā uzbrūkot atklāti; tas, pēc viņa domām, bija ne vien drošs aprēķins, jo viņš arī cerēja, ka ar viltu panāktā uzvara atnesīs viņam kā godalgu gudra cilvēka slavu. Cilvēku lielajam vairākumam taču labāk patīk, ja tur, kur viņi patiesībā ir šķelmji, viņus sauc par gudriem; ne labprāt viņi dzird, ja tur, kur tie ir labi un krietni, viņus uzskata par vientiesīgiem: par pēdējo nosaukumu viņi kaunas, bet ar pirmo lepojas. Vainīga pie visa tā bija mantkārību un godkārību ierosinošā valdības forma.. [..]
[83.1.] Tādā veidā partiju cīņa hellēņu starpā ir radījusi visāda veida nelietības, un labsirdība, kas visvairāk piemīt labdzimušai dvēselei, tika izsmieta un pazuda pavisam, un tikai naidīgas puses, neuzticoties nevienam vārdam, cīnījās savā starpā, jo vairs nekas nespēja viņus samierināt- nedz droši vārdi, nedz briesmīgi zvēresti. Visi bija pārliecināti, ka labāk ir paļauties uz saviem nedrošajiem patvērumiem nekā ticēt citiem, un šajā cīņā vinnēja parasti sliktākie, jo, apzinādamies gan savu nederību, gan pretinieku saprātu spējas un baidīdamies, ka viņus pieveiks pretinieku vārdi un dažādas iespējamās viltības, viņi droši ķērās pie varas darbiem. [81.2.--83.1.]



Politiskā un profesionālā atbildība

Atēnu pilsoņa zvērests[14]

[Pilsoņa atbildība]
“Es neapkaunošu svētos ieročus un nepametīšu biedru, ar kuru kopā iešu ierindā, bet aizsargāšu tempļus un svētnīcas – gan viens, gan kopā ar pārējiem. Tēviju atstāšu pēc sevis nevis mazāku, bet lielāku un labāku par to, ko pats saņēmu kā mantojumu. Un es paklausīšu pastāvošajām varas iestādēm un pakļaušos kā pieņemtajiem, tā arī tautas vienprātīgi iedibinātajiem jaunajiem likumiem. Un, ja kāds atcels likumus vai arī tiem nepakļausies, es to nepieļaušu, bet aizstāvēšu tos kā viens, tā arī kopā ar pārējiem. Un es cienīšu tēvijas svētumus. Un kā liecinieki lai būtu Aglaura, Eniālijs Arejs, Zevs, Talija, Auksa, Hēgemone.” (Aglaura – Kekropa, mītiskā Atēnu valdnieka meita; Auksa, Talija, Hēgemone – auglības haritas; Zevs – Olimpa galvenais dievs; Arejs – kara dievs.)


Atēnu tiesneša zvērests[15]

[Tiesneša atbildība]
“Es tiesāšu pēc tautas un padomes likumiem un lēmumiem. Es neatzīšu nedz tirānijas, nedz oligarhijas. Es neklausīšu tos, kuri runā pret atēniešu demokrātiju. Es, būdams tiesnesis, nepieņemšu dāvanas ne pats, ne ar trešās personas starpniecību. Es vienādi noklausīšos aizstāvību un apsūdzību un lemšu par lietu pēc tās būtības.”

Hipokrata zvērests[16]

[Ārsta atbildība]
“Es zvēru pie Apollona, ārsta, un Asklēpija, un Higijas, un Paiāna, un visiem dieviem un dievietēm, ko es pieaicina par lieciniekiem tam, ka es šo zvērestu un šeit uzrakstīto pildīšu pēc labākā nodoma un spējām. Es godāšu to, kas man iemācīja šo mākslu, tāpat kā savus vecākus, un dalīšos ar viņu savā dzīvē, un, ja viņam gadītos nokļūt parādos, atbalstīšu viņu un viņa dēlus pielīdzināšu saviem brāļiem, un mācīšu viņiem šo mākslu, ja viņiem būtu vēlēšanās to iemācīties, un proti, -- bez jebkādas atlīdzības un rakstiskas saistības, un ļaušu saviem un mana skolotāja dēliem piedalīties priekšrakstos, priekšlasījumos un visās pārējās pamācībās, kā arī visiem tiem kopā ar mani imatrikulētajiem mākslas sekotājiem, kas saistīti ar ārsta zvērestu, bet nevienam citam.
Un es ar labāko nodomu un prasmi izmantošu dzīvesveida principus slimnieka labklājībai, bet nekad – viņu postam un ļaunumam.
Es arī nevienam nedošu zāles, kuras izraisa nāvi, arī tad ne, ja man to lūgs, kā arī šai virzienā nevienam nesniegšu padomu. Es arī nedošu nevienai sievietei līdzekli, ar kura palīdzību varētu iznīcināt aizmetušos dzīvību.
Es arī neoperēšu ar akmeņiem sirgstošos un izvairīšos no cilvēkiem, kuri to praktizē. Lai arī uz kuru māju es ietu, es ieiešu tajā tikai slimnieka labklājības dēļ, izvairoties no jebkuras apzinātas netaisnības un posta, un jo sevišķi no jebkuras seksuālas rīcības attiecībā pret sievietēm, kā arī pret vīriešiem, brīvajiem un vergiem.
Tas, ko es savā praksē redzu un dzirdu vai ko ārpus tās satiksmē ar cilvēkiem uzzinu, nekādā gadījumā nedrīkst būt izpausts citiem cilvēkiem; par to es klusēšu pārliecībā, ka šādas lietas ir jātur stingrā slepenībā.
Ja nu es šo zvērestu uzticīgi ievēroju un neapgānu, tad vēlos gūt svētību savai dzīvei un savai mākslai, būt augstā cieņā pie visiem cilvēkiem jebkurā laikā; bet ja es to pārkāpju un laužu, tad lai ar mani notiek pretējais.”

Dēmostens (384--322 p.m.ē.)

“Trešā runa pret Filipu”[17]

[Tikumu krīzes cēloņi]
Kas ir visa tā cēlonis? Taču ne bez pamata un vērā ņemama iemesla grieķi toreiz bija tik kāri pēc brīvības, bet tagad pakļaujas verdzībai. Tiešām, bija, atēnieši, bija toreiz kaut kas tautas apziņā, kā tagad vairs nav, kaut kas, kas izrādījās stiprāks par persiešu bagātību un pasargāja Grieķiju brīvu, kas necieta sakāvi nevienā kaujā ne uz jūras, ne sauszemes; tagad tas ir zudis, un tāpēc grieķu dzīvē viss ir sagandēts un apgriezts otrādi. Kas tad bija tas? –
(37) Tas, ka visi ienīda cilvēkus, kas ņēma naudu no ļaudīm, kuri gribēja valdīt pār Grieķiju vai samaitāt to; ka vislielākais negods bija – tikt atmaskotam kā kukuļu ņēmējam; kā šāds cilvēks tika sodīts ar visbargāko sodu. (38) Tāpēc katrai darbībai izdevīgo momentu, ko liktenis bieži dod bezrūpīgajiem, nevis vērīgajiem, nebija iespējams pirkt no runātājiem vai karavadoņiem, tāpat kā netika pārdota tautas vienprātība, neuzticība pret tirāniem un barbariem vai vispār kaut kas tamlīdzīgs. (39) Bet tagad tas viss it kā no tirgus ir pārdots uz ārzemēm un tā vietā ieviesti tikumi, kas Grieķiju saindē un grūž postā. Uz kas tie ir? – Skaudība, ja kāds ir saņēmis kukuli; smiekli, ja viņš atzīstas to darījis; naids, ja naids protestē pret to, un viss pārējais, kas saistīts ar korupciju. (40) Taču triēru, cilvēku, naudas un kara materiālu ir papilnam, un arī visa pārējā, no kā var ārēji spriest par valsts stiprumu, tagad visiem ir daudz vairāk un lielākos apmēros nekā toreiz, bet korumpanti to visu dara lieku, nevērtīgu un neizmatojamu. [35--40]

Sievietes tikumiskais statuss

Vīra un sievas attiecības

[Hektors un Andromahe]
Izgājis Īlijai cauri, viņš tuvojās rietumu vārtiem –
Jādodas bija ikvienam caur viņiem, lai nokļūtu laukā;
Pretī tam tecēja sieva Andromahe, baltroce daiļā;
Pūrā daudz dabūja viņa no cildenā Ēetiona.
Tuvu pie mežainā Plaka bija miteklis Ēetionam
Plakiešu Tēbās, kur valdnieks tas bija pār kiliku tautu.
Hektoram varkaltās bruņas bruņās viņš atdeva meitu par sievu
Drīzi tā sastapa viņu; tai sekoja vērīgā aukle,
Spiezdama bērnu pie krūts – pavisam vēl maziņš tas bija –
Hektora mīļoto dēlu, jo līdzīgu mirdzošai zvaigznei.
Hektors Skamandra vārdu tam deva, bet trojiešu tauta
Sauca par Astianaktu, jo tā dēļ viņš sargāja Troju.
Smaidīja Hektora seja, kad uzmeta mazajam skatu;
Tuvāk Andromahe gāja un raudāja asaras gaužas;
Sirsnīgi spiezdama roku, tā, valodu sākdama, teica:
“Drosme drīz samaitās tevi, mans dārgais! Nav žēluma jūtu
Tev ne pret dēliņu mazo, ne mani, ko liktenis vajā.
Būšu drīz atraitne tava, jo ahaji nonāvēs tevi,
Visi tev gāzdamies virsū; daudz tīkamāk būtu, mans mīļais,
Doties uz pazemi tumšo, ja zaudētu tevi uz mūžu;
Prieka tad nebūs man dzīvot, jo likteņa stunda tev tuvu.
Skumjas tik paliks man pāri: ne tēva, ne mātes vairs nava.
Sirmajam tēvam, kā zini, jau Ahillejs dzīvību dzēsa
Toreiz, kad kiliku zemē viņš ieņēma ziedošās Tēbas –
Pilsētu stiprajiem vārtiem. Tas, nogāzis Ēetionu,
Atstāja kritušam bruņas, jo dvēselē pārmetums radās.
Kopā ar ieročiem grezniem viņš sirmgalvi lika uz sārta,
Uzmeta kapu uz pīšļiem, bet apkārt ap kapkopu nimfas,
Aigidas nesēja meitas, tam dēstīja ēnainās gobas.
Septiņi brāļi man bija, un septiņi palika pilī;
Tomēr it visi uz reizi tie nonāca Aīda valstī:
Ahillejs, ātrākais, knašais, tiem dzīvību laupīja visiem.
Ganos pie greizkāju vēršiem un baltvilnas avīm tie bija.
Māti, kas valdniece bija pār tautām pie mežainā Plaka,
Aizveda Ahillejs gūstā sev līdzi ar pārējām mantām.
Vēlāk viņš atlaida māti, jo dabūja dāvanas dārgas.
Tomēr tai atnesa nāvi Artemīdas izmestā bulta.
Hektor, tu tagad man tēvs un māmuļa mīļotā esi,
Brālis man vienīgais būsi, mans ziedošais dzīves draugs mūžam.
Šodien tik žēlo vēl mani, jel paliec vēl augstajā tornī!
Maziņais bārenis kļūs, es nabaga atraitne būšu...
Nostādi kareivjus tur, kur vīģes koks redzams pie mūra,
Vieglāk tur pilsētā kļūt, jo vieglāk tur uzrāpties mūrī.
Ahaju brašākie vīri šeit jau trīsreiz pienāca tuvu,
Varenie Ajanti abi ar slaveno Idomeneju,
Diomēds, Tīdeja dēls, un dievišķie Atreidi abi.
Laikam kāds gaišreģis labs šai vietā bij ahajus vedis,
Jeb vai pat nojauta īsta tos vilka un vadīja turpu.”
Mirdzošā ķiverē Hektors, tai atbildot, savukārt teica:
“Rūpēties nākas man pašam par visu, ai, sieva, un tāpēc
Būtu no trojiešiem kauns un trojietēm garajās drēbēs,
Ja šeit es paliktu dīkā un vairītos gļēvi no cīņas.
Arī sirds krūtīs to liegs, jo mācījies esmu arvienu
Drošsirdīgs kareivis būt un karot starp trojiešiem pirmais,
Sargādams mīļoto tēvu, tā slavu un arī pats savu.
Dvēsele zina to labi, sirds krūtīs man nojauš jau skaidri:
Drīz vien atausīs diena, kad gāzīsies Īlija svētā,
Iznīks reiz sirmgalvis Priams un šķēpmeša Priama tauta.
Nebaida mani tik ļoti vēl pārējās likteņa dienas,
Nerūp patlaban man tēvs, ne Hekabe, ne mīļotā māte,
Nerūp man arī vairs brāļi, kas, dūšīgi cīnoties kaujā,
Putekļos gāzīsies bariem zem naidnieku zobeniem asiem;
Tikai, Andromahe, tu! Drīz ahaji varkaltās bruņās
Aizvedīs verdzībā tevi, kaut lietu tu asaras rūgtas.
Audeklu audīsi Argā, kad pavēlēs svešzemes sieva;
Ūdeni nesīsi čakli no Maseidas vai Hiperejas,
Kauču tas netiktu sirdij, bet verdzības važas to spiedīs.
Tiešām, kāds ahajs tev sacīs, kad ieraudzīs, asaras lejot:
Lūk, šī ir Hektora sieva! Starp dūšīgiem trojiešu vīriem
Cīņā viņš bija pats pirmais, kad iesākās kaujas ap Troju.
Tiešām, kāds drīzi tā teiks; tas ciešanas jaunas tev nesīs,
Pieminot vīru, kas tevi no verdzības raisītu vaļā.
Labāk lai mirstu pēc mirkļa, lai smiltis sedz mani, pirms ausis
Dzirdētu vaimanām tēvu un redzētu aizvedam važās.”
Teica tā diženais Hektors un izstiepa rokas pret dēlu.
Iekliedzās maziņais spalgi un bailīgi atpakaļ rāvās
Skaisttērptās kalpones klēpī, jo trūkās no mīļotā tēva;
Trūkās no ķiveres spožās, no bruņām un zirgastu pušķa:
Draudoši līgojās pušķis no mirdzošās ķiveres virsus.
Smaidot tēvs raudzījās bērnā un cienītā māte tam līdzi.
Varenais Hektors pēc mirkļa tad noņēma ķiveri spožo;
Baidekli, mirdzošu spoži, jo mudīgi nolika zemē;
Apkampa dēliņu mazo un skūpstīdams šūpoja rokās;
Piesaukdams mūžīgos dievus un Zevu, viņš sirsnīgi lūdzās:
“Zev un jūs, pārējie dievi! Jel dodiet, lai dēls šis mans mazais
Kļūtu par īsteno vīru: pats labākais trojiešu vidū!
Spēku tam ielieciet krūtīs, lai Īlijā vareni valda!
Visi lai saka par viņu, kad atgriezies mājup no cīņas:
Drosmes tam vairāk par tēvu. Lai vairogu, asinīs mērktu,
Pārnestu mājās no kaujas! Lai mātei tas būtu par prieku!
Teica un mīļotai sievai to vērīgi ielika rokās.
Dēlu Andromahe ņēma un glauda pie smaržotām krūtīm,
Smaidot un asaras lejot; sirds Hektoram žēlumā žņaudzās;
Glaudīdams vaigus ar roku, pēc brīža tas iesāka atkal:
“Mīļā, jel neskumsti sirdī par mani patlaban tik ļoti!
Negāzās pīšļos neviena kāds cilvēks pret likteņa gribu:
Nava vēl tāda virs zemes, kas izbēdzis liktenim savam;
Nevarēs izbēgt no viņa ne nelga, ne drošais, kas dzimis.
Tagad tev jāiet uz māju un jādara parastie darbi!
Sēsties pie vārpstas vai aud un raugies, lai kalpones mājā
Padara darbus kā nākas! Par kariem jau rūpējas vīri,
Visi, kas Īlijā dzīvo. Es rūpēšos tomēr visvairāk.”
Teica tā diženais Hektors un pacēla knaši no zemes
Ķiveri, pušķotu astriem; Andromahe devās uz māju,
Atpakaļ skatoties bieži un liedama asaras gaužas.
Drīzi tā atpakaļ nāca pie slavenā Hektora mājas,
Celtas ar apdomu gudru; daudz kalpoņu atrada viņa
Strādājam istabā čakli. Jo skaļi tās vaimanāt sāka.
Notika tiešām, ka dzīvu tās Hektoru apraudāt sāka:
Sirdī jau domāja viņas, ka nepārnāks Hektors no cīņas,
Nevarēs turēties ilgāk pret ahaju spēku un rokām.
[Īliada, 392–502]

Vīrieša un sievietes attiecības mītā

[Odisejs pie Kalipso]
Bet, kad izsalkums rimis un dzērieniem dzesētas slāpes,
Kalipso, dīvā no dievēm, tā sacīja, valodu sākot:
„Diženais Lāerta dēls, ai, Odisej, daudzprašu gudrais!
Vai tad patiešām uz māju un mīlamo dzimtenes zemi
Gribi jau doties tik ātri? Lai tomēr tev klātos tik labi!
Bet, ja tu zinātu sirdī, cik ciešanu sūru un skumju
Liktenis lēmis tev ceļā, pirms nāksi uz dzimtenes zemi,
Mūžam tu paliktu šeit un sargātu labprāt šo māju,
Nemirstīgs arī tu kļūtu, kaut sirsnīgi ilgojies redzēt
Mīlamo sievu, pēc kuras līdz šim tu sēro ik dienas.
Teikšu ar lepnumu tev, ka sejā un augumā viņa
Nepārspēs mani, jo mirstīgām sievām jau neklājas arī
Līdzīgā skaistumā būt ar mūžīgi esošām dievēm.”
Odisejs, daudzpraša gudrais, tai atbildot, sacīja tūdaļ
“Kalipso, varenā dieve, jel nedusmo tagad uz mani!
Labi es zinu to pats, ka prātīgā Pēnelopeja
Sacensties nevar ar tevi ne sejā, ne augumā staltā:
Mirstīga taču ir viņa, tu mūžīgā jaunībā ziedi!
Tomēr man sirdī ik dienas ir sēras un ilgas pēc viņas,
Atgriezties gribu un redzēt to dienu, kad pārnākšu mājās (..)”
[Odiseja V, 201--220]

Žēlo, jel, valdniece, mani! Pie tevis es nāku vispirmās,
Pārcietis likstu pēc likstas. No pārējiem vīriem nevienu
Nezinu šeit, kam pilsētas pieder, kas dzīvo šai zemē.
Rādi man pilsētu kādu! Dod skrandu, lai varu to apmest,
Ja tev ir kāda, kur saliki drānas, uz šejieni nākot!
Mūžīgie dievi lai dod tev it visu, ko sirds vien tev vēlas –
Tīkamu vīru un namu un piešķir jums saskaņu dzīvē!
Pārāks un jaukāks nekas nav bijis virs zemes, ja mīla
Valda starp vīru un sievu, ja abi, kad saskan tiem prāti,
Rūpīgi pārvalda namu; tas īgnumu sagādā skauģiem,
Labvēļiem sirsnīgu prieku, bet paši to sajūt kā laimi.
[Odiseja VI, 175--185]

Mīts par Pandoru

[Pandora – Epimeteja sieva]
Tūdaļ pat viņš gādāja ļaudīm šīs uguns dēļ likstu.
Slavenais klibkājis Hēfaists no zemes veidoja aši
Kautras jaunavas tēlu, kā Kronīds tam vēlējis bija.
Atēna, spulgace dieve, tai iedeva jostu un ģērba
Sudrabā mirdzošā tērpā, no galvas lejup ar rokām
Nolaida šķidrautu greznu – to brīnums bija patiešām skatīt.
Vainagus krāšņus pēc tam ar pļavu svaigajiem ziediem
Pallāda Atēna vija tai apkārt ap košajiem matiem,
Aplika arī ap galvu vēl pieres lenti no zelta,
Slavenais klibkājis Hēfaists ko kādreiz pats pagatavoja,
Prasmīgi veidodams rokām, lai Zevam tas būtu par prieku.
Tajā bija daudzi un dažādi tēli – tos brīnums bij skatīt --,
Būtnes, ko cietzeme baro un bangainā jūra bez skaita.
Daudzas no tām viņš lika iekšā – jo spožs bij to mirdzums --,
Brīnišķas, itin kā būtu tām balss vai dzīvības elpa.
Bet, kad labuma vietā bij radījis ļaunumu daiļu,
Viņš to aizveda turp, kur dievi un cilvēki bija,
Krāšņajās rotās, ko deva tai Spulgace, Zevtēva meita.
Brīnījās mūžīgie dievi un mirstīgie vīri,
Ieraugot pēkšņi šo viltu, kas neatvairāms ir ļaudīm.
Cēlušās taču no viņas ir sievietes izlutinātās,
Nekrietnais sieviešu dzimums no viņas un visas to ciltis.
Tikai par sodību lielu tās dzīvo starp mirstīgiem vīriem –
Rocībā vien tās dalīties vēlas, ne trūkumā skarbā.
Gluži tāpat, kā darbīgās bites mēdz mitekļos segtos
Tranus barot, kas viņām ir biedri vien krietnos darbos, --
Augu dienu tās rosās, līdz saule grimst vakarā vēlu,
Cītīgi nopūlas darbā, lai baltās šūnas sev šūtu,
Viņi turpretī aizvien paliek jumtiem segtajos stropos,
Citu pūliņu augļus lai guldītu vēderā savā, --
Gluži tā mirstīgiem vīriem par sodību nolicis sievas
Mākoņu grandītājs Zevs, lai nekrietnos darbos tiem biedres
Būtu, un labuma vietā vēl citu ļaunumu deva:
Ja kāds no precībām vairās un sieviešu nelāga darbiem,
Sievu nevēlas apņemt, tas postā vecumā nonāk –
Nekopj viņu neviens, kaut līdzekļu netrūktu viņam,
Un, kad viņš nomirst, tad visu tā mantu mēdz kopīgi dalīt
Attālie radi. Kam laulības dzīvi ir liktenis lēmis
Un kam ir piešķirta gādīga sieva ar laipnīgu sirdi,
Tādam no senseniem laikiem arvienu ļaunums ar labo
Pārmaiņas seko. Ja gadās tam sieva ar nejauku dabu,
Dzīvo viņš, krūtīs – sirdī – un dvēselē dziļi ne mirkli
Nemirstot skumjām un bēdām. Tas ļaunums, ko novērst vairs nevar. [Teogonija 570--612]

[Pandoras radīšana]
Tad viņš Hēfaistam slavenam lika, lai tūdaļ uz vietas
Zemi ar ūdeni jauc un cilvēku balsi un spēku
Iegulda tur, lai košu un līdzīgu dievietēm vaigā
Izveido tīkamas jaunavas tēlu, bet Atēnai – mācīt
Dažādu rokdarbu prasmi un noaust gaumīgas drānas,
Zelta Afroditei – tās galvai košumu dāvāt,
Saldkairas ilgas likt sirdī un skumjas, kas vārdzina miesu;
Sunisku prātu tai dot un viltīgu raksturu krūtīs
Vēstnesim Hermejam lika, kas Argu ir nokāvis kādreiz.
Teica tā viņš, un valdniekam Kronam klausīja visi.
Slavenais klibkājis Hēfaists no zemes veidoja tūdaļ
Kautrīgas jaunavas tēlu, kā Kronīds tam vēlējis bija;
Spulgace Atēna deva šai jostu un greznoja viņu;
Dievietes Haritas kopā ar cienīto Peitoju lika
Zelta rotas ap augumu viņai, bet skaistmates Horas
Savukārt pušķoja galvu ar košāko ziedoņa vītni;
Pallāda Atēna kārtoja visas šīs rotas ap viņu.
Vēstnesis Arga kāvējs pēc tam tai ielika krūtīs
Krāpšanu, glaimīgus vārdus un viltīgas rakstura tieksmes,
Kā to vēlējās grandītājs Zevs; tad deva tai balsi
Dievu ziņnesis Hermejs un nosauca sievietes tēlu
Pandoras vārdā, tāpēc, ka visi, kas Olimpā mājo,
Dāvanas dāvāja šai par sodību cītīgiem vīriem.
Tikko kā tēvs bija veicis šo neatvairāmo viltu,
Aizsūtīja pie Epimeteja viņš ziņnesi ātro,
Arga kāvēju cildo, lai nogādā velti, bet prātā
Nebija Epimetejam, ko Prometejs teicis: lai velti
Neņem nekad no Olimpa Zeva, bet tūdaļ to viņam
Atpakaļ sūta, ka nedienas sūras nav mirstīgiem jācieš.
Bet viņš to ņēma un atskārta drīz, ka ieguvis postu.
Dzīvoja senākos laikos virs zemes cilvēku ciltis
Tālu no visādām likstām un tālu no ciešanām smagām,
Mokām un slimībām grūtām, kas mirstīgos vīrus dzen nāvē, --
Mirstīgie likstās un nebaltās dienās mēdz novecot ātrāk.
Cēlusi lielo amforas vāku, nu sieviete visu
Izlaida ārā, jo cilvēkiem vēlēja bēdas un raizes.
Tikai Cerība vien tur palika stiprajā mītnē,
Iekšā pie amforas augšējās malas, un netika laukā,
Tāpēc, ka sieviete laikus vēl paspēja uzmest tai vāku,
Kā viņai licis bij krājējs Zevs, Aigīdas nesējs.
Tūkstošiem likstu un bēdu nu visur starp cilvēkiem klīda,
Pilna bija zeme ar dažādu postu un pilna bij jūra.
Mokas un slimības grūtas tad cilvēkiem dienu un nakti
Tuvojas pašas no sevis un klusītēm mirstīgiem vīriem
Nīcību nes, jo viedīgais Zevs tām atņēma balsi.
Tāpēc, lūk, nevar neviens no Zeva nodomiem glābties.
[Darbi un dienas 60--105]

[Hēsioda pamācība vīrietim]
Neļauj, lai sieviete krāšņajiem gurniem tev sagroza galvu,
Ienākot mājās, kur mīti, un bārstot glaimīgus vārdus!
Tas, kas sievietei tic, tic arī blēžiem un zagļiem.
Viens tikai tai dēls tev ģimenē būtu, lai māju tas visu
Pilnīgi pārņem no tēva, -- tā manta vairosies namā.
Lai pats vecumā mirst un atstāj tik vienu dēlu.
Taču it viegli dod Zevs arī vairākiem svētību lielu.
Vairāk par vairākiem rūpju, bet pieaugums arī ir lielāks.
[Darbi un dienas 373--380]

Hēsioda padoms par sievas ņemšanu

Pārved mājā sev sievu, kad pienāk tev brieduma gadi –
Kad tev līdz trīsdesmit gadiem nav palicis ilgi, ko gaidīt,
Taču nepārkāpj tālu – šie laulībai labākie gadi.
Četrus gadus lai sieviete zied, bet piektajā precas.
Jaunavu ņem sev par sievu – tai likumu iemācīt labāk.
Laulībai izraugies tādu, kas netālu kaimiņos dzīvo!
Apskaties labi, lai izpriecai citiem tu neapņem sievu!
Nespēj sev vīrietis iegūt neko, kas par teicamu sievu
Labāks vēl būtu. Vislielākais ļaunums ir nekrietna sieva,
Gardumu kāra, kas vīru, kaut arī tam netrūktu spēka,
Svilina gluži bez uguns un priekšlaikus padara vecu.
[Darbi un dienas 695--705]

Hiponakts. Dzeja

Tik divas dienas sievas skaistas ir:
Kāzu dienā un kad viņas līķis izvests tiek.
[Frag. 68]

Menandrs. Komēdija

Tu neprecēsies, ja tev ir palicis kaut mazliet veselais saprāts, jo tu
Jo tu atteiksies no savas dzīves. To es tev saku, kuram ir gadījies precēties.
Tāpēc es tev saku – neprecies! Nobalsojām un pieņēmām! Metam
kauliņus! Lūk, tā! Bet lai dievi dod tev glābiņu, jo tu dodies ceļojumā bīstamākā rūpju jūrā, -- ne Lībijas jūrā, ne Egejas jūrā, ne Sicīlijas jūrā, kur no trīsdesmit kuģiem veseli paliek trīs, -- no precētiem vīriešiem nav izglābies neviens [Fragm. 65, 104 Kock].

Diogens Lāertijs. Sokrats

Cilvēkam, kurš viņam jautāja, vai viņam precēties vai nē, Sokrats atbildēja: dari ko gribi, jebkurā gadījumā nožēlosi (..) (33)
Viņš mēdza teikt, ka kašķīga sieva viņam ir kā spītīgie zirgi jātniekiem: kā viņi, kad pieveic spītīgos, viegli pēc tam tiek galā ar pārējiem, tā arī es caur Ksantipi mācos satikt ar citiem cilvēkiem (37) [Diogenes Laertius. Sokr. 33, 37].

Sēmonīds no Samorgas. Dzeja

[Poēma par sievietēm]
Dievs dažādīgas sievas deva sākumā.
Kā cūka sarainā bij viena: mājās tai
Viss netīrībā, nekārtībā sasvaidīts,
Guļ zemē mēslos visur, kur vien kāju sper.
Bet pati nemazgāta, drēbēs netīrās
Tā pīšļos sēdusies un tikai barojas.
Kā lapsu viltīgo dievs otru radīja
Tad sievieti, kas visu zina, un nepaliek
Tai noslēpts ļauns nekas, un arī labs tāpat.
Jo bieži viņa mēdz to pašu ļaunu teikt,
Ko teica labu esam, domās mainīga.
Kā suni citu, okšķi, naidīgu arvien,
Kas visu dzirdēt grib un visu saredzēt,
It visu izošņāt un, apkārt blandoties,
Arvienu rej, kaut cilvēks redzams nav neviens.
To apsaukt nevar vīrs nekad ar bārieniem,
Kaut zobus izdauzījis tai ar akmeni,
Un vārdi mīlīgi ne nieka nepalīdz;
Pat viesos nākusi, ne brīdi nepiestāj,
Melš it arvien, bez gala mēļojot.
No zemes veidojuši citu radīja
Vēl dievi, deva vīram to par nastu vien.
Jo tāda nesaprot nemaz, kas ļauns, kas labs:
Tik vienu lietu: paēst – vienīgi tā zina.
Ja arī niknu salu sūta zemē dievs,
Tā salst, bet nevelk sēdekli pie pavarda.
No jūras citu, kurai divējāds ir prāts:
Gan viņa cauru dienu smej un jautra vien –
Un svešinieks, viņu ieraudzījis, sacīt var:
„Nav tiešām citas pasaulē, kas labāka
Par šo no visiem cilvēkiem un skaistāka,”
Gan atkal nepanesama ir dažureiz;
To netīk uzskatīt, tai tuvu nākt, jo tad
Tā trako kā suns, kas sargā maziņos,
Ir nemīlīga, nežēlīga, lai vai draugs
Vai, ienaidnieks tai nācis būtu tuvumā!
Tā jūra dažreiz neviļņota mierā dus
Bez vēsmas, kuģiniekiem visai tīkama
Zem saules tveicē, biežāk tomēr trakojot
Tā bangas smagas veļ un kuģus sadragā.
Tai līdzīga visvairāk šāda sieviete
Ir savā dabā, tā kā jūra mūžam mainīga.
Kā ēzeļmāte ietiepīga, pelēka
Ir cita, kura tik ar piesiešanos vien
To izdara, kas viņai bijis paveicams:
Pie tam arvien gan kaktā, gan pie pavarda
Tā gremo visu nakti, visu dienu ēd;
Ja kāds tai tuvojas un mīlestību teic,
Tad pieņem tā ikkatru, kurš vien nācis šurp.
No caunas cita; nepanesama šī cilts.
Nekas nav viņai skaists, nav arī pievilcīgs,
Nav arī patīkams un mīlams it nekas:
Tā mīlestības priekos piepildāma nav,
Un vīra klātbūtne to maz var iepriecēt;
Ar zādzībām tā neciešama kaimiņiem,
No ziedokļa pat upurēto norijot.
No zirga lepnā garām krēpēm dzimusi
Ir cita: mājas darbi viņai pretīgi,
Pie dzirnām labprāt neiet, sietu necilā,
Pat mēslus nest no mājas viņai nepatīk,
Pie pavarda tā nesēž – riebjas sodrēji,
Tik tādēļ vīram viņa pieiet mīļi klāt,
Ik dienas divas trijas reizes mazgājas,
Ar smaržas zālēm visu miesu iesvaidot,
Arvienu matus kuplos gludi kārtojot,
Un puķu ziedu apēnota staigāt mēdz.
Ir tiešām tīkams izskats šādai sievietei
Priekš citiem – tikai pašas vīram ļaunums vien,
Ja viņš nav tirāns kāds vai arī ķēniņš liels,
Kurš, viņā skatoties, var dzīvi saldināt.
No mērkaķa ir cita: Zevs kā ļaunumu
Vislielāko to devis visiem cilvēkiem.
Tai izskats ļoti riebīgs; tāda sieviete
Par izsmieklu ir visiem ļaudīm pilsētā:
Ar īsu kaklu, tikko tā spēj grozīties,
Tik sausa, kauli vien – ak, nelaimīgs vīrs,
Kam lemts ar šādu spoku kopā sadzīvot?
Bez tam tai visi paņēmieni viltīgie
Kā īstam mērkaķim, un izsmiekls garām iet.
Tā labu nedarīs, bet lūko tik arvien
Un visu dienu tikai to vien pārdomā,
Kā ļaunumu vislielāko tai izdarīt.
No bites pēdīgā. Ir laimīgs, kuram tā
Ir dota. Tikai viņai peļams nav nekas.
Ar viņu dzīve zied, iet laime augumā:
Tā mīlama ar mīļo kopā veca top,
No viņas skaista, slavena ir jaunā cilts:
Un goda vietā tā starp visām sievietēm,
Jo ir ap viņu piemīlība dievišķa;
Tā labprāt nesēž tur, kur citas mēdz
Tik mīlestības runas cita citai teikt.
Tā ir vislabākā, ko novēlējis Zevs
Ir labā prātā, un par prieku vīrietim to
Ir devis: visas citas, viņa radītas,
Viņš dusmās devis tiem par sodu, smagumu.
Kā ļaunumu ir devis vislielāko
Zevs sievas: pat ja viņas nederīgas šķiet
Un izliekas, tak, kam tās ir, tas slogu jūt,
Jo tiešām, diena nav neviena vairs jautra,
Ja viņa pavadāma ir ar sievieti:
No mājas arī badu grūti projām dzīt,
Šo ļauno dievu, naida pilno līdzbiedri;
Un vīrs kad mājās kādreiz jautrāks arī top
Caur dievu gribu jeb vai ļaužu slavas dēļ,
Jau, radusi kur pieķerties, tā uzbrukt sāk.
Kur sieva mājās, tur vairs viesi neuzņem,
Ja atnāk viņš, ar prieku un patiku!
Pat tad, kad viņa liekas visai laba būt,
Tā pēkšņi nevaldāmi iesāk lamāties,
Ja vīrs tik nožāvājās vien... Bet kaimiņiem,
Tiem prieks ir liels, kad redz, kā viņš ir pievīlies:
Ar uzslavu par savu sievu runā katrs,
Un nopeļ visu citu sievas, tomēr mēs
Tak neredzam, ka pašu liktenis tāds pat vien.
Zevs ļaunumu šo devis vislielāko
Un neraisāmās važās cieši saistījis,
Jo arī Aīds daudzus sevī uzņēmis,
Kas sievas dēļ ir niknā cīņā stājuši.
(Fragm. 7)

Sēmonīds par sievu

Ir krietna sieva labākais, ko iemantot
Var dzīvē vīrs, bet slikta – ļaunums lielāks.
(Fragm. 6)
Teognīds. Dzeja

Nav nekas jaukāks par labu sievu, o, Kirn!
Es to liecinu, bet tu apstiprini.
(1225)

Sofokls. Trāhīnietes

Nē, Zeva dēļ, tā dieva dēļ, kam
Zibens mirdz no Etas kalna,
Neslēp neko, tu atklāj visu man,
Jo ne ar sliktu sievu runā tu!
Es neesmu no tām, kas nezin dabu,
To dabu cilvēkā, kas neļauj viņam
Vienmēr ar vienu un to pašu lietu aizrauties.
Turklāt ar Erotu kurš uzdrošinās cīnīties
Kā dūru cīnītājs, tam prāta maz.
Jo viņš arī pār dieviem valda, tā kā pašam tīk,
Pār mani arī. Un tagad cita sieviete ir kaisles pārņemta,
Tāpat, kā arī es. Un vai tad tādēļ
Savu vīru pelšu es, ka viņš šai slimībai ir pakļāvies?
Vai arī vērsties naidā stiprajā pret sievu to,
Kas vaininiece lietai šai, kur
Man nedz kauna nav, nedz arī kāda ļaunuma?
[Soph. Trah. 434–449]

Euripīds. Traģēdijas

[Mēdeja]
Nav labuma šai pasaulē vairs lielāka
Par to, ja vīrs ar sievu dzīvo saskaņā.
[Euripīds, Mēdeja 14–15]
Tā negaidītais trieciens mani pārsteidza,
Ka dzīvot negribas. Nu visam beigas jau,
Nav dzīvei prieka vairs. Ir labāk, mīļās, mirt!
Mans vīrs, kas bij man viss, -- to labi zināt jūs, --
Visļaunākais no visiem vīriem izrādās.
No visām dzīvām radībām, kas domāt spēj,
Mēs, sievietes, par visām nelaimīgākas.
Vispirms par tīru zeltu vīrs mums jānopērk,
Bet sevi viņam atdodam par verdzeni:
Lūk, šis par pirmo ļaunāks vēl.
Bet galvenais ir tas, vai viņš ir ļauns vai labs,
Jo negods liels ir sievietei, kad jāšķiras,
Bet precinieku noraidīt ir viņai liegts.
Nu sievietei, kad ienāk jaunā ģimenē,
Kur viss tai svešs, ir jāzīlē, kaut neprot to,
Ar kādu vīru gulta dalāma.
Ja viss nu tomēr viņai veicas laimīgi,
Ja vīrs bez kurnēšanas savu jūgu nes,
Tad esam laimīgas; ja nē, tad labāk mirt!
Kad vīram apnikusi ģimene,
No mājām iziet viņš un remdē īgnumu
Pie kāda paziņas vai draugu pulciņā,
Bet mums tik vīram vien ir acīs jāskatās.
Tie apgalvo – mēs mājās esot drošībā,
Bet viņiem nākoties, lūk, šķēpus vicināt.
Cik muļķīgi! Es trīsreiz labāk cīnītos
Aiz vairoga, kā vienu bērnu dzemdētu!
(..) Tik vienu gan es tagad gribētu no jums:
Ja iespēja vai līdzeklis kāds radīsies,
Kā savam vīram atriebties par ciešanām,
Tā jaunai līgavai un viņas tēvam vēl,
Tad klusējiet! Mēs, sievas, esam bailīgas,
Maz cīņai derīgas, no šķēpa baidāmies.
Bet, ja mēs apdraudētas savā laulībā,
Neviens tad nav tik asinskārs kā sieviete.
[Euripīds, Mēdeja 225–266]

Ja vīrs mūs nemīl vairs,
Nav zāles ārpus sevis jāmeklē.
Bet, ja ar viņu kopā gribi būt,
Tad zāles nevaino nekādas.
Ir mīlas līdzeklis mums viens,
Bet tas nav dzēriens, nedz arī skaistums,
Tie ir tie mūsu tikumi, kas vīrus valdzina.
[Euripīds, Andromahe 205–209]

Ksenofonts. Mājsaimniecība


[Sokrats jautā Ishomaham, ko viņa sieva zināja un prata, kad viņi
Sāka dzīvot kopā. Ishomahs izstāsta, kāda bija viņa sieva, kad viņi bija
tikko apprecējušies]

[Sievas loma ģimenē]
(5) Bet ko viņa varēja zināt tajā laikā, kad es viņu pieņēmu, jo
tad, kad viņa atnāca pie manis, viņai vēl nebija piecpadsmit gadu,
bet līdz tam viņa dzīvoja stingrā uzraudzībā, lai pēc iespējas mazāk
redzētu, mazāk dzirdētu un mazāk runātu. (6) Kā tev šķiet, vai tad
es varētu būt apmierināts tikai ar to, ka viņa, saņemot vilnu, mācēja
pagatavot no tās drēbi, un ka viņa ir redzējusi, ka tiek dalīta vilna
kalponēm? Bet, kas attiecas uz tām lietām apkārt vēderam, kā tu
saki, o, Sokrat, tad viņa atnāca pie manis, būdama visai labi audzināta
šajās lietās, un šī, manuprāt, ir galvenā mācība gan vīrietim, gan sievietei.
(7) Bet visas pārējās lietas tu pats viņai iemācīji, Ishomah, lai
tava sieva būtu spējīga rūpēties par to, kas viņai pienākas?
Jā, zvēru pie Zeva! Bet ne ātrāk, pirms es upurēju un palūdzos,
lai es varētu viņai mācīt un viņa varētu mācīties to, kas ir labākais
priekš mums abiem.
(8) Tātad, es teicu, arī sieva upurēja kopā ar tevi un lūdzās par to pašu?
Jā, protams, teica Ishomahs, un ļoti solīja dievu priekšā, ka viņa
kļūs tāda, kādai viņai ir jābūt, un bija skaidri redzams, ka viņa nopietni
attieksies pret to, kas viņai tiks mācīts.
(9) Dievu dēļ, es teicu, Ishomah, pastāsti man, kā tu vispirms iesāki
viņu mācīt? Man būs patīkamāk klausīties tevi stāstam par to,
nekā ja tu stāstītu man par visskaistākām gimniskām sacensībām vai
zirgu sacīkstēm.
(10) Kādēļ ne? – viņš teica. Kad viņa jau bija pieradināta un pieradusi
tiktāl, ka ar viņu varēja runāt, es uzrunāju viņu ar aptuveni
šādu jautājumu: vai tu esi padomājusi par to, ar kādu nolūku es paņēmu tevi un tavi vecāki man tevi iedeva? (11) Jo nebūtu taču grūti
mums atrast kādu citu cilvēku, ar ko gulēt, domāju, ka arī tu to saproti.
Jo, kad es domāju par sevi un tavi vecāki par tevi, ko būtu
labāk paņemt par biedru kopīgai saimniecībai un bērniem, tad es izvēlējos tevi un tavi vecāki, kā redzams, savu iespēju robežās, mani.
(12) Kad dievs kādreiz dos mums bērnus, mēs padomāsim par viņiem,
kā mums viņus labāk audzināt, jo tas ir mūsu kopīgais labums,
lai mums būtu vislabākie palīgi un kopēji vecumdienās, bet tagad
mums ir kopīga saimniecība. (13) Visu, kas man ir, es pasludinu par
mūsu kopējo īpašumu, un arī tu visu, ko atnesi sev līdz, padarīji par
kopējo īpašumu. Ne tas mums jārēķina, kurš no mums ir vairāk atnesis,
bet jāņem vērā, ka tas no mums, kurš ir noderīgāks mūsu kopībai,
tas arī ienes lielāko vērtību. (14) Uz to, Sokrat, viņa man atbildēja:
kā, viņa teica, es varu tev palīdzēt? Kāda ir mana varēšana?
(15) Viss ir tavās rokās, bet mans darbs, kā man māte teica, būt saprātīgai.
Zvēru pie Zeva, es teicu, o, sieva, man to pašu teica tēvs.
Bet saprātīgie vīrs un sieva rīkojas tā, lai gan esošo savu īpašumu
pēc iespējas labāk saglabātu, gan arī pievienotu klāt vēl pēc iespējas vairāk,
lietojot labus un godīgus līdzekļus. (16) Un kas, tavuprāt,
teica sieva, man būtu jādara, lai es varētu kopā ar tevi pavairot
saimniecības labklājību? Zvēru pie Zeva, teicu es, centies pēc iespējas labāk
darīt tās lietas, kurām tevi radīja dievi un ko atbalsta arī likums.
Un kas tas būtu? – teica viņa. (17) Domāju, es teicu, ka šīs nav
mazsvarīgas lietas, jo taču arī stropā bišu māte pārzina ne mazsvarīgas lietas. (18) Man šķiet, o, sieva, ka dievi ar ļoti nopietnu nodomu
ir radījuši šo pāri, kas tiek dēvēts par sievieti un vīrieti, lai tas
būtu pēc iespējas noderīgāks pats sev kopīgajā dzīvē. (19) Vispirms
jau tādēļ, lai neizsīktu dzīvo būtņu suga, ir radīts šis pāris bērnu
dzemdēšanai, pēc tam tādēļ, lai, pateicoties šim pārim, cilvēkiem
vecumdienās būtu kopēji, tad arī tādēļ, lai, pateicoties šim pārim,
cilvēkiem vecumdienās būtu kopēji, tad arī tādēļ, ka cilvēkiem dzīve norit
ne tā kā dzīvniekiem, zem klajām debesīm, bet ir skaidrs, ka viņiem ir
vajadzīga nojume. (20) Bet, ja cilvēki grib, lai viņiem būtu ko ienest
iekšā, zem nojumes, ir vajadzīgs cilvēks, kurš strādā zem klajām debesīm.
Jauna lauka uzaršana, sēja, koku stādīšana, lopu ganīšana, --
tie ir darbi zem klajām debesīm, un no tiem veidojas dzīvei nepieciešamie
krājumi. (21) Taču, kad viss ir sanests iekšā zem nojumes, ir vajadzīgs cilvēks, kas šos krājumus sargātu un arī izpildītu tos darbus, kas ir darāmi zem jumta. Bet jumts ir vajadzīgs jaundzimušo bērnu barošanai, jumts ir vajadzīgs arī maizes. Cepšanai no graudiem, kā arī apģērba pagatavošanai no vilnas. (22) Bet, tā kā gan ārējie, gan iekšējie darbi prasa pūles un rūpes, tad arī cilvēku dabu, man šķiet, dievs no pašiem sākumiem ir izveidojis tā, ka sievietei ir iekšējie darbi un rūpes, bet vīrietim – ārējie. (23) Vīrieša ķermeni un dvēseli viņš radīja tādu, ka viņš labāk spēj panest aukstumu un karstumu, ceļojumus un karagājienus, tādēļ viņš noteica viņam ārējos darbus. Taču sievietes ķermeni dievs radīja mazāk derīgu šīm lietām, un tādēļ man šķiet, viņš noteica viņai iekšējos darbus. (24) Ir zināms, ka tādēļ, ka dievs radīja sievietei iespēju un uzlika par pienākumu barot jaundzimušos bērnus, viņš deva viņai arī lielāku spēju mīlēt jaundzimušos bērnus, viņš deva viņai arī lielāku spēju mīlēt jaundzimušos zīdaiņus nekā vīrietim. (25) Bet, tā kā dievs lika sievietei arī apsargāt to, kas tika ienests mājā, un tā kā viņš zināja, ka apsardzībai nav slikti, ja dvēsele ir bailīga, tad viņš arī bailes vairāk ielika sievietei nekā vīrietim. Zinot, ka tam, kas strādā ārējos darbus, ir vajadzība arī aizstāvēties, ja kāds dara pāri, tad dievs ielika viņam vairāk drosmes. (26) Tā kā gan vīrietim, gan sievietei iznāk gan dot, gan ņemt, tad atmiņu un rūpīgumu viņš deva abiem vienādi daudz, tā, ka nevar saprast, kurai tautai šo īpašību ir vairāk, sieviešu vai vīriešu. (27) Arī spēju uz savaldību un atturību tur, kur vajag, dievs deva viņiem vienādā mērā un deva iespēju abiem gūt no tā vairāk labumus tam, kurš ir krietnāks šajā īpašībā, vai tas būtu vīrietis vai sieviete. (28) Bet, tā kā pēc savas dabas viņi abi ir radīti ne visām lietām vienādi derīgi, tādēļ viņiem abiem visvairāk vajag vienam otru, un šis pāris ir jo vairāk noderīgs sev ar to, ka tad, kad vienam kā trūkst, ar to ir stiprs otrs. (29) Tātad, sieva, es teicu, zinot, ka katram no mums no dieva ir noliktas savas lietas, mums ar tevi vajag pēc iespējas labāk izpildīt to, kas katram uzdots. (30) Saskaņā ar to, es teicu, arī likums savieno kopā vīrieti un sievieti, un, kā dievs radīja viņu kopību bērnu dzemdēšanai, tā likums radīja viņu saimniecības kopību. Un likums norāda arī, ka labi ir katram, vīrietim un sievietei, darīt tos darbus, uz ko dievs deva katram vairāk spējas. Tātad sievietei labāk būtu uzturēties mājās nekā ārpus tās, bet vīrietim būtu vairāk kauns sēdēt mājās nekā rūpēties par tām ārējām lietām. (31) Bet, ja kāds rīkojas pretēji tai kārtībai, ko dievs iestādīja, ja viņš uzvedas vienādi ar sievieti un izjauc dabisko kārtību, viņš nevar paslēpties no dieviem, un viņi taisnīgi atmaksā tam, kurš nerūpējas par savām lietām un dara sieviešu darbus. (32) Man šķiet, es teicu, ka arī tie darbi, kurus veic bišu māte, ir nolikti viņai no dieva (..)
[Tālāk Ishomahs stāsta par bišu mātes darbiem – tai ir jāorganizē un jākontrolē visu bišu darbs stropā, jārūpējas par stropa paplašināšanu un jauno paaudzi. Tādi ir arī sievas pienākumi mājās – viņai ir jāuzturas mājās, jākontrolē kalpu darbi, jāorganizē izdevumi un ienākumi, un jāpārvalda visas saimniecības darbība (33–41)]

(42) Bet vispatīkamāk tev būs, ja tu izrādīsies labāka par mani un padarīsi mani par savu kalpu, un tev nebūs jābaidās, ka, iestājoties vecumam, tu tiksi mazāk godāta un cienīta, bet tu būsi pārliecināta, ka, kļūdama vecāka, tu būsi draugs man un labākais mājas sargs bērniem. (43) Jo skaistums un labums, es teicu, pavairojas cilvēkos nevis no ārējā smukuma, bet gan no tikuma un krietnuma dzīvē. Lūk, šīs lietas, Sokrat, es atceros no savas pirmās sarunas ar viņu [Xen. Oec. 7, 5–43]


[Sievas statuss saimniecībā]
[Citā sarunā Ishomahs turpina stāstījumu par savas saimniecības organizācijuf un norāda uz savas sievas lomu tajā]
(15) Tātad, es teicu, es pavēlēju viņai uzskatīt, ka viņa ir likumu sargs par visu, kas ir mājā, un lai viņa pārbauda un apskata saimniecības lietas tad, kad viņa to uzskata par vajadzīgu, tāpat kā cietokšņa priekšnieks pārbauda sardzi, un lai viņa pārbauda, vai labā stāvoklī atrodas katra lieta, līdzīgi kā valsts Padome pārbauda zirgus un jātniekus, un lai viņa kā valdniece slavē un pagodina ar balvām, iespēju robežās, tos, kas ir cienīgi, un lai norāj un soda tos, kas ir to pelnījuši (..)
(18) (..) Viņa man teica, o, Sokrat, ka es nepareizi spriežu par viņu, ja es domāju, ka uzlieku viņai smagu pienākumu, mācot, ka viņai ir jārūpējas par visām esošām lietām. Būtu smagāk, viņa teica, ja es būtu licis viņai nerūpēties par savu mājsaimniecību nekā rūpēties. Jo šķiet, ka, tāpat kā rūpēties par bērniem saprātīgai sievietei ir labāk nekā nerūpēties, tā arī par īpašumu, kas iepriecina jau ar apziņu, ka tas ir savējais, saprātīgai sievietei labāk rūpēties nekā nerūpēties. [Xen. Oec. 9, 15, 18].

[Sievas skaistums]
[Sokrats un Ishomahs sarunājas par to, kas veido sievietes skaistumu}
(1) Tad, teica Sokrats, izdzirdējis , ka viņa sieva deva viņam
tādu atbildi, es teicu: zvēru pie Hēras, tava sieva izrādīja vīrieša prāta spējas.
Bet turklāt, teica Ishomahs, es gribu tev pastāstīt arī par citiem gadījumiem, kas liecina par viņas lielu gudrību, kad viņa, noklausīdamās mani, tūlīt man paklausīja.
Kas tie par gadījumiem? – teicu es. Pastāsti, jo man būtu daudz patīkamāk uzzināt par dzīvas sievietes krietnumu, nekā ja Zeuksis parādītu man skaistules portretu.
(2) Tad Ishomahs teica: Tātad, Sokrat, reiz es ieraudzīju, ka viņa ir lietojusi daudz pūdera, jo gribēja izskatīties bālāka, nekā viņa bija, un daudz lietojusi sarkano krāsli, lai izskatītos sārtāka nekā patiesībā, un arī kurpes viņai bija augstas, jo viņa gribēja izskatīties lielāka par to augumu, kāds viņai bija. (3) Saki man, o, sieva, Teicu es, kad tu uzskatītu mani, kam ir kopīgs ar tevi īpašums, vairāk mīlestības cienīgu, vai tad, kad es mēģinātu tevi piemānīt, stāstot, ka man ir vairāk, nekā ir, un rādītu tev viltotu sudrabu, krelles, kas iekšā ir no koka, un purpura drēbes, kas zaudē savu krāsu, un uzdotu to visu par īstām mantām? (4) Viņa tūlīt atbildot teica: ko tu saki! Es negribu, lai tu tāds būtu, un, ja tu tāds būtu, es nespētu mīlēt tevi no visas sirds. Nu labi, es teicu, mēs taču esam sagājušies kopā, o, sieva, arī lai savienotu kopā savus ķermeņus? Jā, viņa teica, tā saka cilvēki. Tādā gadījumā, es teicu, kā tev šķiet, kad es būtu vairāk tavas mīlestības cienīgs, atrodoties ķermeniskā savienībā ar tevi, vai tad, kad es, atdodot tev savu ķermeni, rūpētos par to, lai mans ķermenis būtu vesels un stiprs un lai tādēļ man būtu laba sejas krāsa, vai tad, kad es būtu sasmērējies ar mīniju un uzlicis sev krāsu zem acīm, un dzīvotu ar tevi kopā, mānīdams tevi un liktu tev skatīties uz mīniju un taustīt to manas ādas vietā? (6) Man, viņa teica, būtu mazāk patīkami pieskarties mīnijam nekā tev, un būtu mazāk patīkami skatīties uz tavas krāsas krāsu nekā uz tavu īsto krāsu, un mazāk patīkami man būtu skatīties uz tavām piekrāsotām acīm nekā uz veselām acīm. (7) Tā arī par mani, es teicu, tev būtu jādomā, ka man mazāk patīk pūdera un sarkana krāsa nekā tava īstā krāsa, bet, tā kā dievi ir iekārtojuši, ka zirgam vispatīkamākais ir zirgs, vērsim – vērsis, aitām – aitas, tā arī cilvēki atzīst, ka vislabākais viņiem ir tīrs cilvēka ķermenis. (8) Šie apmāni varētu vēl palikt neatklāti un piemānīt svešus cilvēkus no ārpuses, bet tie, kas vienmēr dzīvo kopā, neizbēgami tiks atmaskoti, ja viņi iedomāsies mānīt viens otru. Jo viņi tiks atmaskoti vai ceļoties no gultas, pirms vēl paspēja sakārtoties, vai sviedri viņus atspēkos, vai asaras viņus nodos, vai pelde parādīs viņus īstajā izskatā.
(9) Ko tad, dievu dēļ, viņa tev uz to atbildēja? – teicu es. Neko citu, viņš teica, kā tikai to, ka pēc tam viņa nekad vairs neko tādu nav darījusi, bet centās parādīties tīrā un pieklājīgā, un viņai piestāvošā apģērbā. Un turklāt vēl viņa man jautāja, vai es nevarētu dot viņai padomu, lai viņa ne tikai izskatītos skaista, bet arī būtu tāda. (10) Un es, protams, o, Sokrāt, ieteicu viņai nesēdēt visu laiku uz vietas kā verdzenēm, bet, kā pieklājas saimniecei, ar dievu palīdzību pamēģināt pieiet pie aužamiem stāviem un parādīt kalponei, ja viņa ko zina labāk, bet, ja ko zina sliktāk, pašai pamācīties, pieskatīt maizes cepēju, pastāvēt pie atslēgu pārzines, kad viņa kaut ko nomēra un dala, apstaigāt apkārtējo teritoriju un apraudzīt, vai viss stāv savās vietās. Tā varētu būt vienlaikus gan rūpe, gan arī pastaiga. (11) Labs vingrinājums, teicu es, ir mērcēt un spaidīt apģērbus un paklājus, un arī izdauzīt un salikt tos. Tādā veidā vingrojot, teicu es, viņa ēdīs ar labāku ēstgribu, būs veselāka un arī sejas krāsa viņai būs patiesi labāka. (12) Un salīdzinājumā ar kalponi arī sievas ārējais izskats ir pievilcīgāks, ja viņa ir tīrāka un gaumīgāk ģērbusies, un it īpaši tad, ja viņa labprāt grib patikt vīram, nevis kalpot viņam nepieciešamības dēļ. (13) Bet tās tur sievietes, kas tik sēž ar svarīgu izskatu, dod iemeslu uzskatīt viņas par sapucētām krāpniecēm. Un tagad, Sokrat, viņš teica, tu zini, ka mana sieva ģērbjas un dzīvo tā, kā es viņu esmu mācījis un kā es tev to tagad pastāstīju. [Xen.Oec.10,1–13].

Homoerotija

Platons. “Dzīres” (“Symposion”)

[Cilvēka daba]
Cilvēku daba senāk nebija tāda kā tagad, tā bija pavisam citāda. Sākumā bija trīs cilvēku dzimumi, nevis divi kā tagad – vīriešu un sieviešu. Šim trešajam bija divu pārējo pazīmes. [..] Vīrsieva bija tam vārds, izskatā tas bija pa daļai vīrietis, pa daļai sieviete.. Katrs cilvēks bija it kā no divām daļām, no dieviem cilvēkiem salikts, tas bija apaļīgs, mugura un sāni saplūda kopā, rokas bija četras, tikpat daudz arī kāju, sejas divas, pilnīgi vienādas uz apaļā kakla. Abām sejām, kas skatījās katra uz savu pusi, bija kopēja galva ar četrām ausīm, dzimumorgāni bija divi. [..]
Viņu spēks bija liels un varens, viņi nebaidījās stāties pretī pat dieviem. [..]
Zevs un citi dievi tāpēc apspriedās un bija nezināšanā, kas darāms. [..]
Tad Zevs pēc ilgas apdomāšanas izsaucās:
-- Man šķiet, ka atradu līdzekli, kā saglabāt cilvēkus un darīt galu viņu nekrietnībai, viņi jāpadara vājāki, katrs jāsagriež divās daļās. Tā viņi kļūs vāji un mums noderīgāki, jo viņu būs divreiz vairāk. Viņi ies taisni uz divām kājām. Ja arī tad nebeigsies viņu nekrietnības un viņi negribēs dzīvot mierā, es viņus vēlreiz pārgriezīšu uz pusēm. Lai viņi tad lec uz vienas kājas.
To teicis, viņš pārgrieza cilvēkus uz pusēm, kā uz pusēm griež olas. [..]
No šī laika cilvēkiem ir iedzimusi citam pret citu mīla, kas cenšas atjaunot viņu agrāko dabu, no dieviem atkal radīt vienu un dziedināt nodarīto ļaunumu.
Katrs no mums pazīšanās zīmes puse, mēs esam sagriezti, no viena radušies divi, un katrs meklē savu otro pusi. Vīrieši, kas ir puse no agrākā androgina, mīl sievietes, un lielākā daļa izvirtuļu ir no viņiem cēlušies, un tādas pašas sievišķas izcelsmes sievietes mīl vīriešus un tāpat izvirtules. Bet sievietes, kas ir agrākas sievietes puses, vīriešus daudz neievēro, tās vairāk pievēršas sievietēm, un no tām izcēlušās lesbietes. Turpretim vīrieši, agrāko vīriešu puses, tiecas pēc vīriešiem, un, vēl zēni būdami, tie kā vīrieša daļa mīl vīriešus un labprāt guļ ar tiem apkampušies. Tie ir krietnākie no zēniem un jauniešiem, vīrišķīgākie pēc savas dabas. Kas viņus sauc par nekauņām, tie viņus apmelo. Tā nav nekaunība, tā ir drosme un vīrišķība, jo viņi mīl tos, kas viņiem līdzīgi. Drošs pierādījums ir tas, ka tikai šie zēni, sasnieguši vīra gadus, pievēršas sabiedriskajai darbībai, mīl zēnus un jauniešu un pēc viņu dabas maz tiem rūp laulības dzīve un bērni, bet apprecēties viņus spiež likums, kaut gan viņi labprāt dzīvotu neprecējušies ar saviem draugiem un iemīļotiem, jo viņi mīl sev radniecīgo. [Platons, Dzīres (Symposion) 189d–192b]

Ksenofonts. “Dzīres” (“Symposion”)[18]
12. [..] “Jā, pie Zeva,” atbildēja Sokrats, “un, lai viņu iepriecinātu vēl vairāk, gribi viņam pierādīt, ka mīlestība uz dvēseli ir daudz stiprāka nekā mīlestība uz miesu.
13. Ka sakariem bez draudzības nav nekādas vērtības, to mēs visi zinām. To cilvēku mīlestība, kuri apbrīno sava iemīļotā raksturu, tiek dēvēta par patīkamu un brīvprātīgu nepieciešamību; turpretim daudzi no tiem, kas iekāro miesu, peļ un neieredz savu mīluļu tikumus.
14. Bet, ja viņi arī iemīl reizē miesu un dvēseli, jaunības plaukuma laiks, protams, ir īss, un, kad tas pagājis, jānovīst arī draudzībai; turpretim dvēsele, pieņemoties saprātīgumā, kļūst mīlestības arvien cienīgāka. 15. Turklāt fiziskā skaistuma izmantošanai nāk līdzi arī zināms pārsātinājums, tā ka attieksmē pret savu mīluli neizbēgami jāpieredz tas pats, ko pārēdoties izjūt pret ēdienu; turpretim mīlestība dvēseli, būdama šķista, pārsātinājumam pakļauta mazāk..
16. Ka savu iemīļoto apbrīno un mīl tāda dvēsele, kas plaukst brīva brīvā cilvēka daiļumā, pieticīgā un cildenā tikumā un kas jau pašā jaunībā bijusi pārāka par saviem līdzaudžiem, reizē būdama laipna, tas neprasa nekādu pierādījumu; taču vēlos vēl izklāstīt, ka tādu mīlētāju, dabiski, mīl viņa mīlulis.
17. Vispirms, kurš gan varētu neieredzēt cilvēku, kas, kā viņš zina, viņu uzskata par tikumīgu un krietnu? Kas, kā viņš redz, vairāk rūpējas par zēna godu, nekā savu baudu? [..]
19. Bet tam, ko saista tikai miesa, -- kālab lai zēns viņam atbildētu ar pretmīlestību? Vai par to, ka viņš sev paņem, ko kāro, bet zēnam atstāj vienīgi visbriesmīgāko negodu? Vai varbūt par to, ka viņš, tiekdamies no zēna panākt savas iekāres apmierinājumu, viņu, cik vien iespējams, atsvešina no tuviniekiem? 20. Un par to, ka viņš rīkojas nevis varmācīgi, bet ar pierunāšanu, -- pat par to viņš kļūst vēl jo nīstamāks, jo tas, kas ir varmācīgs, parāda vienīgi savu nekrietnumu, bet, kas liek lietā pierunāšanu, samaitā pierunājamā dvēseli. [Ksenofonts, Dzīres (Symposion) VIII, 12--19]

PIRMSSOKRATIĶI

Anaksimandrs (ap 611--546 p.m.ē.)[19]

No kā irošajiem [..] ir tapšana, (rašanās), uz to pašu notiek arī bojā eja (..) saskaņā ar (atbilstoši, pēc) vajadzību (..): proti, tie (..) atlīdzina viens otram sodu [= maksā sodu] (..) un atmaksu (..) [dēļ] pāridarījuma (..) saskaņā ar (..) laika kārtību (..), šādā veidā dzejiskiem vārdiem to teikdams.

Hērakleits (ap 500--480 p.m.ē.)[20]

3. Tāpēc vajag sekot kopīgajam, jo kopējais [ir] kopīgs. Kaut gan logoss ir kopīgs (..), vairums dzīvo tā, it kā viņiem būtu īpaša (..viņiem pašiem vien raksturīga..) domāšana (..).
4. Hērakleits teica: ja laime pastāvētu ķermeņa baudās, tad mēs vēršus sauktu par laimīgiem, kad viņi ir atraduši auna zirņus ēšanai.
5. Šķīstās (..) viņi veltīgi (šķīstīties viņi mēģina veltīgi..), ar asinīm aptraipīdamies, līdzīgi kā, kad dubļos kāds iekāpis, ar dubļiem mazgātos.
8. ..viss izceļas caur cīņu.
9. Cita (ne [viena un] tā pati..) bauda zirgam un sunim, un cilvēkam, kā arī to Hērakleits saka [:] ēzeļi zelta vietā izvēlas pelavas; jo ēzeļiem barība ir patīkamāka par zeltu.
13. Izglītotam neklājas būt netīram, nemazgātam, nedz arī, pēc Hērakleita (..), priecāties par netīrību.
29. Jo augstciltīgie (labākie, ievērojamākie) atzīst (uzskata, ieskata) par labāku vienu salīdzinājumā ar visu, mūžīgu slavu [sc. salīdzinājumā ar visu, kas ir] pārejošs (mirstīgs), bet vairākums pierijas tieši tā, kā mājlopi (..kā lopi).
33. Likums ir arī viena gribai pakļauties.
37. Cūkas mazgājas dubļos, putni putekļos vai pelnos.
40. Daudzzināšana nemāca rīkoties ar prātu..
43. Augstprātību vajag apspiest (apslāpēt) vairāk nekā ugunsgrēku.
44. Cīnīties tautai vajag par likumu tāpat kā par [polisas] mūri.
49. Viens man [ir] desmittūkstoši (..[līdzinās] desmittūkstošiem..), ja viņš ir izcili labs.
50. ..viens viss ir (..[ka] viss ir viens;..).
52. Aiōns ir bērns, [kas] rotaļājas, spēlē galda spēli..
53. Polemoss (--Karš) ir visu tēvs, visu valdnieks, vienus tas pasludina par dieviem, citus [--] par cilvēkiem, vienus nodara par vergiem, citus [--] par brīviem.
58. Arī labais un ļaunais [ir viens]..
80. Vajag zināt, ka polemoss (--karš) ir kopējs un taisnība [--] cīņa (strīds, ķilda), un viss rodas caur (saskaņā ar) cīņu un nepieciešamību.
82. Visgudrākais no cilvēkiem, salīdzinot ar dievu (..), izrādīsies (..) par pērtiķi tiklab gudrībā, kā skaistumā un visā citā.
85. Ar dusmām grūti cīnīties: jo, ko tās iegrib, tās pērk par dvēseli (..par dvēseles [cenu];..).
94. Saule nepārkāps mēru (..); ja ne (pretējā gadījumā), Erīnijas, Dikes palīdzes viņu atradīs (sameklēs, uzmeklēs).
97. Suņi rej (aprej) tos, ko nepazīst.
100. Es meklēju (..) sevi pašu.
131. Hērakleits sauc iedomību (..) par šķērsli virzībā uz priekšu.
132. Godināšana dievus un cilvēkus paverdzina (..).
133. Slikti cilvēki [ir] patiesības (patiesā) ienaidnieki (pretinieki).
135. Viņš [t.i., Hērakleits] teica, ka visīsākais ceļš uz slavu [ir] tapt labam.
136. Hērakleita [izteiciens]: karā kritušo dvēseles tīrākas nekā slimībās [..].

Ksenofans (6. gs. p.m.ē.)[21]

Grīda nu izmēzta tīra un nomazgātas rokas,
Tāpat tīrs ir ik kauss, nopīti vainagi mums
Likti top galvā un tīkama eļļa no fiales sniegta,
Galdā maisāmais trauks, prieka un līksmības pilns.
Bet arī cits vīns vēl gaida mūs krūkās un solās, ka vienmēr
Paliks uzticīgs mums, -- smaržīgs kā puķe un maigs.
Visu telpu ar svētu dvašu jau piepilda vīraks,
Salds un spirdzīgi vēss ūdens ir sagādāts dzidrs.
Dzelteni brūngana maize mums nolikta priekšā, no siera,
Biezā medus vai lūst cienīgi saklātais galds.
Zāles vidū stāv altāris, pušķots visapkārt ar ziediem;
Ieskanas dziesma, viss nams priecīgo noskaņu jūt.
Taču prātīgiem vīriem vispirms pie mūžīgiem dieviem
Vērsties klājas un tos bijīgu valodu teikt.
Un pēc tam, kad pēc lejamā zieda tie izlūdzas spēku
Darīt vien to, kas ir krietns, -- nav nekas svarīgāks vairs, --
Tad arī iedzert nav grēks, taču tā, lai ikviens var uz mājām
Kalpa nevadīts tikt – protams, ja nav pārāk vecs.
Gods tam vīram, kas, kaut arī iedzēris, prātīgi runā,
Kam ne atmiņa cieš, nedz arī godaprāts zūd.
Nevajag viņam par titāniem stāstīt, par gigantu cīņām,
Arī par kentauriem ne -- pagātnes rēgi vien šie –
Vai par pilsoņu kariem – tas labumu nedod nekādu:
Bet, kas godā ikbrīd dievus, tas krietns un taisns.
(Fragm. 1)

Vēršiem un zirgiem rokas ja būtu vai arī lauvām
Un tie kā cilvēki zīmēt un skulptūras darināt prastu,
Zirgi tad veidotu dievus, lai būtu tie līdzīgi zirgiem,
Vērši savukārt – tādus, lai izskats tiem būtu kā vēršiem,
Piešķirot dievībām savām to ārieni, pašiem kas piemīt.
(Fragm. 13)

Kas vien cilvēku acīs ir kauna lieta un negods,
Visu to piedēvē Homērs un Hēsiods Olimpa dieviem:
Viņi gan zog, gan laulību pārkāpj, gan māna cits citu.
(Fragm. 9)

Mirstīgie cilvēki domā, ka arī dievības piedzimst,
Drēbes kā cilvēki valkā, tiem līdzinās balsī un skatā..
(Fragm. 12)

Viens tikai dievs ir vislielākais dievu un cilvēku vidū,
Mirstīgiem līdzīgs nav viņš ne pēc skata, ne saprāta spējām..
(Fragm. 19)

Viss viņš ir redzīgs, viss – domāt spējīgs un viss – arī dzirdīgs (..)
(Fragm. 20)

Gluži bez pūlēm ar gara spēku viņš drebina visu (..)
(Fragm. 21)

Vienā tik vietā viņš uzturas mūžam bez kustības kādas,
Neklājas arī tam apkārt staigāt te šurpu, te turpu (..)
(Fragm. 22)

Nē, nav cilvēka tāda, kas zina ko drošu par dieviem
Un par to, ko es klāstu, nedz tāda, kas turpmāk to zinās.
Ja arī kādam reiz nejauši veicas ko pareizi pateikt,
Tomēr to nezina viņš. Tik minēt varam mēs visu.
(Fragm. 30)

Pītagors (ap 585--525 p.m.ē.)[22]

9. Pītagors māca to pašu [askētismu] un liek atturēties no dzīvu būtņu [izmantošanas pārtikā].
21. Pītagors pirmais nosauca Visumu par “kosmosu” dēļ kārtības, kas tam piemīt. [..] Gudrie runā,.. ka debesis un zemi, dievus un cilvēkus, saistīta vienībā kopība, draudzība, ..tikumība un taisnība, un tieši tāpēc.. viņi dēvē šo redzamo pasauli par kosmosu (kārtību), un nevis par akosmu (nekārtību) un izlaidību.
21.a. Pītagors dēvēja savu mācību par gudrības mīlestību (philosophia), nevis gudrību (sophia). Pārmetot septiņiem gudrajiem (..), viņš runāja, ka neviens nav gudrs, jo cilvēks savas dabas vājuma dēļ bieži nespēj sasniegt visu, bet to, kurš tiecas pēc tikuma un gudras būtnes dzīvesveida, var nosaukt par gudrības mīlētāju (filosofu).
21.b. Sokrats un Platons līdzīgi Pītagoram par augstāko tikumisko mērķi (telos) uzskatīja līdzināšanos dievam..
23. Pēc Tīmaja vārdiem, Pītagors pirmais teicis, ka draugiem viss ir kopējs, un ka draudzība ir vienlīdzība.
26. Pitagors.. mācīja, ka laime (eudaimonia) ir skaitļu pilnības zināšana.

Pītagoram pieraksta izteicienus:

“Gaiss ap zemi ir sasmacis un neveselīgs, un viss, kas atrodas šajā gaisā ir mirstīgs; bet augstākais gaiss atrodas mūžīgā kustībā, tas ir tīrs un veselīgs, un viss, kas tajā atrodas – nemirstīgs un tāpēc dievišķs.”
“Nemācu gudrību, ārstēju no muļķības.”
“Palīdzēt pareizajam, apkarot nepareizo.”
“Galvenais – atvairīt no ķermeņa slimību, no dvēseles – muļķību, no vēdera – baudkārību, no valsts – sacelšanos, no ģimenes – ķildas, no visām lietām – mēra pārkāpšanu.”
“Pats svētākais pasaulē – malvas lapa, pats gudrākais – skaitlis, pēc tā – tas no cilvēkiem, kas visām lietām devis vārdu.”

Dēmokrits (ap 460--370 p.m.ē.)[23]

[Varas tikumiskie aspekti]
595. Valsts lietas ir jāuzskata par vissvarīgākajām, salīdzinot ar citām lietām.. Jo valsts, kas iet pareizu ceļu, ir lielākais balsts. Ar to saistīts viss: kad tajā valda labklājība, tad viss ir labklājībā, kad tā iet bojā, viss iet bojā.
596. Nabadzībai demokrātiskā valstī ir jādod priekšroka par to, ko dēvē par laimīgu dzīvi monarhijā, tādā mērā, kādā brīvība ir labāka par verdzību.
599. Ir jāklausa likums, valdnieks un gudrākais.
601. Taisnīgums ir darīt to, kas ir vajadzīgs, netaisnīgums – to nedarīt, bet izvairīties.
602. Taisnīguma vainagojums – sprieduma drošums un bezbailīgums, netaisnīguma beigas – bailes nelaimes priekšā.
603. Labais nozīmē ne tikai nedarīt netaisnību, bet pat nevēlēties to darīt..
604. Tam, kas īsteno nepiedienīgu rīcību, ir vispirms ir jākaunas pašam no sevis.
605. No rīcības ir jāatturas nevis baiļu, bet pienākuma jūtu dēļ.
608. Likums tiecas palīdzēt cilvēku dzīvei. Taču tas spēj to panākt tikai tad, kad paši pilsoņi vēlas dzīvot laimīgi: tiem, kas pakļaujas likumam, likums ir tikai viņu pašu tikumības liecinieks.
610. Bailes rada liekulību, bet nesasniedz draudzību.
618. Tam, kam būs jāvalda pār citiem, sākumā ir jāvalda pašam pār sevi.
621. Visus tos, kas nodara ļauno, neievērojot taisnīgumu, ir obligāti jānogalina, un tas, kas to izdarīs, būs priecīgs savā dvēselē..
730. Gudrajam ir atvērta visa zeme, jo visa pasaule ir cēla gara dzimtene.

[Bagātība un nabadzība]
628. Jo sliktu dzīvi, nesaprātīgu, muļķīgu un nepiedienīgu, Dēmokrits dēvēja nevis par sliktu dzīvi, bet ilgu miršanu. [..] Esi prāta nomodā, jo prāta miegs līdzinās patiesai nāvei.
631. Nesātīga tieksme pēc naudas, kas nezina robežu, ir daudz mokošāka par galēju nabadzību..
637. Slava un bagātība bez prāta ir nenoturīgs īpašums.
639. Tas, kurš nespēj pretoties naudas vilinājumam, nekad nebūs taisnīgs.
643.a. Nekad neuzskati cilvēku par laimīgu tā bagātības un slavas dēļ. Jo visi šādi labumi ir nepastāvīgāku par vējiem.
644. Saprātīgs cilvēks nebēdājas par to, kas tam nepieder, bet priecājas par to, kas tam ir.
651. Laimīgs ir tas, kam prieku sniedz mērens īpašums, nelaimīgs ir tas, kas ir neapmierināts pat ar lielu [īpašumu].
654. Ar cieņu paciest nabadzību ir saprātīga cilvēka pazīme.

[Draudzība]
659. Patiesi draugi padara gan patīkamāku prieku, gan nelaimi – vieglāku, pirmajā gadījumā, dalot baudu, otrajā – uzņemoties daļu uz sevis.
660. Viena saprātīga [cilvēka] draudzība ir labāka par visu nesaprātīgo cilvēku draudzību.
662. Nav cienīgs dzīvot tas, kuram nav neviena laba drauga.
665. Viegli atrast draugu laimē, nelaimē – visgrūtāk.
666. Nespēja palīdzēt draugiem ir nabadzības pazīme, nevēlēšanās – nelietības pazīme.
666.a. Spoguļos redzamas ārienes kontūras, savstarpējā saskarsmē -- dvēseles raksturs.
666.b. Zobens cērt, bet apmelojumi nošķir draugus.
673. Vienāda domāšana rada draudzību.

[Sievietes]
703. Saskaņā ar Dēmokritu, sievietes rota ir klusēšana; apsveicams ir arī apģērba vienkāršums. [..] Lai sieviete neprāto: tas ir šausmīgi.
704. Pats šausmīgākais pazemojums vīrietim ir atrašanās sievas varā.
706. Vīrišķīgs ir nevis tas, kurš ir spēcīgāks tikai pār saviem ienaidniekiem, bet arī tas, kas ir spēcīgāks arī pār savām kaislībām. Ir taču cilvēki, kas pārvalda pilsētas, taču vienlaicīgi verdziski pakļaujas sievietēm. Kāds jautāja Dēmokritam: “Kāpēc tu gara auguma cilvēks esi apprecējies ar maza auguma sievieti?” Tas atbildēja: Es izvēlējos mazāko ļaunumu.”

[Audzināšana]
721. Bērnu audzināšana ir nedrošs pasākums, jo veiksme panākama ar cīņu un rūpēm, bet neveiksmes gadījumā ciešanas ir salīdzināmas.
722. Manuprāt, nevajag audzināt bērnus. Jo es redzu, ka ar to saistītas daudzas un lielas likstas un neveiksmes, turpretim labumu ir maz, un arī tie ir mazi un neievērojami.
724. Ja cilvēkam ir vēlme pēc bērna, tad, manuprāt, labāk to paņemt no kāda drauga. Jo viņš tad varēs to izvēlēties atbilstīgi savai izvēlei, un bērns būs tāds, kādu tas gribēs. [..] Sava bērna dzemdēšana ir saistīta ar lielu bīstamību. Jo tādā gadījumā nāksies samierināties ar tādu, kāds piedzims.

[Tikumiskās pamācības. Par dvēseles mieru]
735. ..mērķis ir labs dvēseles stāvoklis. Tā nesakrīt ar baudu..; tas ir tāds stāvoklis, kad dvēsele ir mierīga un līdzsvarota, kuru nesatrauc nekādas bailes, māņticība vai citi pārdzīvojumi. [..] Likuma priekšraksti ir mākslīgi. Pēc dabas pastāv tikai atomi un tukšums.
737. Tam, kas tiecas pēc laba gara stāvokļa, nevajag pārmērīgi nodarboties nedz ar privātajām, nedz valsts lietām, un savā darbībā neuzņemties to, kas pārsniedz paša spēkus un dabiskās spējas. [..] Nekas tā neveicina laba gara stāvokļa sasniegšanu, kā atteikšanās no aktīvas darbības..
738. Dēmokrits teica, ka visiem mērķis ir viens, un augstākais ir labs gara stāvoklis, turpretim bēdas ir ļaunuma mērs.
739. Dēmokrits domā, ka labs gara stāvoklis cilvēkiem rodas, pateicoties mērenībai baudās un sakārtotai dzīvei. [..] Labākais visā ir vidus: man nepatīk nedz pārpilnība, nedz trūkums.
742. Gan Dēmokrits, gan Platons uzskata, ka laime saistīta ar dvēseli. [..] Par laimi viņš uzskata gan labu gara stāvokli, gan nosvērtību, gan harmoniju, gan samērību, gan nesatricināmību.
748. Vislabākais cilvēkam ir dzīvot, piedzīvojot pēc iespējas vairāk prieka un pēc iespējas mazāk sarūgtinājuma. To var sasniegt, nesaskatot baudu visā, kas paiet.
749. Skaistākais no visa ir vidus: man netīk nedz pārpilnība, nedz trūkums.
752. Cilvēkiem ar nosvērtu raksturu arī dzīve ir sakārtota.
753. Ja pārkāpt mēru, tad arī vispatīkamākais kļūs par nepatīkamāko.
757. Prieki sniedz vislielāko baudu, ja tie ir reti.
762. Grūti ir cīnīties ar kaislībām. Māka tās pārvarēt ir saprātīgi domājoša cilvēka iezīme.
777. Gan laime, gan nelaime ir dvēselē.
778. Miesiskais skaistums ir dzīvniecisks, ja aiz tā nestāv prāts.
780. Cilvēku laime nav saistīta nedz ar naudu, nedz ar vergiem, bet ar saprātīgu un pareizu domāšanu.
782. Tas, kurš priekšroku dod garīgajiem labumiem, izvēlas dievišķo; tas, kurš priekšroku dod miesiskajām baudām, tas izvēlas cilvēcisko.
786. Ir jātiecas nevis pēc jebkura prieka, bet pēc tā, kas saistīts ar skaisto.
793. Nesaprātīgie cilvēki dzīvo, nebaudot dzīvi.

SOFISTI[24]

Sofismi

“Ragnesis”: “Tas, ko tu neesi pazaudējis, tev ir; tu neesi pazaudējis ragus, tātad tu esi ragnesis.”
“Apsegtais”: “Vai tu zini, kas stāv apsedzies?” – “Nē.” – “Bet tas taču ir tavs tēvs; tātad tu nezini, kas ir tavs tēvs!”
Krokodils nozadzis mātei bērnu. Māte lūdzas: “Atdod!” Krokodils atbild: “Atdosi, ja uzminēsi, vai atdošu, vai neatdošu.” Māte saka: “Neatdosi.” Kā rīkoties krokodilam?
Vai iespējams noteikt, vai izteikums “Tas, kas te uzrakstīts, ir maldi” ir patiess vai maldīgs?

Sofistu fragmenti

Protagors: “Par katru lietu (pragma) ir divi pretēji logos.”
Gorgijs: “Runai (logos) ir liela ietekme; ar maziem un neredzamiem ķermeņiem tā īsteno dievišķus darbus: tā spēj mazināt briesmas, novērst slāpes, iedvest prieku un palielināt saviļņojumu.”
Protagors: “Cilvēks ir visu lietu mērs – eksistējoši tādā mērā, kādā tās eksistē, un neeksistējoši – tādā mērā, kādā tās neeksistē.”
Gorgijs: “Nekas neeksistē. Pat ja kaut kas eksistē, to nevar izzināt. Pat ja to var izzināt, to nevar izteikt.”
Protagors: “Par dieviem es nevaru zināt, vai viņu ir vai arī viņu nav, jo daudz kas traucē šādas zināšanas iegūt – gan jautājums ir neskaidrs, gan arī cilvēka dzīve ir īsa.”
Protagors: “Kas katrai pilsētai šķiet taisnīgs un labs, tas tad arī tāds ir, kamēr tur tā uzskata.”
Trasimahs: “Taisnīgais nav nekas cits kā stiprajam devīgais.”
Kaliks: “Morāli un tiesības ir izdomājuši varas pārstāvji savam labumam.”

“Dubultrunas” (“Dissoi Logoi”)

Pareizais un nepareizais. 1. Arī par pareizo un nepareizo ir divi viedokļi: vieni domā, ka pareizais ir kas cits nekā nepareizais, citi – ka pareizais un nepareizais ir viens un tas pats. Es mēģināšu apstiprināt otro viedokli. 2. Vispirms es gribu izskaidrot, ka melot un mānīt ir taisnīgi. Runā, attiecībā pret ienaidniekiem to darīt liecina par izveicību un taisnīgumu, bet attiecībā pret draugiem – par neveiklumu un ļaunumu. Bet kāpēc tikai pret ienaidniekiem un nevis pret mīļajiem cilvēkiem, piemēram, vecākiem? Tad, kad tēvam vai mātei ir jādod kādas zāles un tie negrib tās dzert, vai nav pareizi tiem iedot tās ar kādu zupu vai dzērieniem, nesakot, kas tajā ir? 3. Tātad ir pareizi mānīt vecākus un tiem melot. Un pareizi atņemt draugiem īpašumu un pakļaut mīļotos cilvēkus vardarbībai. 4. Ja, radinieks, skumju un bēdu nomākts, grib sev atņemt dzīvību ar auklas vai naža, vai kāda cita rīka palīdzību, vai nav labi tos atņemt, un, ja esi atnācis par vēlu un viņš jau ir sācis to darīt, vai nav labi tos atņemt un ar vardarbības palīdzību? 5. Un kā vergu pārdot: vai nav pareizi visu pilsētu pēc izlaupīšanas, ja to var izdarīt? Pareizi ir arī ielauzties pilsētas publiskajās celtnēs: vai, ja mans tēvs, kuru vajā poliskie pretinieki, sēž cietumā uz nāvi notiesāts, nebūtu pareizi ielauzties tajā, tēvu slepeni atsvabināt un glābt.”

Platons: Protagora mīts

Tad, man šķiet, -- viņš nolēma, -- patīkamāk būs izstāstīt mītu.
Kādreiz bija laiks, kad dievi bija, bet mirstīgo sugu vēl nebija. Kad tām pienāca paredzētais radīšanas laiks, dievi sāka tās veidot Zemes dzīlēs no zemes un uguns sajaukuma, pievienojot tām to, kas savienojas ar uguni un zemi. Kad dievi nolēma tās izvest gaismā, tad pavēlēja Prometejam un Epimetejam tās izrotām un izdalīt tām atbilstīgās spējas. Epimetejs izlūdzās no Prometeja atļauju vienam pašam nodarboties ar šo izdalīšanu. “Kad izdalīšu”, teica viņš, “tad tu paskatīsies.” Pierunājis viņu, tas sāka nodarboties ar izdalīšanu: vienām viņš deva spēku bez ātruma, turpretim citas vājākas viņš apveltīja ar ātrumu; vienām viņš deva ieročus, citām, kas pēc savas dabas bija bez ieročiem, viņš izdomāja kādus citus līdzekļus, lai tās varētu izglābties. [..] Visu to viņš uzmanīgi izdomāja, lai nezustu neviena suga. [..]
Taču Epimetejs nebija visai gudrs, un neievēroja, ka ir izdalījis visas spējas būtnēm bez valodas, taču cilvēku sugu nav ne ar ko izskaistinājis, un bija neizpratnē, ko tagad darīt. Kamēr viņš atradās apjukuma stāvoklī, atnāk Prometejs, lai pārbaudītu izdalīšanu, un redz, ka visi pārējie dzīvnieki ir rūpīgi apgādāti, turpretim cilvēks ir kails un neapauts, bez guļvietas un ieročiem, bet jau pienākusi noliktā diena, kad cilvēkam vajadzētu no Zemes iznākt gaismā; šaubās par to, kādu līdzekli atrast, lai palīdzētu cilvēkam, Prometejs nozog gudro Hēfaista un Atēnas māku kopā ar uguni, jo bez uguns ar to neviens nemācētu pārvaldīt un izrīkoties. Tā arī bija Prometeja velte cilvēkam. Tā cilvēki apguva spēju uzturēt savu eksistenci, taču tiem vēl trūka māka dzīvot sabiedrībā – to prata Zevs, -- bet ieiet Zeva mājā, viņa augšējā pilsētā, Prometejs nedrīkstēja, un arī Zeva sargi bija briesmīgi. Prometejam izdevās slepus iekļūt kopējā Hēfaista un Atēnas darbnīcā, kur tie nodevās savām veiklajām nodarbēm. Nozadzis no Hēfaista māku izrīkoties ar uguni, bet no Atēnas – tās māku, Prometejs deva to cilvēka viņa labklājības labā, bet pats Prometejs, kā vēsta mīts, Epimeteja dēļ saņēma sodu.
No tā laika, kad cilvēks kļuva līdzdalībnieks dievu liktenim, tikai viņš no visām dzīvajām būtnēm, pateicoties savai radniecībai ar dieviem, sāka atzīt dievus un radīt tiem altārus un elkus; tad pēc neilga laika sāka artikulēti runāt un dot visam vārdus, kā arī izgudroja mājokļus, apģērbu, apavus, gultu un sāka iegūt iztiku no augsnes. [..] Tad viņi sāka tiekties dzīvot kopā un celt pilsētas savai drošībai. Taču, tikko sapulcējušies, tie sāka cits citu apvainot, jo tiem trūka māka dzīvot kopā; tāpēc tiem atkal nācās izklīst un iet bojā.
Tad Zevs, baidīdamies, ka ies bojā visa cilvēku suga, sūta Hermeju iedibināt cilvēku starpā kaunu (aidōs) un taisnību (dikē), lai tie kalpotu pilsētu rotai un draudzīgām saitēm. [..]
Zevs teica: “[..] Visi, kas nevar būt līdzdalībnieki kaunā un taisnīgumā, ir jānogalina kā sabiedrības sērga.” [Protagors 320d--322d]

Platons: sofistu kritika

O, mīļais, šādi cilvēki uzskata, ka dievi eksistē ne pēc dabas, bet pēc mākslas un likumiem, turklāt katrā vietā viņi ir dažādi, atbilstoši tam, kādus katra tauta nolēma viņus uzskatīt tad, kad dibināja savu likumdošanu; tāpat arī skaistais pēc dabas ir kaut kas viens, bet pēc likuma – kaut kas cits, bet taisnīgais vispār neeksistē dabā, un cilvēki vienmēr strīdas par to un visu laiku ievieš likumos izmaiņas par to, un šīs mainīgās normas pēc kārtas valda te viena, te cita, un tās rodas ne no dabas, bet no mākslas un likumiem. Visas šīs lietas, mani draugi, stāsta jauniem cilvēkiem gudri ļaudis, parastie un dzejnieki, sacīdami, ka lielāka taisnība ir tad, ja kāds uzvar ar varu; no tā jaunajos cilvēkos rodas bezdievīgi uzskati, ka vispār nav tādu dievu, kurus likums liek atzīt, no tā rodas arī nemieri un jukas, jo viņi velk citus uz to, lai dzīvotu atbilstoši dabai, pārliecinot, ka šāda dzīve patiesībā nozīmē dzīvot, uzvarot citus cilvēkus, nevis pakļaujoties citiem atbilstoši likumiem [Likumi (Nomoi) 889e—890a]

SOKRATS (470/469--399 p.m.ē.)

Ksenofonts. “Atmiņas par Sokratu” (“Apomnhmoneymata)[25]

[Sokrata apsūdzība]
Pret viņu vērstais apsūdzības raksts skanēja apmēram šādi: “Sokrats noziedzas ar to, ka neatzīst valsts atzītos dievus, bet ievieš jaunas dievības; viņš noziedzas arī ar to, ka samaitā jaunos cilvēkus.” [I, 1, 1]

[Sokrata sarunu mērķis]
Sokrats pastāvīgi bija visu acu priekšā. Agri no rīta viņš devās uz pastaigu vietām un gimnasijiem, bija redzams arī laukumā, kad tur bija daudz tautas, un arī dienas pārējo laiku pavadīja tur, kur varēja sastapt visvairāk cilvēku. Viņš ļoti daudz runāja, un ikvienam, kas to gribēja, bija iespējams klausīties. Taču neviens nekad nav redzējis vai dzirdējis Sokratu rīkojamies vai runājam nedievbijīgi vai nereliģiozi.
Viņš arī nesprieda par visu lietu dabu, kā to lielākoties dara pārējie,.. un likumībām, kam pakļautas visas debesu parādības. Gluži otrādi, viņš visus, kas prātoja par šādām problēmām, pat uzskatīja par muļķiem.
Pirmais, kas Sokratu interesēja attiecībā uz šiem ļaudīm, bija jautājums, vai viņi jau varbūt iedomājoties jau pietiekami labi zinām visu, kas skar cilvēku.. [I, 1, 10--12]

[Sokrata sarunu tēmas]
Tādas bija Sokrata domas par cilvēkiem, kas nodarbojās ar šiem jautājumiem. Bet viņš pats sarunās pastāvīgi aplūkoja jautājumus, kas skāra cilvēku: kas ir dievbijīgi, kas nedievbijīgi; kasi ir skaisti, kas neglīti; kas ir taisnīgi, kas netaisnīgi; kas ir saprātība, kas neprāts; kas ir drošsirdība, kas gļēvulība;.. [..] Kas to zina, tie, pēc Sokrata domām, esot pilnvērtīgi cilvēki, kas nezina – pamatoti dēvējami par vergadvēselēm. [I, 1, 16]

[Sokrata personiskā drosme]
Kad Sokrats bija kļuvis par Padomes locekli un devis Padomes locekļa zvērestu pildīt savu amatu saskaņā ar likumiem, viņš kādudien veica Tautas sapulces priekšsēža pienākumus. Kad tauta gribēja stratēģus Trāsillu, Erasinīdu un viņa amatbiedrus nelikumīgā kārtā visus reizē ar balsošanu notiesāt uz nāvi, Sokrats atteicās pieļaut šādu balsošanas kārtību, kaut gan tauta bija ar viņu neapmierināta un daudzas ietekmīgas personas izteica viņam draudus; viņš uzskatīja par svarīgāku pildīt zvērestu nekā pretēji taisnībai izdabāt tautai un sargāties no draudētājiem. [I, 1, 18]

[Sokrata mērenība]
Arī savu miesu Sokrats neatstāja novārtā un cilvēkus, kas to darīja, neuzteica. Viņš nosodīja tos, kas pārmērīgi pieēdas un tad pārmērīgi piepūlas, bet atzina par pareizu uzņemt, cik dvēselei tīk; tad to varot pienācīgi pārstrādāt. Tādu dzīvesveidu viņš uzskatīja par pietiekami veselīgu, un tas arī nestāvot ceļā gādībai par dvēseli. Viņš arī neatzina nekādu pārmērību un pārspīlējumus ne apģērbā, ne apavu, ne pārējo dzīves vajadzību ziņā.
Tāpat viņš nerosināja savus sarunbiedrus uz mantkāri un arī centās viņus atbrīvot no pārejām kaislībām. No tiem, kas tiecās pēc viņa sabiedrības, viņš naudu neņēma. [I, 2, 4--5]

[Sokrats par nesavaldību]
Bet, ja mēs nesavaldīgu cilvēku pat neņemtu par vergu, -- vai mums tad jo vairāk nevajadzētu sargāties pašiem kļūt tādiem? Mantrauši, kas citiem atņem naudu, iedomājas, ka viņi ar to kļūs bagātāki. Ar nesavaldīgu cilvēku ir citādi: viņš ne vien kaitē otram, pats gūstot labumu, bet, darot pāri otram, vēl daudz vairāk dara pāri sev, ja vien par milzīgu ļaunumu uzskatāma ne vien savas mājas, bet arī savas miesas un dvēseles pazudināšana. [I, 5, 3]

[Sokrats par cieņu pret māti]
“Bet ceļabiedrs, līdzbraucējs uz kuģa vai jebkurš cits cilvēks, ko sastapsi? Vai tev ir vienalga, vai viņš ir tavs draugs vai ienaidnieks” Jeb vai uzskati par vajadzīgu gādāt par to, lai arī šie pret tevi būtu noskaņoti labvēlīgi?”
“Protams”, Lamprokls teica.
“Tad viņiem tu gribi pievērst uzmanību, bet mātei, kas tevi mīl vairāk nekā visi pārējie cilvēki, tavuprāt, nav jāparāda cieņa. Vai tev zināms, ka arī valstij citkārt jebkura nepateicība ir vienaldzīga.., bet [tā] soda cilvēkus, kas netur godā vecākus, un neapstiprina viņu valsts amatā, uzskatīdama, ka tāds cilvēks nespēj ar pienācīgu bijību valsts vārdā dieviem nest upurus, nedz ko citu paveikt labi un taisnīgi? Un, ja kāds nekopj vecāku kapu, tad, pie Zeva, valsts, apstiprinot amatā, arī to ņem vērā.
14. Tāpēc tu, dēls, ja esi prātīgs, lūgsi dieviem piedošanu, ka neizturējies pret māti ar pienācīgo cieņu, lai arī viņi neuzskatītu tevi par nepateicīgu un tev neliegtu savu labvēlību.” [II, 2, 13--14]

[Sokrats par draugu vērtību]
1 ..ka no visa, ko cilvēks iematojot, pats vērtīgākais esot uzticams, krietns draugs; un tomēr, kā rādot vērojumi, cilvēki lielākoties par visu ko rūpējoties vairāk nekā par draugu iegūšanu. [..] Labs draugs esot tūdaļ klāt, tiklīdz viņš draugam vajadzīgs, vai tā būtu personiskas darīšanas vai sabiedriski pasākumi; kad jāpalīdz citam, viņš līdz ar draugu sniedzot tam atbalstu; [..] viņš draugam laimē esot lielākais prieks, nelaimē – stiprākais balsts. [II, 5, 1--6].

[Sokrats par tikumiskās krīzes cēloni]
13. [..] Sokrats atbildēja: “Tam, pēc manām domām, iemesls šāds: kā daži atlēti, kas ir daudz pārāki par citiem un izcīna uzvaras, kļūst nolaidīgi un tāpēc atpaliek no saviem pretiniekiem, tā arī atēnieši sava lielā pārākuma dēļ pārstājuši rūpēties par sevi, un šā iemesla dēļ mazinājies viņu spēks.” [III, 5, 13]

[Sokrats par gudrība un tikumību]
4. Sokrats nešķīra gudrību no tikumības. Cilvēku, kurš, zinādams, kas ir skaists un labs, atbilstoši rīkojas un, saprazdams, kas ir neglīts, no neglītā vairās, viņš dēvēja par gudru un tikumīgu. [III, 9, 4]

[Sokrats par sevis izziņu]
26. “Un vai tev nav arī skaidrs,” Sokrats turpināja, “ka sevis pazīšana cilvēkam dod ļoti daudz laba, bet maldīga sevis novērtēšana – ļoti daudz ļauna? Kas pazīst sevi, tas zina, kas viņam noderīgs, un prot izšķirt, ko viņš spēj un ko ne. Nodarbodamies ar to, ko prot, viņš sev sagādā visu, kas vajadzīgs, un viņam klājas labi; neķerdamies pie tā, ko neprot, viņš neizdara kļūdas un tā izvairās no bēdām. Tāpēc viņš prot novērtēt arī citus cilvēkus un, sadarbodamies ar tiem, gūst dažādas priekšrocības un izsargās no nelaimēm. [..]
28. Kas zina, ko dara, tas savos pasākumos gūst panākumus un iemanto cieņu un slavu. Viņam līdzīgi cilvēki labprāt ar viņu saietas, bet neveiksminieki vēlas, lai viņš tiem sniedz padomu un aizstāv tos, un saista savas cerības uz laimi ar viņu, un par to visu cienī viņu vairāk nekā citus cilvēkus. [IV, 2, 27--28]

[Sokrats par nesavaldību]
9. [..] “Nesavaldība,” Sokrats paskaidroja, “neļauj mums paciest ne izsalkumu, ne slāpes, ne alkas pēc mīlestības, ne bezmiega naktis. Vienīgais, kas ļauj ar baudu ēst un dzert un nodoties mīlas priekiem, un ar baudu atpūsties un gulēt, ir gaidīt un ciesties tik ilgi, līdz tas viss mums kļūst augstākā mērā pievilcīgi; bet nesavaldība liedz mums pienācīgi baudīt cilvēkam nepieciešamāko, pastāvīgo vajadzību apmierinājumu. Vienīgi savaldība ļauj mums paciest minētās grūtības un tad attiecīgajos gadījumos sagādā patiesu baudu.” [..]
11. [..] “Jā, Eutidēm,” Sokrats teica, “jo ar ko gan nesavaldīgs cilvēks atšķiras no visnesaprātīgākā dzīvnieka? Kas netiecas pēc cildenā, bet dzenas par katru cenu pēc baudas – ar ko tāds atšķiras no trulākā lopa? Vienīgi savaldīgs cilvēks spēj virzīt savu prātu uz augstākajiem mērķiem un, savās domās un darbībā lietas sadalot pa veidiem, dot priekšroku labajam un vairīties no ļaunā.” [IV, 5, 9--11]

Diogens Laertijs[26]

Viņš pirmais sāka prātot par dzīves veidu un pirmais no tiem tik sodīts ar nāvi pēc tiesas lēmuma. [Diogenes Laertius V, 20]

Tā kā strīdos viņš bija visstiprākais, viņu bieži sita un vazāja aiz matiem, bet vēl biežāk apsmēja un lamāja; taču viņš to visu pieņēma un nepretojās. Reiz, saņēmis sitienu, viņš to pacieta, bet kad kāds sāka brīnīties, viņš atbildēja: “Ja man iespertu ēzelis, vai tad es to iesūdzētu tiesā?” [Diogenes Laertius V, 21]

Viņš bija stingrs savā pārliecībā un bija demokrātijas piekritējs. Tas redzams no tā, ka.. viņš viens pats balsoja par desmit stratēģu attaisnošanu; kad viņam bija iespēja bēgt no cietuma, viņš to nedarīja.. [Diogenes Laertius V, 24]

Viņš, skatoties uz lielo preču daudzumu tirgū, bieži esot teicis: “Cik daudz ir lielu, bez kurām var dzīvot.!” [Diogenes Laertius V, 25]

Viņš teica..: “Jo mazāk cilvēkam vajag, jo tuvāks viņš ir dieviem.” [Diogenes Laertius V, 27]

Viņš teica, ka tikai zināšanas ir kas labs, bet nezināšana – ļaunums. [Diogenes Laertius V, 30]

Viņš teica, ..ka zina tikai to, ka nekā nezina. [Diogenes Laertius V, 32]

Cilvēkam, kas jautājis, precēties vai neprecēties, viņš atbildēja: “Dari ko gribi, -- tik un tā nožēlosi.” [Diogenes Laertius V, 33]

Reiz viņš ieaicināja pusdienās bagātus cilvēkus, un Ksantipai bija kauns par maltīti, ko viņa varēja piedāvāt. Viņš teica: “Nebaidies, ja tie ir godīgi cilvēki, tad būs apmierināti, ja tukši, tad mums gar viņiem nav nekādas daļas.” Viņš mēdza teikt, ka pats ēd, lai dzīvotu, citi dzīvo, lai ēstu. [Diogenes Laertius V, 34]

Sieva teica: “Tu mirsti nevainīgs.” Viņš atbildēja: “Vai tu gribētu, ka vainīgs?” [Diogenes Laertius V, 34]


KIRĒNAS SKOLA

Aristips[27]

Aristips nāca no Kirēnas, bet Atēnās ieradās, Sokrata slavas pievilināts.. ..nodarbodamies ar sofistiku, viņš pirmais no Sokrata skolniekiem sāka ņemta samaksu no klausītājiem un sūtīt naudu skolotājam. Reiz viņš aizsūtīja tam divdesmit mīnas, taču saņēma tās atpakaļ, un Sokrats teica, ka daimons tam liedz tās pieņemt: patiesi, viņam tas nebija pa prātam [Diogenes Laertius VIII, 65]

Viņš spēja pielāgoties jebkurai vietai, laikam vai cilvēkam, spēlējot savu lomu atbilstīgi apstākļiem. Tāpēc Dionīsija galmā tas guva lielākus panākumus, nekā citi, vienmēr lieliski piemērojoties apstākļiem. Lieta tā, ka viņš guva baudu no visa tā, kas bija šajā acumirklī iespējams, un necentās meklēt baudu neiespējamajā. Par to Diogens viņu dēvēja par valdnieka suni. [Diogenes Laertius VIII, 66].

Reiz Dionīsijs piedāvāja no trijām hetērām izvēlēties vienu; Aristips aizveda visas un teica: “Parīdam iznāca slikti tāpēc, ka viņš deva priekšroku vienai no trijām.” Runā, ka viņš tās esot tikai aizvedis līdz durvīm un palaidis vaļā. [Diogenes Laertius VIII, 67]

Reiz Dionīsijs tam uzspļāva, un viņš to pacieta, bet kad kāds sāka viņu lamāt, teica: “Zvejnieki sevi pakļauj jūras šļakatām, lai noķertu sīkas zivteles; vai man nebūtu jāpacieš siekalu šļakatas, ja es vēlos lielu zivi?”
Reiz, ejot garām Diogenam, kas tīrīja sev dārzeņu, viņš, smejoties, teica: “Ja tu mācētu iztikt ar šo, tev nevajadzētu būt par pakalpiņu tirānu galmos.” – “Bet ja tu mācētu apieties ar cilvēkiem”, atbildēja Aristips, “tev nevajadzētu sev tīrīt dārzeņus.”
Uz jautājumu, kāds derīgums viņam ir no filosofijas, viņš atbildēja: “Deva iespēju drosmīgi sarunāties ar visiem.” [Diogenes Laertius VIII, 67--68]

Uz Dionīsija jautājumu, kāpēc filosofi klauvē pie bagāto durvīm, bet nevis bagātie – pie filosofu durvīm, viņš atbildēja: “Tāpēc, ka viņi zina, kas viņiem vajadzīgs, bet citi nezina.” [Diogenes Laertius VIII, 69]

Reiz, kad viņš iegāja kopā ar zēniem hetēras mājā, viens no zēniem nosarka, un viņš teica: “Nav kauns ieiet, kauns ir neatrast spēkus, lai izietu.” [Diogenes Laertius VIII, 69]

Kāds teica, ka vienmēr redz filosofus pie bagāto durvīm. Aristips atteica: “Bet arī ārsti klauvē pie slimo durvīm, taču katrs dotu priekšroku būt par ārstu, nevis slimo.” [Diogenes Laertius VIII, 70]

Savai meita Aretē viņš deva lieliskas pamācības, ieradinot to dzīvot bez visa liekā. Kad kāds jautāja viņam, ar ko kļūs labāks viņa dēls, saņēmis izglītību, viņš teica: “Vismaz ar to, ka nesēdēs teātrī kā akmens uz akmens.
Kāds atveda pie viņa mācīties savu dēlu; Aristips pieprasīja piecsimt drahmu. Tēvs teica: “Par šo naudu es varētu nopirkt vergu.” – Aristips atbildēja: “Pērc, tev būs veseli divi vergi.” [Diogenes Laertius VIII, 72]

Reiz Dionīsijs pieprasīja, lai viņš pateiktu ko filosofisku. Aristipa atbildēja: “Smieklīgi, ka tu pie manis mācies, kā runāt, bet pats mani māci, kad jārunā.” Dionīsijs noskaitās un pārsēdināja to uz visattālāko vietu pie galda. Aristips teica: “Kādu godu tu gribi izrādīt šai vietai. [Diogenes Laertius VIII, 73]

Viņš bija hetēras Laidas mīļākais.. Tiem, kas viņu nosodīja, teica: “Laida taču pieder man, nevis es – viņai; labais nav saistīts ar to, lai atturēts no baudām, bet ar to, lai valdītu pār tām, tām nepakļaujoties.”
Cilvēkam, kas nosodīja viņa galda greznību, viņš jautāja: “Bet vai tu visu to nenopirktu par trim oboliem?” – “Protams, nē”, -- viņš atbildēja. “Tātad tev vienkārši ir svarīgāka nauda, nekā man baudas.” [Diogenes Laertius VIII, 74--75]

Dionīsija mantzinis Sims.. izrādīja Aristipam greznas istabas ar mozaīkām uz grīdas; Aristips ieklepojās un iespļāva tam sejā; atbildot uz viņa dusmām, teica: “Nekur neredzēju piemērotāku vietu.” [Diogenes Laertius VIII, 75]

[..] ..reiz ceļā sāka pagurt Aristipa vergs, kas nesa viņa naudu. Aristips teica: “Aizmet lieko un nes cik spēj.” [Diogenes Laertius VIII, 77]

Reiz viņš Dionīsija priekšā iestājās par savu draugu, taču, neguvis panākumus, nometās pie viņa kājām. Kad kāds sāka par viņu smieties, viņš teica: “Nevis es esmu vainīgs, bet Dionīsijs, kuram ausis aug uz kājām.” [Diogenes Laertius VIII, 79]

Par galamērķi viņš uzskatīja ritmisku kustību, ko uztver sajūtas. [Diogenes Laertius VIII, 85]

PLATONS

Platona līdzības un to ētiskā nozīme

[Demiurga līdzība]
TIMAJS. Aplūkosim to, kāpēc ir izraisījis tapšanu un šo Visumu tas, kas to ir izraisījis. Viņš bija labs, bet tas, kurš ir labs, nekad un nevienā lietā neizjūt skaudību. Būdams tai svešs, viņš vēlējās, lai visas lietas pēc iespējas līdzinātos viņam pašam. [..] Tātad, vēloties, lai viss būtu labi un lai viss, pēc iespējas, nebūtu slikts dievs parūpējās par visām redzamajām lietām, kas atradās nevis mierā, bet nesakarīgā un juceklīgā kustībā; viņš sakārtoja šo nekārtību, domādams, ka pirmā ir labāka par otro. [..]
Uz šī pamata un no četrām sastāvdaļām radās kosmosa ķermenis, kas, pateicoties proporcijām, ir stalts, un, pateicoties tam, tajā radās draudzība, tā kā sagraut tā pašidentitāti nespēj neviens, izņemot to, kas to savienojis. [..]
Kad runa ir veselību un slimību, tikumību un netikumību, nav nekas svarīgāks, kā samērīgums vai nesamērīgums starp dvēseli un ķermeni kā tādiem. [..]
No abiem ir tikai viens glābiņš: nedz dvēseli neuzbudināt uz ķermeņa rēķina, nedz ķermeni – uz dvēseles rēķina, bet likt abiem sacensties savā starpā, lai tie atrastos līdzsvarā un būtu pie veselības. [Tīmajs 29e--88e]

[Alas līdzība][28]
I. Pēc tam es (Sokrats. – Tulk.) teicu, -- tu vari pielīdzināt cilvēka dabu ar tās izglītību vai izglītības trūkumu šādai ainai. Iedomājies cilvēkus alai līdzīgā pazemes miteklī ar gaismas atveri visā alas platumā. Tajā jau no bērnības atrodas cilvēki, kuru kājas un kakls ieslēgti važās, un tā viņiem arī jāpaliek. Skatīties viņi var tikai uz priekšu, jo važu dēļ viņi nevar pagriezt galvu. Gaisma nāk no uguns, kas atrodas tālu aiz viņiem un augstāk par viņiem. Starp uguni un gūstekņiem ir ceļš, augstākā līmenī nekā gūstekņi, gar ceļu ne visai augsts mūris, līdzīgs kā izrāžu laikā aizsegts skatītāju pusē, kam pāri tiek rādīti dažādi brīnumi. [..]
Nu tad redzi – aiz šī mūra nes visvisādas lietas, kas redzamas pāri mūrim – akmens un koka cilvēku un dzīvnieku tēlus un daudz vēl ko citu. Daži no nesējiem runā, citi iet klusēdami. [..]
Cik līdzīgi tie ir mums! Bet saki man, varbūt tu domā, ka šie gūstekņi sevi un citus ir redzējuši citādā izskatā, nevis tikai ēnas, kas no uguns krīt uz alas pretējo sienu? [..]
Ja gūstekņi varētu cits ar citu sarunāties, viņi būtu pārliecināti, ka, nosaukdami garāmejošās ēnas, viņi nosauc lietas. [..]
Bet tagad padomā, kāda būtu viņu atbrīvošana no važām un izdziedināšana no maldiem, ja tas notiktu dabiskā gaitā. Pieņemsim, kādam noņem važas un viņu piespiež piepeši piecelties, pagriezt galvu irt un paskatīties augšup uz gaismu. Tas būs viņam sāpīgi, un spilgtās gaismas dēļ viņš nepazīs priekšmetus, kuru ēnas bija redzējis. [..] Vai tu domā, ka agrāk redzētais ir tuvāk īstenībai nekā tas, ko pašlaik viņam rāda? [..]
II. [..] Bet, ja no tumsas viņu kāds ar varu vilktu augšā pa klinšaino un kraujo uzeju un nelaistu vaļā, pirms nebūtu izvilcis saules gaismā, vai viņš tad nežēlotos un nedusmotos? Nonācis saulē un apžilbis no tāda spožuma, viņš taču nevarētu neko saskatīt no tā, ko tagad sauc par īstenību. [..]
Viņam vajadzētu pierast, ja viņš gribētu augšā kaut ko redzēt. [..]
Galu galā, es domāju, viņš ieraudzītu arī sauli, kāda tā ir pati sevī, savā īstajā vietā, nevis tās mainīgo un mānīgo attēlu ūdenī vai kādā citā vidē, tad viņš varētu arī spriest par tās īsto dabu. [..]
Un, ja viņam atkal būtu jāpazīst ēnas un jāsacenšas ar tiem, kas vienmēr bija atradušies ieslodzījumā, vai viņš nebūtu pavisam nevarīgs un smieklīgs, pirms viņa acs pēc ilgāka laika atkal nebūtu pieradušas? Par viņu tad runātu, ka viņš uzkāpis augšā un atnācis atpakaļ ar bojātu redzi, un tāpēc nav vērts pat mēģināt kāpt augšā, un to, kas gribētu ieslodzītos atraisīt un vest augšup, vajadzētu sodīt ar nāvi, ja izdotos dabūt viņu rokā. [..]
III. Šī līdzība.. jāattiecina uz visu agrāk teikto. Pasaule, ko mēs redzam, pielīdzināma cietumam, uguns cietumā – saules gaismai, uzeja un augšējās pasaules aina – dvēseles augšupejai uz to pasauli, kas tikai ar prātu tverama. [Valsts (Politeia) VII 514a--517b]

[Līdzība par Ēru – pēcnāves atmaksa]
XIII. [..] Stāstīšu, ko redzējis drošsirdīgais vīrs, pamfīlietis Ērs Armenija dēls. Viņš kritis karā. Kad pēc desmit dienām uzlasīja kritušos, kas bija sākuši jau trūdēt, viņu atrada vēl trūdēšanas neskartu. Aizvests uz mājām, kur viņu vajadzēja apbēdīt, viņš divpadsmitajā dienā, uz sārta gulēdams, atdzīvojās un pastāstīja, ko redzējis. Tikko izgājusi no miesas, dvēsele devusies ceļā kopā ar daudzām citām. Viņas nonākušas kādā brīnišķā vietā, kur bijušas zemē divas plaisas.. Starp tām sēdējuši tiesneši. Kad tie bija kādu lietu izlēmuši, tie pavēlēja taisnīgajiem iet pa labi augšup uz debesīm un uz krūtīm viņiem piekāra sprieduma zīmi. Netaisnīgajiem pavēlēja iet pa kreisi lejup. Sprieduma zīme ar visiem viņu pārkāpumiem viņiem bija uz muguras. Kad pienāca Ērs, viņam pateica, ka jāejot pie cilvēkiem un jāpastāstot par visu šeit redzēto. [..] ..svarīgais bijis par gandarījumu. Ja kāds nodarījis kādam kaut ko ļaunu, tad jādod gandarījums desmitkārtīgā apmērā.. Piemēram, ja kāds vainīgs daudzu cilvēku nāvē vai nodevis savu valsti un armiju, ja daudzi viņa dēļ krituši verdzībā, ja viņš ir vainīgs citos noziegumos, -- par katru tādu noziegumu jācieš desmitreiz lielākas mokas. Bet, ja kāds ir darījis labus darbus, bijis taisnīgs un godājis dievus, tas saņems atlīdzību pēc nopelniem. [..]
Viņam jāprot dzīvē izvēlēties vidusceļu un pēc iespējas vairīties no galējībām kā šajā dzīvē, tā visā tālākajā, tā būs viņa lielākā laime. [..]
Kad pareģis to bija teicis, pirmais, kas tūlīt paņēma lozi, izvēlējās paša varenākā tirāna dzīvi, bet savā neapdomībā un alkatībā viņš to paņēma neapskatījies un nepamanīja, ka viņam ir lemts apēst savus bērnus un piedzīvot daudz cita ļauna. Kad viņš nesteigdamies to apskatīja, viņš sāka sist sev pa krūtīm un gausties, ka nav ievērojis pareģa brīdinājumu. Sevi viņš šajā nelaimē nevainoja, vainodams likteni un dēmonus. Šis cilvēks bija tiem, kas nāca no debesīm. Savu iepriekšējo dzīvi viņš bija nodzīvojis labi iekārtotā valstī. Viņa tikumu pamats bija ieradums, nevis filosofija. Vispār sakot, vairākums no tiem, kas nāca no debesīm, šādi iekrita.. [..] Ir tiešām vērts redzēt skatu, kā dvēseles izvēlas sev dzīvi. Bija žēl to redzēt, bija arī jāsmejas un jābrīnās. Pa lielākai daļai viņas to izvēlējās pēc līdzības ar savu agrāko dzīvi. [.]
Ja jūs arī man paklausīsiet un atzīsit, ka dvēsele ir nemirstīga, ka tā var pārvarēt visu ļaunumu un uzņemt sevī visu labu, tad mums vienmēr būs vaļā ceļš uz augšu un mēs vienmēr būsim pietiekami saprātīgi, lai ievērotu taisnīgumu un pievērstos gudrībai, tad būsim draugi paši sev un dieviem. [Valsts (Politeia) X 614f--620d]

[Saules līdzība]
Skaidrs, ka tu jautā par Sauli. [..]
Redzēšana pati par sevi, ne arī tas, kur tā rodas, -- mēs to saucam par aci, -- nav Saule. [..]
Tomēr no mūsu sajūtu orgāniem tā ir visvairāk līdzīga Saulei. [..]
Un to spēju, kas piemīt redzēšanai, tai ir dāvājusi Saule kā kaut ko izplūstošu no tās. [..]
Tātad arī Saule nav redzēšana. Kaut arī tā ir redzēšanas cēlonis, taču pati redzēšana to redz. [..]
Tad, lūk, uzskati, ka es apgalvoju to arī par to, ko rada labums, -- jo labums ir radījis to sev līdzīgu: kas ir labums ar prātu sasniedzamā pasaulē attiecībā pret prātu un pret to, kas tiecas pēc tā, tas redzēšanas jomā ir Saule attiecībā pret redzēšanu un ar redzi sasniedzamām lietām. [..]
Uzskati, ka tā mēdz būt arī ar dvēseli: katru reizi, kad tā tiecas turp, kur spīd patiesība un esamība, tā uztver tos un izzina, kas liecina par tās saprātīgumu. Taču tad, kad tā nosliecas uz jomu, kur sajaucas tumsība, tapšana un iznīcība, tā kļūst trula, iespaidojas no viedokļiem, tos nemitīgi mainot, un šķiet, ka tā ir sajukusi prātā. [..]
Kā pareizi ir uzskatīt gaismu un redzēšanu par Saulei līdzīgiem, taču atzīt tos par Sauli būtu nepareizi, tā arī pareizi ir uzskatīt izziņu un patiesību kā labuma tēlu, taču uzskatīt tos par pašu labumu būtu nepareizi: labumu tā īpašību dēļ ir jāuzskata par vēl ko vērtīgāku. [..]
Uzskati, ka izzināmās lietas var izzināt, tikai pateicoties labumam: tas dod tām esamību un eksistenci, kaut arī pats labums nav eksistence, tas ir ārpus eksistences robežas, pārsniedzot to ar savu cildenumu un spēku. [Valsts (Politeia) VI 508e--509b]

[Līnijas līdzība]
Ar norādītajiem četriem nogriežņiem salīdzini tos četrus stāvokļus, kas rodas dvēselē: augstākajā pakāpē ir prāts, otrajā – sapratne, trešajā vietā ir ticība, pēdējā – līdzināšanās, un atbilstīgi tos izkārto.. [Valsts (Politeia) VI 511e]

[Iejūga līdzība]
Katra dvēsele ir nemirstīga. [..]
Salīdzināsim dvēseli ar apvienoto kučiera un divu iejūga pāra spēku. [..] Pirmkārt, mūsu vadītājs vada iejūgu, bet tam zirgi ir – viens skaists un cildens ar atbilstīgu izcelsmi, bet cits – tā pretmets, un tā izcelsme ir atbilstīga. Neizbēgami ir tas, kas tos vadīt ir smags un nomokošs darbs. [..]
Tāda ir dievu dzīve. Bet no citām dvēselēm tā, kas visvairāk sekoja dievam un līdzinājās tam, paceļ arējā jomā kučiera galvu un riņķveidīgi ceļo pa debesjumu, taču to mulsina zirgi un tā ar grūtībām vēro esošo. Cita dvēsele gan paceļas, gan nolaižas – zirgi steidzas tik stipri, ka tā vienu redz, citu neredz. Tai seko pārējās dvēseles, un, kaut visas tiecas uz augšu, tas nav tām pa spēkam – tās samīda un grūsta viena otru, tiecoties cita citu pārspēt. [..]
Tāpēc dvēsele, kas redzējusi visvairāk, iemājo nākošajā gudrības un skaistuma mīlētāja iedīglī, kas ir uzticīgs mūzām mīlestībai; nākošā aiz tās – valdniekā, kas ievēro likumus vai arī ir kareivīgs un spējīgs valdīt; trešā – valstsvīrā, saimniekā, mantnesī; ceturtā – tanī, kas nodarbosies ar miesas norūdīšanu, vingrināšanu un ārstēšanu; piektā pēc kārtas dzīvos kā pareģe vai iniciētā noslēpumos; sestā būs par dzejnieku vai kādu citu atdarināšanas mākslu pārstāvi; sestā – par amatnieku vai zemes īpašnieku; astotā – par sofistu vai demagogu; devītā – par tirānu. [Faidrs 245d--248a]

[Dvēseles daļas]
[..] Ja dvēsele ir trīs daļas, tad, man šķiet, ir arī trīs dažādi baudu veidi, katrai daļai savs. Tikpat daudz ir arī iekāru veidi un tik pat daudz veidu tai varai, kas pār tām valda. [..]
Viena no šīm daļām ir tā, ar kuru mēs iegūstam zināšanas, otra tā, kas rada kaismi, trešai tās daudzo veidu dēļ mums nav mums nav viena kopēja vārda, mēs to nosaucām pēc pazīmes, kas tajā ir pati spilgtākā, pati aktīvākā – par alkatīgo, jo tā izteicas spēcīgās iekāres pēc ēdiena, dzēriena, mīlas tieksmēm un pēc visa, kas ar to sakarā. [Valsts (Politeia) IX 588a]

[Zvēra līdzība]
Kāda būs šī līdzība?
Kaut kas līdzīgs senajiem briesmoņiem – Himērai, Skillai un Kerberam, -- tādi tie dzimuši atbilstīgi teiksmai. [..]
Un vēl radi lauvas tēlu un cilvēka tēlu, turklāt pirmais būs daudz lielāks, bet otrais būs mazāks. [..]
Kaut arī te ir trīs tēli, tu apvieno tos tā, lai tie saaugtu kopā. [..]
Tagad piešķir tiem no ārpuses vienotu tēlu – cilvēka tēlu, lai tas izskatītos kā viena dzīva būtne, citiem vārdiem, kā cilvēks. [..]
Savukārt tas, kas atzīst taisnīguma derīgumu, ar to apstiprina, ka ir jādara un jārunā viss tas, ar kā palīdzību iekšējais cilvēks spēs savaldīt to [apvienoto] cilvēku un kā saimnieks uzņemsies atbildību pār daudzveidīgo būtni. Izsverot un padarot labāku to, kas tajā ir samierniecisks, un pretojoties mežonīgu īpašību attīstībai. Tas vienosies ar lauvu un kopā ar to rūpēsies par visām daļām, piespiežot tās savstarpēji un kopā ar viņu draudzēties. [Valsts (Politeia) 588c--599b]

[Krāsotāja līdzība]
-- Kā tu zini, krāsotāji, vēloties nokrāsot vilnu purpura krāsā, no sākuma izvēlas no daudzajiem vilnu toņiem tikai balto krāsu, tad rūpīgi ar dažādu paņēmienu palīdzību to sagatavo, lai tā labāk uzņemtu purpura krāsu un tad krāso. [..]
-- Ņem vērā, ka kaut ko līdzīgu pēc iespējas darām arī mēs, kad izvēlamies karavīrus un audzinātājus ar mūsisko mākslu un ģimnastikas palīdzību. Mums nav cita mērķa, kā panākt, lai tie pēc iespējas labāk un ar lielāku pārliecību uztvertu likumus – līdzīgi krāsai.. [Valsts (Politeia), 429d--430b]

[Vecmātes līdzība]
SOKRATS. Interesanti ir tevī klausīties. Bet vai tu neesi dzirdējis, ka es esmu vecmātes dēls – cienījamas un stingras vecmātes, Tenaretes dēls.
TEAIĒTS. To es esmu dzirdējis.
SOKRATS. Bet vai tu esi dzirdējis, ka es nodarbojos ar to pašu darbības veidu?
TEAITĒTS. Ne, nekad.
SOKRATS. Tad zini, ka tas tā ir, tikai nenodod mani nevienam. Jo es, mans draugs, savu mākslu slēpju. Bet kas to nezināšanas dēļ nesaprot, tie tomēr stāsta, ka es esmu visķildīgākais cilvēks un tiecos visus iedzīt strupceļā. Vai tev ir nācies par to dzirdēt?
TEAITĒTS. Protams.
Padomāsim, ko nozīmē būt par vecmāti, un tad tu ātrāk sapratīsi, pēc kā es tiecos. Tu jau zini, ka neviena no viņām nepieņem dzemdības citām, kamēr pati spējīga kļūt stāvoklī un dzemdēt, bet ķeras pie šīs lietas tikai tad, kad pati nespēj vairs dzemdēt.
TEAITĒS. Protams. [..]
SOKRATS. Manā vecmātes mākslā viss ir gandrīz tāpat, ka viņām – atšķirība ir tikai tā, kas es pieņemu pie vīriešiem un pieņemu dvēseles dzimšanu, nevis miesas. Pats izcilākais mūsu domāšanā ir tas, ka mēs spējam pa dažādiem ceļiem noskaidrot, vai jaunieša doma dzemdē melīgu spoku vai patiesu un pilntiesīgu augli. Turklāt ar mani ir tāpat kā ar vecmātēm: pats es esmu gudrība jau neauglīgs, -- visu es izjautāju citiem, bet pats nekādas atbildes nedodu, jo gudrība man nepieder, -- un tā ir taisnība. [Teaitēts 149a--151d]

[Vaska tāfeles līdzība]
SOKRATS. [..] Patiess viedoklis ir skaists, maldi – kauns.
TEAITĒTS. Vai tad var būt citādi?
SOKRATS. [..] Ja kāda cilvēka dvēselē vasks (cēros) ir biezs, tā ir daudz, tas ir padevīgs un pietiekami samīcīts, tad cauri sajūtām ienākušie šajā, kā teica Homērs, dvēseles sirdī (cear), iespaidi.. un šādiem cilvēkiem izveidojušās zīmes mēdz būt tīras, pietiekami dziļas un līdz ar to noturīgas. Tieši šie cilvēki ir visvieglāk audzināmi un tiem ir arī vislabākā atmiņa, tie nejauc sajūtu zīmes un tiem ir patiess viedoklis. Tiem nospiedumi ir skaidri, brīvi izvietoti,.. un šos cilvēkus dēvē par gudrajiem. [..]
Kad šī sirds.. ir netīra un nav no tīra vaska vai arī tā ir pārāk irdena, vai pārāk cieta, tad tas, kam tā ir irdena, izrādās ir ar izpratni, bet pārāk viegli visu aizmirst, turpretim tas, kuram sirds ir pārāk cieta, ir gluži pretējs; kam vasks ir nelīdzens, negludi akmeņains, sajaukts ar zemi un mēsliem, tam ir neskaidri nospiedumi. Neskaidri tie ir arī tam, kam ir cietas pašas tāfeles, jo tajās nav dziļuma, un arī tiem, kam tās ir pārāk mīkstas, jo nospiedumi, izplūstot, kļūst grūti salasāmi. Turklāt, ja kādam arī dvēselīte ir maza, t.i., tur nospiedumi lien viens otram virsū un kļūst vēl neskaidrāki. Visiem šiem ļaudīm ir nosliece uz maldīgu viedokli. [Teaitēts 194e--195a]

[Mežonīgo baložu būra līdzība]
SOKRATS. Man liekas, ka “piederēšana” un “atrašanās īpašumā” nav viens un tas pats. Piemēram, ja kāds ir nopircis apmetni un, būdams īpašnieks, to nevalkā tad mēs nevaram teikt, kas tas tam pieder, bet teiktu, ka tas to ir nopircis. [..]
Skaties, vai nevar būt tā, ka tas, kurš kaut ir iegādājies zināšanas, tomēr tās tām nepieder? Piemēram, ja kāds saķēris mežonīgos putnus, baložus un vēl citus putnus, un sāktu tos barot savās mājās, turot tos baložu būdā, tad zināmā mērā varētu teikt, ka tie vienmēr pieder viņam, jo viņš tos ir ieguvis. [..]
Citā ziņā viņam nepieder neviens putns, taču spējīgs ikvienā mirklī kādu noķert, paturēt un tad atkal atlaist, jo mājas būrī viņš tos ir pieradinājis. Un viņš varēs to izdarīt tik daudz reižu, cik pats gribēs. [..]
..tagad uzcelsim katrā dvēselē ko līdzīgu baložu būrim visādiem putniem.. [..]
Jāsaka, ka, kamēr mēs esam bērni, šis būris mēdz būt brīvs – ar putniem es saprotu zināšanas, taču tas, kas ieguvis zināšanas, ieslēdz tās šajā būrī, un mēs teiksim, ka viņš ir iemācījies un atradis priekšmetu, uz ko attiecas šīs zināšanas, un zināšanas to arī nozīmē. [..]
Zināšanas nododošo mēs saucam par skolotāju, to, kas tās pieņem – par skolnieku, bet to, kas satur zināšanas savā baložu būrī – par zinātāju. [Teaitēts 197b--198b]

[Lelles līdzība]
Par to mēs domāsim tā: iedomāsimies, ka mēs kā dzīvas būtnes – šī brīnišķas dievu lelles, kas radītas vai nu to izklaides, vai nu kāda nopietna mērķa dēļ: jo tas mums nav zināms; taču mēs zinām, ka mūsu iekšējie stāvokļi, par kuriem mēs runājām, ir kā diedziņi vai pavedieni, kas velk un virza mūs katrs savā virzienā, un, tā kā tie ir pretrunīgi, tie ievirza mūs uz pretmetīgu rīcību, kas kalpo tikumības un netikumīgas nošķiršanai. Atbilstīgi mūsu spriedumam, katram ir jāseko tikai vienai no tieksmēm, nenovirzoties un pretojoties citiem pavedieniem, kas arī ir zelta un svēta prāta vadība, ko dēvē par valsts kopīgo rīcību. Citi pavedieni ir no dzelzs un rupji.. Ir nemitīgi palīdzēt likuma skaistākai vadībai. [Likumi (Nomoi) I 644d--645a]

[..] ..cilvēks, kā mēs jau runājām iepriekš, ir kaut kāda dievu izdomāta rotaļlieta, un būtībā tas ir kļuvis par labāko viņa aicinājumu. [Likumi (Nomoi) VII 803c]

Sofistu morāles kritika

[Trasimahs]: Taisnīgais, taisnīgums, netaisnīgais, netaisnīgums – tu esi tik tāls no visa tā, ka pat nezini: taisnīgums un taisnīgais būtībā ir svešas labums, tas ir kaut kas, kas apmierina spēcīgāko, valdnieku, bet pakļautajam izpildītājam tas ir ļaunums, tanī laikā kad netaisnīgums gluži pretēji, runājot godīgi, valda pār vientiesīgiem un tāpēc taisnīgiem ļaudīm. Pavalstnieki īsteno to, kas ir derīgi valdniekam, jo tā rokās ir vara. To izdarības dēļ viņš gūst panākumus, bet viņi paši nē.
Ir jāpievērš uzmanība, Sokrat, lielākais vientiesi, uz to, kas taisnīgs cilvēks vienmēr zaudē, salīdzinot ar netaisnīgo. Pirmām kārtām jau cilvēku savstarpējo pienākumu aspektā: kad abi veic kādu kopīgu lietu, tu nekur nesastapsies ar to, ka galīga norēķina brīdī taisnīgais cilvēks iegūtu vairāk nekā netaisnīgais, -- gluži otrādi, viņš vienmēr saņems mazāk. Arī attiecībās ar valsti, kad ir jāizdara kādas iemaksas: vienāda mantiska stāvokļa gadījumā taisnīgais iemaksā vairāk, bet netaisnīgais mazāk, un, kad kaut kas ir jāsaņem, taisnīgais neiegūst neko, bet netaisnīgais iegūst daudz. Un kad tie ieņem kādu valsts amatu, tad taisnīgajam, ja to neskar vēl kādas citas liksta, panīkst mājsaimniecība, jo viņš nevar tai veltīt pietiekami lielu uzmanību, taču no sabiedriskajām lietām viņš negūst nekādu labumu tieši tāpēc, ka viņš ir taisnīgs cilvēks. Turklāt viņš izraisa savu radinieku un paziņu neapmierinātību, jo nevēlas būt to aizbildnis, ja tas ir pretrunā ar taisnīgumu. Savukārt netaisnīgajam cilvēkam viss ir otrādi.
Es atkārtoju to, ko nesen teicu: vara dod lielas priekšrocības. Tas arī tev ir jāņem vērā, ja gribi spriest par to, cik katram sev personīgi ir derīgāk būt par netaisnīgo, nekā par taisnīgo. Visvienkāršāk tev būs to saprast, ja tu aplūkosi netaisnīgumu tā visvairāk uzskatāmākā veidā, kad panākumus gūst tieši tas, kas taisnīgumu nav ievērojis, un visnožēlojamākais ir tas, kas ir pats izjutis netaisnīgumu un nav izšķīries iet pret taisnīgumu. Tāda ir tirānija: tā gan slepus, gan vardarbīgi sagrābj to, kas tai nepieder, -- tempļu un valsts īpašumu, personisko un sabiedrisko – nevis pakāpeniski, bet ar vienu vērienu. [..] Jo tie, kas nosoda netaisnīgumu, nenosoda netaisnīgu rīcību, jo vienkārši baidās par sevi, lai tikai pašiem nenāktos ciest. Tad lūk, Sokrat: netaisnīgums, kas ir pietiekami vērienīgs, ir spēcīgāks par taisnīgumu, tajā ir daudz vairāk spēka, brīvības un varas, bet taisnīgums, kā es to apgalvoju no paša sākuma, ir tas, kas derīgs stiprākajam, bet netaisnīgums ir mērķtiecīgs un derīgs pats sev. [Valsts (Politeia) 343c--344c]

[Kallikls][29] SOKRATS. [..] Bet es manu, ka tu, kaut gan esi tik milzīgi apdāvināts, ikreiz, lai arī ko sacītu tavi mīluļi un lai kādu uzskatu viņi paustu, neesi spējīgs viņiem runāt pretī, bet izlokies gan šā, gan tā. Ja Tautas sapulcē izsaki kādu domu, kurai nepiekrīt atēniešu tauta, tu griez kažoku uz otru pusi un saki to, kas tai pa prātam, un ar skaisto jaunekli, Pīrilampa dēlu, tev klājas tāpat. Tu vienkārši neesi spējīgs pretoties savu mīluļu nodomiem un runām, un, ja kāds brīnītos par dīvainībām tavās runās, ko tu ikreiz saki viņiem par patiku, tu viņam varbūt teiktu – ja gribētu pateikt taisnību --, ka, ja neviens neapstādināšot tavus mīluļus runājam, tad tu nekad nepārstāšot tā runāt.
Tad izturies ar sapratni pret to, ka tev nākas tamlīdzīgas runas dzirdēt arī no manis, un nebrīnies, ka es tā runāju, bet apstādini filosof, manu mīluli, tā runājam.
Tā, mīļais draugs, allaž aka to, ko tagad dzirdi no manis, un ne tuvu nav tik svārstīga kā mans otrais mīlulis; Kleinija dēls taču reizēm runā tā, reizēm citādi, bet filosofija – vienmēr vienu un to pašu. Bet tā saka to, par ko tagad brīnies, kaut gan esi bijis klāt visā mūsu sarunā.
Tad nu, kā tikko sacīju, vai nu atspēko filosof un pierādi, ka netaisnīgi rīkoties un nesaņemt sodu par netaisnīgu rīcību nav vislielākais ļaunums, vai, ja tu to atstāj neatspēkotu, tad pie suņa, ēģiptiešu dieva, Kallikl, Kallikls nebūs ar tevi vienisprātis, bet visu mūžu būs nesaskaņā ar tevi. Es gan, mans labais, drīzāk gribētu, lai mana lira būtu slikti noskaņota un skanētu greizi, tāpat arī manis vadīts koris, un lai cilvēku vairākums nebūtu ar mani vienisprātis un runātu man pretī nekā man, man vienam, nebūt saskaņā ar sevi un runāt pats sev pretī.
KALLIKLS. Sokrat, tu savās runās šķiet draiskojamies kā īstens politisks runasvīrs; arī tagad tu runā kā Tautas sapulcē, un Polam izgājis tāpat kā, pēc paša Pola liecības, Gorgijam ar tevi. Kā teica Pols, Gorgijs, tevis vaicāts, vai viņš cilvēkam, kas pie viņa atnāktu, lai mācītos retoriku, bet vēl nezinātu, kas ir taisnīgums, to iemācīšot, aiz kautrības teica, ka to darīšot, jo rēķinājās ar cilvēka ierasto domāšanas veidu, kuri būtu sasutuši, ja kāds atbildētu pretēji. Šīs piekāpšanās dēļ viņš esot bijis spiests pats sev runāt pretī, bet tu par to tikai priecājoties. Un Pols tad pazobojās par sevi – pamatoti, kā man šķiet.
Un tagad viņš to pašu dabūjis izjust uz savas ādas, un es nepavisam neesmu apmierināts ar Polu tieši tāpēc, ka viņš tev piebalsoja, ka rīkoties netaisnīgi esot neglītāk nekā paciest netaisnību. Šīs piekāpšanās dēļ viņš sapinās tavos vārdos un tika apklusināts, jo kautrējās pateikt, ko domā. Ar ieganstu, ka tiecies pēc patiesības, tu, Sokrat, īstenībā nekaunīgi un veiklu valodu virzi mūs uz to, kas pēc dabas nav skaists, bet tāds ir pēc likuma.
Lielākoties šīs lietas – daba un likums – ir pretmeti, un, ja nu kāds kautrēdamies neuzdrošinās pateikt, ko domā, viņš spiests nonākt pretrunā pats ar sevi. Tu esi šo slēpto iespēju ievērojis un ar ļaunu viltu sarunā izmanto: ja kāds runā, turēdams prātā likumu, tu pamanies uzdot jautājumu, it kā runa būtu par dabu, un, ja viņam prātā ir daba, tu vaicā, it kā runa būt par likumu. Tā tas bija arī tikko kā jūsu sarunā par taisnīgu rīcību un tās paciešanu: kad Pols runāja par to, kas neglītāks pēc likuma, tu izrīkojies ar likumu, it kā tā būtu daba. Pēc dabas neglītāks ir viss, kas arī sliktāks, piemēram, paciest netaisnību, bet pēc likuma neglītāk ir netaisnīgi rīkoties. Īstam vīram neklājas paciest netaisnību, tas piedien vergam, kam ir labāk mirt nekā dzīvot, jo viņš nav spējīgs, kad viņam dara pāri un viņu nozākā, ne palīdzēt sev pašam, ne citam, kuru mīl. Manuprāt, tie ir vārguļi un lielais pūlis, kas nosaka likumus. Šie pašu labā un savās interesēs nosaka gan likumus, gan daļa uzslavas un nopēlumus. [Gorgijs 481d--483b]

Trīs labā veidi[30]

I. To teicis, es domāju, ka sarunu esmu beidzis, bet izrādījās, ka tas ir bijis tikai ievads, jo Glaukons, vienmēr būdams pats drosmīgākais, arī šoreiz nevarēja paciest Trasimaha atteikšanos.
-- Sokrat, -- viņš teica, -- vai tu gribi panākt tikai šķitumu, ka esi mūs pārliecinājis, vai arī īstenībā pārliecināt, ka no visiem viedokļiem labāk ir būt taisnīgam nekā netaisnīgam?
-- Ja tas no manis atkarīgs, -- es teicu, -- tad gribu to panākt īstenībā.
-- Tādā gadījumā tu nedari to, ko pats gribi. Saki man, vai tev nešķiet, ka ir tāds labā veids, ko mēs gribētu iegūt, netīkodami pēc tā, kas ar to saistīts, bet tikai tieši paša labā dēļ, piemēram, prieks un nekaitīgas baudas; to vienīgās sekas ir laimes sajūta.
-- Man šķiet, ka tāds ir.
-- Tad turpinām. Kā ar to labā veidu, kas mums patīk gan pats par sevi, gan arī seku dēļ, kas no tā izriet? Piemēram, saprātīgums, redze, veselība. Tie mums patīk abu minēto iemeslu dēļ.
-- Tā ir, -- es teicu.
Bet vai tu neredzi arī trešo labā veidu? Tas ietver sportisko treniņu, veselības kopšanu, arī ārstēšanu un citus peļņas veidus. Tie nav viegli, tu teiktu, bet tie ir noderīgi, citādi neviens tos arī neuzņemtos. Mēs to darām atalgojuma un citu no tiem atkarīgu labumu dēļ.
-- Jā, ir arī šis trešais labā veids, bet kas tālāk?
-- Kur mēs starp tiem novietosim taisnīgumu?
-- Domāju – goda vietā pie tiem labumiem, kurus mēs augstu vērtējam kā pašu to tā arī no tiem izrietošo seku dēļ. Tā jādara cilvēkam, kas grib būt laimīgs.
-- Tā tomēr nedomā cilvēku lielākā daļa. Viņi taisnīgumu pieskaita pie tiem labumiem, ar kuriem mēs nodarbojamies atalgojuma, goda un cieņas dēļ, bet citādi tas ir grūts uzdevums, un no tā jāvairās.
-- Tā tomēr nedomā cilvēku lielākā daļa. Viņi taisnīgumu pieskaita pie tiem labumiem, ar kuriem mēs nodarbojamies atalgojuma, goda un cieņas dēļ, bet citādi tas ir grūts uzdevums, un no tā jāvairās. [Valsts (Politeia) 357a--358a]

Četri kardinālie tikumi ideālajā valstī

-- Tā tam jābūt.
-- Skaidrs, ka tā ir gudra, vīrišķīga, savaldīga un taisnīga.
-- Protams.
-- Ja kādu no šīm īpašībām mēs tajā atradīsim, tad atlikumā paliks neatrastās.
-- Citādi tas nevar būt.
-- Pieņemsim, ka mums ir četras lietas, viena no tām mums jāatrod. Ja mēs to tūdaļ atrodam, mums ar to pietiek. Ja mēs vispirms atrodam pārējās, tad līdz ar to esam atraduši arī meklējamo, jo tā var būt tikai atlikušā.
-- Pareizi.
-- Vai tāpat nav jāmeklē arī mūsu četras īpašības, to taču arī bija četras?
-- Protams.
Man šķiet, ka vispirms un visskaidrāk saskatāma gudrība, bet kaut kas šeit šķiet dīvains.
-- Bet kas?
-- Domāju, ka valsts, par kuru runājam, tiešām ir gudra, jo tajā ir īstenoti gudri lēmumi. Vai ne?
-- Protams.
-- Bet šie gudrie lēmumi ir kaut kāda zināšana, tas taču skaidrs. Gudrus lēmumus taču var pieņemt tas, kas zina, nevis tas, kas nezina.
-- Tas taisnība.
-- Mūsu valstī tātad ir daudz dažādu zināšanu.
-- Kā gan citādi.
-- Bet vai namdaru zināšanu dēļ valsts būtu jāsauc par guru, vai šo zināšanu dēļ tajā ir īstenoti gudri lēmumi?
--Tāpēc jau nekādā ziņā. Tad jau labāk to būtu saukt par namdara valsti.
-- Kaut gan valstij vēlams, ka namdaru gatavotas lietas būtu pēc iespējas labākas, tomēr vai šīs prasmes dēļ mēs valsti sauksim par gudru?
-- Nekādā ziņā. [..]
-- Labi. Bet vai nav šajā.. valstī pilsoņiem arī zināšanas, kas nav vērstas uz atsevišķo, bet uz valsts kopību, lai noteiktu, kā vislabāk kārtojamas kā iekšējās lietas, tā attiecības ar citām valstīm?
-- Protams, ka ir.
-- Kādas ir šīs zināšanas un kam tās ir?
-- Tā ir mācība par sargu uzdevumiem, un to zina tie vadītāji, kurus mēs tagad sauksim par nevainojamiem sargiem.
-- Šo zināšanu dēļ kā tu sauksi mūsu valsti?
-- Par visgudrāko labo lēmumu valsti.
-- Kā tu domā, vai mūsu valstī vairāk būs kalēju vai šo nevainojamo sargu?
-- Kalēju daudz vairāk.
-- Bet vai tad vispār sargu nebūs daudzreiz mazāk nekā visu citu, kuriem ir tāda prasme un kas pēc šīs prasmes dabūjuši savu vārdu?
-- Tiešām, daudzreiz mazāk.
-- Tātad visa valsts ir gudra, ja dibināta saskaņā ar dabas prasībām un ja gudra ir vismazākā tās daļa – valsts vadītāji un amatpersonas. Pavisam maz, man šķiet, ir to pilsoņu, kas piemēroti pēc savas dabas tās zinātnes apgūšanai, kuru vienīgo atšķirību no citām zinātnēm varam saukt par gudrību. [..]
-- Es teicu, ka vīrišķība ir aizsargāšanās veids.
-- Kas tā par aizsargāšanos?
-- Tā, kas saglabā pārliecību par briesmām un no kurām jābaidās. Šo pārliecību veido likums par audzināšanu. Tā saglabājas nelaimē un baudās, iekārēs un bailēs.
-- [..] ..bet tagad mums jāiztirzā, mums jāaplūko taisnība un taisnīgums. [..]
-- Vēl atlikušas mūsu valsts divas īpašības, kas tuvāk jāaplūko: savaldība un taisnība, kuras dēļ viss iztirzājums notiek. [..]
-- Savaldībai ir kaut kāda kārtība, tā ir baudu un iekārtu savaldīšana. [..]
-- Ja par kādu valsti var teikt, ka tā ir stiprāka par baudām un iekārēm, stiprāka pati par sevi, tad tās jāsaka par mūsu valsti. [..]
-- Ar savaldību ir citādi nekā ar vīrišķību un gudrību, kuras mājo katra savas valsts daļā, bet dara visu valsti vīrišķīgu un gudru, ar savaldību tā nav, tās darbība pilnīgi ietver visu valsti [..]
-- Labi, trīs īpašības mūsu valstī ir saskatītas, bet atlikušajā, kas valstī iesaista tikumu, -- ir taču skaidrs, ka tā ir taisnība. [..]
-- [Tulk. pārstāsts: ir taisnīgi, ka katrs nodarbojas ar savu darbu. Pats lielākais pilsoņa noziegums ir iejaukšanās kādas citas kārtas darbā. Tā ir netaisnība, taisnīguma pretstats.] [..]
-- Neaizmirsīsim mēs arī, ka valsts ir taisnīga, ja katra no trim kārtām dara savu darbu. [Valsts (Politeia) 427e--434c]

Platona piedāvātie soda mēri “Likumos”(“Nomoi”)

1. Par piedalīšanos valsts apvērsumā – nāvessods (IX, 856c).
2. Patstāvīgi darbojošos grupu vadītājiem – nāvessods (XII, 955c).
3. Par izraidītā slēpšanu – nāvessods (XII, 955b).
4. Par dievu, vecāku un valsts apvainošanu vienas nāves ir par maz, vajadzīgas arī mūžīgas mocības (IX, 854e, 881a--e).
5. Par vecāku necienīšanu – sišana (XI, 932a--d).
6. Nāvessods – par nespēju laboties (XII, 957e--958a).
7. Tiem, kas saka, ka labojušies, bet pāraugt nespēj – divu nāvessodu par maz (X, 908e).
8. Nāvessods tiem, kas iekārto privātās svētnīcas un veic maģiskas operācijas bez valsts piekrišana (X, 910c--d).
9. Vergiem un svešajiem par zaimošanu – zīmes iededzināšana, piekaušana un izdzīšana no valsts kailā veidā (IX, 854a--d).
10. Par nekaunīgu un nesankcionētu maģiju – mūža ieslodzījums (X, 909b--c).
11. Par dezertēšanu un gļēvulību – aizliegums dienēt armijā, kauns un naudassods (XII, 945a).
12. Brīvlaistajam, ja tam manta izrādīsies lielāka kā tam, kas atlaiž – nāvessods (XI, 915c).
13. Tiem, kas nodarbojas ar diviem amatniecības veidiem uzreiz – cietums, naudassods un izraidīšana (VIII, 847a--b).
14. Tiem, kas liela savu preci tirgū un piesauc dievus, un preču viltotājiem – nežēlīga piekaušana (XI, 917c--d).
15. Par lamāšanos, kliegšanu necenzētu vārdu lietošanu – sišana (XI, 935b--c).
16. Par pretošanos tiesas lēmuma izpildei – nāve (XII, 959b--c).
17. Par nodomu nogalināt citu cilvēku nāve (IX, 876e--877a).
18. Par negodīgu advokāta uzstāšanos tiesā alkatības gadījumā – nāve (XI, 937d--938c).
19. Par nevēlēšanos precēties līdz 35 gadu vecumam – sodi un nosodījums (VI, 774 a--c).

ARISTOTELIS (384--322 p.m.ē.)

“Nikomaha ētika”[31]

[Praktiskās filosofijas priekšnoteikums]
2. [..] Lai gan augstākais labums vienam pilsonim un polisai ir viens un tas pats, tomēr sasniegt un saglabāt polisai šo augstāko labumu nozīmē kaut ko lielāku un pilnīgāku. Ir jau labi, ka to sasniedz arī viens cilvēks, bet skaistāk un dievišķāk ir, ja to sasniedz tauta un valsts. Tieši par to arī būs šis izklāsts, pēc sava rakstura būdams politisks.
Izklāsts būs pietiekami skaidrs tad, ja tas būs atbilstošs iztirzāmajai tēmai. Nav jātiecas pēc vienāds precizitātes visos iztirzājumos (logoi), un tā tas ir arī amatniecībā. Jēdzieni skaistais un taisnīgais, ko aplūko politikas zinātne, ir tik daudzveidīgi un nenoteikti, ka, šķiet, tie pastāv tikai pēc vienošanās (nomoi), nevis no dabas (physei). Tikpat liela nenoteiktība ir arī jēdzienam labais: daudzi taču labuma dēļ ir dabūjuši ciest – citi ir aizgājuši bojā bagātības dēļ, citi – drosmes dēļ. Ir lietderīgi, par šādiem jautājumiem runājot, patiesību norādīt tikai aptuveni un vispārīgos vilcienos. Ja sprieduma premisas balstās uz to, kas notiek lielākoties, tad arī secinājumiem jābūt tādiem, kuri skar tikai vairumu gadījumu. Tieši tāpat arī jāuztver ikviens iztirzājums. Izglītots cilvēks meklēs izklāstā precizitāti tiktāl, ciktāl to pieļauj pati iztirzājuma būtība. Prasīt no oratora pierādījumus ir tas pats, kas apmierināties ar to, ka matemātiķa apgalvojumi ir visumā ticami.
Katrs spriež pareizi par lietām, ko viņš pārzina, un tādos jautājumos viņš ir labs tiesnesis. Par atsevišķajām lietām labs spriedējs ir attiecīgajos jautājumos izglītots cilvēks, bet par vispārīgām lietām – tāds, kas vispusīgi izglītots. Šī iemesla dēļ jauns cilvēks nav piemērots klausītājs politikas zinātnes [apgūšanā], jo viņam nav dzīves pieredzes (kata ton bion praxeis), bet tieši uz to balstās iztirzājums un tādiem jautājumiem tas ir veltīts. Turklāt jauns cilvēks, būdams paļāvīgs jūtām, veltīgi un nelietderīgi noklausīsies šo izklāstu, jo mērķis ir nevis zināšana, bet darbošanās. Turklāt nav nekādas atšķirības, vai cilvēks ir jauns gados vai nenobriedis rakstura ziņā. Nepietiekamība nav laikā, bet attieksmē: jauns cilvēks pakļaujas jūtām un tiecas pēc atsevišķā. Tādiem cilvēkiem zināšanas neko nedod, tāpat kā tas ir nesavaldīgiem vājas gribas cilvēkiem. Bet tiem, kas savas tieksmes saskaņo ar prātu un atbilstoši arī rīkojas (kata logon), tiem šo jautājumu pārzināšana ir ļoti noderīga. [1. grāmata 1094b--1095a]

[Par laimi]
4. Atgriežoties pie iepriekš teiktā, proti, ka katra izziņa un katra darbības izvēle tiecas uz kaut ko labu, noskaidrosim, kas ir tas, uz ko tiecas politikas zinātne, un kas ir visaugstākais no visiem darbībā sasniedzamajiem labumiem (akrotaton tōn prektōn agathōn). Gandrīz visi – gan vienkāršie cilvēki, gan izglītotie – to sauc vienā vārdā – laime, pieņemdami, ka labi dzīvot (to ey dzen) un labi klāties (to ey prattein) ir tas pats, kas būt laimīgam (to eydaimonein). Bet attiecībā uz to, kas tieši ir laime, viņu domas dalās, un vienkāršie cilvēki spriež citādi nekā i. Daļa cilvēku uzskata, ka laime ir kaut kas taustāms, redzams, piemēram, bauda, bagātība, gods; citi domā citādi; un bieži viens un tas pats cilvēks laimi uztver dažādi (slimībā tā ir veselība, trūkumā – bagātība); tie, kuri apzinās savu nezināšanu, apbrīno tos, kas saprot vairāk un prot lieliski runāt. Daži turpretim ir izteikuši domu, ka bez šiem daudzajiem labumiem pastāv vēl kāds labums pats par sevi, kas ir pamats tam, ka arī viss pārējais ir labs. Visus viedokļus (doxai) izklāstīt, šķiet, būtu lieki, -- pietiks ar vispazīstamākajiem un tiem, kuriem ir kāda jēga (logon). [..]
Jāsāk ir ar to, kas ir zināmais, bet zināmais ir saprotams divējādi: zināmais mums un zināmais vispār (haplōs). Vismaz mēs sāksim ar mums zināmo. [..]
5. [..] Ne bez pamata uzskatus par laimi un jēdzienu labais atvedina no dzīves veida. Neizglītotie pūļa cilvēki (phortikōtatoi) šos jēdzienus saista ar baudu, tāpēc viņi mīl baudpilnu dzīvi. Ir trīs vispazīstamākie dzīves veidi: tikko nosauktais, tad praktiski politiskais un trešais – teorētiski apcerošais.
7. Atgriezīsimies atpakaļ pie tā jēdziena labais, ko mēs meklējam, un noskaidrosim, kas tas varētu būt. Liekas, ka katrā atsevišķā darbībā un mākslā tas būs atšķirīgs. [..] ..bet katrā darbībā (praxis) un darbības izvēlē (proairēsis) tas ir galamērķis, kura dēļ tiek veikts viss pārējais. [..] ..visi mērķi nav galamērķi. Tikai vislabākais mērķis liekas kaut kas pilnīgs. [..] Mērķis, uz ko mēs tiecamies kā uz pašmērķi, ir pilnīgāks par to, kas ir līdzeklis citam.. [..] ..tas mērķis, kas vienmēr ir pašmērķis un nekad nav līdzeklis, ir galīgais mērķis. Tāds galīgs mērķis visvairāk šķiet laime, jo to mēs izvēlamies vienmēr kā pašmērķi un nekad kā līdzekli. [..] Šeit jāpasaka, ka par autarķiju mēs uzskatām to, kas vienīgi padara dzīvi vēlamu un tādu, kurā nekā netrūkst. Tieši tāda, pēc mūsu domām, ir laime.. [..] Tātad izrādās, ka laime, būdama praktiskās darbošanās mērķis, ir kaut kas pilnīgs. [1. grāmata 1095b--1097a]

[Tikums]
5. Tālāk jāaplūko, kas ir tikumība.
Dvēselē rodas gan afekti, gan potenciālas spējas, gan arī noturīgas rakstura iezīmes vai kvalitātes. Vienai no šīm trim iespējām atbilst tikumība. Par afektiem es saucu iekāri, dusmas, bailes, bezbailību, nenovīdību, prieku, draudzību, naidu, ilgas, skaudību, līdzjūtību, vispār, to visu, kas saistīts ar baudu un ciešanām. Potenciālās spējas ir tās, kas ļauj izpausties vienam vai otram afektam; piemēram, mēs spējam vai nu dusmoties, vai ciest, vai just līdzi. Rakstura iezīmes ir tās kvalitātes, saskaņā ar kurām mūsu izturēšanās afektu stāvoklī ir vai nu pareiza vai nepareiza.. [..] Afekti nav nedz tikumi, nedz netikumi, jo afektu dēļ mūs neviens nesauc par krietniem vai nekrietniem, bet tikumu vai netikumu dēļ gan. [..] Līdz ar to, ja tikumi nav nedz afekti, nedz potenciālas spējas, tad atliek vienīgi, ka tie ir noturīgas rakstura kvalitātes.
6. [..] Taču nepieciešams pateikt ne tikai to, ka tikumība ir noturīga rakstura kvalitāte, bet arī to, kāda kvalitāte. Jāatzīst, ka tikumība padara izcilu gan to, kuram piemīt šī izcilā īpašība, gan arī viņa darba kvalitāti, piemēram, acīm piemītošā laba kvalitāte rada tiklab to, ka acis ir labas, kā to, ka redze ir laba, jo labo acu dēļ mēs labi redzam. [..]
Katrā saliktā veselumā var izdalīt vidu, lielāku daļu un mazāku daļu. Vidus kā līdzsvars atrodas starp divām galējībā, starp par daudz un par maz; [..] Bet attiecībā pret mums vidus (meson) ir tas, kas nav nedz par daudz, nedz par maz; tas nav vienmēr un visiem viens un tas pats. [..]
Tātad tikumība ir apzinātas izvēles ceļā iedibinājusies noteikta rakstura kvalitāte, kas atrodas vidū attiecībā pret mums. Šo vidu nosaka prāts, turklāt tā, kā to saprot praktiskajā rīcībā gudrs. Vidus starp dieviem netikumiem – pārmērību un nepietiekamību. ..tikumība atrod un izvēlas vidu. Tāpēc tikumības būtība ir definējama kā vidus, bet kā kvalitāte tā raksturojama ar jēdzienu visaugstākā pakāpe.
Ne jau visās darbībās un afektu izpausmēs ir vidus. Dažos gadījumos jau pats parādību nosaukums liecina par nekrietnību, piemēram, ļauns prieks, nekaunība, nenovīdība vai tādas rīcības kā izvirtība, zādzība, slepkavība. [..] Šajos gadījumos nav iespējams pareizs mērs. [..]
Starp bailēm (phobos) un pārgalvību (tharrhē) vidus ir drosme (andreia). Tāds, kurš nezina mēru bezbalībā (aphobia), ir bez īpaša apzīmējuma, pārmērīgs drosmē ir pārgalvīgs (thrasys), pārmērīgs bailēs un tāds, kam trūkst drosmes – gļēvs (deilos). [..]
Situācijās, kas saistītas ar bagātības tērēšanu (dosis) un iegūšanu (lēpsis), vidus ir devība (eleytheriotēs), bet pārmērība un nepietiekamība attiecīgi ir izšķērdība (asōtia) un skopulība (aneleytheria). [2. grāmata 1106a--1107b]

[Praktiskā gudrība]
5. Mēs gūsim skaidrāku priekšstatu par praktisko gudrību (phronēsis), ja noskaidrosim, kādus cilvēkus mēs saucam par praktiski gudriem. Liekas, ka praktiski gudram cilvēkam piemīt pareiza spēja lemt par to, kas viņam ir labs un derīgs, turklāt ne tikai atsevišķos jautājumos, piemēram, kas ir derīgs veselībai ķermeņa stiprumam, bet vispār, kas vajadzīgs, lai dzīve būtu laba. Praktiskajā rīcībā gudrs cilvēks spēj pieņemt pareizo lēmumu ikvienā jautājumā, kur neko nespēj dot kāda zinātne vai praktiskā māka. Tātad visumā par praktiskajā rīcībā gudru cilvēku var teikt, ka viņš ir lemtspējīgs. Neviens nespriež un nelemj par nemainīgo un par to, ko izdarīt nav cilvēka varā. Loģiski teorētiskās zināšanas balstās uz loģiskajiem pierādījumiem, bet par tādām lietām, par kurām mēs brīžiem varam apgalvot vienu, brīžiem citu, par tādām nav iespējams [izveidot] loģiski pamatotu pierādījumu (jo tās vienmēr var mainīties). Tātad praktiskā gudrība nav tas pats, kas loģiski teorētiskās zināšanas, jo rīcība ir saistīta ar mainīgo; un arī ne tā pati, kas māksla, jo rīcība un radīšana ir divas dažādas lietas. No teiktā izriet, ka praktiskā gudrība ir pareizas domas vadīta rīcības spēja, izšķirot to, kas cilvēkam ir labs un kas – slikts. [6. grāmata 115a--114b]

[Draudzība, tikums, pašmīlestība]
7. [..] Darbībai un radīšanai (poiēsis) līdzīgas ir arī draudzības jūtas (philesis), taču just draudzību pret sevi (to phileisthai) – tas ir kaut kas pasīvs (to paskhein). Tātad tie, kuri ir aktīvi darbībā, ir arī draudzīgi, un viņiem piemīt viss, kas rada draudzību. [..]
Nav arī skaidrs jautājums par to, vai pret sevi vajag vairāk izjust draudzību vai pret kādu citu. Parasti pārmet tiem, kuri sevi pārāk mīl, un tādus dēvē apkaunojoši par patmīļiem. Pastāv uzskats, ka nekrietns cilvēks visu dara savā labā, un jo nekrietnāks, jo – vairāk (piemēram, tādam pārmet, ka viņš pats no sevis negrib darīt neko); turpretim morāli krietns dara visu skaista mērķa dēļ, un jo krietnāks, jo – vairāk; tāpat viņš dara arī drauga dēļ, bet to, kas attiecas uz pašu, atstāj novārtā.
Šādi apgalvojumi nesaskan ar to, kas notiek īstenībā, un tas ir arī saprotami. Saka taču arī tā, ka pirmām kārtām vajag mīlēt to, kurš ir vislielākā mērā draugs; šāds draugs vēl labu otram šī otra cilvēka dēļ, turklāt arī tad, ja neviens neuzzinās par to. Pašam pret sevi it īpaši izpaužas šāda attieksme un arī viss pārējais, kas raksturo kādu cilvēku kā draugu. Jau iepriekš ir runāts par to, ka viss, kas apliecina draudzību, izriet no attieksmes pašam pret sevi un pāriet uz citiem. Šajā ziņā vienprātīgas ir arī visas parunas, piemēram, “viena dvēsele”, “draugiem viss ir kopīgs”, “izlīdzināta vienlīdzība ir draudzība”, “ceļgals ir tuvāks nekā pēda”. Viss minētais ir sevišķi raksturīgs paša attieksmē pret sevi, jo katrs vislielākā mērā ir draugs pats sev un arī draudzība pret sevi jājūt vislielākā mērā. Protams, ka ir grūti izšķirt, kuram no šiem abiem uzskatiem sekot, jo abos ir kaut kas pārliecinošs.
Šos spriedumus vajag izanalizēt un noskaidrot, ciktāl un kādā veidā tie atbilst patiesībai. Tas kļūst skaidrs, ja sapratīsim, kādu saturu katrs no viņiem ieliek jēdzienā sevis mīlestība. Tie, kuri ar šo jēdzienu saprot kaut ko nosodāmu, atzīst, ka šāda īpašība piemīt cilvēkiem, kas kāro pēc iespējas vairāk naudas, goda vai fizisko baudu. [..] Tātad šis apzīmējums radies tāpēc, ka vairums cilvēku ir nekrietni, un tieši tāpēc sevis mīlestība ir kaut kas nosodāms. [..]
Bet liekas, ka drīzāk gan tieši tādam piemīt sevis mīlestība, ja viņš sev kāro pašu skaistāko un augstākā mērā labo un kalpo tam, kas cilvēkā ir valdošais un noteicošais, un paklausa tam visās lietās. [..] Sevis mīlestība visvairāk piemīt tam, kurš šo galveno tura dārgu un kalpo tam. [..]
Tātad [no minētā] nepieciešami izriet, ka krietnam cilvēkam piemīt sevis mīlestība (jo viņš ar krietnu rīcību darīs labu sev un palīdzēs citiem), turpretim morāli samaitātam tā nepiemīt. (jo viņš kaitēs gan sev, gan tuvākajiem, nododamies zemiskajiem aktiem). [..] patiesība ir arī tā, ka krietns cilvēks daudz dara savu draugu dēļ, kā arī dzimtenes labā, un, ja vajadzīgs, ir gatavs mirt. [9. grāmata 1168a--1168b]

[Bauda]
3. Kas ir bauda un kāda tā ir, kļūs skaidrāks, ja vēlreiz sāksim no sākuma.
Liekas, ka skatīšanās jebkurā laika momentā ir kaut kas pilnīgs (..). Tāda šķiet arī bauda. Tā ir veselums, u nevienā momentā tā nav tāda, kas, aizritot ilgākam laikam, kļūtu pilnīgāka. [..]
Turpretim bauda jebkurā laika momentā ir kaut kas pabeigts un pilnīgs. Tātad kustība un bauda ir atšķirīgi jēdzieni, un bauda ir kaut kāds veselums un kaut kas pabeigts. [..]
4. [..] Tātad skaidrs, ka ikviena sajūta ir saistīta ar baudu. Mēs taču sakām, ka tas, ko redzam vai dzirdam, ir patīkams. Vislielākā bauda ir tad, ja pašai sajūtai ir laba kvalitāte un tās aktivitāte izpaužas pret kaut ko augstākā mērā labu. Ja izcilība piemīt gan sajūtas objektam, gan pašai sajūtai, tad vienmēr būs arī bauda, pieņemot, ka ir tas, kas izraisa sajūtu, un tas, kurš to uztver.
Bauda tātad piešķir pilnību aktivitātei, taču sasniedz to, nevis būdama noturīga kvalitatīva iezīme, bet drīzāk gan būdama papildrezultāts, kā, piemēram, skaistums pieaugušajiem. Tātad aktivitāti pavadīs bauda vienmēr, kad domas vai sajūtas objekts būs tāds, kādam tam jābūt, un tāda būs arī sajūta un domāšanas spēja.
Kā var būt tā, ka neviens nevar nemitīgi just baudu? Vai ne tāpēc, ka [visi] nogurst? Viss, kas saistīts ar cilvēku, nevar būt pastāvīgā aktivitātē, tātad tāda nevar būt arī bauda, jo tā pavada aktivitāti. [..]
Var uzskatīt, ka visi tiecas pēc baudas tā paša iemesla dēļ, kura dēļ tiecas dzīvot. [..]
Bauda piešķir pilnību jebkurai aktivitātei, tātad arī dzīvei, pēc kuras visi tiecas; tāpēc ir pats par sevi saprotams, ka [visi] tiecas pēc baudas, jo tā ikvienai dzīvei piešķir pilnību.
5. Šobrīd nav svarīgi noskaidrot, vai mēs vēlamies dzīvi baudas dēļ vai baudu – dzīves dēļ. Kā redzams, šīs lietas ir cieši saistītas un atdalīšana nav iespējama, jo, tāpat kā bez aktivitātes nav baudas, tā arī katrai aktivitātei pilnību piešķir bauda. [10. grāmata 1174a--1175a]

[Teorētiskā un praktiskā dzīve]
6. [..] Tātad šķiet, ka laimīga dzīve ir tā, kas izriet no tikumības, un tāda dzīve ir saistīta ar nopietnu nodarbošanos, nevis ar izklaidēšanos. Mēs apgalvojam, ka nopietnais un krietnais ir labāks par smieklīgo un to, kas saistīts ar izklaidēšanos, un krietnāka ir arī tā, aktivitāte, kas saistīta ar labāko dvēseles daļu un piemīt krietnākam cilvēkam, -- tā ir arī laimīgāka. Ķermeniskajām baudām var nodoties jebkurš gadījuma cilvēks vai vergs ne sliktāk par viskrietnāko, bet neviens neuzskatīs vergu par laimīgu, jo viņam nav pilnvērtīgas dzīves. Laime ir nevis šādā laika pavadīšanā, bet darbībās, kas izriet no tikumības, kā jau iepriekš teikts.
7. Ja laime ir tāda aktivitāte, kurā izpaužas tikumība, tad saprotams, ka šai tikumībai jābūt vislabākajai.. Tieši šīs vislabākās daļas aktivitāte atbilstoši tikumībai būs pilnīga laime. Ka šī aktivitāte ir filosofiska apcere, par to runāts jau agrāk. Šāds atzinums pilnīgi saskan ar to, kas teikts iepriekš, un ar patiesību: šāda aktivitāte ir visnozīmīgākā, tāpat kā visnozīmīgākais mūsos ir prāts un no tā visa, kas izzināms, visnozīmīgākais ir tas, ko mēs izzinām ar prātu..
Mēs atzīstam, ka laimei vajag būt savienotai ar baudu un patīkamo, bet vispatīkamākā no visām tikumiskajām darbībām, kā vienisprātis tiek atzīts, ir tā, kas saistīta ar gudrību. Uzskata taču, ka filosofija sniedz tādu baudu, kurai piemīt apbrīnojama skaidrība un noturība, tāpēc saprotams, ka tiem, kuriem jau ir zināšanas, šāda laika pavadīšana ir patīkamāka nekā tiem, kuri vēl tikai tiecas pēc zināšanām. [10. grāmata 1177a]

[Politiskā brīvība]
6. Demokrātiskās Iekārtas pamatbalsts ir brīvība. Atbilstīgi vispārpieņemtajam viedoklim, tikai šajā valsts iekārtā visi izmanto brīvību, jo pēc tās, kā mēdz apgalvot, tiecas jebkura demokrātija. Viens no brīvības nosacījumiem – secīgā kārtā būt vadāmam un spēt vadīt. Patiesi, demokrātisko tiesību pamats ir tas, ka vienlīdzība tiek īstenota kvantitatīvā aspektā, nevis, balstoties uz [cilvēka] cieņu; ja tas ir taisnīgums, tad, protams, galvenā vara pieder tautas masām, un tas, ko nolems vairākums, būs arī galīgs un taisnīgs lēmums. Runā, ka visiem pilsoņiem ir jābūt vienādām tiesībām, tāpēc demokrātijās maznodrošinātajiem ir lielāka vara nekā labi nodrošinātajiem; jo pirmajiem ir vairākums, bet augstākā vara pieder vairākumam. 7. Tātad, viena no demokrātiskās iekārtas pazīmēm, kā to atzīst visi demokrātijas piekritēji, ir brīvība. Otrs pamatprincips – dzīvot tā, kā gribas; šī iezīme, kā runā, ir brīvības sekas, tai laikā kad verdzības sekas ir neiespējamība dzīvot tā, kā gribas. Tātad, tā ir otrā demokrātiskās iekārtas iezīme. No tās izcēlās tieksme vispār nepakļauties – vislabāk nevienam, bet ja to sasniegt nav iespējams, tad vismaz secīgā kārtā. Šajā gadījumā šī tieksme sakrīt ar brīvības pamatnosacījumu, kas balstīta uz vienlīdzību. [Politika, 6. grāmata 1317b]

EPIKŪRS (341--270 p.m.ē.)

“Galvenās domas” (“Kypiai doxai”)[32]

II. Nāve uz mums nekādā veidā neattiecas. Jo tas, kas ir sadalījies, neko nejūt. Bet tas, kas nejūt, uz mums neattiecas.
III. Baudas lieluma maksimālā robeža ir jebkuru ciešanu novēršana. Bet tur, kur ir bauda, kamēr tā ir, nav ciešanu un bēdu, vai arī abu kopā.
V. Nevar dzīvot ar baudu, nedzīvojot saprātīgi, tikumiski un taisnīgi, un otrādi: nevar dzīvot saprātīgi, tikumiski un taisnīgi, nedzīvojot ar baudu. [..]
VIII. Neviena bauda nav ļaunais pats par sevi; taču līdzekļi, kas izraisa noteiktas baudas, rada arī nemieru, kas daudzkārt pārsniedz baudas.
XIV. ..patieso drošumu nodrošina mierīga dzīve un nošķirtība no masām.
XXVII. No visa tā, ko gudrība sniedz visas dzīves laimei, ir draudzība.
XXIX. Vajadzības ir dabiskas un nepieciešamas, dabiskas un ne nepieciešamas, nedz dabiskas, nedz nepieciešamas, kuru avots ir tukšas iedomas.
XXXVI. Taisnīgums visiem ir viens un tas pats, jo tas ir kaut kas derīgs cilvēku savstarpējās attiecībās. [..]

“Epikūra galvenās gudrības” (“Epikoyroy prosphronēsis”)

IV. Jebkuras [ķermeniskas] siešanas var viegli nonicināt; ciešanas, kas sagādā intensīvas sāpes, ilgst neilgi, bet ilgstošas miesas ciešanas sagādā vājas sāpes.
IX. Nepieciešamība ir sliktums, bet nav nekādas nepieciešamības dzīvot atbilstīgi nepieciešamībai.
XIV. Mēs dzimstam vienreiz, un otru reizi piedzimt nav iespējams, un mēs nebūsim veselu mūžību. Tu, nebūdams valdnieks pār rītdienu, atliec prieku; taču dzīve iet bojā šajā atlikšanā, un katrs no mums nomirst, nesagaidījis brīvu laiku.
XVII. Nevis jaunieti ir jāuzskata par laimīgu, bet vecu cilvēku, kas labi nodzīvojis mūžu [..]
XIX. Kas neatceras pagājušo laimi, tas šodien jau ir vecis.
XXIII. Jebkura draudzība ir vēlama pati par sevi, bet tās avots ir derīgums.
XXXVIII. Pilnīgi nenozīmīgs ir tas, kam ir daudz iemeslu atvadīties no dzīves.
LI. Es esmu uzzinājis no tevis, ka tev ir liela miesaskāre uz baudām, ko sniedz mīlestība. Kad tu nepārkāp likumus, negrauj labas paražas, neapbēdini nevienu no tuviniekiem, nekaitē miesai, neizšķērdē nepieciešamo, apmierini savas vēlēšanās kā gribi. Taču nav iespējams nestāties konfliktā ar kādu no minētajām parādībām: jo mīlas prieki nekad nenāk par labu; ir jau labi, ja tie nekaitē.
LVIII. Ir jāatbrīvojas no ikdienas lietām un sabiedriskās darbības.
LXIV. Muļķīgi ir prasīt no dieviem to, ko cilvēks pats sev ir spējīgs sagādāt.
LXXIII. Dažas miesas ciešanas ir derīgas, lai sargātu sevi ni līdzīgām ciešanām.

Fragmenti

1. Ataraksija un miesisko ciešanu prombūtne ir miera baudas, bet prieks un jautrība ir kustības baudas.
8. Dzimumakts nekad nedod labumu, ir jau labi, ja tas nekaitē.
12. Skaisto, tikumisko ir jānovērtē, ja tie sagādā baudu; ja nesagādā, tad no tiem ir jāatvadās.
51. Nevairies izdarīt mazus pakalpojumu: domās, ka tu esi spējīgs uz kaut ko lielāku.
58. Ja dievi ieklausītos cilvēku lūgšanās, tad drīzumā visi cilvēki ietu bijā, nemitīgi vēloties viens otram ļaunumu.
81. Likumi ir publicēti gudro labā, -- nevis tāpēc, lai tie nedarītu ļauno, bet tāpēc, lai tiem nedarītu neko ļaunu.
86. Dzīvo tā, lai neviens tevi nepamana.

Vēstule Menoikejam[33]

Epikūrs sveicina Menoikeju!.
Lai neviens, jauns būdams, nevilcinās nodarboties ar filosofiju un, par sirmgalvi kļuvis, lai nepagurst ar to nodarboties, jo neviens nav nedz par jaunu, nedz par vecu dvēseles veselībai. Bet tas, kurš, ka viņam vēl nav pienācis laiks nodarboties ar filosofiju vai arī šis laiks ir jau pagājis, līdzinās tam, kurš saka, ka laimei laiks vai nu vēl nav pienācis, vai arī, ka tā vairs nav. [..] Tad nu vajag domāt par to, kas rada laimi, jo, kad tā patiesi ir, mums pieder viss, bet kad nav, mēs darām visu, lai to iegūtu.
Dari un pārdomā to, uz ko es tevi pastāvīgi mudināju, skaidri izšķirdams, ka tas ir labas dzīves pamats. Pirmām kārtām atzīsti, ka dievs ir nemirstīga un svētlaimīga būtne, tāpēc ka tāds ir mūsu prātā ierakstītais kopējais priekšstata par dievu. Neattiecini uz dievu neko, kas ir svešs nemirstībai un nepiedienīgs svētlaimei.. Dievi patiesi ir, jo zināšanas par tiem ir acīmredzamas. Taču tie nav tādi, par kādiem tos vairākums ļaužu uzskata.. Jo ļaužu vairākuma atzinumi par dieviem ir nevis pamatā esoši priekšstati, bet kļūdaini pieņēmumi. Balstoties uz tiem, viņi secina, ka dievi uzsūta vislielākās nelaimes sliktiem cilvēkiem un palīdzību [labajiem], jo taču, pastāvīgi pieraduši pie saviem tikumiem, cilvēki sev tikumības ziņā līdzīgos pieņem, bet visu, kas nav tāds, uzskata par svešu.
Radinies domāt, ka nāve attiecībā pret mums nav nekas, tā kā viss labais un sliktais ir sajūtās, bet nāve ir sajūtu zaudēšana. Un tāpēc pareizas zināšanas par to, ka nāve mums nav nekas, padara dzīves iznīcību patīkamu, nevis pieliekot dzīvei bezgalīgu laiku, bet atņemot ilgas pēc nemirstības. Nudien, nav nekā briesmīga dzīvošanā tam, kurš ir patiesi sapratis, ka nav nekā briesmīga nedzīvošanā. Tādēļ nejēga ir tas, kurš saka, ka baidās no nāves nevis tāpēc, ka tā atnākusi sagādāt ciešanas, bet tādēļ, ka tā sagādā ciešanas kā gaidāma. Tas, kas neapgrūtina klātesot, kā gaidāms rada tikai tukšas ciešanas. Tā nu pats šausmīgākais no ļaunumiem – nāve – mums nav nekas, tāpēc ka tad, kad mēs esam, nāves nav, bet, kad nāve ir, tad nav mūsu. [..] tomēr vairākums te bēg no nāves kā no lielākā ļaunuma, te [ilgojas] pēc tās kā pēc atpūtas no dzīves [ļaunumiem. Bet gudrais nedz atsakās no dzīvošanas], nedz baidās no nedzīvošanas, jo viņam nedz dzīvošana traucē, nedz arī šķiet, ka nedzīvošana ir kāds ļaunums. Gluži kā viņš izvēlas ne katrā ziņā bagātīgāko ēdienu, bet gan patīkamāko, tā arī laiku viņš izbauda nevis garāko, bet patīkamāko. [..]
Tāpat jāielāgo, ka no iekārēm vienas ir dabiskas, bet citas tukšas, un no dabiskajām vienas ir nepieciešamas laimei, citas ķermeņa labsajūtai. , bet citas – paši dzīvošanai. To visu nekļūdīgi saskatot, ir iespējams novest jebkuru izvēli vai izvairīšanos pie ķermeņa veselības un [dvēseles] miera, kas arī ir laimīgas dzīves mērķis. Tā dēļ mēs darām visu – lai neciestu sāpes un nebaidītos. Un, kad nu reiz šāds stāvoklis mums ir radies, tad izzūd viss dvēseles nemiers.. Nepieciešamība pēc baudas mums ir tad, kad mēs ciešam no baudas trūkuma., [bet, kad neciešam], mums baudas vairs nevajag. Tāpēc mēs arī sakām, ka bauda ir svētlaimīgas dzīves sākums un beigas. [..]
Lai gan bauda ir pirmais labums un mums radniecīgs, tādēļ mēs vēl neizvēlamies katru baudu, bet gadās, ka daudzas baudas mēs apejam, ja vien no tām mums rodas vairāk nepatīkamā, un daudzas sāpes mēs atzīstam labākas par baudām, ja pēc tam, kad ilgu laiku esam pacietuši sāpes, mums seko lielāka bauda. Tātad ikviena bauda ir labums, jo tai ir mums tuva daba, tomēr ne katra ir jāizvēlas. [..]
Mēs esam pārliecināti, ka vissaldāk pārticību izbauda tie, kas vismazāk jūt vajadzību pēc tās, un ka viss dabiskais ir viegli pieejams, bet tukšais – grūti. Vienkārši dzērieni sagādā tādu pašu baudu kā grezna dzīrošana, ja vien visas tās ciešanas, kuras rada nepietiekamība, ir novērstas. Gan maize, gan ūdens sagādā visaugstāko baudu, ja tie tiek pasniegti tādam, kas jūt to trūkumu. [..]
..bauda kā augstākais mērķis ir neciest sāpes ķermenī un nejust satraukumu dvēselē. Ne jau dzīrošana un nebeidzami svētku gājieni, ne jutekliskās izpriecas ar zēniem un sievietēm.. padara dzīvi patīkamu, bet gan skaidrs prāts, kas apsver katras izvēles vai izvairīšanās cēloņus un atmet tukšus pieņēmumus, kuru dēļ dvēseli sagrābj vislielākais nemiers.
Visa pamats un vislielākais labums ir saprāts. Tādēļ saprāts ir vērtīgāks arī par filosofiju; no tā radušies visi pārējie tikumi, un tas māca, ka nav iespējams dzīvot patīkami, nedzīvojot saprātīgi, skaisti un taisnīgi..

Tits Lukrēcijs Kārs (ap 99--55 p.m.ē.). “Par lietu dabu” (“De rerum natura”)[34]

[Gudrais]
Taču nav saldāks nekas kā bez rūpēm un mierīgi dzīvot
Augstajos zinību tempļos, ko gudrie cēluši droši.
Tad varam mierīgi skatīties lejup un vērot, kā citi
Maldās visapkārt un klejo, dzīvē meklējot ceļus
.......
[..] Vai tad jūs nespējat redzēt,
Daba jau prasa tik vienu, -- tā prasa lai nebūtu sāpju
Jāpazīst ķermenis mūsu un lai mūsu prāti un sirdis
Baudītu sajūtas jaukas, lai nebūtu rūpju un baiļu.
[De rerum natura II, 7--10, 16--19]
.......
Mēs par gudrību saucam. Viņš bija tas, kas ir pratis
Pārcelt dzīvi no briesmīgu vētru un tumsības valgiem
Mierīgā gultnē, ko apspīd gaismas mirdzošie stari.
[De rerum natura V, 10--14]

[Bailes]
Pašlaik ne ceļa, ne iespējas pretoties visam tam nava,
Laikā, kad baidāmies moku, mūžos kas gaida pēc nāves.
Tāpēc, ka dvēseles būtība zināma nav it nevienam,
Vai ar mums kopā tā piedzimst vai dzimstot tiek ieviesta mūsos,
Vai ar mums reizē tā aiziet bojā, sairstot nāvē..
[De rerum natura I, 110--114]
.......
Dvēseles bailes un tumsību tāpēc izkliedēt vajag
Ne jau ar saulstariem spožiem vai dienas mirdzošo gaismu, --
Vienīgi apcerot dabu un gūstot tās izpratni dziļu.
[De rerum natura I, 146--148]
.......
Tāpēc, lūk, šaubās un nelaimē cilvēku aplūkot vajag,
Bēdās un dažādās likstās, ja tu viņu iepazīt vēlies;..
[De rerum natura III, 55--56]
.......
Negantā naidā pret dzīvi un dienas burvīgo gaismu,
Pats sevi nāvē dzen, cietinot sirdi pret skumjām un bēdām,
Aizmirstot to, ka šo bēdu sākotnē mīt paša bailes..
[De rerum natura III, 80--83]
.......
Pats sevi žēlos arvien, jo nespēj viņš atdalīt prātā
Sevi no līķa, kas gulēs, kad pats viņš jau aizgājis nāvē.
[De rerum natura III, 881--883]
.......
Toties ir bailes no soda par veiktajiem ļaunajiem darbiem [..]
Baidās viņš allaž, ka smagāks vēl sods viņu gaida pēc nāves.
[De rerum natura III, 1014, 1024]

[Naturālistiska dvēseles sadalīšanās aina un tās ētiskā nozīme]
Beidzot, jo bieži mēs redzam, ka cilvēks pamazām iznīkst,
Locekļos visos pēc kārtas dzīvības sajūtai zūdot;
Sākumā kāju pirksti un nagi gūst zilganu krāsu,
Tālāk, pēdas un stilbi pamirst, caur locekļiem visiem
Pārējo miesu tad pārņem nāves stinguma zīmes,
Tā ka dvēsele arī šajā procesā pamazām izirst,
Neaiziet visa uzreiz, tad tai arī mirstīgai jābūt.
Bet, ja tu domā, ka spētu tā pati locekļiem cauri
Iekšienē spiesties un vienā tik vietā savākties kopā,
Laupot tādā, lūk, veidā sajūtu locekļiem visiem,
Tad taču vietai šai, kur tik daudz dvēseles saplūst,
Īpaši lielai jūtībai pastāvēt vajadzīgs būt;
Taču tā nenotiek vis, nav brīnums, jo, kā mēs jau teicām,
Dvēsele, saplēsta gabalos, izjūk un bojā iet spiesta.
Ja nu mēs tomēr piekāptos, piekristu maldīgām domām,
Pieļautu iespēju dvēselei savākties ķermenī kopā
Tiem, kas dzīvības gaismu atstāj un pamazām nomirst,
Jāatzīst tomēr ir tad, ka dvēselei mirstīgai jābūt, -
Alga tak vien, vai aiziet tā bojā, izklīstot gaisā,
Vai arī savelkas kopā no daļām un tad tikai nonīkst,
Kad jau tikpat zūd cilvēkam sajūtas vairāk un vairāk,
Mazāk un mazāk aizvien tam atliek dzīvības dvašas.
Tā kā gars ir cilvēka viena daļa, kas vietā
Noteiktā atrodas vienmēr līdzīgi ausīm vai acīm,
Kā arī pārējie jutekļi, kuri nosaka dzīvi,
Tā arī rokas, acis un nāsis pašas par sevi,
Atdalīti no mums ne sajust, ne pastāvēt iespēj,
Īsā laikā sairstot nāves puvuma trūdos,
Tā arī gars pats par sevi pastāvēt nevar bez miesas,
Tātad bez cilvēka, kurš tad tam kalpo it kā par trauku
Vai par citu kaut ko, ko vien priekšā sev stāstīt tu spētu,
Kas vēl ciešāk saistīts kopā ar ķermeni būtu.
Beidzot, vitālais spēks, kas iemīt garā un miesā,
Vienīgi abu to saistībā spējīgs ir dzīvību radīt,
Nespēj garīgā substance pati par sevi bez miesas
Dzīvības kustību paveikt, un zināms ir arī, ka nevar
Ķermenis, kuram trūkst dvēseles, dzīvot un sajūtas baudīt;
Acs, kas ar visām saknēm no ķermeņa tikusi rauta,
Nespēj vairs pati nedz kaut ko redzēt, nedz arī uztvert.
Tā arī gars un dvēsele nevar par sevi ko izjust.
Iemesls tam ir tas, ka, dzīslās sajauktus kopā,
Muskuļos, cīpslās un kaulos, tos cieši ķermenis satur.
Nespēj arī to sākumi, brīvi izklīstot telpā
Viens būt tālu no otra, bet, saistīti abdivi kopā,
Izdara jūtīgas kustības, kādas tie savrupus nespēj
Brīvajā gaisā, izviesti ārā no miesas pēc nāves,
Jo taču it nekas līdzīgs tos vairāk nesatur kopā.
Gars, lūk, tad dzīvs taču kļūtu, ja jau tas saturēt spētu
Dvēseli sevī, un tajā varētu kustības tādas
Izraisīt, kādas tās bijušas iepriekš tā ķermenī pašā.
Tāpēc, lūk, atkal un atkal es saku, ka, izjūkot miesas
Apvalkam, kā arī aizejot dzīvības siltajai dvašai,
Jāatzīst tev, ka ir jāizzūd gara sajūtai visai,
Kā arī dvēselei pašai, jo cēlonis viens abus saista.
Beidzot, ja ķermenis nespēj no dvēseles šķiršanos panest,
Sapūst tas pats un izplata briesmīgu smaku ap sevi.
Kāpēc tu šaubies, ka, nākot no dziļākas iekšienes ārā,
Dvēsele aiziet un izplūst gaisā līdzīgi dūmiem,
Kamēr ķermenis pūstot pašos pamatos izjūk,
Tā ka šīs pārmaiņas visas aiziet līdz dziļumiem pašiem,
Sekojot brīdim, kad dvēsele izslīd ārā no miesas,
Locekļiem cauri, pa citādiem ceļiem, ko ķermenī atrod,
Dažādām porām cauri? Dažādā veidā tu vari
Atziņu gūt, ka jau sarauta dvēseles esība, nākot
Ārā no locekļiem, būdama iepriekš jau sašķelta pašā
Ķermenī, pirms vēl tā izplūst un aizpeld zilajā gaisā.
Atgadās arī, ka gars, kaut vēl dzīvības robežās turas,
Tomēr aiz iemesla kāda satriekts jūtas un vēlas
Aiziet no ķermeņa sava pilnīgi prom un pavisam.
Tad, kā pirmsnāves brīdī, sejā izstiepjas vaibsti,
Ļengani bez kādas dzīvības sakrīt locekļi visi.
Sacīt tad mēdz, ka šai brīdī cilvēkam samaņa izzūd
Vai arī dvēsele gurst: un visi tad uztraucas apkārt,
Cenšas un pūlas satvert pēdējo dzīvības saiti.
Satriekts šeit gars un satriekti visi dvēseles spēki,
Draud tie kopā ar ķermeni pašu sabrukt pavisam;
Mazliet spēcīgāks trieciens var kļūt par cēloni nāvei.
Vai tad vēl šaubīties vari, ka, izdzīta ārā no miesas,
Vārga, plašajā ārē, pie tam bez apvalka sava
Dvēsele nespētu pastāvēt, ne tikai mūžīgos mūžos,
Pat ne visīsāko brīdi, ka nāvē dvēsele miesu
Atstātu kā viens vesels, nedz arī sajūt to ejam
Rīklei cauri un tālāk pa mutes dobumu ārā.
Iziet tā ārā pa vienīgo īpaši noteikto vietu;
Tā savā īpašā vietā iznīkst sajūta katra.
Bet, ja nu gars mums tomēr viscauri nemirstīgs būtu,
Tad tas gan neskumtu īgns, ka nāvē tam vajadzēs iznīkt,
Līdzīgi čūskai tas tad no apvalka līstu uz āru.
Beidzot, kāpēc gan gars un saprāts radīti netiek
Galvā vai kājās, vai rokās, kāpēc gan viņiem lai būtu
Viens pats sēdeklis piešķirts, kas atrodas noteiktā vietā,
Kurā tad piedzimt tie var un kur tie var pastāvēt tālāk,
Veidoties, augot pēc tam, kad tur tie radīti tika,
Līdzīgi tam, kā pārējie locekļi sadalās visi
Dažādā veidā, vai netiek nekad šī kārtība jaukta?
Tāda, lūk, secība lietām; nav spējīga ūdeņu straume
Uguni izšķilt, nedz arī liesma aukstumu radīt.
Beidzot, ja jau patiesi dvēsele mūžīgi dzīvo,
Ja jau tai, šķirtai no miesas, jājauš un jāsajūt būtu,
Tad taču jāpiemīt tai arī pieciem prātiem it visiem.
Mēs taču nevaram citādā veidā sev priekšstatīt, kā gan
Mirušās dvēseles klaiņo visapkārt pa aizsaules laukiem.
Tādas mums senajos laikos tēloja rakstos un ainās
Mirušo ēnas, kurām tad bijuši jutekļi visi.
Dvēselēm taču nava nedz nāšu, nedz arī roku,
Nevar tām arīdzan būt ne mēles, ne acu, ne ausu;
Nespēj tās tāpēc ne sajust, ne pastāvēt pašas par sevi.
Tā kā mēs sajūtam to, ka visā ķermenī iemīt
Dzīvības uztvere, proti, ka viss ir dzīvības pieņemts,
Tad, ja nu pēkšņi kāds spēks pašā ar triecienu ašu
Pāršķeltu miesu tā, ka divas veidotas daļas,
Šaubu jau nav, ka tad arī dvēsele sašķelta tiktu,
Reizē ar ķermeni sagriezta divās daļās tad būtu.
Bet, kas savaldīts tiek un daļās dalīties spējīgs,
Tas tak, bez šaubām, nevar nekad būt mūžīgas dabas.
Runā, ka kaujas rati, ar sirpjiem bruņoti, bieži
Locekļus nogriež tik strauji kaujas mutulī karstā,
Redzēt ka iespējams trīcam nocirstās daļas,
Kuras kritušas zemē, bet cilvēka gars vēl nav spējis
Sajust sāpes nekādas pēkšņās nelaimes brīdī;
Tūdaļ metas viņš kaujā no jauna, kur prāts viņam nesas,
Tiecas ar ķermeņa atliekām nāvi nesošā cīņā,
Nemanot zaudējis cīniņā kreiso vairoga roku,
Kuru starp zirgiem aizrauj riteņu briesmīgie sirpji;
Nemana cits, ka bez labējās rokas tas ceļas un uzbrūk,
Cits atkal piecelties tiecas uz kājas, kuras vairs nava,
Taču tai pirksti vēl kustas, mirstot līdzās uz zemes.
Lūk, arī galva, kas cirsta no jaunās un tvīkstošās miesas,
Saglabā sejā uz zemes vēl dzīvību vaļējās acīs,
Kamēr vien dvēseles pēdējās paliekas zudušas nebūs.
Līdzīgi ir, kad ar zobenu asu tu riebīgai čūskai
Cirtīsi, kapāsi gabalos, lai tā vairs nespētu šaudīt
Trīsošo mēli pret upuri, draudot lai neslietos augšup,
Varēsi redzēt, kā visas brūcēs sacirstās daļas
Lokoties, apšļācot zemi ar tumšām indīgām krēpēm,
Cenšoties pašai sev ķermeņa galu aizsniegt ar muti,
Tiecas tā mokošās sāpes apspiest ar kodienu aso, -
Vai tad tagad mēs teiktu, ka visās šais ķermeņa daļās
Katrā dvēsele iemīt? Bet tad jau teiktu mēs tālāk,
Proti, ka radībā dzīvā daudzas var dvēseles mājot.
Tātad, ja dvēsele viena sašķelta tikusi daļās
Kopā ar ķermeni, tad to par mirstīgu uzskatīt vajag,
Tāpēc ka līdzīgā veidā tā daudzās sadalās daļās.
Tālāk, ja jau patiesi dvēsele mūžīgi dzīvo,
Ieviešas tikko kā dzimuša zīdaiņa ķermenī kuslā,
Kāpēc tad nespējam paturēt atmiņā agrāko mūžu?
Nevaram saglabāt pēdas no darbiem, kas agrāk veikti?
Jo, ja jau dvēsele spējīga pārvērsties tik lielā mērā
Tā, ka vairs atmiņā nestāv, kas pagātnē noticis būtu,
Tad jau, es domāju, dzimšana ļoti ir līdzīga nāvei;
Jāatzīst tātad, ka tas, kas agrāk pasaulē bijis,
pašlaik ir miris, bet tas, kas pastāv, tas šodien ir radies.
Tālāk, ja nu jau pilnīgi gatavā ķermenī mūsu
Gara brīnišķās spējas iemitinātos arvienu
Brīdī, kad piedzimstam mēs un pārkāpjam dzīvības slieksni,
Tad jau vērojams nebūtu tas, ka reizē ar miesu,
Kopā ar locekļiem visiem, ar asinīm dvēsele augtu.
Dzīvotu viņa par sevi, tā kā ieslēgta būrī,
Ķermenim tomēr uztverot sevī sajūtas visas.
Tāpēc es vēlreiz un vēlreiz tev saku, ka dvēseles mūsu
Pasaulē ieradās dzimstot un pienāks tām laiks arī nomirt,
Nevar tak būt, ka, tik cieši saistīts ar savējo miesu,
Gars ja no ārienes būtu tak iespiedies ķermenī mūsu,
Kad taču viss, kas acīm ir redzams, runā tam pretī.
Tas tak tik cieši ir saistīts caur dzīslām, muskuļiem, cīpslām,
Kauliem, pat zobiem, kas visi padoti jutekļiem mūsu;
Slimības rāda mums to un aukstuma radītais stingums,
Kā arī pēkšņi uzkostais akmentiņš mīkstajā maizē.
Tā kā dvēseles audi tik stipri ir saistīti kopā,
Nespēj tie dzīvi un veseli atbrīvot sevi un izkļūt
Ārā no cīpslām, kauliem un visiem pārējiem audiem.
Taču, ja domājam dvēseli ienākam mūsos no āres,
Izplūstot locekļos visos līdzīgi šķidrumam kādam,
Tad jau jo ātrāk tā taču, izšķīstot miesā, ies bojā.
Jo, lūk, tas, kas plūst laukā, tas izjūk, un iznīkt tam vajag.
Proti, tas izdalās visur pa visām ķermeņa porām
Līdzīgi ēdienam, audiem un locekļiem cauri kas iziet,
Sadalās, beidzot lai pilnīgi mainītu būtību savu,
Tā arī gars un dvēsele, kaut tikko veseli bija,
Iekļūstot jaunajā miesā, izplūst un izgaist pavisam.
Daudzām atverēm cauri iespiežas locekļos visos
Daļiņas, kuras tad kopā dvēseles būtību veido,
Kura nu tagad pār visu ķermeni jauno sāk valdīt
Cēlusies pati no dvēseles, iepriekš kas gājusi bojā.
Tāpēc dvēselei katrai vienmēr būs sava dzimšanas diena,
Izglābties tā arī nespēs no pēdējā miršanas brīža.
Jautājums rodas pie tam, vai vēl paliek dvēseles sēklas
Mirušā cilvēka ķermenī? Ja nu tās paliek un pastāv,
Nevar to pieņemt par mirstīgu, jo taču redzam, ka trūkst tai
Daudzas svarīgas daļas, kuras tai zudumā gāja.
Bet, ja nu izkļūst tā neskarta ārā no mirušās miesas,
Neatstājot nevienu daļiņu tajā pēc sevis,
Kā tad smirdošie līķi riebīgos izveido tārpus?
Kur tad rodas šis milzīgais dzīvu radību daudzums,
Nav tām ne kaulu, ne asiņu, rāpo tās tukšās miesās?
Varbūt tev uzskats, ka dvēseles spiežas no ārpuses visas
Tārpos un cenšas ikkatra ieiet ķermenī vienā?
Nevaicā tu pie tam, kur rodas šo dvēseļu pulki
Tur, kur zudusi viena? Šeit tomēr jautājums rodas
Svarīgs, ko noteikti vajag izšķirt un skaidrību iegūt.
Proti, vai dvēseles medī sev katra tārpveida sēklu,
Tā, lai sev tādā, lūk, veidā īpašu mājokli celtu,
Vai arī iespiežas tās jau gatavā radības miesā.
Kāpēc tām tomēr tā darīt, kādēļ tām pūlēties vajag,
Pateikt to grūti, jo ir taču brīvas no ķermeņiem viņas,
Lidinās, brīvas no bada, no sala un slimībām grūtām.
Ķermenis savukārt mokās, apsēsts ar visām šīm kaitēm,
Līdz ar to arī garam, kopā saistītam, jācieš.
Bet, ja nu tas arī lemtu būvēt sev ķermeni savu,
Kur tad tas varētu dzīvot: kā gan to izdarīt spētu?
Nevar tak dvēseles pašas sev miesu un locekļus taisīt,
Nespētu tās arī spiesties gatavā ķermenī iekšā;
Nebūtu spējīgs tās ar miesu saaugt tik cieši,
Nedz arī panākt, lai piemistu ķermenim sajūtas visas.
[De rerum natura III, 526--739]

KINIĶI

Diogens Lāertijs[35]
Par Antistenu (ap 450--ap 360 p.m.ē.)
Labāk jukt prātā, ka gūt baudu. [..] Jāsaietas ar tādām sievietēm, kās vēlāk būs pateicīgas par to. [ Diogenes Laertius VI, 3]
Uz jautājumu par ko jāsapņo cilvēkam, viņš atbildēja: “Lai mirtu laimīgam.” [ Diogenes Lartius VI, 4]
Jaunietim, kurš skulptora priekšā centās ieņemt skaistāku pozu, viņš jautāja: Saki man, ja bronza sāktu runāt, ar ko tā, pēc tavām domām sāktu, lielīties?” – “Ar savu skaistumu”, -- sekoja atbilde. “Vai tad tev pienākas lielīties ar to, ko materiāls bez dvēseles.” [Diogenes Laertius VI, 9]
Viņš centās pierādīt, ka tikumību var iemācīties; ka cēlsirdība un tikumība ir viens un tas pats. Laimei pietiek tikai ar tikumību, kurai savukārt ir vajadzīgs Sokrata spēks. Tikumība pati izpaužas darbos, tai nav vajadzīga nedz liekvārdība, nedz zinātnes. Gudrais ir pašpietiekams, jo viss, kas pieder citiem, pieder arī viņam. [..] Gudrais dzīvi nevis pēc valsts, bet pēc tikumiskajiem likumiem. Precēties vajag dzimtas turpināšanas dēļ, šī mērķa dēļ saejoties ar visskaistākajām sievietēm. Gudrajam nav jāvairās arī no mīlestības, jo tikai viņš zina, ka ir tās cienīgs. [Diogenes Laertius VI, 11]
Tikumisks cilvēks ir mīlestības cienīgs. Visi godājami cilvēki ir draugi. Par saviem sabiedrotajiem jāpadara drosmīgi un taisnīgi cilvēki. Tikumība ir ierocis, ko nevar atņemt. [Diogenes Laertius VI, 12]

Par Diogenu (miris ap 330--320 p.m.ē.)
Diogens izcēlies no Sinopes, viņš bija naudas mainītāja Hikesa dēls. Diokls liecina, ka viņš bēdzis no dzimtās pilsētas, tā kā viņa tēvs, būdams oficiāls naudas mainītājs, viltojis monētas. [Diogenes Laertius VI, 20]
Ieradies Atēnās, viņš iepazinās ar Antistenu. Tas viņu atgrūda, jo vispār neļāva nevienam sev tuvoties, taču Diogens bija uzstājīgs un panāca savu. Vienreiz Antistens pacēla pret viņu nūju, taču Diogens tikai pielieca galvu un teica: “Sit. Taču tev neatradīsies tāda milna, lai mani aizdzītu, kamēr tev būs, ko teikt. No šī brīža viņš kļuva par [Antistena] skolnieku un, būdams izraidītais, dzīvoja ļoti pieticīgi. [Diogenes Laertius VI, 21]
Menips “Diogena pārdošanā” stāsta, ka tad, kad u sagūstīja, izlika pārdošanai un kāds jautāja, ko tas mākot darīt, viņš atbildējis: “Valdīt pār cilvēkiem”, vērsies pie saucēja ar lūgumu, lai tas pasludinātu, vai kāds negrib sev nopirkt saimnieku. [..] Viņu nopirka Kseniads, kuram viņš teica, ka tagad tam ir jāpakļaujas [Diogenam], kaut arī viņš ir vergs. Jo, ja kuģa stūrmanis vai ārsts ir vergi, tos tik un tā klausa. [Diogenes Laertius VI, 30]
Reiz ieraudzījis zēnu, kas dzēra ūdeni no plaukstas, viņš no savas tarbas izmeta krūzi un teica: “Zēns ir pārspējis mani dzīves pieticībā.” Viņš izmeta arī šķīvi, kad redzēja, kad zēns, nejauši sasitis bļodiņu, ēda savu lēcu virumu no iedobes, kas tika maizes mīkstumā. [Diogenes Laertius VI, 37]
Viņš teica, ka liktenim pretstata drosmi, likumam – dabu, kaislībām – prātu. Kranijā Diogens sildījās saulītē. Pienāca Aleksandrs un teica: “Prasi man, ko tikai gribi.” Diogens atteica: “Tikai neaizklāj man sauli.” [Diogenes Laertius VI, 38]
Peles bija uzlīdušas uz galda, kur atradās ēdiens. Diogens to ieraudzīja un teica: “Tagad arī man ir tie, kurus es baroju.” Kad Platons viņu nosauca par suni, viņš teica: “Pareizi. Es esmu atgriezies pie tiem, kas mani pārdeva.” Diogens nāca ārā no pirts. Viņam jautāja, vai pirtī daudz cilvēku. Viņš atbildēja, ka nav daudz. Kad viņam jautāja, vai tur daudz tautas, viņš teica: “Jā.” Kad Platons deva definīciju: “Cilvēks ir dzīvnieks ar divām kājām un bez spalvām”, -- un guva vispārēju atzinību, Diogens noplūca gaili un aiznesa to platoniķu skolu ar vārdiem: “Lūk Platona cilvēks.” Tad [Platons] definīciju papildināja: “Turklāt ar plakaniem nagiem.” Kad viņa jautāja, kad ir jāēd brokastis, Diogens atbildēja: “Ja tu esi bagāts, tad kad gribi; ja nabags, kad vari.”
Megārā viņš redzēja aitas, kas bija apklātas ar ādas apmetņiem, bet bērni staigāja kaili. Viņš piezīmēja: “Megārā izdevīgāk ir būt par aunu, nekā bērnu.” [..] Dienas laikā viņš visur staigāja ar degošu lukturi un teica: “Meklēju cilvēku.” [Diogenes Laertius VI, 40--41]
Ieraudzījis, ka priesteri ved zaglēnu, kas nozadzis trauku no tempļa mantnīcas, viņš teica: “Lielie zagļi dzen sīko.” [Diogenes Laertius VI 45]
Ieraudzījis jaunieti, kas nodarbojās ar sevis izskaistināšanu, viņš teica: “Ja tas ir [domāts] vīriešiem, tad tu esi muļķis, ja sievietēm – nelietis.” [Diogenes Laertius VI, 54]
Kad kāds cilvēks teica. Ka dzīve ir ļaunums, viņš iebilda: “Nevis dzīve pati par sevi, bet netikumiska dzīve.” [Diogenes Laertius VI, 55]
Uz pārmetumu, ka viņš ēdis Agorā, Diogens atbildēja: “Bet es taču Agorā arī badojos.” [..] Redzot jaunieti, kas aizrāvies ar filosofiju, viņš teica: “Lieliski. Tagad tos, ka mīl tavu skaisto ķermeni, tu piespiedīsi arī mīlēt savas dvēseles skaistumu.” [Diogenes Laertius VI, 58]
Reiz pie viņa apstājās Aleksandrs un teica: “Es esmu Aleksandrs – varens valdnieks.” – “Bet es Diogens, suns”, stādījās priekšā s. Uz jautājumu, kāpēc viņu sauc par suni, atbildēja: “Tāpēc, ka tiem, kas man dod, es luncinu asti, tos, kuri atsaka, es apreju, citiem – kožu.” [Diogenes Laertius VI, 60]
Kad cilvēki sāka lielīt to, kas iedeva viņam žēlastības dāvanu, viņš teica: “Bet kāpēc jūs nelielāt mani, kas ir to nopelnījis?” [Diogenes Laertius VI, 62]
Uz jautājumu, no kurienes viņš nāk, [Diogens] atbildēja: “Es esmu pasaules pilsonis (kosmopolitēs)”. [Diogenes Laertius VI, 63]
Reiz ieraudzījis sievišķīgu jaunieti, viņš teica: “Vai tu nekaunies izrīkoties ar sevi sliktāk, kā to nodomājusi daba? Viņa radījusi tevi par vīrieti, bet tu piespied sevi būt par sievieti.” Ieraudzījis, kā muļķis cenšas noskaņot savu instrumentu, viņš teica: “Vai tev nav kauns saskaņot skaņas ar koka gabalu, bet dvēsele neharmonizēt ar dzīvi?” Cilvēkam, kas teica: “Es neesmu derīgs filosofijai”, viņš atteica: “Kāpēc tad tu dzīvo, ja tev nerūp tikumiska dzīve?” [Diogenes Laertius VI, 65]
Tam, kas jautāja, vai nāve ir ļaunums, viņš atbildēja: Kas gan tas par ļaunumu, ja tās klātbūtni mēs nejūtam.” Kad Aleksandrs piegāja pie Diogena un jautāja: “Vai tu baidies no manis?”, -- s savukārt jautāja: “Vai tu esi labais vai ļaunais?”. Valdnieks atbildēja: “Labais.” – “Kurš gan baidās no labā?”, -- atteica Diogens. [Diogenes Laertius VI, 68]

Antistens. Sacerējumu un sarunu fragmenti[36]

1. Viņš apgalvoja, ka filosofijas galamērķis ir “dzīvot saskaņā ar tikumību”.
2. Viņš arī uzskatīja, ka tikumību var iemācīties un to nevar pazaudēt..; tikai gudrais ir pelnījis mīlestību, ir nevainīgs, ir sev līdzīgo draugs un nevienā lietā nepaļaujas uz likteni.
3. Gudrajam nekas nav svešs un neizpildāms. Tikumisks cilvēks ir pelnījis mīlestību. Visi cieņu iemantojoši cilvēki ir draugi. [..] Tikumība ir ierocis, ko nevar atņemt.
53. Vīriešiem un sievietēm tikumība ir viena.
65. Antistens.. teica, ka labāk ir būt vājprātīgam, nekā gūt baudas. [..]
81. Kā dzīres bez sarunām, tā arī bagātība bez tikumības nenes prieku.
98. Valsts iet bojā tad, kas neatšķir labos no sliktajiem.
117. Uz jautājumu, par ko cilvēkam ir jāsapņo, viņš atbildēja: “Par to, lai mirtu laimīgs.”
124. Tam, kas cenšas būt tikumisks cilvēks, ķermeni vajag nostiprināt ar fiziskiem vingrinājumiem, bet dvēseli – ar izglītību un audzināšanu.

Diogens. Apotegmas[37]

7. Kad kāds viņu nosodīja par to, ka viņš apmeklē aizdomīgas vietas. Uz to viņš atbildēja: “Arī saule tur iespīd, taču nesasmērējas.”
17. Diogens teica, ka daudzi pūst dzīvi, izmirkstot pirtīs un izšķiežot sevi mīlas priekos..
26. Diogens apgalvoja, ka vingrinājumi, kuru mērķis ir fiziskais spēks, nevis gara cēlums un spēks, nevar būt nekas labs.
33. Diogens teica, ka visi pārējie suņi kož ienaidniekiem, bet viņš – draugiem viņu pašu labumam.
43. Uz jautājumu, kāpēc cilvēki dod diedelniekiem, bet nekad – filosofiem, Diogens atbildēja: “Tāpēc, ka domā, ka tie vēl var kļūt pat klibiem un akliem, bet par filosofiem – nekad.”
61. Uz jautājumu, kādi cilvēki ir viscēlsirdīgākie, Diogens atbildēja: “Tie, kas nicina bagātību, slavu, baudas, dzīvi, bet cienī visu pretējo – nabadzību, nepamanāmību, darbu, nāvi.
66. Nabadzību Diogens dēvēja par tikumības pašaudzinātāju.
70. Laime ir nemitīgi atrasties priecīgā gara stāvoklī un nekad neskumt, lai arī kur mēs ik brīdi neatrastos.
93. Kādu reizi viņš iesaucās: “Ej, jūs, cilvēki!” Sapulcējās tauta. Viņš uzklupa tai ar nūju un teica: “Es saucu cilvēkus, nevis mēslus.”
94. Kādu reizi kāds cilvēks ieveda viņu bagātās mājās un aizliedza spļaudīties; no sākuma viņš sāka rīstīties un tad iespļāva tam sejā, teikdams, ka netīrāku vietu nav atradis.
162. Uz jautājumu, kāpēc atlēti ir tādi muļķi, viņš atbildēja: “Tāpēc, ka viņu ir veidoti no cūku un vēršu gaļas.”
178. Ieraudzījis sievietes, kas bija pakārušās olīvkokā, viņš iesaucās: “Ja uz visiem kokiem karātos tādi augļi!”

STOISMS

Agro stoiķu fragmenti[38]

Zenons (ap 336--264 p.m.ē.)
1. Zenons.. no Kitijas Kiprā, grieķu pilsētas, kur bija daudzi, kas cēlušies no Feniķijas. Viņam bija (..) greizs kakls, ..viņš bija vājš, garš augumā un tumšu sejas krāsu, ..resnām kājām, vārgs un nespēcīgs.. 2. Viņš klausījās Kratetu, tad desmit gadus pie Stilpona un desmit – pie Ksenokrata.. ..kad Zenons jautājis orākulam, kā viņam vislabāk dzīvē rīkoties, dievs atbildēja: “Rīkojies kā mirušie.” Zenons saprata un sāka studēt senos rakstniekus. Ar Kratetu viņš satikās tā. Kuģojot no Feniķijas un Pīreju ar purpura kravu, viņa kuģis gāja bojā. Ieradies Atēnās (viņam bija jau trīsdesmit gadu), viņš sēdēja kādā grāmatu bodītē un lasīja Ksenofanta “Atmiņu” otro grāmatu; no tās viņš guva tādu baudījumu, ka pajautāja, kur var atrast tādus cilvēkus. Tieši šajā brīdī garām gāja Kratets; bodītes saimnieks norādīja uz to un teica: “Seko viņam!” [Diogenes Laertius VII, 1--3]
45. [Stoiķi] runā, ka filosofija kā mācība sadalās trīs daļās – fizikā, ētikā un loģikā. [Diogenes Laertius VII, 39]
179. Lūk, kāpēc Zenons pirmais teica darbā “Par cilvēka dabu”, ka galamērķis (telos) ir dzīvot saskaņā ar dabu, kas ir tas pats, kas dzīvot saskaņā ar tikumību, jo daba pati mūs ved pie tikumības. [Diogenes Laertius VII, 87]
184. Bet laimi Zenons definēja šādi: laime ir labs dzīves plūdums (eyroia bion).
156. Nav cita ļaunuma, kā tikai tas, no kā ir jākaunas un kas ir netikumisks..
186. Zenons sludina, un viss portiks trokšņo: cilvēks nav rādīts nekam citam, kā tikai tikumiski skaistajam;.. Bet Epikūra “bauda” ir raksturīga tikai lopiem, ar kuriem uzturēt kontaktus ir nepieļaujami cilvēkam un gudrajam.
190. ..no visa eksistējošā kaut kas viens ir labs, cits – ļauns, trešais – vienaldzīgs (adiaphoron). Labais ir: saprātīgums (phronēsis), veselais saprāts (sōphrosunē), taisnīgums, vīrišķība un viss, kas ir tikumisks un ar to saistīts. Ļaunais ir: nesaprātīgums, izlaidība, netaisnība un viss, kas saistīts ar netikumu. Vienaldzīgais ir: dzīve un nāve, ciešanas un bauda, bagātība un nabadzība, slimība un veselība un viss tam līdzīgais.
195. Zenons uzsakata, ka bauda ir kaut kas vienaldzīgs, proti, vidējais, -- nedz labais, nedz ļaunais, bet tas, ko viņš pats apzīmēja ar grieķu vārdu adiaphoron.
197. [..] Sākotnējā nosliece ir, kā redzams, sajūtas un “sava” (oikeion) pieņemšana.
200. Zenons, līdzīgi Platonam, izdala vairākus tikumu veidus, -- piemēram, saprātīgumu, vīrišķību, veselo saprātu un taisnīgumu, kas kaut arī pastāv vienoti, atšķiras cita no cita. [..]
202. Visi viņi [..] uzskata, ka tikumība ir kāds nemainīgs dvēseles vadošā spēka stāvoklis un spēks, ko radījis prāts; drīzāk tā arī ir prāts, kas ir saskaņots (homologoumenōs), drošs un nesatricināms (bebaios kai ametaptotos). Viņi arī uzskata, ka dvēseles afektīvā un nesaprātīgā (to pathetikon kai alogon) nav kaut kas atšķirīgs no tās saprātīgās daļas pēc kādas sugas īpašības vai pēc dabas, bet ir tā pati dvēseles daļa, kuru viņi dēvē par saprātu (dianoia) un “vadošo” (hēgemonikon), kas visa ir kaut kur pavērsta, pārejoša afektos un kurai ir dažādi stāvokļi un ievirzes, kas kļūst par netikumu vai tikumu, bet nekā nesaprātīga tajā nav. Par nesaprātīgu to sauc tad, kad – tā dēļ, ka tajā pastiprinās un uzvar pārmērīgas tieksmes, -- tā aizraujas ar kaut ko muļķīgu pretēji prāta izvēlei. Kaislības ir slikts un nesavaldīgs prāts, kas kļūst nevaldāms un varens dēļ kļūdaina un pilnīgi maldīga sprieduma.
205. Zenons uzskata, kaislība kā tādas ir nesaprātīga un pretēja dabai dvēseles kustība, vai pārāk spēcīga tieksme. [..]
Tātad, pēc Zenona definīcijas, kaislība (perturbatio), kuru viņš dēvē par pathos, ir dvēseles kustība, kas ir pretstatā ar pareizu prātu (recta ratio) un ir vērsta pret dabu. Daži runā īsi: kaislība ir pārmērīga tieksme.
208. Zenona sekotāji pilnīgi pareizi uzskata cilvēka dvēseles kaislības par prāta izvirtību un prāta kļūdainiem spriedumiem.
211. Galvenās kaislības.. ir četras: bēdas, bailes, iekāre un bauda.
277. [..] Citi runā, ka Zenons dzīvoja Atēnās, kad uzzināja par kuģu bojāeju un teica: “Lieliski rīkojas veiksme, kas mudina mūs nodoties filosofijai.”
295. Zēnu mīlētājam viņš teica: “Kā skolotāji zaudē prātu, nemitīgi kontaktējoties ar bērniem, tā arī tev līdzīgie.”
298. Stāsta, ka viņš nopēra vergu par zagšanu un uz tā vārdiem: “Man liktenis bija lēmis nozagt!” – atbildēja: “Un arī saņemt sitienus.”
311. Kāds jaunietis daudz pļāpāja. Zenons viņam teica: “Tev ausis ir aizplūdušas mēlē.”
318. Kad kāds bija ieziedies ar smaržīgu eļļu, Zenons jautāja: “No kā tā smaržo pēc sievietes?”
323. Zenons teica, ka vairāk par visu viņam esot vajadzīgs laiks. Patiesi, dzīve ir īsa, māksla ir ilga, īpaši tā, kas spēj izārstēt dvēseli.

Kleants (miris ap 232 p.m.ē.)

552. Kleants.. izteicās par galamērķi tā: galamērķis ir dzīvot saskaņā ar dabu.
554. Laime ir labs dzīves plūdums. [..]
564. [..] Stoas piekritēji runā, ka dieviem un cilvēkiem ir viena un tā pati tikumība.
566. Starp tikumību un netikumību nav nekā vidēja. Cilvēkiem no dabas ir visi dotumi būt tikumīgam..
574. Bet Kleants apgalvo, ka bauda neatbilst dabai un tai nav nekādas nozīmes saprātīgā dzīvē, līdzīgi tam, kā sievietes izskaistinājumu pēc dabas neeksistē.
575. Kleants teica, ka bēdas ir dvēseles atslābums (paralesis).

Vēlās stoas galvenās atziņas[39]

Filosofija
Vai patiešām noderīgāk,” jautā Seneka, „ir mācīties, kur maldījies
Odisejs, nekā rūpēties par to, lai nemaldītos pats.”
[Seneca, Ad Lucilium LXXXVIII, 18–20]

Filosofijas sākums, vismaz tiem, kuri atrodas pie tā sliekšņa un sāk ar to nodarboties, ir savas bezspēcības un nekompetences apzināšanās pašos būtiskākajos jautājumos. [Epicteti Diatribae II, 11, 1]

[..] ..ir jāiztaisno dvēsele un laiku pa laikam jāpārskata tas, kas tajā uzkrājies, lai vienmēr būtu pa rokai, kad ievaidzēsies.. Nē, filosofijai nevar atdot vienīgi brīvo roku – tās labā ir jānovērš no visa. [Seneca, Ad Lucilium LXII, 3]
[..] ..pamodinās mūs tikai filosofija, tikai tā piespiedīs nokratīt smago miegu.. Ar filosofiju nevar nodarboties šad un tad.” [Seneca, Ad Lucilium LIII, 8]

Kas ir labais? Zināšanas. Kas ir ļaunais? Nezināšana. [Seneca, Ad Lucilium XXXI, 6]

Tas, kas nezina, kas viņš ir, kur dzimis, kādā pasaulē, kādā sabiedrībā atrodas, kas ir labais un ļaunais, skaistais un nosodāmais, un nesaprot nedz prātojumus, nedz pierādījumus, kas ir patiesība un kas ir maldi, un nevar tos vienu no otra atšķirt, tas necentīsies pēc saskaņas ar dabu.., staigās pilnīgi kurls un akls, domādams, ka viņš kaut kas ir, bet īstenībā nebūdams nekas. Bet vai mūsdienās tas tā ir pirmo reizi? Vai ne no tā laika, kamēr pastāv cilvēku dzimta, visas kļūdas un nelaimes nenāk no šīs nezināšanas? [Epicteti Diatribae II, 24, 19–20]

Nav cēloņu, kuru dēļ nabadzība vai posts varētu novērst tevi no filosofijas. [Seneca, Ad Lucilium XVII, 6]

[..] ..mūžu dzīvo, mūžu mācies, kā jādzīvo.” [Seneca, Ad Lucilium LXXVI, 3]

Tikumiskā pozīcija
[..] ..ir tikai viens labums – tikumība, un ārpus tās labā nav; tikumība ir ieslēgta labākajā, tas ir, saprātīgajā mūsu būtnes daļā. Kas ir tikumība? Patiess un nemainīgs spriedums..” [Seneca, Ad Lucilium LXXI, 32]

Tikumīga cilvēka objekts – viņa augstākā garīgā daļa, kā zeme – zemkopja objekts, ķermenis – ārsta vai vingrošanas skolotāja objekts. Bet tikumiskā cilvēka darbs – izveidot dabai atbilstošus priekšstatus. [Epicteti Diatribae III, 3, 1]

Šo likumu ir nolicis dievs, un viņš saka: „Ja gribi kādu labumu, paņem to pats pie sevis.” [Epicteti Diatribae I, 29, 4]

Ir tikai viens labums..: balstīties uz sevi.[Seneca, Ad Lucilium XXXI, 3]

Dvēsele, kas vērš savu skatu u patiesību, zina, pēc kā tiekties, no kā vairīties, vērtē lietas saskaņā ar to dabu un nevis pēc pūļu spriedumiem par tām, aptver Visumu un vērš uzmanību uz visu, kas tajā notiek, kas vienādi modra domās un rīcībā, ir cēla un darbīga, kuru neuzvarēt nedz likstām, nedz panākumiem, jo tā nepakļaujas nedz maigumam, nedz Fortūnas naidīgumam un paceļas pāri visam, dvēsele, kuru rotā cieņa un mierīga pārliecība, vesela un neapreibusi dvēsele, ko nevar salauzt nekāds spēks, nevar padarīt iedomīgu vai panīkušu neviena nejaušība. Šī dvēsele tad arī likumīga. [Seneca, Ad Lucilium LXVI, 6]

Dzīve saskaņā ar dabu
„Kas ir prāts?” jautā Seneka. Un atbild: „Līdzināšanās dabai.” – „Kas cilvēkam ir augstākais labums?” – „Rīkoties saskaņā ar dabas gribu.” [Seneca, Ad Lucilium LXVI, 40]

Viss, kas notiek saskaņā ar dabu, notiek pareizi. [Epicteti Diatribae I, 11, 6]

Paprasi padomu dabai.. [Seneca, Ad Lucilium III, 6]

Dvēsele, gars un ķermenis
Bet prāts nav nekas cits kā dievišķās elpas daļiņa, kas ir ievietota cilvēka miesā. [Seneca, Ad Lucilium LXVI, 12]

Kas ir dieva būtība? Miesa? Nekādā gadījumā. Zeme? Nekādā gadījumā. Slava? Protams, nē. Gudrība, zināšanas, pareizs saprāts. Šeit tātad arī meklējama labā būtība. [Epicteti Diatribae II, 8, 2–3]

Kas ir cilvēks? Mēdz teikt, dzīva būtne, saprātīga, mirstīga. Tieši ar šo saprātīgumu – no kā mēs šķiramies? No dzīvniekiem. No kā vēl? No auniem un tiem līdzīgiem. Tāpēc skaties, nedari neko kā zvērs. Pretējā gadījumā tu esi pazaudējis cilvēku. [Epicteti Diatribae II, 9, 2–3]

Kam pārāk dārgs ķermenis, tam nav dārgs godīgums. [Seneca, Ad Lucilium XIV, 2]

„Es neesmu tik mazs un neesmu radīts tādai žēlastībai, lai būtu tikai sava ķermeņa vergs – uz to es raugos ne savādāk, kas saista manu brīvību.. Ja kas manī var piedzīvot likstas, tad tas ir ķermenis: bet šajā liesmām atklātajā mājoklī dzīvo brīvs gars.” [Seneca, Ad Lucilium LXVI, 21]

Brīvība
Nevar būt godīgs, tas, kas nav brīvs: kur bailes, tur verdzība.
[Seneca, Ad Lucilium LXVI, I]

Lai dvēsele varētu iet pretī mūsu problēmām, tā ir jāatbrīvo. [Seneca, Ad Lucilium XCV, 38]

Ja tu gribi, tad tu esi brīvs, ja tu gribi, tad ne par ko nežēlosies, nevienu nevainosi, viss būs atbilstoši tavai gribai un dieva gribai. [Epicteti Diatribae I, 17, 29]

Man tikai par to daļa, kas ir mans, kas nepakļaujas traucēkļiem, kas pēc savas dabas ir brīvs. Ar to es saistu labā būtību. Bet viss pārējais lai ir tā, kā notiks, -- man vienalga. [Epicteti Diatribae IV, 12 ,24]

Gudrais
Gudru cilvēku nevar uzveikt. [Epicteti Diatribae III, 4, 5]

Pirmā atšķirība starp parastu cilvēku un u: tas saka: „Ai! Par to vainīgs dēls. Par to vainīgs brālis. Ai! Par to vainīgs tēvs,” – bet s, ja arī kādreiz spiests teikt „Ai”, padomājis piebilst: „Par to vainīgs es esmu pats.” Jo gribas brīvību nekas nevar traucēt vai arī sabojāt – tikai viņš pats. [Epicteti Diatribae III, 1--3]

Ir vienmēr priecīgs, jautrs un nesatricināmi mierīgs; viņš dzīvo saskaņā ar dieviem.. Gudrā dvēsele – kā debess bez mākoņiem. [Seneca, Ad Lucilium LXX, 14]

[..] ..dzīvi laimīgu padara pilnīga gudrība”. [Seneca, Ad Lucilium XVI, 22]

Memento mori
[..] ..nāve ir nepieciešamība, no kuras nevar izbēgt” [Epicteti, Diatribae I, 27, 7].
[..] ..nomirt, -- tas ir viens no pienākumiem, kuru izvirza dzīve. [Seneca, Ad Lucilium LXXVII, 19.

“Par nāvi: vai nu izsēšanās – ja atomi, vai savienošanās, un tad – vai nu nodzišana, vai pāreja. [Marci Avrelii, Ad se ipsum VII, 32]

[..] ..cilvēkam lāsts ir nenomirt. [Epicteti, Diatribae II, 6, 13]

Visos gadījumos rīkoties, runāt un domāt tā, kā cilvēks, kas jau ir gatavs aiziet no dzīves. Aiziet no cilvēkiem nav briesmīgi, ja ir dievi, jo viņi tevi neiegrūdīs ļaunumā. [Marci Avrelii, Ad se ipsum II, 11]

Nāve – tāds pats dabas noslēpums kā dzimšana, no tiem pašiem pirmelementiem uz tiem pašiem pirmelementiem.. [Marci Avrelii, Ad se ipsum IV, 5]

Nāves stundā mēs esam sliktāki kā piedzimšanas stundā. Un vainojami par to esam mēs, nevis daba.. Visi rūpējas nevis par to, vai dzīvo pareizi, bet par to, vai dzīvos ilgi, bet, starp citu, pareizs mūžs ir pieejams visiem, ilgs mūžs – nevienam. [Seneca, Ad Lucilium XXII, 15]

[Nožēlojama dzīve ir daudz šausmīgāka par ātru nāvi.] “Nav svarīgi, vai tu mirsti agrāk vai vēlāk, bet ir svarīgi – labi vai slikti. Bet labi nomirt nozīmē izbēgt no iespējamības dzīvot slikti.. Ne par katru cenu var nopirkt dzīvi. [Seneca, Ad Lucilium LXX, 5]

[Stoisms norāda uz nāves tikumisko jēgu, jo nāve atklāj dzīves jēgu. Nāve vienīgā spēj izteikt dzīves pilnu saturu.] “Nāve parādīs, ko esmu sasniedzis, un viņai es noticēšu. [Seneca, Ad Lucilium XXVI, 5]

Katru dienu domā par to, lai vienaldzīgi varētu atvadīties no dzīves.. Lielākā daļa cilvēku tā arī šaudās starp nāves bailēm un dzīves medībām; nožēlojamie, viņi nedz dzīvot grib, nedz nomirt māk.. [Seneca, Ad Lucilium IV, 4] [Tāpēc nāve ir jāgaida itin visur, un katru dienu ir jādzīvo tā, it kā šī diena būtu pēdējā. Pats nožēlojamākais ir tad, ja cilvēks zaudējis vīrišķību nomirt un viņam nav vīrišķības dzīvot.]

[Doma par nāvi ne tikai maksimalizē atbildības apziņu par dzīvi, bet arī atbrīvo cilvēku no bailēm un kalpības.] Esi brīvs un skaties uz lietām kā vīrs, kā cilvēks, kā pilsonis, kā mirstīga būtne. [Marci Avrelii, Ad se ipsum IV, 3]

”Domāt par nāvi?” – Kurš tā runā, tas liek mums domāt par brīvību. Kurš iemācījies mirt, tas vairs nebūs vergs. [Seneca, Ad Lucilium XXVI, 10] [Tikai brīvs cilvēks var domāt par nāvi. Cilvēku, kurš ar savu attieksmi ir pakļāvis nāvi, neviens nespēj pakļaut. To. Kurš nebaidās no nāves, nevar arī skumdināt un pārsteigt. Ja nāve neizsauks izbrīnu, tad nekas cits nepārsteigs un nemulsinās cilvēku; ja nāve atbrīvos, tad neviens nebūs spējīgs viņu pakļaut. Pakļāvība nāvei nozīmē pakļāvību citiem.]

[..] ..nekas, kas izzūd mūsu acu priekšā, neiznīkst – viss slēpjas dabā, no kuras tas nācis un vēl nāks. Ir pārtraukumi, nav bojāejas. Un nāve, kuru mēs bailīgi noraidām, pārtrauc, nevis izbeidz dzīvi. Atkal nāks diena, kad mēs no jauna parādīsimies pasaulē.. bet tas, kuram stāv priekšā atgriešanās, tas arī aiziet mierīgi. Ieskaties lietu riņķojumā.. [Seneca, Ad Lucilium XXXVII, 10--11]

Dzīvot jāmācās visu mūžu un, par ko tu varbūt brīnīsies vēl vairāk, visu mūži jāmācās mirt. [Seneca, De brevitate vitae VII, 3]

Lūcijs Annejs Seneka (4 p.m.ē.--65 m.ē.)

[Patiesā laime -- tikumība]
I. (1) [..] Sasniegt laimīgu dzīvi nepavisam nav viegli, tā ka ikviens no tās attālinās visvairāk, jo straujāk pēc tās sniedzas, kad reiz noklīdis no ceļa; [..]
[..] Tāpēc jāizšķiras gan par mērķi, gan par ceļu, pa kuru ejams, un ne jau bez pieredzējuša ceļveža.. [..] (3) Tātad pats svarīgākais – nesekot pa priekšu ejošam baram, kā to dara aitas, un iet nevis pa ceļu, pa kuru staigā citi, bet pa kuru jāiet.
II. (1) Kad runa ir par laimīgu dzīvi, nedrīkst man atbildēt, kā tas notiek balsojumos. [..]
III. [..] (3) Tātad laimīga ir dzīve, kas ir saskaņā ar savu dabu. Pie tās varam tikt vienīgi tad, ja, pirmkārt, gars ir vesels un savu veselību pastāvīgi saglabā, ja, otrkārt, tas ir drosmīgs un rosīgs, turklāt cildenā kārtā pacietīgs un spējīgs pielāgoties apstākļiem; ja tas gādīgi izturas pret savu miesu un visu, kas ar to saistīts, taču bez bailīguma; ja tas arī vēl rūpējas par pārējām lietām, kas bagātina dzīvi, bet nevienu no tām neapbrīnodams, gatavs izmantot likteņa veltes, nevis tām kalpot.
IV. (2) [..] Iespējams jēdzienu definēt arī tā, ka par laimīgu cilvēku dēvējam to, kuram neeksistē nekāds cits labums un ļaunums kā vien laba vai ļauna dvēsele, kurš godā tikumiski cienījamo; kuram pietiek ar tikumu un kuru nejaušais nedz pacilā, nedz salauž; kurš nepazīst lielāku labumu par to, ko viņš spēj dot pats sev, un kuram īstenā bauda ir baudu noniecināšana.
(2) Ja grib aizklīst vēl tālāk, definējumam var piešķirt arī vienu vai otru formu, jēgai paliekot neskartai un nemazinātai. Kas gan mums liedz apgalvot, ka laimīga dzīve ir brīvs, cildens, drosmīgs un pastāvīgs gars, kas ir ārpus bailēm, ārpus iekārēm un kam vienīgais labums ir godaprāts, vienīgais ļaunums – zemiskums, bet pārējais – tikai nevērīgu lietu gūzma, kas laimīgai dzīvei nespēj ne ko atņemt, ne ko pielikt, nedz atnākdama un aiziedama vairot vai mazināt augstāko labumu? [De vita Beata I--IV]

[Filosofiska dzīve]
(5) Tātad filosofa dzīve plešas ļoti tālu, viņam nepastāv tās pašas robežas, kas citiem; viņš vienīgais ir brīvs no cilvēkdzimuma likumiem, visi laikmeti kalpo viņam kā kādam dievam. Ir pagājis zināms laiks? Viņš to tver savā atmiņā. Tas ir klāt pašreiz? Viņš to izmanto. Tas vēl nāks? Viņš aizsteidzas tam priekšā. Viņam mūžu padara ilgu visu laiku apkopošana vienā.
(6) Ļoti īsa un lielu rūpju pilna dzīve ir tiem, kas aizmirst pagātni, atstāj novārtā tagadni un baidās par nākotni: kad klāt ir gals, šie nelaimīgie pālāk vēlu saprot, ka viņi tik ilgi bijuši aizņemti, neko nedarīdami. [De brevitate vitae XV, 5; XVI, 6]

[Gudrā nelokāmība]
V. [..] (3) Pārestības mērķis ir kādam nodarīt ļaunumu, bet gudrība ļaunumam neatstāj vietu, jo vienīgais ļaunums tai ir kaunpilnais, kas nespēj ienākt tur, kur jau mīt tikums un godaprāts. Tātad, ja nav nekādas pārestības bez ļaunuma un nekāda ļaunuma bez kaunpilnā, bet kaunpilnais nevar aizsniegt cilvēku, ko pārņēmis godaprāts, tad pārestība neaizsniedz gudro. Proti, ja pārestība ir kāda ļaunuma pieredzēšana, bet gudrais nepieredz ne kādu ļaunumu, tad nekāda pārestība netiek gudrajam klāt. [..]
(6) Kad Dēmetrijs.. bija ieņēmis Megaras, viņš vaicāja am Stilponam, vai tas esot ko zaudējis. “Neko”, atbildēja viņš, “viss, kas man pieder, ir pie manis.” Bet viņa īpašums bija kļuvis par kara laupījumu, viņa meitas aizvedis ienaidnieks un dzimtā pilsēta nonākusi svešā pakļautībā, un viņu pašu no paaugstinājuma izvaicāja valdnieks, uzvarētāja karaspēka ieroču apņemts. (9) Taču Stilpons atņēma viņam uzvaru un apliecināja, ka, kaut arī pilsēta ieņemta, viņš ir ne vien nepieveikts, bet arī neko nav zaudējis, jo īstenā manta, kurai nevar ķerties klāt, bija pie viņa. Turpretī to, kas tika izmētāta un aiznesta kā laupījums, viņš neuzskatīja par savu, bet par nejauši klāt nākušu un likteņa mājieniem sekojošu; tāpēc viņš bija to bija vērtējis kā sev nepiederīgu. Viss, kas mums atplūst no ārpuses, ir slidens un nedrošs piederums. [De constantia sapientis V, 3--6]

[Par dusmām]
XI. [..] (8) Tātad dusmas nav noderīgas pat kaujās vai karos, jo tās sliecas uz pārsteidzīgu rīcību u, gribēdamas radīt briesmas citiem, pašas no tām nesargās. Visdrošākā ir tā vīrišķība, kas ilgi un ne reizi vien apskatās visapkārt un savaldās, un dodas uz priekšu lēnām un pārdomāti.
XII. (1) “Tad kā? Sacīs. “Vai krietns vīrs neiesvilst dusmās, redzēdams, kā noslepkavo viņa tēvu, ka aizrauj prom viņa māti?” – Nē, viņš neiesvilst dusmās, bet atriebs viņus, sargās viņus. Vai tad baidies, ka pienākuma apziņa viņam nebūs pietiekams stimuls arī bez dusmām? [..] (2) Krietns vīrs savus piemākumus pildīs neapmulsis, bez bailēm .. Grasās nogalināt manu tēvu: es viņu aizstāvēšu; viņš ir nogalināts: es viņu atriebšu tāpēc, ka tā nākas, nevis tāpēc, ka man sāp. [..]
XIX. (1) Dusmīgumam, saku, piemīt šāda vaina: tas nepakļaujas vadīšanai; tas ir nikns uz pašu patiesību, ja tā parādās pret tā gribu. [..] (2) Saprāts tā nerīkojas, bet, ja tā vajag, klusi un mierīgi iznīcina līdz pašiem pamatiem veselas saimes un iznīdē valstij postīgās ģimenes ar sievām un bērniem, nojauc pat viņu mājas un nolīdzina tās ar zemi, un izdeldē br1ivības ienaidnieku vārdus. To visu tas paveiks, negriezdams zobus un nekratīdams galvu.. [De ira I, XI, 8--XIX, 2]

[Laime]
V. (1) Mēs esam dzimuši labiem priekšnoteikumiem – ja vien neatstājam tos novārtā. Daba parūpējusies par to, ka laimīgai dzīvei mums nevajag liela aprīkojuma; ikviens var sevi padarīt laimīgu. Ārējiem apstākļiem ir niecīga nozīme, nav lielas ietekmes ne uz vienu dzīves pusi: laimīgi apstākļi gudro nepacilā, nelaimīgi nenospiež, jo viņš allaž pūlējies, lai visvairāk cerētu no sevis paša, lai visu prieku rastu sevī. [Ad Helviam matrem de consolatione V, 1]

Epiktēts (50--138)

[Pār ko cilvēkam ir vara?][40]
I. Ir lietas, kas ir mūsu varā, un ir lietas, kas nav mūsu varā. Mūsu varā ir mūsu uzskati, tieksmes, iekāres, vairīšanās, proti, itin viss, kas ceļas no mums pašiem. Mūsu miesa, īpašums, slava, amati, proti, itin viss, kas neceļas no mums pašiem, nav mūsu varā. Itin viss, kas ir mūsu varā, pēc savas iedabas ir brīvs; tas nav nedz aizkavējams, nedz iegrožojams. Itin viss, kas nav mūsu varā, ir nevarīgs un verdziski atkarīgs; tas ir gan aizkavējams, gan atņemams. [Epiktetus, Egxeipidion I]
V. Cilvēku uztrauc nevis pašas lietas, bet uzskats, kāds valda pār šīm lietām. Tā, piemēram, nāve nav nekas briesmīgs, jo tad jau arī Sokratam tā būtu šķitusi briesmīga. Briesmīgs ir tikai pats uzskats, ka nāve ir briesmīga. [Epiktettus, Egxeipidion V]
VIII. Negaidi, lai viss notiek tā, kā tu vēlies, bet vēlies, lai viss notiek tā, kā tas notiek, un tavs mūžs ritēs mierīgi. [Epiktetus, Egxeipidion VIII]
XXI. Gan nāve, gan trimda, gan viss pārējais, ko cilvēki uzskata par atbaidošu, lai tev ir acu priekšā ik dienu, un vairāk par visu nāve. Tādējādi tu nekad nedz ļausies kādām nekrietnām pārdomām, nedz arī pārlieku dedzīgi kaut ko iekārosi. [Epiktetus, Egxeipidion XXI]

[Kas ir dzīves likums?][41]
Nodarbībā, kurā tika lasīts par nosacītiem spriedumiem, viņš teica, ka hipotētisko spriedumu likums nozīmē to, ka jāpieņem tos, kas atbilst nosacījumam. Bet vispirmām kārtām dzīves likums ir šāds: darīt to, kas atbilst dabai. Jo, ja jebkurā materiālā un jebkuros apstākļos vēlamies saglabāt atbilstību dabai. Tad skaidrs, ka mums it visā jātiecas nedz izvairīties no tā, kas atbilst dabai, nedz pieņemt to, kas ir pretrunā ar dabu. Tāpēc i visupirms mūs vingrina teorijā, kas ir vieglāka, un tad ved pie grūtākā; jo teorijā taču nekas nenovērš no sekošanas tam, kas tiek mācīts, bet dzīve ir pilna ar to, kas novērš. Tāpēc smieklīgs ir tas, kurš saka, ka vispirms vēlas vingrināties dzīvē; nav taču viegli sākt ar grūtāko. Un, lūk, kādu attaisnojumu vajadzētu minēt tiem vecākiem, kas dusmojas, ka viņu bērni apgūst ēšanu: “Tātad es kļūdos, tēvs, un nezinu, kā man piedien un kā pienākas rīkoties. Jo to nevar nedz iemācīties, nedz iemācīt, kāpēc tu vaino mani? Ja vari iemācīt, māci; ja pats nevari, ļauj mācīties pie tiem, kas sakās to zinām. Ko gan tu domā? Vai pēc savas vēlmes krītu ļaunajā un nesasniedzu labo? Nekādā gadījumā. Kas gan ir manas kļūdīšanās cēlonis? Nezināšana. Tātad tu vēlies, lai tieku vaļā no nezināšanas? Kuram gan kādreiz dusmas ir iemācījušas kuģa vadīšanas mākslu, mūzikas mākslu? Vai domā, ka tavas dusmas man iemācīs dzīves mākslu?”
Tā iespēj runāt tikai tāds, kas nodevies šādam nodomam. Bet, ja kāds, vēloties tikai dzīvē izrādīties, ka zina nosacītos spriedumus, nolasa tos un piestaigā pie filosofiem, vai tāds iegūst ko citu kā vien līdzās atzvīluša senatora izbrīnu? Tur tiešām ir vareni materiāli un šejienes bagātības šķiet rotaļlieta. Tāpēc tur ir grūti valdīt pār saviem priekšstatiem – vareno ir atvirzošie spēki. Pazīstu tādu, kurš raudādams apskāva Epatrodīta ceļgalus un žēlojās, ka viņam galīgi nekā nav palicis, vien pusotra miljona. Un ko gan Epatrodīts? Smējās, kā jūs? Ne. Izbrīnījies viņš teica: “Nelaimīgais, kā gan tu klusēji, kā varēji izturēt?”
Apmulsināja nosacītos spriedumus lasošo, un iesmējās tas, kas bija uzdevis lasīšanu, bet viņš teica: “Par sevi smejies.” Tu neesi sagatavojos jaunekli ar vingrinājumiem un neesi iepazinis, vai viņš spēj izsekot spriedumiem, bet izturies pret viņu kā pret priekšlasītāju. Vai tad prātam, kas nespēj izsekot secinājumam no premisām, uzticam paust atzinību, uzticam paust nosodījumu, paust spriedumu par to, kas ir labi un kas ir slikti? Vai, runājot par kādu slikti, nosodītais pievērš viņam uzmanību, vai slavējot tas ir pacilāts, ja viņš neatrod secību šādās mazās lietās. Tātad ēšanas sākums – uztvert, kādā stāvoklī ir vadošais princips. Pēc tam, kad uzzinājis, ka tas ir vājš, cilvēks nevēlas to izmantot lielās lietās. Taču daži, kas nespēj norīt kumosiņu, nopērk veselu lērumu grāmatu un metas tās notiesāt. Tāpēc viņiem ir vēdergraizes, tāpēc ir caureja, katars un drudži. Bet viņiem vajadzētu noskaidrot, vai vispār viņi to iespēj. Teorijā viegli atmaskot nezinošo, bet dzīvē neviens nepiedāvā sevi atmaskošanai, un to, kas ir atmaskojis, mēs ienīstam. Un Sokrats teica, ka dzīve bez pārbaudīšanas nav dzīvošanas vērta.

[Par vingrināšanos]
Vingrināties nevajag tajā, kas ir pretdabisks un dīvains, citādi mēs, kas sakām, ka filosofējam, neatšķiramies no triku meistariem. Grūti taču ir arī staigāt pa virvi, ne tikai grūti, bet arī bīstami. Vai gan tāpēc mums vajag vingrināties staigāšanā pa virvi, palmas nostādīšanā vai statujas apkampšanā? Nepavisam. Vingrinājumam piemērots ir nevis viss, kas ir grūts un bīstams, bet gan tas, kas veicina to, ko paredzēts panākt grūtā darbā. Bet ko nozīmē – “paredzēts sasniegt izvirzīto”? Tas nozīmē, ka tieksmē un izvairībā nekas neaizkavē. Ko tas nozīmē? Nedz tieksmē nesasniegt mērķi, nedz izvairībā iekrist,. Uz to vajag būt vērstiem vingrinājumiem. Tā kā bez pastiprinātas un nemitīgas vingrināšanās nevar pastāvēt ne tiekšanās, kas sasniedz mērķi, ne izvairīšanās, kurā neiekrīt, tad zini: ja pieļausi, ka vingrināšanās vērsta uz to, kas ārpus tevis, vai uz to, kas nav atkarīgs no izvēles, tad nav gūstama tieksme, kas sasniedz mērķi, un izvairīšanās, kurā neiekrīt. Tā kā uz to virza spēcīgs ieradums, jo mēs esam pieraduši izmantot tieksmes un izvairīšanos no tām, tad šādam ieradumam vajag pretstatīt ieradumu tur, kur priekšstati ir šaubīgi; tur vajag pretstatīt pastiprinātu vingrināšanos.
Man piemīt nosliece uz baudu. Pār mēru nosliekšos pretējā virzienā par labu vingrinājumiem. Tiecos izvairīties no ciešanām. Slīpēšu un vingrināšu savus priekšstatus, lai izvairīšanās mitētos. Kas gan ir askēts? Tas, kurš vingrinās neizmatot tieksmes, bet izvairīšanos izmanto tikai pret to, kas atkarīgs no izvēles, turklāt vairāk vingrina sevi grūtākajā. Līdz ar to vienam vairāk jāvingrinās vienā, bet citam – citā. Kam gan palmas nostādīšana vai ādas jumta, piestas un miezera apkārtnēsāšana? Cilvēk, ja tu ļaujies dusmām, vingrinies pacietīgi izturēt gānīšanos un neerroties apvainojuma pēc! Tad, ja pat saņemsi sitienu, pie sevis teiksi: “Iedomājies, ka esi apkampis statuju.” Pēcāk vingrinies pienācīgi lietot vīnu, ne tajā ziņā, lai prastu daudz dzert (jo ir arī tādi, kas tajā vingrinās), bet pirmām kārtām tajā, lai prastu atturēties – un atturēties gan no skuķes, gan no karašas. Tad reiz, ja vien tik tam stāvēsi pāri, pārbaudīšanai izdevīgā brīdī laidīsi sevi cīņā, lai uzzinātu, vai priekšstati tāpat vēl pār tevi ņem varu. Taču iesākumā bēdz no visa, kas spēcīgāks par tevi. Nevienāda ir cīņa starp skuķi un jaunekli, kas sācis apgūt filosofiju; mēdz teikt, ka pods nesader ar akmeni.
Pēc tieksmes un izvairīšanās otrā joma ir dziņās – ļaušanās vai neļaušanās tām: lai tās pakļautos saprātam, lai tās nebūtu neīstajā brīdī, neīstajā vietā, lai nebūtu kādas citas nesamērības.
Trešā joma ir ticami un vilinoši kopīgie viedokļi. Jo, kā Sokrats teicis, -- tā kā dzīve bez pārbaudīšanas nav dzīvošanas vērta, tā arī nepārbaudīti priekšstati nav pieņemami, un līdzīgi nakts sardzei jātā: “Pagaidi, palūkošu, kas esi un no kurienes nāc! Uzrādi pazīšanās zīmi; vai tev ir no dabas pazīšanās zīme, kurai vajadzētu būt priekšstatam, lai tas tiktu pieņemts?” UN visbeidzot vingrinājumi, kas attiecas uz miesu, ja tie vērsti uz tiekšanos un izvairīšanos, arī var noderēt askēzei, bet, ja tie vērsti uz to, lai izrādītos, tad piemīt tādam, kas pievērsies ārpus sevis esošajam, medī ko citu, meklē skatītājus, kuri teiks: “Cik varens cilvēks!” tāpēc skaisti teicis Apollonijs: “Vēloties vingrināt sevi, juzdams slāpes svelmē, ieņem malku aukstas valgmes un izspļauj, un nesaki to nevienam.”

[Kāda ir profāna un kāda – filosofiska nostāja?]
Pirmā atšķirība starp profānu un u: viens saka: “Vai man! Tas bērna dēļ. Tas brāļa dēļ. Vai man! Tas tēva dēļ”, -- bet otrs, ja arī spiests teikt: “Vai man!” – apdomājies saka: “Vai man! Manis paša dēļ.” Jo izvēlei var traucēt vai kaitēt nevis kas tāds, kas atrodas ārpus tās, bet tikai tā pati sev. Ja mēs noslieksimies uz to, lai, pat noejot no ceļa, vainotu sevi un atcerētos, ka nemiera un mulsuma cēlonis ir viedoklis, tad, zvēru pie visiem dieviem, mums veiksies. Taču īstenībā mēs jau no paša sākuma esam gājuši citu ceļu. Vēl bērni būdami, kad vīpsnīšanās dēļ paklūpam, aukle sit nevis mūs, bet gan akmeni. Ko ir izdarījis akmens? Tavas bērna muļķības dēļ akmenim vajadzēja pāriet citur. Citreiz, kad, nākot no pirts, neesam atraduši ko paēst, audzinātājs nevis aptur mūsu iekāri, bet iekausta pavāru. Cilvēk, vai tad esam tevi pieņēmuši par pavāra audzinātāju? Par mūsu bērna audzinātāju – labo viņu, esi viņam noderīgs. Tādā veidā pat pieauguši vēl šķietam bērni. Būt mūzikā un gramatikā neizglītotam un dzīvē nemācītam nozīmē būt bērnam.

Marks Aurēlijs Antonīns (122--180)

[Cilvēks]
2. Lai kas es būtu – es viss esmu miesa, elpa, un vadošais prāts. Atstāj grāmatas, nevelc tās vairs laukā – nav dots! Par miesu nerūpējies, it kā tu jau mirtu; miesa – tā ir netīrumi, kauli, asiņaini audi, dzīslu, vēnu un artēriju savijums. Pavēro elpošanu! Kas tā ir? Gaisa plūsma.. Bet trešais – vadošais prāts. Saproti, lūk, ko: tu esi jau vecs, neļauj, ka prāts arī turpmāk vergo un mētājas tieksmēs, kas nav sabiedriskas; neesi nemierā ar likteni un tagadni, un neapdraudi nākotni. [Marci Avrelii, Ad se ipsum II, 2]

[Attieksme pret nāvi]
11. Visos gadījumos rīkoties, runāt un domāt tā, kā cilvēks, kas jau gatavs aiziet no dzīves. Aiziet no cilvēkiem nav briesmīgi, ja ir dievi, jo viņi tevi neiegrūdīs ļaunumā. [Marci Avrelii, Ad se ipsum II, 11]

[Nāve]
12. Cik ātri viss izzūd: no pasaules – ķermeniskais, no mūžības – atmiņas par ķermenisko; un kas gan ir viss jutekliskais, jo sevišķi tas, kas vilina ar baudu un atbaida ar ciešanām, par ko aklumā kliedz pūlis? Cik tas viss ir nožēlojams un nicināms, netīrs, nīcīgs, miris! Kas ir tie, kuru atzinība un runa nes slavu? Un ko nozīmē mirt? Ja miršanu aplūko pašu par sevi un domās atdala nost to, kas priekšstatos nāk līdzi, tad prāts te nesaskata neko citu kā vien dabas darbību. Ja kāds baidās no dabas darbības, viņš ir bērns. [..]
[Visa riņķojums]
14. Dzīvo kaut trīs tūkstoš gadu, kaut desmit tūkstoš, tikai atceries, ka cilvēks nezaudē citu dzīvi kā vien to, kuru zaudē. Lūk, te izlīdzinās visgarākais ar visīsāko. Tagadne taču visiem ir vienāda, lai gan vienāds nav tas, kas tiek zaudēts. Tādējādi izrādās, ka tas, ko mēs zaudējam, ir tikai acumirklis, bet nevar zaudēt pagātni un nākotni, jo nevienam nevar atņemt to, kas viņam nav. Tāpēc atceries divas lietas. Pirmā, ka viss no laiku laikiem ir vienveidīgs un griežas pa apli, un ir pilnīgi vienalga, vai vienu un to pašu vēro simt gadus, divsimt vai bezgalīgi ilgi. Un otrā lieta: tas, kurš dzīvo ilgi, un tas, kuram nupat jāmirst, zaudē vienlīdz daudz. Jo tagadne ir vienīgais, ko viņi var zaudēt, ja jau tas ir vienīgais, kas viņam vispār ir, bet to, kā nav, nevar zaudēt. [Marci Avrelii, Ad se ipsum II, 12--14]

[Filosofijas loma -- glābšana]
17. Cilvēka dzīves laiks – punkts, esamība – plūstoša, sajūtas – blāvas, visa ķermeņa vienība – nīcīga, dvēsele – vilciņš, liktenis – neizzināms, slava – kaut kas nenoteikts. Īsāk sakot, viss ķermeniskais ir upe, viss dvēseliskais – sapnis un tvaika garaiņi, dzīve – karš un atrašanās svešumā, bet vēlākā slava – aizmiršana. Kas mums var līdzēt? Vienīgi un tikai filosofija. [Marci Avrelii, Ad se ipsum II, 17]

[Cilvēka saprāta vara]
7. [..] Tas, kurš augstāk vērtē savu prātu, savu iekšējo daimonu un viņa tikumības noslēpumu, tas netēlo traģēdiju un nevaid, nemeklē vientulību vai ļaužu pūli; bet galvenais – tas dzīvo, nekam nedzenoties pakaļ un ne no kā nebēgot; un tam galīgi nerūp, vai būs ilgāku vai īsāku laiku kopā ar savu dvēseli un to apņemošo ķermeni. Ja arī viņam vajadzētu tūlīt aiziet, -- viņš aizietu tikpat viegli kā uz jebkuru citu darbu, ko var padarīt ar cieņu un mierīgi. Visu dzīvi viņš uzmanīsies vienīgi no tā, lai viņa doma neiegūtu tādu pagriezienu, kas nav atbilstošs saprātīgai sabiedriskai būtnei. [..]
12. Ja darbojoties tu katrā brīdī enerģiski, ar sparu un labprātīgi sekosi taisnajam prātam un nenovirzīsies ne uz kādu blakus lietu, bet centīsies paša iekšējo daimonu pastāvīgi nosargāt tīru, -- it kā tev tūlīt jau to vajadzētu dot atpakaļ, -- ja tu pratīsi to saistīt, neko negaidīsi un ne no kā nebēgsi, bet apmierināsies ar ikreizēju darbošanos atbilstoši dabai un ar patiesību, ko tu apgalvo un izsaki par varoņlaikiem, -- tu dzīvosi laimīgi. Un nav neviena, kas tev spētu traucēt! [Marci Avrelii, Ad se ipsum III, 7, 12]

[Pasaule kā pārmaiņa un izpratnes spēks]
3. [..] Atceries uz priekšdienām par vienatnību tajā savā lauciņā un pirmām kārtām nesvaidies, nesasprindzinies, bet esi brīvs un skaties uz lietām kā vīrs, kā cilvēks, kā pilsonis, kā mirstīga būtne. Un lai pie rokas tev ir divas [atziņas[, uz kurām var ātri atskatīties: pirmā – lietas neskar dvēseli un atrodas nekustīgi ārpus tās, bet satrauc tikai iekšējais atzinums; otrā – viss, ko tu redzi, drīz pārvērtīsies un vairs nebūs; pastāvīgi atceries, cik daudzām pārvērtībām tu pats esi bijis liecinieks. Pasaule ir pārmaiņa, dzīve – izprašana. [Marci Avrelii, Ad se ipsum IV 3]

[Dvēseles patstāvība]
19. Lietas pašas par sevi necik neskar dvēseli; tās neiekļūst dvēselē un nevar to grozīt vai iekustināt; tikai dvēsele pati var grozīt vai iekustināt sevi, un tieši tas, kā dvēsele vērtē pati sevi, nosaka tās spriedumus par apkārtējo. [Marci Avrelii, Ad se ipsum V, 19]

[Darbība atbilstoši iedabai]
11. Domājošajai būtnei darbība atbilstoši iedabai ir darbība atbilstoši prātam. [Marci Avrelii, Ad se ipsum VII, 11]

[Nāve, ciešanas, slava]
32. Pa nāvi: vai nu izsēšanās, -- ja atomi, vai savienošanās, un tad – vai nu nodzišana, vai pāreja.
33. Par ciešanām: kas nav panesams, tas aizved no dzīves, kas ieildzis, tas ir panesams. Un doma, atgūstot sevi, saglabā mierīgu klusumu, un vadošais prāts nekļūst sliktāks. Bet, ja kādas daļas no sāpēm ir cietušas, lai tad pašas, ja iespējams, par to paziņo
34. Par slavu: ieskaties, kāda ir viņu saprašana, no kā tā vairās, pēc kā dzenas. Un vēl: tāpat kā jūras smiltis sedzas pāri iepriekšējām kā pārklājs, tā arī dzīvē visu bijušo pārsedz jaunais. [Marci Avrelii, Ad se ipsum VII, 32--34]

SKEPTICISMS

Seksts Empīriķis (ap 200--250)

[Vai ir kas no dabas labs vai ļauns?][42]
23. ..nav dabiska labuma. [..] Nerunāsim par neizglītotajiem, no kuriem vieni uzskata par labu ķermeņa labsajūtu, citi – iekāru apmierināšanu, trešie – pierīšanos, ceturtie – dzeršanu, piektie – metamo kauliņu spēli, sestie – lielus īpašumus, bet daži – vēl ko sliktāku; pašu u vidū daži runā par trim labumu veidiem, piemēram, peripatētiķi; no tiem vieni labumi attiecas uz dvēseli, piemēram, tikumi, citu – uz ķermeni, piemēram, veselība un tamlīdzīgais, trešie – ārējie, piemēram, draugi, bagātība un tamlīdzīgi. Bet arī stoiķi uzskata, ka ir trīs labumu veidi; no tiem vieni attiecas uz dvēseli, piemēram, tikumi, citi – ārēji, piemēram, godprātīgs cilvēks un draugs, trešie – neattiecas nedz uz dvēseli, nedz uz ārējiem labumiem, piemēram, godprātīgs cilvēks attiecībā pats pret sevi. Daži uzskata par labumu baudu, citi turpretim – par ļauno.. Ja tas, kas virza pēc dabas, visu virza vienādi, bet no tā saucamajiem labumiem mēs visi virzāmies vienādā mērā, tad nav labuma pēc dabas. Un nevar ticēt nedz visiem viedokļiem, jo tie ir atšķirīgi, nedz kādam vienam. Tas, kas runā, ka vajag uzticēties kādam vienam viedoklim, bet citam – nekādā gadījumā, pats kļūst par nesaskaņu daļu.. ..viņš nevarēs tāpēc noteikt, kas ir labais pēc dabas.
Tālāk, dažai runā arī to, ka labums ir vai nu pati tieksme, vai arī tas, pēc kā mēs tiecamies. Taču tieksme atbilstīgi savai jēgai nav labums, jo tad mēs nesteigtos sasniegt to, pēc kā mēs tiecamies, lai neizietu no tieksmes stāvokļa; piemēram, ja labums būtu tieksme padzerties, tad mēs nesteigtos padzerties, jo, to izbaudījuši, mēs tiekam vaļā no šīs tieksmes. [..] Taču labums nav arī tieksmes priekšmets, jo tas ir vai nu ārpus mums, vai ir mūsos. Ja tas ir ārpus mums, tad vai nu tas rada mūsos patīkamu iespaidu un [izraisa] vēlamo sajūtu un priecīgas jūtas, vai arī tas nekādā veidā mūs nenoskaņo. Ja tas neizraisa mūsos priecīgas jūtas, tad tas nebūs labums, tas nepiespiedīs mūs tiekties pēc tā un vispār nebūs tieksmes priekšmets. Bet ja mūsos no tā, kas ir ārpus mums, rodas labvēlīgas sajūtas un priecīgs noskaņojums, tad tas, kas ir ārpus mums, nebūs tieksmes priekšmets pats par sevi, bet tikai dēļ tā izraisītā noskaņojuma. Tāpēc tas, kas ir tieksmes priekšmets pats par sevi, nevar būt ārpus mums. Taču tas nevar atrasties arī mūsos. Jo runā, ka tas attiecas vai nu tikai uz ķermeni, vai tikai uz dvēseli, vai arī abiem kopā. Ja tikai uz ķermeni, tad tas neskars mūsu izziņu, jo izziņa pieder dvēselei, jo ķermenis pats par sevi ir nesaprātīgs.. [..] Atliek teikt, ka labums attiecas tikai uz dvēseli. Bet arī tas ir neiespējami, spriežot pēc tā, ko runā dogmatiķi. Jo dvēsele, iespējams, nemaz neeksistē; bet ja eksistē, tad, spriežot pēc tā, ko tie runā, to nevar uztvert.. Bet kā kāds var uzdrošināties teikt, ka kaut kas notiek tajā, ko viņš neuztver? Paklusēsim arī par šo jautājumu; kādā vaidā, kā viņi runā, labums rodas dvēselē? Ja Epikūrs domā, ka mērķis ir bauda, un runā, ka dvēsele līdzīgi visam sastāv no atomiem, tad nav iespējams pateikt, kādā veidā atomu kaudzē var rasties bauda.. [Trīs pironisma tēžu grāmatas 23, 179--187]

PLOTĪNS (ap 204--270)

“Eneādas”[43]

[Par trim sākotnējām pastāvēšanām][44]
1. Kas tad ir iemesls tam, ka dvēseles aizmirsa tēvu – dievu un, būdams turienes daļas un pilnīgi no viņa, ir nezināšanā gan par sevi, gan viņu? Ļaunuma sākums tām – uzdrošināšanās un rašanās, pirmā citādība un vēlme būt pašām sev. Pēc tam, kad dvēseles, pašnoteikšanu izbaudījušas, savu kustību daudzkārt izmantojot, pretējībā traucoties un vislielāko atstatīšanos izraisot, parādījās, tās nonāca neziņā par to, ka pašas arī ir no turienes: tāpat kā bērni, uzreiz atrauti no tēviem un ilgu laiku svešumā audzināti, ir neziņā gan par sevi, gan tēviem. Tad nu, neredzot vairs nedz viņu, nedz sevi, savas izcelsmes neziņā sevi noniecinot, cienot visu pārējo un apbrīnojot visu citu vairāk nekā sevi, uz to pasistas, savaldzinājušās un tam pakļāvušās, viņas, cik vien var, atrāva sevi tam, no kā bija necienīgi novērsušās. Tā iznāk, ka pilnīgā neziņā par tēvu vainīga ir cieņa pret visu šo un necieņa pret sevi. Jo, apbrīnojot un dzenoties pēc cita, tas, kurš apbrīno un dzenas, vienlaikus atzīst, ka ir sliktāks par to, kas rodas un iznīkst, un pieņem, ka ir visnecienīgākais un iznīcīgākais no visa, ko godā, -- tas nedz dieva dabu, nedz spēku nekad nejaudīs.
Tāpēc tiem, kas ir šādā stāvoklī, vajadzīgs divveida pārspriedums, ja vien kāds grasās tos pievērst pretējiem un pirmējiem un uzvest līdz visaugstākajam, vienam no pirmajam. Kāds ir katrs no veidiem? Viens, kas parāda tā niecību, ko dvēsele tagad godā, un to mēs citviet izvirzīsim pamatīgāk, otrs – māca un atgādina dvēselei tādu kā tās izcelsmi un vērti, un šis veids ir pirmējāks par iepriekšējo un, kad būs noskaidrots, darīs saprotamu arī to. Tā kā šis ir tuvu meklējam un noderīgs arī iepriekšējam pārsprieduma veidam, tad jārunā tagad par šo. Jo meklējošais ir dvēsele, un tai jāzina, kas viņa, meklējošā, tāda ir, lai, apgūstot vispirms pati sevi, saprastu, vai tai piemīt spēja kaut ko tādu meklēt un vai tai ir tāda redze, kas spētu to saskatīt, un vai tai piedien saskatīt, un vai tai piedien meklēt. Jo, ja meklējamais viņai svešs, kāda tad vajadzība pēc tā? Bet, ja radniecīgs, -- gan meklēt tai piedien, gan atrast tā spēj.
2. Lai tad katra dvēsele vispirms ielāgo, ka pati tā radīja visu dzīvo, iedvesdama tajā dzīvību – gan to, ko zeme baro, gan to, ko jūra, gan to, kas gaisā, gan arī debesīs dievišķās zvaigznes; tā pati radīja sauli un pati – šo vareno debesi, un pati iekārtoja, un pati vada noteiktā apritē, būdama daba, kas ir atšķirīga no visa, ko tā kārto, kustina un dara dzīvu, un viņai nepieciešams būt par to godājamākai, jo tas viss rodas un iznīkst, kad dvēsele to pamet un iedzīvina, bet pati tā ir esoša vienmēr, jo sevi nepamet. Bet kādā veidā dvēsele iedzīvina visu kopumā un tāpat arī atsevišķo, to lai tā apsver šādi. Lai lielo dvēseli apskata cita, kura nav maza un kura, mierīgā nostājā atraisījusies no apmāna un no tā, kas citas dvēseles nobūris, ir kļuvuši skatīšanās cienīga. Mierīgs lai paliek ne tikai ķermenis, kas viņu apņem, un ķermeņa bangojums, bet arī visa apkārtne: mierīga lai ir zeme un mierīga jūra un gaiss, un pati vēl labākā debess. Lai tā iedomājas dvēseli, kas, debesij stāvot, visur no ārienes it kā ieplūst tajā un ielīst, un ienāk no visurienes, un izgaismo: kā saules stari, iemetot gaismu tumšā mākonī, liek tam spīdēt, zeltainu izskatu dāvādami, tā arī dvēsele, ienākot debess ķermenī, iedeva dzīvību, iedeva nemirstību, piecēla gulošo. Bet debess, mūžīgas kustības kustināta, gudrā dvēseles vadībā kļuva dzīva un laimīga būtne un ieguva vērtību, kad dvēsele iemājoja tajā, pirms tam būdama miris ķermenis, zeme un ūdens vai drīzāk – vielas tumsa un nebūtība, un tas, “no kā drausmās novēršas dievi”, kā sacīts.
Taču dvēseles spēks un daba atklātos skaidrāk un redzamāk, ja šeit apdomātu, kā tā ieskauj un ar saviem nodomiem vada debesi. Jo visam šim lielumam, kāds ir debesij, tā ir iedevusi sevi, un ikviens atstatums, gan liels, gan mazs, tika iedvēseļots, lai gan katrs ķermenis atrodas citur – viens šeit, bet cits tur, un vieni – cits citam pretim, savukārt citi – citādāk cits no cita nošķirti. Bet ar dvēseli nav tā, un nevis ar savu daļu viņa saskaldīta katru ķermeni dara dzīvu, bet viss dzīvo no tās veseluma, un ir klātesoša visur, līdzinādamās savam radītājam tēvam gan attiecībā uz vienību, gan visību. Un debess, būdama daudza un dažādās vietās atšķirīga, ir kas viens dvēseles spēkā, un, pateicoties dvēselei, šis visums ir dievs. Bet arī saule ir dievs, jo tā ir iedvēseļota, tāpat pārējās zvaigznes, un, ja vien kas cits, tad katrā ziņā arī mēs esam dievi šā iemesla dēļ – „jo līķi izmetami vēl vairāk nekā mēsli”.
Bet nepieciešams, ka šo dievu dievišķumu sākotne ir par tiem senāka dieve. Arī mūsējā ir tās pašas kārtas, un, kad tu apskatīsi viņu bez tā, kas tai klātpienācis, ņemdams to attīrītu, tu atradīsi to pašu godājamo, kas iepriekš sacītajā bija dvēsele un kas ir godājamāks par visu ķermenisko. Jo tas viss ir zeme. Un, ja būtu uguns, -- kas gan tās dedzinātājs? Tāpat ir ar visiem to savienojumiem, kaut arī tu paliktu tiem ūdeni un gaisu. Taču, ja reiz dvēseliskais ir tas, pēc kā jātiecas, tad kāpēc, neievērodams sevi, kāds tiecas pēc kaut kā cita? Apbrīnodams dvēseli citā, tu taču apbrīno sevi.
3. Tā kā dvēsele ir tik godājama un dievišķa lieta, tu, ieguvis pārliecību , ka tādā veidā piekļūst dievam, kāp augšup kopā ar šādu sevis nākotni pie viņa. Katrā ziņā nekur tālu tu nemetīsies, un nav arī daudz starpposmu. Tāpēc tver šo dievišķāko par dievišķo dvēseles augšējo tuvieni, pēc kuras un no kuras ir dvēsele. Jo, kaut arī būdama lieta, kādu parādīja pārspriedums, tomēr tā ir tikai kāds prāta atveids. Kā izteiktais vārds ir atveids vārdam, kas dvēselē, tāpat arī dvēselē ir prāta izteiksme un visa tā darbība un dzīvība, ko prāts raida kaut kā citu pastāvēšanai, -- kā, piemēram, ir karstums, kas ugunij klātesošs, un karstums, ko tā sniedz. Tomēr vajag aptvert, ka darbība tur neaizplūst, bet paliek iekš viņa, savukārt cita sāk pastāvēt. Tad nu dvēsele, būdama no prāta, ir pirātiska un tās prāts pastāv apsvērumos, un piepildījums tai – atkal no viņa gluži kā no tēva, kas izlolojis to, kas dzemdēja nepilnīgu salīdzinājumā ar sevi. Tātad gan pastāvēšana tai no prāta, gan izteiksme darbībā, kad prāts tiek skatīts. Jo, kad tā ielūkojas prātā, tad tai iekšējs un mājīgs ir viss, ko tā domā un darbina. Un par dvēseles darbībām jāsauc vienīgi tās, kuras pastāv pirātiski un nāk no mājām. Turpretī viss, kas ir niecīgāks, nāk no citurienes, un tās ir ciesmes, kas raksturīgas niecīgākai dvēselei. Bet prāts dara dvēseli jo dievišķāku gan ar to, ka ir tēvs, gan ar to, ka ir klāt. Jo starp tiem nav nekā cita kā tikai tas, ka tie atšķiras, bet atšķiras kā tādi, kas ir viens aiz otra, un viens ir kā uzņemošais un otrs kā veidols. Prāta viela arī ir skaista, būdama prātveidīga un vienkārša. Kāds savukārt ir prāts, skaidrs jau no tā vien, ka viņš ir kas vēl pārāks par dvēseli, kura ir tik godājama.
4. Bet to var redzēt arī no sekojošā. Ja kāds apbrīno šo sajūtamo visumu, uzlūkodams tā lielumu un skaistumu, un patstāvīgās aprites kārtību, un apbrīno dievus, kas tajā, -- gan tos, kuri redzami, gan arī tos, kuri ir nemanāmi, -- un dievības, kā arī dzīvniekus visus un augus, lai viņš, uzkāpis pie šā visuma pirmveida – pie tā, kas patiesāks --, arī tur visu ierauga prātnu un pie tā patstāvīgu savveida apziņā un dzīvīgumā un lai ierauga viņu priekšstāvi – neskarto prātu un neaptveramo gudrību, un šo dzīvi, tik tiešām, pie Krona – dieva, kas ir sāts un prāts. Jo viņš sevī ietver visu nemirstīgo – ikvienu prātu, ikvienu dievu, ikvienu dvēseli – vienmēr mierā stāvošu. Kādēļ gan lai viņš tiektos mainīties, ja viņam ir labi? Uz kurieni viņam pāriet, ja viss ir pie paša? Bet viņš netiecas arī pieaugt, būdams vispilnīgākais. Tāpēc arī viss, kas pie viņa, ir pilnīgs, lai viņš visnotaļ būtu pilnīgs – tāds, kuram nav nekā, kas nebūtu kā viņš, un kuram nav nekā sevī, ko tas nedomātu; un domā viņš, nevis meklēdams, bet paturēdams. Un laimība viņam nav iemantota, bet mūžībā viss, un viņš ir īsta mūžība, kuru atdarina laiks, apļojot dvēselē, kaut ko atmezdams, kaut kam citam pievērsdamies. Jo ap dvēseli brīžiem ir viens un tad atkal cits – vienbrīd Sokrats , vienubrīd zirgs, vienmēr kaut kas viens no esošā, bet prāts ir viss. Tāpēc viņam ir viss – stāvošs tajā pašā, un tikai ir, un „ir” ir vienmēr, un nākotnes nav nekur, jo arī tad tā ir; pagātnes, jo nekas tur nav pagājis, bet viss viņā tagadnīgs vienmēr, kā jau būdams tāpatīgs un it kā pats sevi mīlošs par to, ka ir tāds. Un katrs no tā ir prāts un esošais, un kopums – viss prāts un viss esošais: prāts, kas domāšanā nostāda esošo, un esošais, kas ar to, ka tiek domāts, dod prātam domāt un būt. Bet domāšanai cēlonis ir cits, un tas ir cēlonis arī esošajam. Tātad abiem reizē cēlonis ir cits. Jo tie ir reizē un kopā un nepamet viens otru, bet šis viens, būdams divi, vienkop ir prāts un esošais, domājošais un domājamais – prāts kā domāšana un esošais kā domājamais. Jo nebūtu domāšanas, ja nebūtu citādības un arī tāpatības. Tad nu pirmējie ir – prāts, esošais, citādība, tāpatība. Bet vajag arī kustību paņemt un stāju: kustību, ja domā, un stāju, lai varētu tikt domāts tas pats. Bet citādību, lai būtu domājošais un domājamais. Jo, ja atlaidīsi citādību, tas, palicis viens, klusēs. Un domājamiem arī vajag būt citiem vienam pret otru. Bet tāpatīgums tāpēc, ka tas pats sev ir viens, un arī tāpēc, ka kaut kas viens kopīgs visiem; un atšķirīgums ir citādība. Šie pirmējie tad, būdami vairāki, rada skaitli un daudzumu; un kādība savukārt ir savdabīga, kas katram no tiem, no kuriem kā no sīkumiem – viss pārējais.
5. Tātad daudzējs ir šis dievs pār dvēseli, kurai ir iespēja būt daudzā iekšienē savainotai ar to, ja vien tā negribētu atstāties. Tātad, pietuvojusies viņam un it kā kļuvusi viens, dvēsele meklē, kas tad ir šā dieva dzemdinātājs. Tas, kurš vienkāršs un pirms šāda daudzuma, -- cēlonis gan tam, ka šis dievs ir, gan tam, ka ir daudzējs, -- tas, kurš rada skaitli. Jo skaitlis nav pirmais un pirms divatnes ir viens, bet divatne ir otrais un tapusi no viena, kas ir tās norobežotājs, bet pati par sevi tā ir neierobežotājs, un, kad norobežota, tad jau skaitlis, bet skaitlis kā būtība, un arī dvēsele ir skaitlis. Jo pirmējie nav nedz blīvums, nedz lielums – šis biezums, ko sajušana uzskata par esošu, ir vēlāk. Arī sēklās ne jau mitrums tiek godāts, bet gan neredzamais, un tas ir skaitlis un izteiksme. Tātad gan tas, ko tur pie pirmējiem sauc par skaitli, gan arī divatne ir izteiksmes un prāts. Bet divatne, ņemta kā pamatne, ir neierobežota, savukārt katrs skaitlis, kas no tās un no viena, ir veidols, prātam it kā iegūstot apveidu no veidoliem, kas viņā radušies. Un vienā veidā prāts iegūst apveidu no viena, bet citā veidā – no sevis, tāpat kā redze darbībā. Jo domāšana ir redzošs skatiens, un abi ir viens.
6. Kā tad un ko prāts redz, un kā vispār sācis pastāvēt un radies no viena, tā ka spēj redzēt? Jo dvēselei tagad ir skaidrs, ka šim daudzajam jābūt, bet tā saujā, ko arī sendienu gudrie daudzkārt apsprieduši, proti, kā no šāda viena, ja tas ir tāds, kā apgalvojam, jelkas – vai nu daudzums, vai divatne, vai skaitlis – ieguva pastāvēšanu un kāpēc tas nepalika pats par sevi, bet no tā izplūda tik milzīgs daudzums, kāds redzams esošajā un ko turam par vajadzīgu atvedināt atpakaļ pie viņa. Lai atbildam šādi, piesaucot dievu pašu, nevis ar izteiktu vārdu, bet ar dvēseli, tiecoties lūgšanā pret viņu, tā lūgdami spēdami vienīgi pret vienīgo. Tā kā viņš, it kā iekšējā svētnīcā būdams pats par sevi, paliek mierīgs viņpus it visa, tad skatītājam vajag raudzīties uz to, kas ir it kā jau ārpusē stāvoši tēli, vai drīzāk gan – uz tēlu, kas parādījies pirmais, atklādams šādā veidā.
Visam, kas atrodas kustībā, ir vajadzīgs kāds kustības mērķis, un, tā kā viņam nav nekāda, tad neuzskatīsim, ka viņš kustas, bet, ja kaut kas rodas pēc viņa, tad nepieciešams, ka tas ir radies viņa patstāvīgajā pievērstībā sev. Laiskā rašanās lai nav mums šķērslis, kad spriežam par vienmēr esošajiem, bet, pārspriedumā piedēvējot tiem rašanos, ka tas, ka rodas no turienes, rodas no nekustīgā. Jo, ja kaut kas rastos no viņa kustēšanās, tas rastos no viņa kā trešais – pēc kustības – un nevis kā otrais. Tā kā viņš ir nekustīgs, tad, ja kāds ir otrais pēc viņa, vajag, ka tas sāktu pastāvēt, kaut arī viņš nav nedz nosliecies, nedz gribējis, nedz vispār kutējies. Bet kā gan to domāt? Kas ir ap šo paliekošo? Tas ir starojums no viņa, bet viņam paliekot, -- kā saules spozme, kas it kā virmo ap to, vienmēr dzimstot no šā paliekošā. Un ikkatrs esošais, kamēr vien paliek esošs, nepieciešami no savas būtības tam piemītošā spēkā dod ārpus sevis sev apkārt pastāvēšanu, kas ir no tā atkarīga, būdama atveids it kā pirmveidam, no kura tā radusies. Uguns no sevis dod karstumu, arī sniegs nepatur aukstumu tikai sevī. Bet vislabāk par to liecina viss smaržīgais: kamēr tas ir, no tā kaut kas iziet un izplatās ap to, un, tam pastāvot, tuvumā esošais gūst prieku. Un viss, kas jau pilnīgs, rada. Bet vienmēr pilnīgais rada vienmēr – un to, kas ir patstāvīgs, un rada to vājāku par sevi. Ka tad būtu jāsaka par vispilnīgāko? No viņa – nekas cits kā vislielākais pēc viņa. Bet vislielākais un otrais pēc viņa ir prāts. Jo prāts viņu skata un tam vajag tikai viņu, turpretī viņam to – nemaz. Un tam, ko dzemdina par prātu pārākais, jābūt prātam, un prāts ir pārāks par visu, jo viss pārējais ir pēc prāta; -- tā arī ir prāta izteiksme un tāda kā darbība, līdzīgi kā prāts attiecībā pret vienu. Taču izteiksme dvēselē ir blāva, jo tā ir prāta atveidojums, tāpēc arī dvēselei vajag lūkoties uz prātu. Bet prātam tāpat jālūkojas uz vienu, lai tas varētu būt prāts. Un tas skata viņu, nevis būdams nošķirt, bet tāpēc, ka ir pēc viņa, un starp tiem – nekas, tāpat kā starp dvēseli un prātu. Bet ikviens ilgojas pēc sava radītāja un to mīl, un sevišķi tad, ja radītājs un radība ir vienīgie. Bet, ja radītājs ir vislielākais labums, tad radībai nepieciešami jābūt kopā ar viņu, tā ka vienīgi citādība to atšķir.
7. Bet mēs sakām, ka prāts ir viņa atveids (jo jāizskatās taču skaidrāk) vispirms tāpēc, ka tam, kas radies, kaut kādā ziņā jābūt arī viņam un jāsaglabā daudz kas no viņa, un jābūt viņa līdzībai – gluži kā gaismai no saules. Tomēr viņš nav prāts. Kā tad viņš rada prātu? Tas savukārt tāpēc, ka, pievēršoties viņam, tas skatījās, un pats šis skatiens ir prāts. Jo tas, kas uztver ko citu, ir vai nu sajušana, vai prāts. Sajušana ir taisne, un tā tālāk. Bet aplis ir tāds, ka var tikt sadalīts, turpretī tas nav tāds. Un tālāk, kaut arī šeit ir kāda vienība, tomēr viens ir pastāvēšanas spēja visam. Tad nu visu, kas pastāv šajā spējā, prāta uztvere, it kā atšķeļoties no tās, uzlūko – citādi nebūtu prāta. Jo pats sevī tas jau it kā ir samanījies šo spēju, proti, ka ir spējīgs uz būtību ( katrā ziņā prāts pats caur sevi arī norobežo sev būšanu ar sēju, kas ir no viena) un ka būtība ir it kā kāda viena daļa no visa tā, kas vienam, un ir uz viena, un ka pats gūst spēku no viņa un būtības pilnību no viņa un iz viņa. Un prāts redz, kā no turienes tam, it kā dalāmam no nedalāmā, gan dzīvība, gan domāšana, gan viss, jo viens – nekas no visa, un tādejādi – viss iz viņa, tāpēc ka nekāds apveids viņu nav saturējis: jo viņš – vienīgi viens. Jo, ja viņš būtu viss, tad būtu iekš esošā. Tāpēc viņš – nekas no tā, kas iekš prāta, bet viss ir iz viņa. Tādēļ arī tas viss ir būtības, jo tās jau ir norobežotas, un katram norobežotajam ir it kā savs apveids. Tam, kas esošs, vajag nevis, tā sakot, mētāties neierobežotajā, bet gan likt nostiprinātam ar robežu un stāju. Un tam, kas prātns, stāja ir norobežojums un apveids, caur kuriem tas iegūst pastāvēšanu. Tādas, lūk, izcelsmes ir šis prāts – izcelsmes, kas ir vistīrākā prāta vētra – ne no citurienes kā iz pirmās sākotnes dzimt, bet piedzimstot jau visu esošo kopā ar sevi dzemdināt – visu skaistumu, kas viedumos, un visus prātnos dievus: prāts ir pilns ar o , ko dzemdinājis un it kā atkal aprijis, paturēdams sevī un neļaudams izkrist vielā, nedz izaugt pie Rejas – kā par dieviem mīklaini stāsta iesvētes riti un teikas, ka Krons, visgudrākais dievs, patur atkal sevī, ko dzemdina pirms Zeva dzimšanas, un tādējādi viņš ir pilns un ir piesātināts prāts, bet pēc tam, kā stāsta, viņš dzemdina Zevu, jau būdams sāts, jo dvēseli dzemdina prāts – prāts, kas ir pilnīgs. Jo, esot pilnīgam, viņam vajadzēja dzemdināt, un, esot tādam spēkam, viņš nevarēja palikt neauglīgs. Un arī šeit nevarēja būt tā, ka radība ir pārāka, bet, būdama vājāka, tā ir prāta atveidojums, gluži tāpat neierobežota, un radītājs to norobežo un it kā veidolisko. Prāta radījums un kāda izteiksme un pastāvēšana – pārdomājošais, proti, tas, kas kustībā ap prātu un kas ir prāta gaisma un tam pakļautos nospiedumus – no vienas puses, savest kopā ar viņu un tādējādi piepildīts, viņu baudošs, līdzdalīgs viņā un domājošs, bet, no otras puses, - saskardamies ar to, kas ir pēc viņa paša, vai drīzāk – radīdams arī pats kaut ko tādu, kam nepieciešams būt sliktākam par dvēseli. Bet tas apspriežams vēlāk. Un tiktāl – dievišķīgais.
8. Un tāpēc arī Platonam tie ir trīs – visi, kas ap visa valdnieku, - kā viņš saka ar pirmajiem – un otrais ap otrajiem, un ap trešajiem trešais. Un viņš teic arī, ka cēlonim ir tēvs, par cēloni saukdams prātu, jo prāts viņam ir amatnieks, kas, kā viņš saka, izgatavo dvēseli tai jaucamajā kausā. Tā ka cēlonis ir prāts, tēvu viņš sauc par labumu un par to, kas viņpus prāta un viņpus būtības (savukārt esošo un prātu viņš daudzviet sauc par viedumu), tā ka Platons zina, ka iz labuma prāts, bet iz prāta dvēsele. Tātad šīs atziņas nav jaunas, nedz tikko radušās, bet izteiktas jau sen, tikai neizvērsti. Un tagad sacītais ir šo atziņu skaidrojums, kas ar paša Platona rakstu liecībām ir apstiprinājis, ka šī mācība ir sena. Vēl iepriekš arī Parmenids pieskārās šāda veida mācībai tajā ziņā, ka esošo un prātu saveda kopā tāpatīgajā un neievietoja esošo sajūtamajā, sacīdams: „Jo tas pats ir domāt un būt.” Un esošo viņš sauc par nekustīgu ( lai gan pielicis domāšanu), atņemdams tam jelkādu ķermenisku kustību, lai esošais paliktu, kāds ir, un pielīdzinādams lodes tilpnei, tāpēc ka tas visu patur ieskautu sevī un tāpēc ka domāšana tam nav ārpus, bet iekš sevis. Savā sacerējumā runādams par to, kas viens, viņš tomēr bija vainojams tajā, ka šis viens izrādījās daudzi. Savukārt Platona Parmenids, teikdams trāpīgāk, atšķir citu no cita pirmo vienu, kas ir īstenāks viens, un otro, ko viņš sauc par „viens – daudzi”, kā arī trešo – „viens un daudzi”. Un tā arī viņš ir saskaņā ar trim abām.
9. Bet Anaksagors, sacīdams, ka prāts ir tīrs un nesajaukts, atzīst, ka pirmējais ir vienkāršs un viens ir nošķirams, taču senatnīguma dēļ izklāstā nav ievērojis stingrību. Un Hērakleits arī zina, ka viens ir pastāvīgs un prātns, jo ķermeņi vienmēr top un ir plūstoši. Empedoklam savukārt ienaids dala, bet draudzība ir viens – to arī viņš atzīst par ķermenisku – un pirmdaļas ir kā viela. Vēlāk Aristotelis pirmējo dara nošķiramu un prātnu, taču, teikdams, ka tas domā pats sevi, viņš liek tam atkal nebūt pirmējam. Un, ieviešot vēl daudzus citus prātnos – tādā skaitā, cik ir debess lodes, lai katrai būtu savs kustinātājs, -- viņš runā par prātno citādāk nekā Platons, piedāvādams pamatotu pieņēmumu, kam nav nepieciešamības spēka. Bet, vai tas maz ir pamatots, par to ļauts šaubīties. Jo, tā kā visas lodes iekļaujas vienā sakārtojumā, pamatotāk būtu pieņemt, ka tās raugās uz vienu pirmējo. Tāpat varētu vaicāt, vai daudzie prātnie Aristotelim ir iz viena, kas pirmējs, vai arī prātnajiem ir daudzi sākumi. Un, ja iz viena, tad skaidrs, ka tas būs atbilstīgi lodēm, kas sajūtamajā cita citu ietver, bet viena ārējā pārvalda pārējās. Tātad pirmējais ietvers pārējos arī tur un būs prātns visums. Un tāpat kā šeit lodes nav tukšas, bet pirmā ir pilna ar spīdekļiem un pārējām ir spīdekļi, tā arī tur kustinātāji daudz ko sevī ietvers, un tur tas būs patiesāk. Bet, ja katrs ir sākums, tad šie sākumi būs kā sagadās. Kāpēc tad tie būs vienoti kopīgā nodomā vienam darbam – visas debess saskaņai? Un kā tad sajūtamo daudzums debesī būs vienāds prātno kustinātāju daudzumam? Un kā, būdami neķermeniski, tie šādā veidā būs daudzi, ja nav vielas, kas nošķir?
Tātad no senajiem domātājiem tie, kas visvairāk pieslējušies Pītagora, viņa pēcteču un arī Ferekida mācībai, bija nodarbināti ar šo dabu. Taču vieni iztirzāja to savos rakstos, savukārt citi atklāja nevis rakstos, bet nepierakstītās sarunās vai vispār atstāja neiztirzātu.
10. Tas, kas viņpus esošā jādomā viens, kas ir tāds, kādu to centās parādīt šis pārspriedums, cik nu te iespējams ko ierādīt, un ka nākamais ir esošais un prāts, bet trešā ir dvēseles daba, - tas jau ir parādīts. Bet, tāpat kā dabā šie apspriežamie ir trīs, tā arī ir jādomā, ka tie ir pie mums. Es nesaku, ka sajūtamajā (jo tie ir nošķirami), bet gan attiecībā uz to, kas ārpus sajūtamā un “ārpus” tādā pašā veidā, kā tie ir ārpus visas debess, -- lūk, tā tie ir ar cilvēkiem, kuru Platons sauc par „iekšienes cilvēku”. Tātad arī mūsu dvēsele ir kaut kas dievišķs un citādas dabas – tāda ir visa dvēseles daba, bet pilnīga ir tā, kurai ir prāts. Savukārt viens prāts ir tāds, kas apsver, bet otrs – kas apsvēršanu sagādā. Ja šo dvēseles apsverošo daļu, kurai, lai apsvērtu, nav vajadzīgs nekāds ķermenisks rīks un kura savu darbību uztur tīrībā, lai būtu spējīga arī apsvērt tīri, -- ja kāds šo nešķiramo un ar ķermeni nesajaukto daļu ieliktu pirmatnējā, viņš nekļūdītos. Jo mums nav jāmeklē vieta, kur to iedibināt, bet jāliek ārpus jebkādas vietas. Jo pati par sevi un ārēja, un bezvieliska tā ir tad, kad ir viena pati bez jebkā tāda, kam ir ķermeņa daba. Tāpēc Platons arī saka par visumu, ka tam dvēseli apmeta no ārpuses, norādīdams uz dvēseles daļu, kas paliek prātnajā, bet par mums viņš noslēpumaini izteicās, ka tā ir galvas virsotnē. Un aicinājums nošķirt neattiecas uz vietu (jo šī dvēseles daļa pēc dabas ir nošķirta), bet tas teikts par nenosliekšanos, par neiztēlošanos un atsvešinātību no ķermeņa, lai arī atlikušo dvēseles daļu varētu vest augšup un pienest augšienei arī to, kas dvēselei dibinās šeit un kas vienīgais ir amatnieks un tēlnieks ķermenim, un kam vienīgajam ir darīšana ar ķermeni.
11. Tā kā dvēseles apsvērumi ir par taisno un skaisto un tā kā apsvēršana ir taujāšana, vai tas ko tā tobrīd apskata, ir taisns un vai tas ir skaists, tad nepieciešams, ka ir kāds patstāvīgs taisnīgums, no kā arī dvēselē rodas pati apsvēršana. Kā gan citādi tā varētu apsvērt? Un, ja vienubrīd dvēsele taisno apsver, bet citbrīd – ne, tad vajag mūsos būt neapsverošam, bet vienmēr taisnumu paturošam prātam un vajag mūsos būt arī prāta sākotnei un cēlonim, un dievam, kas nav dalāms, bet paliek pats un nevis paliek kādā vietā, bet ir daudzajā saskatāms atbilstīgi katram viņu uzņemt spējīgajam kā cits – gluži kā asī, un taisnes sevi, bet it pavisam no tā, kas iekš apļa, ir sākumpunkts asī, un taisnes savējo nes uz to. Lūk, ar šādu sākumpunktu sevī arī mēs pieskaramies asij, esam kopā un atkarībā, bet iedibināmies, ja vēršamies turp.
12. Kā tad mēs, lai gan mums ir šādi lielumi, tos neuztveram, bet tamlīdzīgās darbībās galvenokārt esam dīki, un kā var būt tādi no mums, kas vispār atrodas bezdarbībā? Prāts un tas, kas pirms prāta vienmēr sevī, -- tie gan atrodas savās darbībās vienmēr, un arī dvēsele – šis vienmēr kustīgais – tāpat. Jo ne jau viss, kas dvēselē, ir tūdaļ jūtams, bet nonāk pie mums, kad ieiet sajušanā, un, kamēr darbīgais nav saskarsmē ar sajūtošo, tas nav vēl caur visu dvēseli izgājis. Tāpēc mēs to vēl nepazīstam, jo esam kopā ar sajūtību un esam nevis dvēseles daļa, bet visa dvēsele. Bez tam katra no dvēseles daļām, būdama vienmēr dzīva, darbojas vienmēr pati par sevi savpatā veidā. Bet iepazīt to var tad, kad notiek saskarsme un uztvere. Tātad, lai šādi klātesošo darbību uztvere būtu iespējama, uztverošā daļa jāvērš iekšup un jāliek tur atrasties noturīgā uzmanībā. Tāpat kā tad, ja kāds, gaidot, lai varētu saklausīt balsi, ko vēlas dzirdēt, atstājies no pārējām balsīm, ausītos, kad pie viņa nonāks labākais no saklausāmā, gluži tā arī šeit – sajūtami dzirdamais jāatmet, paturot no tā vienīgi tik, cik nepieciešams, un dvēseles uztvers spēja jāglabā tīra un gatava dzirdēt augšienes skaņas. [Enn. V. I. [10]

[Par ļaunā dabu un avotu]
1.Tiem, kas pēta, no kurienes ļaunais ir parādījies esošajās [lietās] vai [kādā noteiktā] esošā dzimtā, vajadzētu sākt savu pētījumu ar tā definēšanu, kas ir ļaunais un kāda ir tā daba. [..]
Kāda mūsu spēja var izzināt ļaunā dabu? Jautājums ir grūts, jo jebkura priekšmeta izziņa notiek, pateicoties [izzinošā un izzināmā] līdzībai. Bet tā kā prāts un dvēsele ir eidosi, tad arī izzināt tie spēj eidosus un ir virzīti uz eidosiem; bet ļaunu eidosu – pilnīgi kāda labuma prombūtni – nespēj iztēloties nekāda fantāzija.
Taču, no otras puses, pretmeti tiek izzināti ar vienu un to pašu zināšanu palīdzību, bet ļaunais ir labā pretmets, -- sekojoši, labā zināšanas būs arī ļaunā zināšanas. Tādā gadījumā tiem, kas gatavojas izzināt ļauno, sākumā ir jāaplūko labais..
2. Tagad ir jārunā par to, kāda ir labā daba.. Labais ir tas, no kā ir atkarīgs un pēc kā tiecas viss esošais, jo tas ir tā pamats un visam tas ir vajadzīgs. Pašam par sevi tam nav nekādu trūkumu, tas ir pašpietiekams un tam nekas nav vajadzīgs; tas ir visa mērs un robeža; tas radījis ir no sevis prātu un esamību, dvēseli un dzīvību un domāšanu. [..]
3. Tātad, ja tādi ir esošie un tas, kas ir viņpus esošā, tad ļaunais nevar atrasties nedz esošajos, nedz tajā, kas ir viņpus esošajiem; jo tie ir labi. Tātad paliek tikai viens: ja arī ļaunais eksistē [kait kādā veidā], tad tas eksistē neesošajās [lietās] kā sava veida neesošā veids, eksistē noteiktā [lietu paveidā], kas sajauktas ar neesamību vai tajā vai citā mērā ir līdzdalībnieces neesamībai. [..]
[..] .. šo [matēriju] atrod mūsu prāts un norāda uz to kā pirmo ļaunumu un ļauno pašu par sevi.
4. Taču ķermeniskā daba [ir ļauna tādā mērā], kādā ir līdzdalībniece matērija, [un tāpēc] tā nevar būt pirmais ļaunums. Ķermeņi.. vienmēr bēg projām no [būtības] eksistences, -- tas arī ir otrais ļaunums. [..]
No kurienes ļaunais parādās dvēselē? [..] Pirmām kārtām tāda [ļauna] dvēsele nav dvēsele kā tāda – tā nav pilnīgi nodalīta no matērijas. [..]
5. Taču ja tieši labā trūkums ir tā cēlonis, ka [dvēsele] vērš savu skatu uz tumsu un savienojas ar tumsu, tad drīzāk trūkums, nevis tumsa, būs dvēselei pirmais ļaunums, bet tumsa būs otrais ļaunums; sekojoši, ļaunā daba izrādīsies nevis matērijā, bet pirms matērijas.
Taču tā tas nav, jo ļaunais ir [ieslēgts] nevis jebkurā [lai arī cik lielā labā] trūkumā, bet tikai pilnīgā [tā prombūtnē]. Patiesi, tam, kam nedaudz trūkst labā, nav obligāti jābūt sliktam; tas var būt savā ziņā pilnīgs – atbilstoši pats savai dabai. Taču tur, kur labais trūkst pilnīgi – tā ir matērija kā patiess ļaunums, kas nesatur nevienu labā daļiņu. Jo matērijai nav arī esamības – ja tā eksistētu, tā būtu līdzdalībniece labajā; vārds “būt” attiecas uz to tikai pārnestā nozīmē, tā ka pareizāk būs teikt par to, ka tās nav. Tātad, [labā] trūkums nozīmē tikai to, ka kaut kas nav labs; ļaunais nav vis trūkums, bet pilnīgs un absolūts [labā trūkums]; citiem vārdiem, [labā] trūkums nozīmē iespēju krist ļaunajā, taču ļaunā iespējamība un patiesais ļaunums ir dažādas lietas. [..]
Tātad, ja viss pateikts pareizi, nav jāuzskata, ka mēs paši esam ļaunā avots, it kā mēs būtu ļauni paši par sevi: nē, ļaunais ir pirms mums. Tas aptver cilvēkus pret viņu gribu..
14. To tad arī nozīmē dvēseles krišana: tā nolaižas matērijā un kļūst vāja, sāk tur slimot; tāpēc, ka tai nav vairs visu tās spēku un spēju: matērija neļauj tām darboties. [..]
Tātad, tieši matērija ir dvēseles slimības un ļaunuma cēlonis. Tieši matērija ir sākotnēji ļauna, un tieši viņa ir pirmais ļaunums. Un ja dvēsele kļuvusi uzņēmīga pret matēriju, ja tā savienojusies ar matēriju un kļuvusi ļauna, tad cēlonis tam ir tikai pati matērija, kas atrodas līdzās dvēselei.. [I,8]

Porfīrijs. “Plotīna dzīve”

Plotīns, mūsu laiku s, šķiet, visu laiku kaunējās no tā, ka dzīvoja ķermeniskā apvalkā, un dēļ šī noskaņojuma vienmēr vairījās stāstīt gan par savu izcelšanos, gan par vecākiem, gan par dzimteni. Bet pozēt gleznotājam vai skulptoram viņam tā riebās, ka reiz viņš teica Amēlijam, kurš lūdza dod iespēju viņu portretēt: “Vai tad tev nepietiek ar to attēlu, kurā mani ir ietērpusi daba, ja tu vēlies izgatavot attēla attēlu un atstāt to uz ilgiem gadiem, it kā būtu tajā ko skatīties?” [..]
Bieži ciešot vēdersāpes, viņš nekad neļāva izdarīt skalošanu, apgalvojot, ka vecam vīram šāda ārstēšana nepiestāv. ..viņš teica, ka pat mājdzīvnieku gaļa viņam neder kā pārtika. Pirtis viņš nekad neapmeklēja, tā vietā viņš katru dienu mājās apslaucījās [ar ūdeni].. Par viņa beigām Eistohijs stāstīja tā (..): mirstošais viņam teica: “Bet es tevi vēl joprojām gaidu”, tad teica, ka tagad pacentīsies saplūdināt to, kas bija dievišķais viņā, ar to, kas ir dievišķs Visumā; un tad čūska aizlīda zem gultas, kur viņš gulēja, un pazuda sienas caurumā, un viņš izlaida elpu. [1--2]
Par savu dzīvi viņš mūsu sarunās stāstīja, lūk, ko. Ar zīdītājas pienu viņš tika barots līdz pat skolas laikiem un vēl astoņu gadi vecumā atvēra tās krūtis, lai pazīstu: taču, reiz izdzirdējis “Kāds pretīgs zēns!”, nokaunējās un pārstāja. [3]
Viņš bija laipns un visiem, kas kaut cik bija viņam tuvs, viegli pieejams. Tāpēc, nodzīvojis Romā divdesmit sešus gadus, ..par viņa ienaidnieku nekļuva neviens no pilsoņiem. [10]

JAUNĀ DERĪBA

Cilvēka grēcīgums un ticība

[Grēks, labais, zināšanas]
Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet ko ienīstu, to es daru. Bet ja es to daru, ko negribu, tad es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba. Bet tad jau es tas neesmu, kas dara ļauno, bet manī mītošais grēks. Jo es zinu, ka manī, tas ir manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne. Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru. Bet ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošs grēks. Tad nu šādu likumu es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslības likumam. Bet savos locekļos es manu citu likumu, kas karo ar mana prāta likumu un padara mani par grēka likuma gūstekni, kas ir manos locekļos. Es nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas? Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tā tad es ar savu prātu kalpoju Dieva likumam, bet ar savu miesu – grēka likumam. [Rom. 7: 15--25]

[Ticība]
Jo ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām. Jo, tanī stāvēdami, tēvi ir saņēmuši liecību. Jo ticībā mēs saprotam, ka pasaule ir radīta Dieva vārda spēkā, ka no neredzamā ir cēlies redzamais. [Ebr. 11:1--3]

[Ticība kā izmisums un paļāvība]
Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: “Ēli, Ēli, lama zabachtani?” Tas ir : “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” [Mat. 27:46] – Un Jēzus sauca skaļā balsī: “Tēvs, es nododu savu garu tavās rokās.” Un to sacījis, viņš nomira. [Lk. 23:46]

Bet ja mēs ar kristu esam miruši, tad mēs – tāda ir mūsu ticība – arī dzīvosim kopā ar viņu. [Rom. 6:8]

[Līdzība par talantu]
Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks. Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu. Un vienam viņš deva piecus talantus (podus), otrajam divus, trešajam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talantus (podus), darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talantus, atnesa vēl piecus un sacīja: Kungs, tu man iedevi piecus talantus, redzi es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekšā! Arī tās, kas bija dabūjis divus talantus, atnāca un sacīja: Kungs, tu man iedevi divus talantus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekšā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talantu un sacīja: Es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur nesi kaisījis. Es baidījos, un aizgāju un apraku tavu talantu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.
Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: Tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talantu un dodiet tam, kam ir desmit talantu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. [Mt. 25:13--29]

Un mācekļi piegāja pie viņa un sacīja: “Kāpēc tu uz tiem runā līdzībās?” Bet viņš tiem atbildēja un sacīja: “Jums ir dots zināt debesu valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots. Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība; bet kam nav, tam tiks atņemts arī tas, kas tam ir. Tāpēc es uz tiem runāju līdzībās, jo tie redzēdami neredz, un dzirdēdami nedzird un nesaprot.” [Mt. 13: 10--14]

[Nodevība ticībā]
Un kad vakars metās, viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem, un tiem ēdot, viņš sacīja: “Patiesi, es jums saku, viens no jums mani nodos.” [Mt. 26:20--21]

Tad viņš saka tiem: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei: palieciet šeitan un esiet ar mani nomodā.” [..] Tad viņš nāk pie mācekļiem un atrod tos guļam.. Tad viņš nāk pie saviem mācekļiem un saka uz tiem: “Jūs arvien vēl guļat un dusat! Redzi, tā stunda ir klāt, Cilvēka Dēls tiek nodots grēcinieku rokās. Celieties, eima! Redzi, kas mani nodod, ir klāt.” [..] Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: “Kuru es skūpstīšu, tas ir tas, to gūstiet.” [..] Tad visi mācekļi atstāja viņu un bēga. [..] Bet Pēteris sēdēja priekšnamā. Un pie viņa pienāca kalpone un sacīja: “Tu arīdzan biji ar Jēzu Galilieti.” Bet viņš liedzās visu priekšā, sacīdams: “Es nesaprotu, ko tu runā.” [..] Un viņš atkal liedzās, zvērēdams: “Es to cilvēku nepazīstu.” [..] Un tūdaļ gailis dziedāja. Un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus, ko viņš tam bija sacījis: “Pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi.” Un viņš izgāja ārā un gauži raudāja. [Mt. 26:45--75]

Kas savu dzīvību centīsies paturēt, tas to zaudēs, bet, kas to zaudēs, tas to paturēs.” [Lk. 17:33]

[Kārdināšana]
Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka tas taptu velna kārdināts. Un kad viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad tam gribējās ēst. Un kārdinātājs piestāja pie viņa un sacīja: “Ja tu esi Dieva dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Bet viņš atbildēja un sacīja: “Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”
Tad velns viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka: “ja tu esi Dieva dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš saviem eņģeļiem par tevi pavēlēs, un tie tevi nesīs uz rokām, ka tu savu kāju pie akmens nepiedauzi.” Tad Jēzus tam sacīja: “Atkal stāv rakstīts: Dievu savu Kungu tev nebūs kārdināt.”
Atkal velns to ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda viņam visas pasaules valstis un viņu godību, un uz to saka: “To visu es tev gribu dot, ja tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi.” Tad Jēzus uz to saka: “Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tec būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un viņam vien kalpot.” [Mt. 4:1--10] [Sk. arī: Lk. 4:1--13]

[Marta un Marija: ikdienas darbi un ticība]
Atgadījās, ka viņi, tālāk ejot, nonāca kādā ciemā. Tur kāda sieviete, marta vārdā, uzņēma viņu savā namā. Un viņai bija māsa vārdā Marija, tā apsēdusies pie tā kunga kājām, klausījās viņa vārdos. Bet Marta, aizņemdama ar daudzām rūpēm par to, kā viņu apkalpot, pienāca un sacīja: “Kungs, vai tu neko nesaki par to, ka mana māsa mani atstājusi, lai es viena kalpotu? Saki jel viņai, lai viņa man palīdz.” Bet tas Kungs viņai atbildēja, sacīdams: “marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajaga, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta.” [Lk. 10:38--42]

Mīlestība

Atziņa dara uzpūtīgus, bet mīlestība ceļ. [1. Kor. 8;1]

Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un ja man būtu pravieša dāvanas, un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidza, praviešu dāvanas beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu mācība. Bet kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bijis nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts; bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tikai pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.
Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība. [1. Kor. 13:1--13]

[Kalna sprediķis]
Svētīti garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība. [..] Svētīti miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīti taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder debesu valstība. [..] jūs esat dzirdējuši, ka vecajiem ir sacīts: Tev nebūs nokaut, un kas nokauj, tas sodāms tiesā. Bet es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā; bet kas saka uz savu brāli: ģeķis! tas sodāms augstā tiesā; bet kas saka: bezdievis! tas sodāms elles ugunīs. [..] Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: Tev nebūs laulību pārkāpt. Bet es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī. [..] Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam; bet kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru. Un kas ar tevi grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli. Un kas tevi spiež iet vienu jūdzi, ar to noej divas. Dodi tam, kas tevi lūdz, un neatsakies, ja kas no tevis grib aizņemties.
Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāko mīlēt un savu ienaidnieku nīst. Bet es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā. [..] Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat? Tāpēc esiet pilnīgi, kā debesu Tēvs ir pilnīgs. [Mt. 5:3--48]

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka viņš devis savu viendzimušo dēlu, lai neviens, kas viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta. [Jņ. 3:16--17]

Ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu. [Rom. 12:21]

Bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots. [Rom. 5:5]

Bet Dievs savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki. [Rom 5:8]

Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem, tā tad visi ir miruši. Un viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvotu vairs sev pašiem, bet tam, kas par viņiem miris un uzmodināts. [2. Kor. 5:14--15]

Kā Tēvs mani mīlējis, tā es jūs esmu mīlējis: Palieciet manā mīlestībā. [Jņ. 15:9]

Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu. Kas nemīl, nav Dievu atzinis, jo Dievs ir mīlestība. Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam savu viendzimušo dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur viņu.
Šī ir tā mīlestība, nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka viņš mūs mīlējis un sūtījis savu dēlu mūsu grēku izpirkšanai. Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt. Dievu neviens nekad nav redzējis; ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un viņa mīlestība mūsu vidū ir tapusi pilnīga. [1. Jņ. 4:7--12]

Jo Kristū Jēzū nedz jūdaisms ko spēj, nedz pagānisms, bet ticība, kas darbojas mīlestībā. [Gal. 5:6]

[Mīlestība Svētajā Vakarēdienā]
Jaunu bausli es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu. [Jņ. 13:34]
Tas ir mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā es jūs esmu mīlējis. [Jņ. 15:12]
Tā ir mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu. [Jņ. 15:17]

Tad abas māsas sūtīja viņam ziņu: “Kungs, redzi, tas, ko tu mīli, guļ slims.” [Jņ. 11:3] [..] Tad jūdi sacīja: “Redziet, cik ļoti viņš to ir mīlējis.” [Jņ. 11:36]

Jēzus sacīja: Kādam naudas aizdevējam bija divi parādnieki, viens tam bija parādā pieci simti denāriju, un otrs piecdesmit. Kad nu tie nespēja atdot, viņš abiem atlaida parādu. Kurš no abiem to vairāk mīlēs? Bet Sīmanis atbildēdams sacīja: “Man šķiet tas, kam viņš vairāk atlaidis.” Bet viņš tam sacīja: “Tu pareizi esi spriedis.” [..] Tādēļ es tev saku: viņa grēki, kuru bija daudz, ir piedoti, jo tā daudz mīlējusi; bet kam maz piedod, tas mīl maz.” [Lk. 7:42--47]

[Līdzība par samarieti: Lk. 10:28-37]

Kā Tēvs mani mīlējis, tā es jūs esmu mīlējis: Palieciet manā mīlestībā! [Jņ. 15:9]

Bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots. [Rom. 5:5]

Jūsu mīlestība lai ir neliekuļota. [Rom. 12:9]

Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem. [Rom. 12:17]

Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek mīlestībā, un Dievs viņā. Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē. Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā. Mīlēsim, jo viņš ir mūs pirmais mīlējis. Ja kāds saka: “Es mīlu Dievu”, un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli. [1. Jņ. 4:16--21]

Likums un žēlastība

[Juridiski pretrunīgās prasības]
1.”Svētīgi miera nesēji..” – “Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru atnest virs zemes; es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.” [Mt. 5;9; 10:34]
2. “Bet es jums saku: Mīliet savus ienaidniekus.. ”Un kas grib tiesāties un ņemt tavus svārkus, tam atdod arī mēteli.” – “Neklājas bērniem maizi atņemt un tos nomest suņiem priekšā.” “Nedodiet svētumu suņiem un nekaisiet savas pērles cūkām priekšā..” [Mt. 5:44; 15:26; 7:6] “Tagad pārdod drēbes savas un nopērc zobenu.” [Lk. 22:36]
3. “..godā savu tēvu un māti!” “Tādēļ cilvēks atstās tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas; un šie divi būs viena miesa? Tā tad viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēka nebūs šķirt.” – “Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa māti, un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīra māti.” [Mt. 15:4; 19:5--5; 10:35]
4. “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” – “Ka uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes..” [Mt. 7:1; 23:28--35]
5. “..jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam.” – “Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī.” [Mt. 5:39; 7:19]

[Juridiskā un tikumiskā atmaksa]
Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti. Jo, ar kādu tiesu jūs tiesājat, ar tādu jūs tapsiet tiesāti; un ar kādu mēru jūs mērojat, ar tādu jums taps atmērots. Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi. Jeb kā tu vari sacīt uz savu brāli: Laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, izvelc papriekšu baļķi no savas acs, un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs. Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašu nesaplosa. Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsiet; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts. [..] Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat dariet arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši. [Mt. 7:1--12]

[Apustuļa Pāvila atziņas]
Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība, bet tiem, kas aicināti, tiklab jūdiem, kā grieķiem, Dieva spēks un Dieva gudrība. [1. Kor. 1:23--24]

Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā ne! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šis baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. [Rom. 7:7--8]

Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība. [1. Kor. 15:56]

Vai tad nu bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā ne. Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību. Bet raksti ir visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu. Bet pirms nāca ticība, mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās, līdz parādītos ticība, kurai bija jānāk. Tā tad bauslība ir bijusi līdz Kristum mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti. Bet, kad ticība nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums. [Gal. 3:21--25]

Kristu mūs ir atpircis no bauslības lāsta.. [Gal. 3:13]

Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. [Gal. 2:19]

Tomēr ne tā, it kā žēlastības dāvana [pilnīgi] atbilstu pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka – Jēzus Kristus – nepelnītā žēlastības dāvana vēl daudz lielākā mērā, visā pārpilnībā, nākusi par labu neskaitāmajiem. [Rom. 5:15]

Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem. [Rom. 3:28]

Tā tad, kuru viņš grib, to viņš žēlo, un kuram grib, tam apcietina sirdi. [9:18]

Tā tad ne no cilvēka gribēšanas vai skriešanās, bet viss no Dieva žēlastības. [Rom. 9:16]

Cilvēka bērns! Kas tu tāds esi, ka gribi ar Dievu tiesāties: Vai gan veidojums drīkst teikt savam veidotājam: kāpēc tu mani tādu esi radījis? [Rom. 9:20]

Ikviens lai ir paklausīgs varām, kas valda. Jo nav valsts varas, kā vien no Dieva, un tās, kas ir, ir Dieva ieceltas. Tā tad tas, kas pretojas valsts varai, saceļas pret Dieva iestādījumu. Bet tie, kas saceļas pret to, paši sev sagādā sodu. [Rom. 143:1--2]

Katrs, brāļi, lai paliek tai stāvoklī Dieva priekšā, kurā tas aicināts. [1. Kor. 7:24]

Kā noskumuši, bet vienmēr priecīgi; kā nabagi, bet kas dara daudzus bagātus; kā tādi, kam nav nenieka, un kam tomēr ir visas lietas. [2. Kor. 6:10]

..jo šī pasaules iekārta beidzas. [1. Kor. 7:31]

Bet kas ir ģeķīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to Dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā stipros. [1. Kor. 1:27]

Jo pasaules gudrība ir Dieva priekšā ģeķība. [3:19]

Jo es bauslībā bauslībai esmu nomiris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani. Es noliedzu Dieva žēlastību; jo, ja bauslībā ir taisnība, tad kristus velti ir miris. [Gal. 2:19--21]

Debesu valstība

Bet viņš, pacēlis savas acis uz saviem mācekļiem, sacīja: “Svētīti jūs nabagi, jo jums pieder Dieva valstība!” (Lk. 6:20)

Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā, un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. (Mt. 6:19--21)

Vieglāk ir kamielim iziet caur adatas aci nekā bagātam ieiet Dieva valstībā. (Mk. 10:21)

Bet Jēzus, to uzlūkodams, viņu iemīlēja un sacīja: “Vienas lietas tev trūkst, -- ej, pārdodi, visu kas tev ir, un dodi nabagajiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā man pakaļ.” (Mk. 10:21)

Tad ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: “Patiesi es jums saku: ko jūs darījuši vienam no šiem maniem vismazākajiem br1āļiem, to jūs esat man darījuši.” (Mt. 25:40)

Un ja jūs aizdodat tiem, no kuriem cerat dabūt, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki aizdod, lai to atdabūtu. (Lk. 6:34)

Bet kad pie tevis ir viesības, tad aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus; tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšā. (LK. 14:13--14)

Sieviete Vecajā un Jaunajā Derībā. Teologi par sievieti[45]

Un Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, pēc sava tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti viņš radīja. [1. Moz. 1:27]

Tad Dievs tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku. Un kad tas bija aizmidzis, Viņš izņēma vienu no viņa sānkauliem, aizpildīdams vietu ar miesu. Šo sānkaulu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs tas Kungs izveidoja par sievieti un lika tai iet pie cilvēka. Tad cilvēks sacīja: “Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tai būs saukties par vīreni (sievu), tāpēc, ka tā no vīra ņemta. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.” [1. Moz. 2:21--24]

Sievai viņš sacīja: “Vairodams Es vairošu tavus grūtumus un tavas nopūtas, kad tu kļūsi māte. Sāpēs tev būs bērnus dzemdēt, un tava iegriba būs būt pēc tava vīra, bet viņam būt valdīt pār tevi.” Un Ādamam viņš sacīja: “Tāpēc, ka tu esi klausījis savas sievas balsij un esi ēdis no šī koka, no kura Es biju tev aizliedzis ēst, lai zeme ir nolādēta tevis dēļ; tev, grūti strādājot, būs maizi ēst visu tavu mūžu. Ērkšķi un dadži lai tev izaug no tās, un no lauka augiem tev būs pārtikt. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr tu atgriezies pie zemes, jo no tās tu esi ņemts: tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atgriezties.” [1. Moz. 3:16–19]

“Bet es gribu, lai jūs ņemtu vērā, ka ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs. Katrs vīrs, kas Dievu lūdz vai runā kā pravietis ar apsegtu galvu, apkauno savu galvu. Bet katra sieva, kas ar neapsegtu galvu lūdz Dievu vai runā kā praviete, dara kaunu savai galvai, jo tā ir tāpat kā apcirta. Ja sieva neaizsedzas, tad lai tā arī apcērpas. Bet, tā kā tas sievai ir par kaunu, ka tā ir apcirpta vai noskūta, tad lai tā aizsedzas. Bet vīram nebūs galvu aizsegt, jo tas ir Dieva godības attēls un atspulgs; bet sieva ir vīra godības atspulgs. Jo vīrs nav radīts sievas dēļ, bet sieva vīra dēļ. [1. Kor. 11:3–9]

Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka. Bet, ja tās grib ko zināt, lai prasa mājās saviem vīriem; jo sievai ir par kaunu runāt draudzes sapulcē. [1. Kor. 14:34–35]

Jūs jau zināt, brāļi, -- es jau runāju uz tādiem, kas pazīst likumu --,ka likumam par cilvēku ir noteikšana vienīgi tik ilgi, kamēr tas ir dzīvs. Piemēram, precēta sieva pēc likuma saistīta ar vīru, kamēr tas dzīvs, bet, kad vīrs mirst, viņa kļūst brīva no likuma, kas viņu saista pie vīra. Tātad – ja tā, vīram dzīvam esot, nodosies citam vīram, viņu sauks par laulību pārkāpēju; bet, ja vīrs ir miris, viņa ir brīva no likuma saistībām un viņa, piederēdama citam vīram, nav vairs laulības pārkāpēja. [1. Kor. 7:1–3).

Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams savas miesas Pestītājs. Bet, kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās. [Efes. 5:22–24]

Sieva lai klusībā mācās visa padevībā; taču mācīt sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā. Jo Ādams ir pirmais radīts, pēc tam Ieva. Un Ādams netika pievilts, bet sieva tika pievilta un krita pārkāpumā; taču viņa tiks izglābta, dzemdējot bērnus, ja tā paliks ticībā un mīlestībā, un svētā dzīvē ar savaldību. [1. Timot. 2:11–15]

Vai tu nezini, ka tu esi Ieva? Pār tavu dzimumu ir spēkā Dieva tiesas spriedums. Arī apsūdzībai ir jāsaglabā savs spēks. Tu esi velna vārti, tu esi tā koka apzīmogota, tu esi pirmā, kas atstāja dievišķo likumu likteņa varā, tu esi pierunājusi to darīt, jo par pierunāšanu velnam nav varas: tu esi Dieva tēlu, cilvēku, tik viegli un ātri sagrāvusi. Tādēļ, ka tu esi nogrēkojusies, nāves dēļ bija jāmirst pat dieva dēlam. [Tertullianus ]

Mūsu iekšējo pasauli veido gars un dvēsele. Mēdz teikt, ka gars ir vīrišķīgs, un dvēseli varētu saukt par sievišķīgu. [Origenus]

Sekojoši gars ir kā Ādams, sajūtas – kā Ieva. [Ambrosius]

Jo mīlestība dota vīrietim, bailes ir dotas sievietei. Kas attiecas uz vergiem, tiem piedienīgais ir bailes un bijāšana. [Hieronimus]

Nāve caur Ievu, dzīve caur Mariju. [Hieronimus]

Tātad, ja Dievišķie raksti lieto vārdu dažādās vietās atšķirīgās nozīmēs un pārlūkot šīs vietas un apkopot tās būtu pārāk ilgi, tad, lai saprastu, ko nozīmē dzīvot miesai (kas neapšaubāmi ir ļaunums, kaut arī pati miesas būtība nav ļaunums), aplūkosim uzmanīgi pazīstamo izteikumu no Pāvila vēstules galatiešiem, kurā viņš saka: „Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, burvība, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, nesaticība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību.” [Augustin]

Mēs dzimstam starp urīnu un izkārnījumiem. [Augustin]

Caur sievieti – nāve, caur sievieti – dzīvība. [Augustin]

Tēvs un māte ir jāmīl kā mūsu dabiskās esamības vaininieki. Tēvs, bez šaubām, ir lielākā mērā iniciators, turpretim sieva ir pasīva un materiāla iniciatore. Tēvam tātad pienākas lielāka mīlestība. [..] Mātes ieguldījums vīrieša radīšanas aktā ir viņas ķermeņa amorfa matērija; tā iegūst savu formu, pateicoties veidojošam spēkam, ko satur sēkla. Kaut arī šī spēks nevar radīt ar saprātu apveltītu dvēseli, tas sagatavo ķermeņa matēriju, lai ķermenis uztvertu katru formu. [Thomas von Aquin]

Sieviete bija radīta ar nolūku palīdzēt vīrietim, bet tikai bērnu radīšanas jomā [..], jo visās pārējās sfērās vīrietim cits vīrietis izrādījās labāks palīgs nekā sieviete. [..] Sievietes prāta spējas nav pietiekamas, lai pretotos iekārei. [Thomas von Aquin]

Sava kalpīgā stāvokļa dēļ sievietei visā ir jāpakļaujas vīrietim. [Gratianus]

Sieviete, būdama vāja lieta, patstāvību demonstrē tikai noziegumos un kaitniecībā, kuru izraisa viņas dziņas. Sieviete – iznīcinoša liesma, pilnīgs ārprāts, vīrieša briesmīgākais ienaidnieks – cer ar nozieguma palīdzību gūt uzvaru. Visus netikumā novājinājusi, viņa pati tiek novājināta no visa un kļūst par upuri pati sev. [Hildebert von Lavardin]

Labā Marija ir dzemdējusi Kristu, un Kristū dzemdēja viņa visus kristiešus. Tāpēc kristus māte ir visu kristiešu māte. Ja Kristus māte ir visu kristiešu māte, tad Kristus un kristieši ir brāļi. Kristus ir ne tikai visu kristiešu brālis, bet viņš ir arī visu cilvēku, pirmām kārtām kristiešu Tēvs. [..] Viņš ir jaunais Tēvs un līgavainis; un Viņš ir viņas dēls. [Gottfried von Vendome]

TERTULLIĀNS (ap160--ap 222)[46]

Atziņas[47]

[Atēnu un Jeruzalemes pretstats]
Tātad, kas ir [kopīgs] Atēnām un Jeruzalemei? Kas – Akadēmijai un Baznīcai? Kas – ķeceriem un kristiešiem? Mūsu mācības sākumi ir saistīti ar Zālamana portiku (de porticu Salomonis est), kurš pats pavēstīja, ka Kungs ir jāmeklē sirds vienkāršībā. Lai pievērš uzmanību tam tie, kuri uzskata kristietību par stoicismu un platonismu, un dialektisku (dialectikum) mācību.

[Kristīgās patiesības specifika]
Tu taču esi atradis, kad noticēji, jo tu nenoticētu, ja neatrastu; tātad tu atrodi, lai noticētu. Ar ticību tu esi ierobežojis meklēšanu un jebkuru pierādījumu atrašanu – pats meklējuma rezultāts ir noteicis tev robežu, un šo robežu noteicis tev ir [tas] pats, kas vēlas, lai tu nekam citam neticētu, izņemot to, ko tas ir padarījis likumīgu, un tāpēc arī lai nemeklētu.

Lai padomā tas, kurš vienmēr meklē, bet neatrod, jo tas meklē tur, kur nevar atrast. Lai padomā tas, kurš vienmēr klauvē, bet kuram nekad neatver, jo viņš klauvē tur, kur neviena nav.

Kas var būt kopīgs filosofam un kristietim, Grieķijas skolniekam un Debesu skolniekam, tam, kas tiecas uz mūžīgo dzīvību, un tam, kas tiecas pēc slavas uz zemes, un tam, kas runā par Dieva meklējumu sirds vienkāršībā, bet nevis ar platonisko vai stoisko metožu palīdzību; pēc Kristus nav nepieciešama nekāda zinātne, un pēc Evaņģēlija nav nepieciešamības pēc jebkādiem meklējumiem. Neviens nevar izzināt patiesību bez Dieva, un neviens nezina Dievu bez Kristus. Katrs amatnieks kristietis ar atradis Dievu un spēj atbildēt uz jebkuru jautājumu, kas uz to attiecas, turpretī Platons, pats ievērojamākais no pagānu filosofiem, apgalvoja, ka grūti ir atklāt pasaules iekārtotāju.

Līdzīgi tam, kā pasaulīgā gudrība ir muļķība (stultitia) Dievam, tā arī dievišķa gudrība ir muļķība pasaulei. Taču mēs zinām, ka Dieva muļķība (stultum Dei) ir gudrāka par cilvēka [gudrību], un Dievs [tieši] tad ir maksimāli liels, kad cilvēkiem [parādās] niecīgs, tik bezgalīgi labs, kad cilvēkiem [liekas] nelabs, un maksimāli vienots, kad cilvēkiem [šķiet] divējāds vai daudzveidīgs.

Pasargā vienīgo pasaules cerību! Kāpēc tu iznīcini kaunu, kas nepieciešams ticībai? Viss, kas nav Dieva cienīgs, ir derīgs man. Es esmu glābts, jo nekaunos no sava Kunga. [..] Dieva Dēls ir sists krustā, [man] nav kauns, jo no tā ir jākaunas; un Dieva Dēls mira; [tas] ir iespējams, jo ir bezjēdzīgi; un aprakts augšāmcēlās – tas ir acīmredzami, jo neiespējami. Jo kādā veidā tā varētu būt patiesība, ja viņš pats nebūtu patiess un viņam sevī nebūtu tas, ko var sist krustā, nogalināt, apbēdīt un kas var augšāmcelties, t.i., tāds, kas pazīst dzimšanu un nāvi.

Kurš noliegs, ka Dievs ir ķermenis, pat ja viņš ir gars? [..] Tātad vienas un otras dabas novērtēšana (census), no vienas puses, parādīja mums cilvēku un Dievu, no otras – nedzimušu, te – miesīgu, tur – garīgu, te – vāju, tur – visspēcīgu, te – mirstošu, bet tur – dzīvojošu. Šo [divu] stāvokļu, dievišķā un cilvēciskā, īpatnība ir vienādi patiesa vienā un otrā dabā, vienādi pārliecinoša gan garam, gan ķermenim. Gara tikumi pierādīja Dievu, bet ciešanas – cilvēka ķermeni. Ja tikumi [bija] ne bez gara, tad arī ciešanas – ne bez miesas; ja miesa ar tās ciešanām bija fiktīva, tad arī gars ar tā tikumiem bija melīgs. Kāpēc tu ar savu melīgo rīcību sadali Kristu divās daļās? Viņš tikai vesels bija īstens (totus veritas fuit).

“Par sievietes sakārtotību” (“De cultu feminarum”)

Pirmā grāmata
1. [..] Vai tu nezini, ka Ieva esi tu? Dieva tiesas spriedums pār tavu dzimumu ir spēkā, kamēr pastāv šī pasaule, un spēkā paliek arī vaina. Tieši tu, velna mudināta, pirmā pārkāpi Dieva bausli, plūcot augli no aizliegtā koka. Tieši tu pavedināji to, kuru velns nespēja pavedināt. Tu viegli apgānīji cilvēku – Dieva līdzību; galu galā vainas labošana maksāja dzīvību Dieva dēlam. Un pēc visa tā tu iedrošinies izskaistināt savu nicināmo ķermeni? [..] Tātad arī tagad, ja sieviete cer uz otru dzimšanu, viņai ir jāatsakās no greznības, kuru Ieva savas dzīves laikā nezināja. Notiesātajai un mirušajai sievietei greznība būs piemērota tikai viņas bērēm.
2. Jo arī tie, kas šīs pārmērības izgudroja, tik un tā ir nolemti nāvei, proti: eņģeļi, kas no debesīm metās uz cilvēku meitām [..], lai ar to tiktu kauninātas sievietes. Sākumā vientiesīgiem ļaudīm tie ierādīja, kā iegūt no zemes metālus, izskaidroja zāļu īpašības un apvārdošanas spēku, apmācīja tos nīcīgajām zinātnēm, ieskaitot astroloģiju, bet pēc tam speciāli sievietēm radīja rotas..[..] Viņi zināja, ka Dievam netīk greznība, liekulība un tieksme izskatīties pievilcīgi. [..]
4. [..] Aplūkosim tuvāk pašu greznuma priekšmetus, lai parādītu, kas padara tos pievilcīgus. Sievietes āriene iekļauj sevī divus jēdzienus: sakārtotība un izskaistināšana. Par sakārtotību es dēvēju to, kas ir sievietes tīrība, izskaistināšanu – to, kas būtu jāsauc par sievietes kaunu. Pirmā nozīmē rūpes par matiem, ādu un atklātajām ķermeņa daļām; otro – tieksme pēc zelta, dārgakmeņiem un grezniem tērpiem. Pirmo es nosodu kā liekulību, otro – kā patiesu izvirtību. [..]
8. Dievam netīk tas, ko Viņš nav radījis. Viņš viegli varētu radīt aitas ar vilnu purpura vai debeszilā krāsā, bet nevēlējās to darīt. Bet ko Dievs nav vēlējies, tas cilvēkam nav jādara. Tādējādi lietas, kas nenāk no Dieva, ir Viņa pretinieka, t. i., velna izgudrojumi, kas izķēmo visu dabisko. Kas nenāk no Dieva, tas nāk no Viņa pretinieka, t. i., velna un viņa eņģeļiem. Pat ja pats materiāls ir no Dieva, tas nenozīmē, ka no Dieva ir arī darinājumi no tā. [..]

Otrā grāmata
2. Bet pilnīgai un tikumiskai kristietei, kā zināms, ne tikai nav jātiecas pēc pievilcības, to vajag neieredzēt. Pirmkārt, vēlme patikt ar mākslīgu izskaistinājumu palīdzību var rasties tikai izvirtušā sirdī. Zināms kāds māneklis tas ir vīriešiem. [..] Otrkārt, nav jāpaver ceļš kārdinājumiem, kas arī bez tā mūs mulsina. [..] Bailes ir glābšanās pamats, bet pašpaļāvība traucē bailēm. [..] Ja mēs paļausimies uz sevi, tad droši neizvairīsimies no krišanas. [..]
3. [..] Kur ir tikumība, tur skaistums nav vajadzīgs, jo to nekam citam nevar izlietot, kā tikai netiklībai. [..] Mums nav jāinteresējas par ķermeņa skaistajām kvalitātēm, jo mūsu pienākums ir padarīt skaistu savu dvēseli, un mūsu slava ir labi rīcības akti. [..] Kristiete, dabiski, var būt skaista, bet viņas skaistums nedrīkst būt pavedināšanas priekšmets. [..]
4. [..] Jebkurš vīrs prasa no sievas vispirms tikumību. Kristietis neprasa skaistumu, jo to, ko augsti vērtē pagāni, mēs nevaram augstu novērtēt.. [..]
5. [..] Redzams, ka Dieva radība viņām nepatīk, ja tās atrod tajā trūkumus, ja nosoda Radītāja gudrību, jo labot to, ko radījis Dievs, nozīmē Viņu nosodīt. Māca to neviens cits, bet velns. Kas vēl varēja iemācīt izķēmot cilvēka ķermeni, ja ne tas, kas ar izvirtību izmainīja tā garu. Tieši viņš izgudroja šos paņēmienus, lai mūsu iekšienē vestu karu pret Dievu. [..]
6. Dažas no jums krāso matus ar safrānu, it kā kaunoties no savas tēvijas, un dusmojas, ka nav dzimušas Gallijā vai Ģermānijā. Pārkrāsojot savu galvu rudā krāsā, viņas it kā nomaina dzimteni, taču izdara sev sliktu pakalpojumu, uzskatot par skaistu to, ko saķēpājušas. Turklāt nemākulīga šo līdzekļu pielietošana izraisa matu izkrišanu un graujoši ietekmē smadzenes. Vai skaitums ir šādu seku vērts, un arī kas tas ir par skaistumu, lai smērētos ar krāsu? Vai kristiete safrānu liks sev uz galvas kā uz altāra? Vai tad tas nav nešķistā gara upuris? [..] Melnus matus no baltiem cenšas iegūt tie, kas kaunas no vecuma. Kāda muļķība! [..] Jo vairāk vecums tiek slēpts, jo vairāk tas atklājas. [..]
8. [..] Bet vai es izsaku atzinību vīriešiem? Tiem, līdzīgi sievietēm, piemīt netikumiska vēlme patikt pretējam dzimumam. Arī viņiem ir savi izskaistināšanās paņēmieni: veidot ķīļbārdu, izraustīt vai nodzīt liekos matus, rūpīgi sasukāt matus, krāsot tos sirmus, atbrīvot ķermeni no matiem, krāsoties līdzīgi sievietēm, pūderēties, un ik pa brīdim skatīties spogulī, -- kaut arī, izzinājuši īsteno Dievu, viņiem viss tas būtu jānorāda kā lieku un naidīgu tikumībai.

“Par jaunavības aizklāšanu” (”De virginibus velandis”)

1.Apvaldīt miesu ir viegli, ja pirmām kārtām rēķinies ar Dieva gribu, nevis viņa žēlsirdību. Nopelni nav saistīt ar to, lai paļautos uz viņa žēlsirdību, bet ar to, lai izpildītu viņa gribu. [..] Viņš grib, lai mēs, kas radīti pēc viņa tēla, būtu tikpat svēti kā Viņš Pats. Šo labumu, proti, tīrību, Viņš sadalīja vairākos veidos, lai mēs vismaz vienam no tiem pieturētos. Pirmais veids – jaunavība no dzimšanas. Otrā jaunavība – no otrās dzimšanas, t. i., no kristībām, kas nozīmē to, lai mēs laulības laikā attīrītu sevi ar labprātīgu vīra un sievas nošķirtību, un lai mēs saglabātu šķīstību, nemitīgi atrodoties it kā nelaulības stāvoklī. Visbeidzot, trešā pakāpe ir saistīta ar vienlaulību, kad mēs pēc sievas nāves atsakāmies no sieviešu dzimuma. Pirmā nevainībā ir vispār nezināt to, no kā vēlāk vēlēsies tikt vaļā. Otrā – nicināt to, kas mums pārāk labi zināms. Trešā arī ir atzīstama, jo atturība ir tikums. [..]
2.[..] Stājoties otrā laulībā, mēs darbojamies pret Dieva gribu, vēloties otro reizi iegūt to, ko viņš ir atņēmis. Ja Dievs gribētu, tad mēs paliktu laulībā, Viņš neatņemtu mums pirmo sievu, ja tik kāds neiedomātos domāt, ka Dievs varētu atkal vēlēties to, ko vienreiz nevēlētos. Tīrai, patiesai ticībai nevajag piedēvēt visu Dieva gribai, liekuļojot sev, ka nekas nevar notikt bez Viņa gribas (nutus), it kā mums nebūtu savas gribas. Vispār visus grēkus varētu attaisnot, ja mēs uzskatītu, ka tie nevar notikt savādāk, kā pēc Dieva gribas. Tas nozīmētu iznīcināt visu mācību (disciplina), pat iznīcināt pašu Dievu, ja mēs sāktu runāt, ka pēc Viņa gribas Viņš dara to, ko pats negrib. Bez šaubām, Viņš aizliedz tās [lietas] tāpēc, ka tās to apvaino, un tāpēc Viņš tās negrib. [..] Dievs vēlas, lai mēs būtu labi; Viņš nevar vēlēties ļauno. Mūsu varā ir tiekties pēc ļaunā pret Dieva gribu.. Ādams – pirmais cilvēks un pirmais grēcinieks – pats vēlējās to, ko nogrēkojās. Velns nedeva viņam gribu nogrēkot, bet deva tikai iemeslu to darīt. Dieva griba bija tā, lai Ādams pakļautos Viņam brīvi. [..] Velns grib, lai tu vēlotos to, ko Dievs negrib. [..] Viss, ko velns spēj, ir izmainīt tavu gribu pēc tavas patvaļas.


ALEKSANDRIJAS KLĒMENTS (ap 150–pirms 215)


“Pedagogs” (“Paidagogos”)

Ko, atklāti par to norādot, mūs māca pedagogs
1. Ja [tikumiskajā] cilvēkā atšķir tādas trīs sfēras kā: gribas nosliece, [ārēja] rīcība un kaislības, tad gribas nosliece attiecas uz pamācošā Logosa darbības jomu. Viņš māca godāt Dievu.. [..] – Visu cilvēka rīcību virza noteicošā Logosa likumi. – Kaislību ārsts ir izārstējošais Logoss. Būtībā tas ir viens un tas pats Logoss; Viņš atbrīvo cilvēku no pasaulīgo ieradumu verdzības, ar kuriem mēs līdz tam brīdim bijām apmierināti, un māca mūs, ka vienīgais glābiņš ir ticība Dievam. [..] Ērtības labad mēs to sauksim ar vienu vārdu “Pedagogs”. Pedagoga joma ir prakse, nevis teorija; nevis apmācība, bet tikumiska uzlabošana – tas ir Viņa mērķis; Viņš grib mums ierādīt gudrā, un nevis zinātnieka, dzīvi. Daļēji Logoss, protams, ir arī skolotājs, taču tas nav galvenais Viņa mērķis. Logosa kā skolotāja lieta ir atklāt un paskaidrot ticības atziņas. Taču tā kā mūsu Pedagogs ir praktiķis, tad pirmām kārtām Viņš nodarbojas ar mūsu dzīves kārtību. [..] Pedagogs nostiprina mūsu dvēseli ar samierināšanās likumiem kā zālēm.. un sagatavo slimos pilnīgam atvesoļošanās procesam patiesībai. Jo nav viens un tas pats [garīgā] veselība un gnoziss. Pēdējais ir mācības auglis, pirmais – ārstniecības māksla. Neviens dvēselē slimais nevar iegūt neko intelektuālu pirms nav izveseļojies.. Kā miesiskajai slimībai ir vajadzīgs ārsts, tā arī dvēseles mazspējai vajadzīgs Pedagogs, lai Viņš savaldītu mūsu kaislības; tikai vēlāk ir vajadzīgs skolotājs, kas varētu dvēseli ievest tīrajā gnozisā, kura pieņemšana dvēselei dotu iespēju iedziļināties kristīgās mācības noslēpumā. Tā kā tagad Logoss, būdams vispusīgs cilvēku draugs un pamazām vedot tos glābšanas virzienā, cenšas dod mums pilnīgu mācību, tad rīkojas Viņš skaisti un visai saimnieciski; sākumā Viņš ir Pamācītājs, tad – Pedagogs, un, visbeidzot, --Skolotājs. [..]
2. [..] Augstākā pilnības pakāpe ir brīvība no visu veidu trūkumiem. Tā piemīt tikai Dievam. Tuvāka tai pilnība ir negrēkot labprātīgi; tas tad arī ir raksturīgs gudrajam. Tālākā pilnības pakāpe ir nepieļaut sev labprātīgus trūkumus [grēkus – A. R.]. Tā piemīt tiem, kas paļaujas un lielisko Pedagoga vadību. Zemākā pilnības pakāpe ir nepalikt stūrgalvīgi grēkā. Arī no šī stāvokļa vēl ir iespēja glābties, izmainot jūtas un ievirzes, un sākot cīņu ar grēku.
13. Viss, kas neatbilst veselajam saprātam [Logosam], ir grēks. Tāpēc atrodi par iespēju galvenās kaislības definē šādi. Vēlmes ir nesaskaņotas ar prātu [Logosu] tieksmes pēc kaut kā; bailes – vērsta pret prātu [no Logosa viedokļa neattaisnota] atslābināšanās; bauda – nesaprātīga [no Logosa viedokļa nepieļaujama] dvēseles uzkurināšana. Ja tagad nepaklausība saprātam [Logosam] ir grēka avots, vai tad paklausība saprātam [Logosam] nav nepieciešami atbilstības pienākumiem avots? Jo pati tikumība nav nekas cits saprāta [Logosa] radīta dvēseles harmonija, kas atklājas visā dzīves veidā. [..] tas ir dabiski, jo kristietim savi pienākumi ir jāpilda nevis vārdos, bet darbos, jo kristieša dvēseles domāšanas veidam raksturīgs tikai viens, -- darbīgais.
Kā jāizturas pret dzeršanu[48]
Apustulis saka Timotejam, kurš dzēra tikai ūdeni: ”Lieto nedaudz vīna sava kuņģa dēļ.” Viņš gluži pareizi iesaka slimības atslābinātam un nomāktam ķermenim dziedējošu stiprinošu līdzekli. Ar vārdu “nedaudz” viņš gribēja īpaši izcelt to, ka šāds palīglīdzeklis, daudz lietots, dažreiz var nemanot izsaukt nepieciešamību pēc vēl citas ārstēšanas. Dabisks un skaidrs dzēriens, kas nepieciešams slāpstošajiem, ir ūdens. Kungs, pāršķeļot klinti, lika šim dzērienam izplūst, lai tas būtu par valgmi senajiem ebrejiem; viņiem, kas vēl joprojām bija klejojumu ceļā, taču vajadzēja būt ar skaidru prātu. Tad no svētā vīna koka izauga pravietiskais vīnogu ķekars. Tā bija zīme tiem, kas no maldīšanās bija atvesti pie atpūtas miera: Lielais ķekars – Vārds – mūsu dēļ izspiests, un pēc Vārda gribas vīnogas asinis tika sajauktas ar ūdeni, kā Viņa asinis sajauktas ar pestīšanu. Kunga asinis ir divējādas: vienas ir miesiskas, ar tām mēs tiekam šķīstīti no pazušanas, otras ir garīgas, ar tām mēs esam svaidīti. Dzert Jēzus asinis – nozīmē kļūt līdzdalīgam pie Kunga neiznīcības. Gars ir Vārda spēks, gluži kā asinis – miesas spēks. Ir noteikta atbilsme, kādā sajaucas vīns ar ūdeni, tāpat arī cilvēks un gars: ūdenim piejauktais vīns vedina uz ticību, bet gars virza uz neiznīcību. Abu, t. i., dzēriena un vārda, kopā sajaukums saucas euharistija – slavas un goda pilna žēlastība, ko saņemdami, ticīgie kļūst svēti gan miesā, gan dvēselē. Tēva griba, noslēpumainā veidā caur Garu un Vārdu ir radījusi dievišķo sajaukumu – Cilvēku. Un Gars patiesi iemājo dvēselē, kas ir zemāka par viņu, bet miesa – Vārdā, un “Vārds tapa miesa”. Tāpēc es mīlu tos, kas izvēlējušies atturīgu dzīves veidu un alkst pēc veselā saprāta zālēm – ūdens, un kuri no vīna bēg kā no uguns draudiem, cik vien iespējams tālu prom.
Ir pareizi, ja zēni un meitenes turas pēc iespējas tālāk no šīs indes. Jaunības kūsājošajai kvēlei nevajag pieliet vēl klāt pašu karstāko no valgmēm – vīnu. Tas būtu tāpat kā ugunij piemest uguni. Tā pamostas mežonīgas dziņas, un raksturs kaislīgās tieksmēs veidojas ugunīgs. Jaunieši, iekšējās kaismes aizrauti, arvien vairāk sliecas uz jutekliskām tieksmēm. Jau ārēji viņu ķermeņi liecina par visa tā postošo iedarbību: ķermeņa daļas, kas saistītas ar jutekliskām tieksmēm, ir priekšlaicīgi nobriedušas. Krūtis un dzimumlocekļi, vīnam iekveldinot, pildās ar sulām un uzbriest. Tas jau ir kā priekšvēstījums, kas skaidri rāda izvirtības tēlu un sakropļotu dvēseli. Vīns liek ķermenim uzsilt, un sirds negantā dauzīšanās vedina uz pārmērībām, arī tikumiskais tiek ievilināts nekrietnībā. Tādējādi jaunības rūgstošais vīns iet pāri tiklības robežām. Bet ir nepieciešams visiem spēkiem mēģināt apdzēst jauniešu iekārīgo degsmi, vajag atņemt pašu degvielu – draudīgi bīstamo Bakha dzērienu, un tā vietā dot pretējas zāles, tādas, kas dzesina, kas kvēli dvēselē apslāpēs, uzbriedušiem locekļiem ļaus atslābt un uzbudinājumā bangojošās tieksmes nomierinās.
Vīra gadus sasniegušie, dienas laikā baudot maltīti – kuriem tas vispār ir vajadzīgs – lai ēd vienīgi maizi un no dzeršanas atturas pavisam. Tādējādi sausā barība kā ar sūkli uzsūks pārmērīgo šķidruma daudzumu viņos. Patstāvīga spļaudīšanās, šņaukāšanās un steidzīga skriešana nokārtoties norāda uz negausību ēšanā, līdz ar ko arī šķidrums pārmērīgi izplūst pa visu ķermeni. Ja viņiem uznāk slāpes, tās lai remdē ar ūdeni, dzerot gan ne pārāk daudz. Lai barība neizskalotos, neklājas ūdeni uzņemt neierobežotā daudzumā, bet gan tik daudz, lai briedošo sauso barību saplacinātu un darītu vieglāku gremošanai, un lai pavisam maz paliktu pāri, ko izvadīt.
Pārmērīgi vīnu baudījušam neklājas nodoties domām par dievišķo. “Pārmērīgi lietots vīns”, kā saka komēdiju dzejnieks, “spiež maz domāt”, ja pat ne vispār zaudēt veselo saprātu. Toties uz vakara pusi, kad ir galvenās maltītes laiks un kad vairs nenodarbojamies ar tādu lasāmvielu, kas prasa skaidru galvu, vīnu var lietot. Tad arī visapkārt jau kļuvis vēsāks, salīdzinot ar dienu, tā ka ir nepieciešami, dabiskajam saules siltumam mazinoties, ienest to no ārienes. Bet arī šajā gadījumā – vīnu dzerot tikai nedaudz. Nav jāaiziet līdz “augstprātības krāteriem”.
Bet tiem, kas ir jau gados krietni pagājuši uz priekšu, ir jāatļauj līksmāka vīna baudīšana, lai vecuma saltumā, kad dzīvības siltums laika gaitā ir padzisis, viņi varētu nekaitīgā veidā ar vīnkoka zālēm par jaunu atdzīvoties. Turklāt vecāku vīru kārība lielākoties nav tik bangaina, ka reibums varētu līdzināties kuģa katastrofai. Prāts un nodzīvotais laiks viņiem ir kā droši enkuri, kas ļauj reibumā uzbangojušās vētrās noturēties, tāpēc dzīrēs viņi var atļauties arī kādu asprātīgu joku. Bet arī šādiem vīriem dzeršanā jāievēro robeža. Ir jāseko, lai prāts ir nesatricināmi mierīgs, lai atmiņa darbojas un lai ķermenis no vīna dzeršanas nesāk grīļoties un ļodzīties. “Tikai viegli iereibis” --- tā to sauc zinātāji šajās lietās. Ir labi jau priekšlaikus mitēties, lai nepaslīdētu uz līdzenas vietas.
Kāds Artorijs savā darbā “Par ilgu dzīvi”, cik es atceros, saka, ka, pēc viņa domām, vajagot dzert tikai tik audz, kamēr sausā barība apmērcējas; tā mēs varēšot dzīvot ilgāk. Katrs sev atrod piemērojumu: vieni dzer vīnu tikai veselības dēļ kā ārstniecisku līdzekli, citi – lai justos atbrīvoti un izklaidētos. Vīns, pirmām kārtām, sagādā jau pašam dzērājam priecīgāku noskaņojumu un padara viņu jautrāku nekā pirms tam, patīkamāku arī citiem dzīru viesiem, laipnāku pret kalpotājiem un sirsnīgāku pret draugiem. Bet, ja vīna ir lietots par daudz, viņš jebkuru apvainojumu nekavējas atmaksāt ar apvainojumu no savas puses. Tā kā vīns ir silts un satur saldas sulas, tas, samērīgi sajaucoties, ar savu siltumu izkausē barības pārpalikuma sīkstās daļas, un rūgtās un nepatīkamās sulas sajauc ar saldi smaržojošām. Pareizi ir teikts: ”Vīns jau no paša sākuma ir radīts par prieku dvēselei un sirdij, ja vien tas tiek dzerts ar mēru”. Vislabāk ir, ja vīnu pēc iespējas vairāk sajauc ar ūdeni, lai tādā veidā vājinātu noreibumu. Un nevajag kārē pēc vīna liet to sev iekšā kā ūdeni. Abi dzērieni ir Dieva radīti, un tāpēc veselībai kalpo abu – ūdens un vīna – sajaukums, jo dzīve sastāv no nepieciešamā un derīgā. Nepieciešamajam, tas ir, pēc iespējas lielākam ūdens daudzumam, vajag piejaukt kaut ko no derīgā. No pārmērīgas vīna dzeršanas mēle kļūst stīva, lūpas atkarājas, acis pārgriežas, itin kā skatiens būtu ieniris pārāk lielā šķidruma daudzumā. Vīns piespiež redzi mānīt, rada iespaidu, ka viss griežas riņķī, un lietu, kas atrodas tālāk, nav iespējams uztvert kā vienu: “Nudien, man šķiet, ka es redzu divas saules” saka vīna noreibis tēbiešu sirmgalvis. Tas ir tāpēc, ka acis, vīna uzsildītas, kustas straujāk un to, kas ir viens, savā priekšā redz atkārtojamies vairākkārt. Nav nekādas starpības, vai kustas acis, vai tas, ko redz, jo abos gadījumos ar redzi notiek viens un tas pats: lēkājošās kustības dēļ tā nespēj precīzi sasniegt uztveramo priekšmetu. Arī gaita no pārmērīgas dzeršanas ir tāda, it kā straume nestu, sākas žagošanās un vemšana, un iestājas prāta aptumšošanās. “Ikviens piedzēries vīrs”, kā teikts traģēdijā, “ir dusmu pārmākts, bet prāta vietā tam tukšums, viņš mīl palaist muti, bet ir neiecietīgs, dzirdot no cita ļaunus vārdus, ko pats labprāt saka.” Bet jau pirms traģēdijas vēl Gudrība ir saukusi pilnā balsī: “Ja vīns tiek dzerts par daudz, tas vairo uzbudinājumu un ved pagrimumā.” Tāpēc daudzi saka, ka dzeršanas laikā vajagot tikai izklaidēties un nopietnās lietas atlikt uz nākošo dienu; es, turpretim, uzskatu, ka tieši dzīru laikā prātam ir jābūt klāt, tam kā skolotājam jāuzrauga bagātīgā vīna laistīšana, lai dzīres nepārvērstos par piedzeršanos. Jebkurš saprātīgs cilvēks uzskata, ka acis nevajag ātrāk taisīt ciet, pirms iet gulēt, tāpat arī nebūtu pareizi gribēt, lai prāts nav klāt pie dzīrēm. Nebūtu iespējams ko padarīt labi, ja prāts iemigtu, pirms vēl darbs nav galā. Bet prāts pats nekad nespēs atstāties no tā, kas ir viņam piemītošs, arī tad ne, ja mēs guļam. Un arī miegā prāts ir jāsauc līdzi.
Gudrība, būdama dievišķo un cilvēcisko lietu pilnīga zināšana, kas aptver visu kopumā, kļūst par dzīves mākslu, ja to attiecina uz cilvēku cilts pārraudzību. Tā pastāvīgi ir klāt, lai cik ilgi mēs dzīvotu, tā vienmēr pilda savu uzdevumu, virzot uz mērķi – laimīgu dzīvi. Bet nelaimīgie, kas izraida veselo saprātu no dzīrēm, par svētlaimīgu dzīvi uzskata tās izklaidības, kādas mēdz būt kopīgās dzeršanās; viņu dzīve nav nekas cits, kā svētku dzīres, paģiras, pirtis, nešķaidīts vīns, naktspodi, dīkdienība, dzeršana. Ir iespējams redzēt dažus no viņiem puspiedzērušus, ar grīļīgu gaitu, vainagiem ap kaklu kā izgreznotas vīna krūkas un, sadzerot uz draudzību, spļaujam viens otram sejā vīnu; citi ir galīgi paģiraini, novārtījušies, bālā ģīmī, un iepriekšējā vakara skurbuļa iespaidā no rīta jau atkal smeļ dziru. Ir labi, draugi, ir labi, ka mēs, to ievērojuši, paši savu stāju veidojam labāku, lai būtu pēc iespējas tālāk no šā smieklīgā un tai pašā laikā nožēlojamā skata, un darām to baidīdamies, ka arī mēs varētu iegūt līdzīgu izskatu un tā kļūt smieklīgi citiem. Ir teiciens skaists: “Kā krāsns rūdīšanā pārbauda tērauda stiprumu, tā vīns pārbauda pašpārliecināto sirdis dzeršanā.” Piedzeršanās ir pārmērīga nešķaidīta vīna lietošana, dzērums ir nepiedienīga uzvedība, kas ir kā sekas pārmērīgai vīna lietošanai, bet paģiras, kas tā nosauktas pēc galvas kratīšanās, ir nelāga un nepatīkama sajūta pēc piedzeršanās. Tieši par šādu dzīvi domājot, -- ja to vispār var saukt par dzīvi, kas ir vieglprātīga, baudu aizrauta un dzeršanas prieku pārņemta – dievišķā Gudrība mudina: “Neesi dzērājs, nedz arī dedzīgs dot savu artavu kopīgai maltītei! Jo dzērāji un uzdzīvotāji kļūs nabagi, un miegainie valkās noplīsušas skrandas. Sava dzēruma dēļ viņam būs kauns no tiem, kas viņu redz. Caur grēcinieka miesas auduma caurumiem, kas izdiluši no baudkāres, iekšienē ir saskatāms dvēseles kauns – grēks, kura dēļ nebūs viegli izglābt šo saplēsto audumu. Tas daudzo iekāru dēļ viscaur ir sapelējis, no glābšanas atgriezts. Tāpēc Gudrība uzstājīgi pamācīdama turpina: “Kam ir vaimanas? Kam gaudas? Kam strīdi? Kam īgnas runas? Kam ievainojumu brūces bez kāda pamata?” Jūs redzat, cik ļoti saplosīts ir vīna kārais, kurš, pašu prātu pametis novārtā, pilnīgi nodevies dzeršanai, un cik draudīgus vārdus tam saka Raksti. Un vēl tālāk turpina ar draudiem: “Kam ir duļķainas acis? Vai ne tiem, kas vēlu aizsēžas pie vīna kausa? Kas kā pēdu dzinēji uzmeklē, kur notiek dzeršana?” Tāpēc dzērāju, kura prāts jau ir miris, Gudrība viņa duļķaino acu dēļ pielīdzina miroņiem, jo duļķainas acis ir miroņiem raksturīgas, tā pasludina viņam, ka viņš Kungā ir miris. Jo visa tā, kas ved uz patieso dzīvi, aizmiršana, grūž pretim iznīcībai. Tāpēc ir dabiski, ka skolotājs, kas rūpējas par mūsu glābšanu, uz visstingrāko piesaka: „Nedzeriet vīnu līdz pilnīgam reibumam!” Tu varbūt jautāsi – kāpēc? “Tāpēc ka,” viņš saka, “tava mute tad runās muļķības, tu būsi kā tāds, kas jūras sirdī guļ, vai kā stūrmanis – lielās bangās.” Arī dzeja no tā ir guvusi sev ko derīgu, jo ir teikts: “Vīns, kam ugunij līdzīgs spēks, kad tu pārņem cilvēku, tu sabango viņu kā ziemelis vai dienvidvējš Lībijas jūru; juceklīgajā runā tad atklājas viss viņā apslēptais; vīns noreibušajiem ir slidenums, kur pakrist, vīns – dvēseļu krāpnieks” un tā tālāk. Vai jūs redzat šeit kuģa katastrofas briesmas? Sirds no lielas dzeršanas bangojas, bet lielais izdzertā vīna daudzums ir līdzīgs briesmām, ar kādām draud jūra: ķermenis, kas līdz izlaidības dziļumiem vīnā iegremdējies un kam pāri veļas devītais vilnis, ir kā jūras dzelmē nogrimis kuģis, bet stūrmanis – cilvēka prāts mētājas pārmēra noreibuma bangās, atrazdamies jūras vidū, viņš negaisa tumsā grīļodamies taustās, nespēdams atrast patiesības ostu, jo novirzījies no pareizā kursa uz baudu sēkli, līdz beidzot viņš uztriecas zemūdens klintīm un pats sevi noved iznīcībā.
Pareizi arī apustulis mudina: “Neapreibinieties ar vīnu, no tā ceļas liela izlaidība!” Ar vārdu “izlaidība” viņš devis mājienu uz pazušanu, pie kā ved apreibināšanās ar vīnu. Ja arī Kungs kāzās ūdeni pārvērta vīnā, Viņš tomēr nepieļāva piedzeršanos, bet gan darīja dzīvu domu, kurai līdz tam nebija dzīvības spēka – tā bija kā ūdens, kopš Ādama laikiem tā tiecās uz Likuma piepildījumu; bet Viņš, visu pasauli piepildījis ar vīnogu asinīm, sajaucis kopā seno Likumu un jauno Vārdu, sniedza patiesības dzērienu, lai varētu iestāties jau iepriekš dievbijības dēļ apžēlotā laika piepildījums. Vīns Rakstos ir svēto asiņu noslēpumaina zīme, bet par vīna padibenēm nosodoši tiek teikts: “Vīns ir nesavaldība, un reibums ir varmācība”. Pareizais saprāts atzīst par labu dzert ziemā aukstuma dēļ, ja kāds ir salīgs, līdz brīdim, kad tam vairs nesalst, pārējā laikā – tikai iekšējo vainu ārstēšanai. Tāpat kā barība ir jālieto, lai nejustu izsalkumu, arī dzēriens – lai nejustu slāpes, stingri sargājoties, lai šajā ziņā nenokļūtu uz slidenas takas. Tas, ka vīns pārņem nemanāmi, ir ļoti bīstami. Tā arī mūsu dvēselei vajag palikt tīrai, sausi un gaišai, “sausa dvēsele ir spožs gaismas stars, tā ir visgudrākā un vislabākā”. Tāda dvēsele vislabāk spēj saskatīt, tā nav vīna izgarojumu piesūkusies un nav kļuvusi ķermeniska, līdzīga mākonim.
Nav jāuzņemas lielas pūles Hijas vīna dēļ, ja tā trūkst, vai Ariūsijas vīna dēļ, ja tā nav pie rokas, slāpes ir kaut kā iztrūkuma sajūta, un sevis remdēšanai tās meklē atbilstošu palīglīdzekli, nevis kādu lepnu dzērienu. No nesavaldībā samaitātām dziņām rodas šī dzīšanās pēc aizjūras vīniem, jo dvēsele savās tieksmēs ir kā bez sajēgas vēl pirms reibuma. Ir Tasas vīns ar patīkamu, Lesbas vīns – ar vieglu gaistošu aromātu, Krētas – salds, Sirakūzu – ar patīkamu garšu, tad ir vēl kāds Mendas vīns no Ēģiptes, no salu vīniem ir Naksas vīns, tad vēl cits ar smaržīgu ziedu aromātu no itāļu zemes – daudz ir šo vīna nosaukumu, bet saprātīgam dzīru viesim vīns ir tikai viens, kas ir vienīgā Dieva izaudzēts tīruma auglis. Kāpēc gan tieksmi pēc vīna nevarētu apmierināt vietējais pašu vīns? Tad jau arī ūdens būs jāieved, kā bezprātīgie ķēniņi darīja ar Hoaspidas ūdeni (Hoaspida ir Indijas upes vārds, tās ūdens dzeršanai ir brīnišķīgs): tāpat kā viņi veda sev līdzi draugus, viņi veda arī ūdeni. Svētais Gars apsūdz bagātos arī par šādu viņu izlaidību, kad Āmosam Viņš sāk skaļā balsī saukt: “Jūs, kas dzerat visdzidrāko vīnu un guļat ziloņkaula gultā”, tā Viņš saka un vēl turpina ar nosodījuma pilniem vārdiem.
Īpaši jādomā par to. Lai mūsu izskats būtu piedienīgs (arī par Atēnu, kāda nu viņa reiz bija, mīts stāsta, ka viņa aizsviedusi prom flautu, saprazdama, ka tās spēlēšana viņas izskatu padara necienīgu), piemēram, lai dzerot mūsu seja neizkropļotos, lai mēs to pārāk nesavilktu un acis lai nezaudētu pieklājīgu izteiksmi, kad mēs nesavaldībā neatgūdamies dzeram; lai kausi nav piepildīti tiktāl, ka vīns līst uz zoda un samērcē drēbes, ka tik vien trūkst, lai, vīnam šļakstoties pāri kausa malai, tajā varētu nomazgāt seju. Pretīga ir arī guldzēšana rīklē, kas rodas, vīnam sparīgi šļācoties lejup līdz ar lielu daudzumu ievilktā gaisa. Skaņa ir tādi pati, kāda atbalsojas no strauji plūstoša šķidruma, kad to lej māla krūkā.
Turklāt, aizraušanās ar dzeršanu ir arī kaitīga nodarbošanās tam, kas tai ir nodevies. Nesteidzies pretim postam, draugs! Tavs dzēriens tev netiks atņemts. Tev tas ir dots, tas tevi gaida. Necenties, lai tu pārsprāgtu, dzerdams pilnu muti. Tavas slāpes rims arī tad, ja tu dzersi lēnām, savaldīgi, ikreiz nelielu daudzumu. Laiks nenolaupa to, ko jau iepriekš pasteidzas nolaupīt nesavaldība. Ir teikts: “Vīnu dzerot, necenties būt varonis! Daudzus vīns ir padarījis nekam nederīgus.”
“Dzeršanai visvairāk nodevušies skiti, ķelti, ibēri un trāķieši. Tās visas ir kareivīgas ciltis, un viņi uzskata, ka dzeršana ir skaists un laimi nesošs ieradums.” Mēs, būdami miermīlīga cilts, rīkojam dzīres baudas, nevis pārmērību dēļ. Tādēļ draudzības kausu dzersim skaidrā prātā, lai tas patiešām attaisnotu savu draudzības vārdu.
Kā, pēc jūsu domām, dzēra Kungs, kad Viņš mūsu dēļ bija tapis par cilvēku? Tikpat nekaunīgi, kā mēs? Vai gan ne – pieklājīgi? Vai nepiedienīgi? Vai ne – apdomīgi? Jūs taču labi zināt, ka arī viņš baudīja vīnu, jo arī Viņš bija cilvēks. Viņš svētīja vīnu un teica: “Ņemiet, dzeriet! Tās ir manas asinis”. Ar vīnogas asinīm Viņš tēlaini apzīmēja Vārdu, “kas izliets par daudziem, lai piedotu grēkus”, -- svēto prieka avotu. Sludinot mācību dzīru laikā, Viņš pierādīja, ka dzerot jāsaglabā veselais saprāts. Jo ne jau dzērumā Viņš mācīja. Ka tas bija vīns, ko Viņš svētīja, to Viņš pierādīja sacīdams saviem mācekļiem: „Es nedzeršu vairs no šā vīnkoka augļiem līdz laikam, kad es to no jauna dzeršu kopā ar jums mana Tēva Valstībā”. Ka tas bija vīns, ko Viņš dzēra, to Kungs pats pasaka, kad Viņš pārmet jūdiem viņu cietsirdību: “Atnāca cilvēka dēls, un viņi saka: lūk, cilvēks, viņš ēd un dzer vīnu, un ir muitnieka draugs”. Tas lai ir teikts arī pret tā saucamajiem nekratītiem!
Sievietes, piešķirdamas lielu nozīmi ārējam izskatam, cenšas izvairīties dzert no lēzeniem kausiem, lai nebūtu jādzer ar plaši atplestu muti un izstieptām lūpām. Tāpēc viņas dzer no alabastra kausiem, kuru kakls ir sašaurināts; skats ir neglīts: viņas atmet atpakaļ galvu, atsedz kaklu, kas man šķiet nepiedienīgi, un aizgūtnēm dzer, izstiepušas rīkli. Līdzdzērāju priekšā viņas atkailinās, cik nu vien var, atraugājas kā vīrieši, drīzāk kā vergi, kļūst izklaidīgas un laiskas. Nepiedienīgas skaņas nepiestāv saprātīgam vīrietim, vēl mazāk sievietei, kurai, ja tā apzinās, kas viņa ir, tās var radīt vienīgi kaunu. Ir teikts: “Piedzērusies sieviete – tās ir lielas dusmas”, gluži kā Dieva dusmas ir vīna apreibināta sieviete. Kāpēc? Tāpēc, ka “viņa neslēpj savu kaunu”. Sieviete viegli kļūst nekārtīga, ja vien viņa padodas savai vēlmei pēc baudām. Mums nav nekas pretim, ja kāds dzer no alabastra traukiem, bet pret paradumu dzert tikai no tādiem traukiem mēs vēršamies kā pret uzpūtību un iesakām, daudz nepārdzīvojot, izmantot tādus dzeram traukus, kādi ikreiz ir pie rokas. Nelāgās tieksmes mēs gribam iznīdēt jau no paša sākuma. Līdz ar dzeršanu ievilktais gaiss, kas var izsaukt atraugāšanos, ir mierīgi jāizelpo. Nekādā gadījumā nav jāpieļauj, ka sievietes parādās pa pusei atkailinājušās. Tad posts ir divkāršs: viena puse tiek vilināta skatīties, otra – pievelk sev vīriešu skatus. Mums vienmēr ir jāuzvedas piedienīgi, it kā kad Kungs būtu klāt, lai arī par mums nebūtu teikts tas, ko apustulis saka korintiešiem: “Kad jūs sanākat kopā, tad nav iespējams turēt tā Kunga mielastu”.
Man šķiet, ka zvaigzne, ko pētnieki sauc par “Bezgalvi”(akephalos) un ierindo pirms planētas, un kura izskatās kā galva, kas nokarājusies uz krūtīm, ir kā līdzība ar baudkārajiem, izlaidīgajiem un tiem, kas nodevušies dzeršanai. Jo arī tiem prāts nemitinās galvā, bet gan iekšās, un ir iekāru, kaislību un nesavaldīgu dusmu paverdzināts. Jo gluži tāpat kā Elpēnors, dzērumā nokritis no jumta, lauza sprandu, tā viņu smadzenes, reibumā noslīdējušas līdz aknām un sirdij, t.i., līdz baudkārei un dusmām, gāžas ar lielāku kritienu nekā tas bija Hēfaistam, kuru pēc dzejnieku stāstiem, Zevs esot no debesīm sviedis uz zemi. Ir teikts: “Bezmiega mokas, vemšana un vēdergraizes pavada negausīgu vīru”. Tāpēc arī Rakstos ir stāstīts par Noas dzērumu, lai mēs cik vien iespējams sargātos no piedzeršanās. Mūsu acu priekšā ir spilgti aprakstīts kļūmīgs piemērs. Tos, kas saredz dzēruma noreibuma neglīto skatu, Kungs svētī. Raksti pasaka visu īsā kopsavilkumā, vienā teikumā: “Labi audzinātam cilvēkam pietiek ar nedaudz vīna, un viņš gulēs mierīgi savā gultā”.
Par bērnu piedzimšanu dievbijīgu kristiešu laulībā
Šie prātojumi par tikumisko attiecību vērojumu laulības dzīvē ir domāti tikai personām, kas slēgušas laulības savienību. Laulāto tuvākais mērķis ir bērni, augstākais – labi bērni. Arī zemkopim rūpes par pārtiku ir stimuls sēklās sēšanai; zemkopības mērķis ir raža. Taču daudz augstāk atrodas zemkopis, kas apsēj apgarotus laukus. Viens apstrādā lauku, lai iegūtu pārejošu pārtiku, cits, -- rēķinoties ar Visuma vienību. Viens rūpējas par sevi, cits – rūpējas un sēj paklausības Dievam dēļ, kurš teica: “Vairojieties.” Turklāt jāņem vērā, ka cilvēks, veicinot cilvēka dzimšanu, kļūst par Dieva tēlu. Ne katra augsne ir gatava sēklas uzņemšanai; ja arī katra, tad ne jau viena un tā paša zemkopja sēklai. Nav jāsēj akmeņainā augsnē, un vēl jo vairāk nav ļaunprātīgi sēkla jāizmanto.. Viņš [Mozus – A. R.] saka: “Neēd zaķi un hiēnu.” Viņš nevēlas, lai cilvēks iemantotu to īpašības, lai iestigtu to iekārēs, jo šos dzīvniekus, kuri tiecas pēc jebkuras kopošanās, pārņem traka iekāre. [..]
[..] Mozus arī aizliedz izmanto kā pārtiku zaķa gaļu. Tas nemitīgi kopojas un lec virsū, bet mātīte pietupstas, jo tas ir no to dzīvnieku skaita, kas lec mugura pret muguru. Ieņem tā viena mēneša laikā un augli iznēsā līdz galam; kļūst grūta un dzemdē. Pēc tam, kad piedzemdē, atkal apaugļojas no jebkura zaķa, jo tai nekad nepietiek ar vienu laulību, un atkal sāk, kaut arī vēl baro. Katra tukšums tiecas būt piepildītam. Tas ir avots tam, ka, kad vienā daļā jau attīstās auglis, tās dzemdes otra daļa jau mokas ar vēlmi un deg iekārē; tas noved pie atkārtotas apaugļošanas. [..]
Daba gan attiecībā pret pārtiku, gan likumīgu laulību, atļauj izmantot tikai to, kas ir dabisks, mērķtiecīgs un tikumisks.

Pret izskaistināšanās mākslu
Sekojoši, nevis cilvēka ārējam veidolam, bet viņa dvēselei ir jābūt izskaistinātai ar tikumisku sakārtotību. Par miesu jāsaka, ka to ir jāsakārto ar atturības tikumu. Taču mūsu sievas nemana, ka, nodarbojoties ar savas ārienes izskaistināšanu, tās atstāj savas dvēseles tukšas un tuksnesīgas. [..]
Sievietes.. vai nekļūst zemākas par dzīvniekiem, ja uzskata sevi par tik neglītu, ka izrāda vajadzību pēc neīsta skaistuma, kas nopirkts un uzmālēts. [..] Bet kas pārsniedz jebkuru bezjēdzību: lai vērotu savu notraipīto figūru, it kā kāda liela darba produktu, tās izgudroja spoguli, lai savu izskaistinājumu melīgumu ar tā palīdzību varētu smalkāk slēpt. [..]
Tāds ir skaistums; tas ir uzticības neievērošanas māte. [..]

Pret vīriešu dzīšanos pēc modes
Tikumi degradācija iet tik tālu, ka ne tikai sievietes grauj nīcīgās rūpes par izrādīšanos, bet arī starp vīriešiem plosās šī slimība, jā, slimība; tāpēc, ka šī tieksmē uz izrādīšanos un sevis izskaistināšanos, kas rēķinās ar citu pavedināšanu, ir nebrīva un arī slima. Centīgi aprūpējot savu ķermeni.., šādi vīri līdzīgi sievietēm liek apcirpt sev matus kā vergi vai skaistuļi. Drapējas caurspīdīgās drēbēs, gremo mastiku, smērējas ar smaržojošiem krēmiem, ieziežas ar smaržojošām eļļām, iesmaržojas ar smaržām. [..]
Dievs gribēja, lai sievietei būtu gluda āda un lai tikai viņas galvu rotātu tikai tai piemītošs un grezns matu sakārtojums; tas piešķir viņas veidojam stāju līdzīgi tam, kā zirga krēpes ir kā rota, kas piešķir tam lepnumu. Taču vīrieti un lauvas Radītājs ir izskaistinājis ar bārdu un ar spalvainu krūti piešķīra tam vīrišķu veidolu, kas kalpo kā spēka un kundzības zīme. Līdzīgā kārtā Radītājs arī gaiļiem, kas savstarpēji cīnās par vistām, devis draudīgu veidolu. Un šos matus, kas dāvāti vīrietim, Radītājs vērtē tik augstu, ka tie kopā ar prātu norāda uz to kā vīra pārākumu. ..un Viņš vīrieti labākajā tā vecumā izskaistināja ar godājamu sirmumu. Prāts, laba ievirze, no dziļuma kļūst it kā sirms, tie nobriest tikai ar laiku un pakāpeniski.. ..bārda, kas atklāj viņā vīru, ir senāka par Ievu, un ir salīdzinoši spēcīgākas dabas simbols. Lūk, kāpēc Radītājs uzskatīja par pieklājīgu to rotāt ar matiem un kāpēc pārklāja ar tiem visu ķermeni.. [..]
Bet vīrietis.. paliek vīrs un ir arī savā ārēja veidola vīrs; tam piemīt aktīvs raksturs līdzīgi tam, kā sievai – pasīvs; jo ir apaudzis ar biezu spalvu un pēc savas dabas ir sausāks un karstāks par gludo. [..] Tāpēc pacelt rokas pret matiem, uz šo vīrišķās dabas simbolu, ir noziegums. [..] Tāpēc nevajag Dieva dotos matus pret Viņa gribu izkniebt.

AUGUSTĪNS (354--430)

“Par brīvo lēmumu” (“De libero arbitrio”). Otrā grāmata[49]

Pirmā nodaļa
[Brīvā griba]
1.Evodijs. Tātad, izskaidro man, ja tas ir iespējams, kā pēc Dievs cilvēkam deva gribas brīvību (liberum arbitrium voluntatis), jo [cilvēks], to nesaņēmis, vismaz nevarētu grēkot. [..]
Cik es sapratu, kā man likās, no iepriekšējās grāmatas, mums ir gribas brīvība (liberum voluntatis arbitrium) un grēkojam mēs tās dēļ.
3. Augustīns. [..] Tagad es jautāju, vai tu zini, ka tas, kas mums acīmredzot pieder un pateicoties kam mēs grēkojam, ir devis Dievs. [..]
[..] Patiesi, ja cilvēks ir kāds noteikts labums, un nevar rīkoties pareizi, ja negribēs, tam ir jābūt gribas brīvībai, bez kuras nevar rīkoties pareizi. Bet no tā, ka tās dēļ arī grēko, protams, neseko, ka Dievs devis to [grēkošanai]. Sekojoši, tā kā bez tās cilvēks nevar dzīvot šķisti, tas ir pietiekams pamats, kāpēc tā tika dota. Tas, ka dota tā ir tieši tam, var saprast arī no tā, ka, ja kāds izmantojis to grēkošanai, tiek sodīts no augšas. Tas nebūtu taisnīgi, ja brīvā griba būtu dota ne tikai tāpēc, lai dzīvotu šķisti, bet arī, lai grēkotu. [..] Jo tas, kas nav veiks uz brīvības pamata, nebūtu nedz grēks, nedz šķīsta rīcība. Tāpēc arī sods un atalgojums nebūtu taisnīgi, ja cilvēkam nebūtu gribas brīvības. Bet gan sodam, gan atalgojumam ir jābūt taisnīgiem, jo tas ir viens no labumiem, kas nāk no Dieva. Tādējādi Dievam bija jādod cilvēkam gribas brīvība.

Otrā nodaļa
Augustīns. [..] Viena lieta ir ticēt, otra – saprast, un sākumā ir jātic tam lielajam dievišķajam, ko mēs cenšamies saprast.. [..] ..neviens nevar iegūt Dievu, pirms nav sapratis to, ko pēc tam gatavs izzināt. [..]

Trīspadsmitā nodaļa
35. Augustīns. Ja tu atceries, es apsolīju, ka paradīšu tev kaut ko, kas ir augstāks par mūsu prātu un sapratni (mens atque ratio). Tad, lūk, tā ir pati patiesība: iegūsti to, ja spēj, un baudi to.. Vai tad tu tiecies pēc kā cita, ja ne pēc laimes? Un kas ir svētlaimīgāks par to, kas bauda nesatricināmo, nemainīgo un pārāko patiesību? [..]
36. Gluži pretēji, tā kā augstāko labumu atpazīst un izzina patiesībā, un šī patiesība ir gudrība, tajā atšķirsim un izzināsim augstāko labumu un baudīsim to. [..]
37. Tā arī ir mūsu brīvība, kad mēs iegremdējamies patiesībā, un Pats mūsu Dievs, Kurš atbrīvo mūs no nāves, proti, no grēka. [..]

“Par žēlastību un brīvo lēmumu” (“De gratia et libero arbitrio”)

I. 2. Viņš mums ir atklājis Svētajos Rakstos, ka cilvēkam piemīt brīva lēmuma pieņemšana. Bet to, kā Viņš to atklājis, atgādināšu jums ar Dieva, nevis cilvēka runu. Jo pirmām kārtām no pašiem Dieva baušļiem nebūtu nekāda labuma, ja tam nebūtu brīva lēmuma iespējas, kurus ievērojot, viņš gūtu apsolīto atalgojumu. Tie tika doti tāpēc, lai cilvēks neattaisnotos ar nezināšanu.. [..]
10. [..] Un var domāt pelāgieši, ..it kā Dieva žēlastība tiek dota pēc mūsu nopelniem.
11. [..] Taču tie cilvēki, kas runā, ka Dieva žēlastība tiek dota pēc mūsu nopelniem, tulko šīs liecības tā, it kā mūsu nopelns būtu tas, ka mēs esam kopā ar Dievu, bet Viņa žēlastība tiek dota par tiem nopelniem, lai arī Viņš būtu mūsos. It kā arī tas būtu mūsu nopelns, ka mēs Viņu meklējam, un par šiem nopelniem tiek dota Viņa žēlastība, lai mēs Viņu atrastu. [..] Un tie uzskata, ka tas ir cilvēku nopelns.. Un viņi mēģina visādi parādīt, ka žēlastība it kā nav žēlastība, t. i., “laba dāvana” (gratiam non ese gratiam).
VI. 13. Ar to un līdzīgām dievišķām liecībām tiek apstiprināts tas, ka Dieva žēlastība netiek dota mūsu nopelnu dēļ, jo mēs redzam, ka tā tikusi dota ne tikai labu, bet arī daudzu ļaunu nopelnu dēļ, un redzam, ka tā katru dienu tā tiek dota. Bet, protams, tā kā tā jau ir tikusi dota, tad nozīmi iegūst arī mūsu labie nopelni, taču tikai caur to: jo ja tā atkāpjas, tad arī cilvēks atkāpjas, kas netiek pacelts kalnā, bet gāzts ielejā brīvā lēmuma dēļ. [..]
VII. 17. [..] ..ka pat pašu ticību nevar iemantot bez Dieva žēlastības un ka ticība ir Dieva velte. [..] Nevis tāpēc, ka viņš (apustulis Pavils – A.R.) noliegtu vai uzskatītu par veltīgiem labos darbu, jo viņš saka, ka Dievs atmaksās katram pēc to darbiem (Rom. 2:6), bet tāpēc, ka darbi ir no ticības, bet nevis ticība no darbiem. Tādējādi Tā dēļ mūsu darbi ir taisni, no Kura nāk arī pati ticība.. [..]
XXI. 42. .[..] ..Dievs darbojas cilvēku sirdīs, novirzot viņu gribu (voluntates) uz to, ko Viņš vēlas – vai nu uz labo savas žēlastības dēļ, vai nu uz ļauno to nopelnu dēļ, -- pēc savas tiesas, dažreiz atklātas, dažreiz apslēptas, bet vienmēr taisnīgas. [..] Žēlastība patiesi netiek dota cilvēku nopelnu dēļ, jo tad žēlastība vairs nebūtu žēlastība (Rom. 11:6), jo tam tiek paredzēta žēlastība, kuram tā tiek dota par velti. [..]

“Par kristīgo doktrīnu” (“De doctrina christiana”)

Septītā nodaļa
[Pakāpeniskais ceļš uz gudrību]
9. Sekojoši sākumā ir jāiemanto Dieva bijāšana, lai izzinātu Viņa gribu, [kas priekšraksta], kas mums ir jāvēlas un no kā jāattālinās [..]. Šīs bailes nepieciešami rad domu par mūsu mirstīgumu un nākamo nāvi un it kā pienaglo krusta kokam jebkuru lepnības uzbudinājumu, piesitot [mūsu] miesu. Tad ir jākļūst pieticīgam ar dievbijības palīdzību un nav jāpretojas Dieva priekšrakstiem, [neatkarīgi no tā], vai tie ir saprotami, kad uzrāda kādus mūsu netikumus, vai nav saprotami, it kā mēs labāk varētu saprast un labāk pamācīt. Drīzāk ir jādomā un jātic tam, ka labāk un patiesāk tajos ir rakstīts, pat ja tas nav skaidrs, nekā tam, ka mēs varam kļūt gudrāki, pateicoties sev.
10 Pēc šīm divām pakāpēm – bailēm un dievbijības – seko trešā pakāpe – zināšanu [pakāpe], par ko es tagad runāšu. Jo šajā [pakāpē] pārbauda sevi tas, kurš cītīgi tiecas izprast Svētos Rakstus. Neko jauna viņš tajos neatradīs, kā tikai to, ka ir jāmīl Dievs Dieva dēļ un tuvāko Dieva dēļ.. [..] Ar šī afekta palīdzību viņš, cītīgi lūdzot, panāk dievišķo palīdzību, lai neizšķērdētu sevi izmisumā, un pakāpjas ceturtajā pakāpē, t. i., drosmes (fortitudo) [pakāpē], kur viņš alkst vēlas taisnīgumu. Šādā kaislībā viņš tiek vaļā no jebkura mirstīgā lietiskuma un, kā sekas, no vērsies [no tā], koncentrējas mīlestībai uz mūžīgo, t. i., uz Trīsvienības nemainīgo vienību un vienlīdzību.
11. Kā tikai viņš, cik iespējams, to ieraudzīs spožajā tālē un dziļi izjutīs, ka redzes spēju trūkuma dēļ viņš nevar izturēt šādu gaismu, tad piektajā pakāpē, t. i., žēlastības gaismā, viņš centīsies attīrīt savā ziņā nemierīgo dvēseli, kas ir norūpējusies par savu netīrību dēļ kaislības uz zemāko. Te viņš cītīgi vingrinās un pilnveidojas mīlestībā uz tuvāko. Un jau piepildīts ar cerību un pilns spēkā, panācis mīlestības uz ienaidnieku stāvokli, paceļas sestajā pakāpē, kur jau pats attīra redzējumu, kas dod iespēju redzēt Dievu tā, kā to spēj redzēt tie, kas, pēc iespējas, ir miruši šai pasaulei. [..] Šajā pakāpē viņš tā attīra sirds redzējumu, ka nedod priekšroku sev, salīdzinot ar patiesību.. Tas nozīmē, viņš būs svēts sirds vienkāršībā un tīrībā tādā pakāpē, ka nespēs novērsties no patiesības.. Tāds dēls sasniedz gudrību, kas ir pēdējā septītā pakāpe, kuru tas bauda, apmierināts un nomierinājies.

“Atzīšanās” (“Confessiones”)
VIII. grāmata[50]
I. 1. Mans Dievs, lai pateicībā Tev atzīstos un pieminu Tavu žēlastību pār mani. Lai mīlestība pret Tevi piepilda mani līdz pat kauliem un izsaucas: ”Kungs, kurš spēj Tev līdzināties? Tu sarāvi manas važas, lai es veltu Tev savu slavas veltījumu.” Kā Tu tās sarāvi, to es pastāstīšu, un visi, kuri Tevi pielūdz, noklausījušies manu stāstu, izsauksies: ”Lai slavēts Tas Kungs kā debesīs, tā zemes virsū, dižens un brīnumains ir viņa vārds.”
Manas sirds dziļumos mājoja Tavi vārdi, gūstībā Tu mani turēji. Es biju drošs, ka Tu pastāvi mūžos, tik šī mūžība man bija ”mīkla”, ”atspulgs spogulī”. Zuda visas šaubas par Tavu nemainīgo substanci; par to, ka no tās nāk ikviena substance; ne par Tevi zināt vairāk, bet droši dzīvot Tevī es vēlējos. Manā laicīgajā dzīvē viss ļodzījās, un nācās attīrīt sirdi no vecā ierauga. [..]
2. Es redzēju Tavu Baznīcu pilnu esam, tik viens iet vienu, cits – citu ceļu. Nepanesama man bija mana dzīve laicībā, un tā mani gaužām nospieda; es nedegu, kā citkārt, aiz dziņas pēc naudas un goda kārē, kas spiestu mani panest tik smagu verdzību. Tas viss mani vairs neiepriecēja salīdzinājumā ar ”Tava nama jaukumu, ko es iemīļoju”. Līdz šim mani vēl bija ievilkusi savos tīklos sieviete. Apustulis man neliedz laulības dzīvi, lai arī deva padomu izraudzīties ko labāku: vairāk par visu viņš gribēja, lai visi ļaudis ”būtum kā viņš pats”. Bet es, vārgais, izraudzījos sev kaut ko daudz tīkamāku; tas bija vienīgais iemesls, kāpēc ij visā citā es nevarīgi peldēju pa straumei; es beidzos vai nost un izdilu aiz rūpestiem, jo biju spiests ij tanī, ko jau vairs nevēlējos panest, uzvesties atbilstoši ģimenes dzīvei, kas turēja mani važās. Es dzirdēju iz Patiesības mutes: ”Iraid kastrāti, kas paši sevi kastrējuši Debesu Valstības dēļ”, bet Patiesības balss teica arī: Kurš var uzņemt, lai uzņem. Patiesi, ir melīgi visi ļaudis, kuros neiemīt Dieva zināšanas; šķietamos labumos viņi nevar rast Viņu, to, kas patiešām ir.” Es vairs nemitinājos šais melos; es biju tiem pārkāpis pāri; viss Tevis radītais pauda par Tevi, un es uzgāju Tevi, mūsu Radītāju, un Tavu Vārdu pie Tevis – Dieva, un līdz ar Tevi – vienīgo Dievu [Vārdu], caur kuru Tu visu radīji. [..]
III. 6. Mīļais Dievs, kas notiek cilvēkā, ja viņš vairāk priecājas par cerību zaudējušas dvēseles pestīšanu, par atsvabināšanos no lielām briesmām nekā tad, ja kādu nekad nav pametusi cerība un viņš nav pazinis lielas briesmas? Tā ij Tu, Žēlīgais Tēvs, vairāk priecājies ”par vienu, kurš nožēlo grēkus, nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kam nav vajadzības pēc grēknožēlas”. Un mēs klausāmies lielā patikā, kad dzirdam, ar kādām gavilēm gans atnesis uz saviem pleciem noklīdušo avi; ja dzirdam, kā visi priecājas par sieviņu, kas atradusi drahmu un atdevusi to tavās dārgumu krātuvēs; mēs raudam prieka asaras par Tava nama svētumu, kad lasām par jaunāko dēlu no Tava nama, jo viņš ”miris bij un augšāmcēlies, pazudis un atradies.” Jā, Tu priecājies mūsos un Eņģeļos savos, svētas mīlestības apsvētītajos. Tu taču esi mūžam negrozāms un vienādi kopš sākta gala zini visu, kas pārejošs un mainīgs.
V. 10. [..] Mani tas skumdināja, jo es nebiju svešu važu saistīts, bet vien manas paša gribas važās. Manu gribu turēja naidnieks, no tās viņš iztaisīja priekš manis ķēdi un saķēdēja mani. Bet no ļaunas gribas ceļas miesas kārība; vergojot miesas kārībai, tā top par paradumu; nepretojoties paradumam, tas top par nepieciešamību. Šais savstarpīgi saķēdētajos gredzenos, kāpēc es arī runāju par ķēdi, mani tad turēja nežēlīga verdzība. Bet jaunā griba, kas aizmetās manī un vēlējās, lai es Tevi gribētu Tevis dēļ un rastu mierinājumu ar Tevi, Dievs, ar vienīgo uzticamo mierinājumu bija vēl vārga pievārēt iepriekšējo, kas paraduma dēļ bija tapusi stipra. Un divas manas gribas, viena – veca, otra – jauna, viena – miesiska, otra – garīga, cīnījās manī, un šai strīdiņā mana dvēsele vai pušu plīsa.
11. Es sapratu, ka pats esmu pierādījums tam, par ko es lasīju, ka ”miesa perina pret garu, bet gars pret miesu”. Es dzīvoju gan ar vienu, gan ar otru, bet vairāk es dzīvoju tanī, ko atzinu sevī par labu, nekā tanī, ko sevī neatzinu par labu. Tur manis drīzāk nebija, jo lielākoties es cietu pret savu gribu, nevis rīkojos pēc paša vēlēšanās. Un tomēr paradums, manis rādīts, ietiepīgi stājās man pretim: pēc paša gribas es nonācu turp, kur it kā negribēju. Vai ir kāds tiesīgs pretoties taisnam sodam, kas piemeklē grēcinieku? Un man jau vairs nebija tā aizbildinājuma, aiz kura es parasti slēpos: ”Es vēl neatraidu pasauli un vēl nekalpoju Tev, tāpēc ka neesmu vēl skaidri apjēdzis patiesību” – tā man jau taču bija skaidra. Mani saistīja laicīgais; es atteicos tapt par Tavu karavīru un tik gaužām bijos atslogošanas no ikvienas nastas, kā nāktos bīties noslogošanas.
12. Pasaulīgā nasta mīlīgi, it kā pa sapņiem, uzgūla man; manas pārdomas par tevi līdzinājās to pūliņiem, kuri grib pamosties, bet, dziļa miega mākti, no jauna tanī ieslīgst. Un, kaut nav neviena cilvēka, kurš vēlētos vienmēr gulēt, -- nomods, pēc veselīga un vispārēja ieskata, labāks, bet cilvēks parasti vilcinās nokratīt nost miegu; viņa locekļi tapuši smagi, miegs jau ir netīkams, un tomēr viņš guļ, kaut pienācis laiks celties. Tā arī es jau stingri zināju, ka labāk man sevi tavai mīlestībai atdot nekā piekāpties paša iekāres priekšā, bet tā vilināja un uzveica, tā patika un pievārēja. [..]
VI. 13. Atzīšos Tev, Kungs, piesaucot Tavu vārdu, mans Palīdzētāj un mans Pestītāj, un pastāstīšu, kā Tu atsvabināji mani no miesas kārestības valgiem – tie cieši apvija mani – un no vergošanas laicīgām lietām. Es vadīju savu ierasto dzīvi, bet mans nemiers auga; ik dienas es skumu pēc Tevis – un gāju Tavā baznīcā, cik to pieļāva mani darbi, zem kuru nastas es vaidēju. [..]
VII. [..] 17. Un, jo karstāk mīlēju es tos, par kuriem dzirdēju, -- kuri pēc veselīgas dziņas uzticēja pilnībā sevi Tev izdziedināšanai, jo niknāk salīdzinājumā ar viņiem es sevi ienīdu. Daudzi mani gadi – turpat divpadsmit – bija aiztecējuši kopš tā laika, kad es kā deviņpadsmitgadīgs jaunekli, izlasīju Cicerona ”Hortensiju”, iedvesmojos tieksmē pēc gudrības, bet es aizvien atliku tās meklēšanu un zemes laimes nicināšanu, lai gan ne tikai atrašana, bet pati meklēšana atzīstama par labāku nekā iemantotā bagātība un vara pār tautām un jutekliskās baudas, kas kalpo ķermeņa iegribām. Bet, būdams jauneklis, es biju gaužām nožēlojams un sevišķi nožēlojams uz jaunības sliekšņa; es pat lūdzos no Tevis tiklību un sacīju: ”Dodi jel man tiklību un atturēšanos, tik ne tūlīt.” Es bijos, kaut tik Tu tūdaļ pat nesadzirdētu mani un tūdaļ pat neizdziedinātu mani no nelāgas kaislības: es ieskaitīju par labāku dzesēt to, nevis izdzēst. Un es gāju ”greiziem nešķīstas māņticības ceļiem” neba tāpēc, ka es biju tanī drošs, bet it kā ieskatīju to labāku par citām mācībām, kuras es nevis godbijīgi pētīju, bet pretojos tām kā naidnieks. [..]
VIII. [..] 20. Šinīs neizšķiršanās mocībās es izdarīju daudz kustību, kuras ļaudis reizēm grib izdarīt un nevar, ja viņiem nav atbilstošo locekļu vai arī ja šie locekļi ir saistīti, nespēka atslābināti vai viņiem kaut kas traucē. Ja es plēsu matus, situ sev pa pieri, saāķēju pirkstus, aptvēru ceļgalu, tad es darīju to, tāpēc, ka gribēju. Es taču varēju sagribēt un nedarīt, ja mani locekļi atteiktos man paklausīt. Es tādīgi darīju daudz ko tādu, kur gribēt nav tas pats, kas varēt, bet es nedarīju neko tādu, kas mani ar nesalīdzināmi lielāku iejūsmu vilināja un ko es būtu varējis izdarīt, vajadzēja vien gribēt. Te, rau, iespēja ir tas pats, kas griba, un pati gribēšana jau nozīmē darīšanu; un tomēr nekas nedarījās: mana miesa vieglāk pakļāvās visniecīgākajai dvēseles vēlmei – kustēties ar locekļiem, kā es gribēju, nekā dvēsele pati sev galvenajai tās gribas izpildīšanai – izpildīšanai, kas bija atkarīga tikai vienīgi no gribas.
IX. 21. No kurienes Šī drausmā parādība? Kālab tā? Apgaismo jel mani ar Tavu Žēlastību un ļauj vaicāt par to; varbūt atbilde ir apslēptajā sodā, kas uzlikts cilvēkiem, un Ādamu dēl drūmajā nomāktībā? No kurienes šī baismā parādība? Un kālab tā? Pavēl, es saku, gribēt tā, kas nedotu pavēli, ja tai nebūtu gribas – un tā nedara to pēc pavēles. Bet tā neieliek sevi pilnībā šinī gribā, un tādīgi ij pavēlē. Pavēle ir tik stipra, cik griba, un tā netop izpildīta, ja nav stipras gribas. Griba taču pavēl, lai būtu griba; tā nav cita griba, bet tā pati. Tātad tā pavēl ne no visas pilnības; tātad arī pavēle netop izpildīta. Ja griba būtu nedalīta, nenāktos ij pavēlēt, lai griba būtu: viss jau izpildīts. Un tātad: vienlaikus gribēt un negribēt – tā nav baisma parādība, bet dvēseles kaite; dvēsele nevar pavisam piecelties: to pieceļ patiesība, to apgrūtina paradums. Un tāpēc cilvēkā ir divi gribas, bet nevienai no tām nepiemīt veselums: vienā ir tas, kā pietrūkst otrai.
X. [..] 23.Ja savā starpā naidojošos dabu tik daudz, cik viena otrai pretojošos gribu, tad to būs nevis divas, bet milzums. Kāds, piemēram, prāto, iet viņam uz viņu sapulci vai teātri, un, rau, viņi jau sauc: ”Re, divi dabas: viena – krietna, ved pie mums; otra – ļauna, aizved prom. Citādi – no kurienes šī svārstīšanās starp pretējām gribām? Bet es saku, ka abas šīs gribas ir ļaunas: gan tā, kura sūta pie viņiem, gan tā, kura raida uz teātri. Viņi tic, ka laba ir tā griba, kurai piekļaujoties, iet pie viņiem. Bet, ja nu kādā no mums strīdas divi gribas un viņš svārstās, vai viņam iet uz teātri vai uz mūsu baznīcu, vai tik nesāks šaubīties viņi ar atbildi? Vai nu viņi atzīs to, ko negrib: uz mūsu baznīcu iet, pakļaujoties labajai gribai, kā uz to iet tie, kas tapuši iesvētīti tās sakramentos un ņem dalību tajos, vai arī viņi uzskatīs, ka vienā cilvēkā saduras divi ļaunas dabas un divi ļaunas gribas: tad vai nu par nepatiesību taps viņu ierastās runas par vienu labu gribu un vienu ļaunu gribu, vai arī viņi vērsīsies pie taisnības un nenoliegs, ka, kaut ko apspriežot, viena un tā pati dvēsele mētājas dažādās gribās.
24. Bet, redzēdami, kā vienā cilvēkā strīdas divi gribas, lai viņi nesaka, ka viņā cīnās divi naidīgas dvēseles, kas izcēlušās no divi naidīgām substancēm un no divi naidīgiem pirmcēloņiem: viena – laba, otra – ļauna. Jo Tu, Patiesais Dievs, tās noraidi, pieķer un apgāz, norādīdams uz divi ļaunām gribām: cilvēks, piemēram, spriež, vai nogalināt kādu ar šķēpu vai indi, sagrābt šo svešo muižu – abas saņemt savā varā viņam nav pa spēkam --, izšķiest naudu izpriecās vai mantrausīgi to taupīt, iet uz cirku vai teātri, ja abi šinī dienā ir atvērti. Papildināšu vēl ar trešo piemēru: vai neapzagt svešu māju, ja viņam radīsies izdevība; pievienošu arī ceturto: vai nepārkāpt arī laulību, ja arī te rodas iespēja? Bet ja visas šīs gribas sadursies kaut kādā mazā laika sprīdī, pie tam visas vienādi stipras? Neiespējami taču tās paveikt vienlaicīgi. Viņam būs jāsarauj dvēsele starp šīm četrām naidīgām gribām, bet varbūt starp vēl lielāku to skaitu: tik daudz lietu, pēc kā var tiekties. Bet par tādu pašu dažādu substanču daudzveidīgumu viņi nemēdz runāt.
Tas pats notiek arī ar krietnajām gribām. Es prasu viņiem: vai ir labi izjust baudījumu ar Apustuļa lasīšanu, vai ir labi izbaudīt tīro psalma meldiņu, vai ir labi iztirzāt Evaņģēliju? Viņi uz katru jautājumu atteiks: ”Labi.” Ko nu? Ja tas viss sagādā man vienlaikus vienādu baudījumu, vai tas nozīmē, ka cilvēka sirdi plosa dažādas gribas, liekot apsvērt, pie kā vislabāk ķerties klāt? Visas tā ir labas un tomēr strīdas savā starpā, kamēr netiks izraudzīta viena, ar kuru līksmi apmierināties tava nedalītā griba, kas agrāk sadalījusies starp daudzām gribām. Un, tā kā mūžības valdzinājums ir augstāks prieks, bet pārējošo labumu bauda velk uz leju, tad viena un tā pati dvēsele to vai citu grib neba ar nedalāmu gribu, tāpēc arī tā plosās dziļās skumjās: patiesība dzen uz vienu; paradums spiež uz citu.

XI. grāmata[51]
V. 7. Kādā veidā gan Tu esi radījis debesis un zemi; kas bija darbarīks tik lielā darbā? Ne jau kā cilvēks mākslinieks, veidodams ķermeni no ķermeņa, spēj ar dvēseles ieskatu kā kuro reizi dot tādu izskatu, kādu tā ar iekšējo aci redz pati sevī – un no kurienes tā to spēj, kā vienīgi tādēļ, ka tu to esi radījis? --, un viņš dod izskatu jau esošām un it kā esošām lietām – akmenim vai kokam, vai zeltam vai kādai citai tamlīdzīgai lietai. Un no kurienes tās būt, ja tu nebūtu bijis tās nolicis? Tu esi radījis amatniekam ķermeni un dvēseli, kas pārvalda locekļus; Tu [esi radījis] materiālu, no kā viņš kaut ko taisa; Tu – talantu, ar kuru saprot mākslu un iekšēji redz to, ko darīs ārēji; Tu – ķermeņa maņu, ar kā starpniecību no dvēseles uz materiālu pāriet tas, ko viņš dara, un pavēsta dvēselei, kas ir izdarīts, lai tā iekšēji apspriestos ar sevi pārvaldošo patiesību, vai labi ir izdarīts. Tas viss slavē tevi – visu Radītāju. Bet kādā veidā Tu tās radi? Kādā veidā, Dievs, Tu esi radījis debesis un zemi? Zināms, ne jau debesīs, nedz arī uz zemes Tu esi radījis debesis un zemi, nedz arī gaisā vai ūdeņos, jo arī tie pieder debesīm un zemei, un arī ne visā pasaulē Tu esi radījis visu pasauli, jo nebija, kur tām tapt, pirms tapa, kur tām būt. Un Tu arī neturēji kaut ko rokā, ar ko būtu radījis debesis un zemi, jo no kurienes Tev [būtu] tas, ar kaut ko radīt, ko Tu nebūtu radījis. Jo kas gan ir [cita iemesla dēļ], kā vienīgi tādēļ, ka Tu esi? Tātad Tu teici, un tās tapa, un Tu tās esi radījis savā Vārdā. [..]
VIII. 10. Kādēļ gan, es Tev jautāju, Kungs, mans Dievs? Es tik tikko [to] redzu, bet, kā lai to izsaku, nezinu, kā vien to, ka viss, kas sāk būt un beidz būt, tad sāk un tad beidz būt, kad mūžīgajā prātā, kur nedz kaut kas sākas, nedz kaut kas beidzas, ir atzīts, ka tam ir jāsāk vai jābeidz [būt]. [..]
X. 12. Lūk, vai tad tie nav sava vecuma pilni, kas mums jautā: ”Ko darīja Dievs, pirms Viņš radīja debesis un zemi?” ”Ja Viņš bija dīks,” viņi saka, ”un neko nestrādāja, tad kādēļ vienmēr un joprojām Viņš nav atturējies no darba kā vienmēr pirms tam?” Ja Dievā patiesi radās kāda kustība un jauna grib veidot radību, kuru pirms tam nekad nebija veidojis, tad kā nu var būt īsta mūžība, kur rodas griba, kuras nav bijis? Dieva griba taču nav radība, bet ir pirms radības, jo nekas nebūtu radīts, ja vien pa priekšu nebūtu gājusi Radītāja griba. Tātad dieva griba attiecas uz pašu Dieva būtību. Ja nu Dieva būtībā ir parādījies kaut kas, kā iepriekš nav bijis, tad šo būtību nevar patiesi saukt par mūžību; bet, ja Dieva griba, lai taptu radība, ir mūžīga, tad kādēļ arī radība nav mūžīga?”
XI. 13. Tie, kas to saka, vēl nesaprot Tevi, Dieva gudrība, prātu gaisma, vēl nesaprot, kā var rasties tas, kas rodas caur Tevi un Tevī; un viņi mēģina saprast mūžīgo, bet viņu sirds joprojām lidinās pagātnes un nākotnes lietu kustībās un joprojām ir tukša. Kas to saturēs un kas to piesies, lai tā kaut nedaudz apstātos un nedaudz satvertu vienmēr stāvošās mūžības spožumu, un salīdzinātu to ar nekad nestāvošajiem laikiem un ieraudzītu, ka tās ir nesalīdzināmas, un arī ieraudzītu, ka ilgs laiks nevar tapt ilgs nekā citādi, kā vien no daudzām paejošām kustībām, kuras vienlaicīgi nevar paildzināt, bet ka mūžīgajā nekas nepaiet un viss ir tagadējs, turpretim neviens laiks nav viss tagadējs; un lai tā arī ieraudzītu, ka visu paejošo dzen nākamais, ka viss nākamais seko pagājušajam un ka viss pagājušais un arī nākamais tiek radīts un izplūst no tā, kas vienmēr ir tagadējs? Kas saturēs cilvēka sirdi, lai tā apstātos un ieraudzītu, kādā veidā stāvošā mūžība nosaka nākotnes un pagātnes laikus, pati nebūdama ne nākotnes, ne pagātnes? Vai gan mana roka to spēj [aprakstīt], vai manas mutes roka var izteikt vārdos tik diženu lietu?
XII. 14. Lūk, es atbildu tam, kas jautā: ”Ko darīja Dievs, pirms Viņš radīja debesis un zemi?” Es atbildu tā, kā tāds, kā stāsta, ir atbildējis, jokojot izvairīdamies no jautājuma varmācības: ”Viņš sagatavoja elli augstuma pārmeklētājiem.” Viena lieta ir redzēt, cita – apsmiet. Tā es neatbildu. Daudz labprātāk es atbildētu: ”Es nezinu, ko nezinu,” – nekā to, kā dēļ tiek izsmiets tas, kurš jautājis augstas lietas, un slavēt tas, kurš atbildējis melus. Bet es saku Tev, mūsu Dievs, ka tu esi visas radības radītājs, un, ja ar vārdiem ”debesis un zeme” tiek saprasta visa radība, tad es drosmīgi saku: ” Pirms Dievs radīja debesis un zemi, Viņš nedarīja neko. Jo, ja Viņš darīja, ko gan citu Viņš radīja kā radību?” Un kaut es zinātu visu to, ko derīgi vēlos zināt, tāpat kā es zinu, ka neviena radība neradās, pirms radās kāda radība.
XIII. 15. Un, ja kāda spārnotais prāts klaiņo starp agrāko laiku tēliem un apbrīno, kā Tu, visuspēcīgais Dievs, visa Radītājs un visa Turētājs, debess un zemes Veidotājs, esi tik daudzus gadsimtus atturējies no tik liela darba, līdz Tu to darīji, tāds lai atmostas un ievēro, ka viņš apbrīno nepatiesas lietas. Kā tad varēja paiet neskaitāmi laikmeti, kurus tu nebūtu radījis, ja Tu esi visu laikmetu Dibinātājs un Veidotājs? Vai – kas tie būtu par laikiem, kas nebūtu Tevis veidoti? Vai – kādā veidā tie varētu paiet, ja to vispār vēl nebūtu bijis? Tātad, ja Tu esi visu laiku Taisītājs un ja ir bijis kāds laiks, pirms Tu radīji debesis un zemi, tad kādēļ tiek teikts, ka Tu atturējies no darba? Tu taču esi radījis to pašu laiku, un laiki nevarēja paiet, pirms Tu radīji laikus. Taču, ja pirms debesīm un zemes nebija nekāda laika, kādēļ tiek jautāts: ”Ko Tu tad darīji?”. Kad nebija laika, nebija arī ”tad”.
16. Tu laikā neapsteidz laikus, jo citādi Tu nebūtu gājis pa priekšu visiem laikiem. Bet vienmēr tagadējās mūžības aukstumos tu apsteidz visus pagājušos laikus un pārspēj visu nākotni, tādēļ ka tā ir nākotne, bet, kad atnāks, tad būs pagātne; bet tu paliec tas pats, un Tavi gadi nebeigsies. Tavi gadi nedz atnāk, nedz aiziet, bet mūsu gadi atnāk un aiziet, līdz aizietu visi; visi Tavi gadi stāv vienlaicīgi, jo tie stāv, un atnākošie arī neizslēdz aizejošos, jo tie nepāriet, bet mūsu gadi tad būs visi, kad to visu vairs nebūs. Tavi gadi ir viena diena, un Tava diena nav katru dienu, bet šodien, jo Tava šodiena nepiekāpjas rītdienai un arī neseko vakardienai. Tava šodiena ir mūžība, un tādēļ Tu dzemdināji līdzmūžīgo, kam teici: ”Šodien es Tevi esmu dzemdinājis.” Tu esi radījis visus laikus, un Tu esi pirms visiem laikiem, un nav bijis tāda laika, kad nebija laika.
XIV. 17. Tātad nav bijis tāda laika, kad tu nebūtu neko radījis, jo tu esi radījis pašu laiku. Un neviens no laikiem nav līdzmūžīgs Tev, jo Tu turpinies vienmēr, bet, ja laiki paliktu vienmēr, tad tie nebūtu laiki. Kas gan ir laiks? Kas gan to varētu vienkārši un īsi izskaidrot? Kas to varētu kaut domās satvert, lai to izteiktu vārdos? Taču ko gan mēs runājot atminamies tuvāku un zināmāku par laiku? Un mēs katrā ziņā saprotam, kad par to runājam, un saprotam arī, kad dzirdam kādu citu par to runājam. Kas tad ir laiks? Ja neviens man nejautā, es zinu; ja es vēlētos izskaidrot jautājošajam, es nezinu. Tomēr es paļāvīgi saku, ka es zinu – ja nekas nepaietu, nebūtu pagātnes laika, un, ja nekas neatnāktu, nebūtu nākotnes laika, un, ja nekā nebūtu, nebūtu tagadnes laika. Tomēr kādā veidā ir šie divi laiki – pagātne un nākotne, ja pagātnes vairs nav un nākotnes vēl nav? Taču, ja tagadne vienmēr būtu tagadne un nepārietu pagātnē, tad tas vairs nebūtu laiks, bet mūžība. Tātad, ja tagadne, lai būtu laiks, tikai tā top par laiku, ka pāriet pagātnē, -- kā tad mēs sakām, ka tā ir, ja tās esamības cēlonis ir tas, ka tās vairs nebūtu, proti, vai mēs patiesi sakām, ka laiks ir tas, kas tiecas nebūt? [..]
XX. 26. Tagad ir saprotams un skaidrs, ka nav nedz nākotnes, nedz pagātnes un arī nav pareizi teikt, ka ir trīs laiki – pagātne, tagadne un nākotne, bet varbūt atbilstīgi būtu teikt, ka ir trīs laiki – pagājušo notikumu tagadne, tagadnējo notikumu tagadne un nākotnes notikumu tagadne. Un šie trīs kaut kādā veidā ir [cilvēka] dvēselē, un citur es tos neredzu, -- pagājušo notiku tagadne – atmiņa, tagadējo notikumu tagadne – aplūkošana, nākotnes notikumu tagadne – gaidīšana. Ja mums tiek ļauts tā runāt, tad esredzu trīs un atzīstu trīs. Lai jau arī saka, ka to nepareizi liek pieradums, ka ir trīs laiki – pagātne, tagadne un nākotne --, lai saka! Lūk, es neraizējos, nedz arī pretojos vai nosodu, tomēr – kaut tiktu saprasts teiktais, ka tagad nav nedz tā, kas ir nākotnē, nedz tā, kas ir pagātnē. Ir taču tik nedaudz lietu, par kurām mēs runājam atbilstīgi, un tik daudz – par kurām neatbilstīgi, tomēr var saprast, ko mēs vēlamies [teikt]. [..]
XXIV. 31. Vai Tu man pavēli, lai es atzīstu par pareizu, ja kāds saka, ka laiks ir ķermeņa kustība? Nepavēli. Es dzirdu, ka visi ķermeņi var kustēties vienīgi laikā, -- Tu to saki. Bet es nedzirdu, ka laiks ir pati ķermeņa kustība, -- Tu to nesaki. Jo, kad ķermenis kustas, es ar laiku mēru, cik ilgi tas kustas no brīža, kad sāk kustēties, līdz mitējas. Bet ja es neredzēju, ka tas sāka un turpināja kustēties, līdz mitējās, tad es nespēju izmērīt, kā vien varbūt [laiku] no brīža, kad sāku skatīties, līdz mitējos. Un, ja es to redzu ilgi, tad es pavēstu tikai to, ka tas ir ilgs laiks, bet ne – cik ilgs, jo, ja mēs sakām – ” tik ilgs”, Tad to sakām salīdzinot, kā, piemēram, -- ”tikpat ilgs, cik tas” un ”divreiz ilgāks par to”, un ko tamlīdzīgu. Ja mēs varētu iezīmēt attālumu starp vietām, no kurienes un uz kurieni virzās ķermenis vai tā daļa, kas kustas, ja tas kustas kā ripā, tad mēs varētu pateikt, cik ilgs ir laiks, kurā notiek ķermeņa vai tā daļas kustība no vienas vietas uz citu vietu. Un tā, ja ķermeņa kustība ir kaut kas viens un tas, ar ko mēs mērām, cik ilga tā ir, -- kas cits, tad kurš gan nesaprastu, kurš no tiem ir drīzāk saucams par laiku? Jo, arī ja ķermenis brīžiem kustas dažādi, bet brīžiem arī stāv, tad mēs mērām ne tikai tā kustību, bet arī stāvēšanas laiku un sakām: ”Tas stāvēja tikpat ilgi, cik kustējās” – un: ”Stāvēja divreiz vai trīsreiz ilgāk, nekā kustējās,” – un ja mūsu mērīšana ir vai nu uztvērusi, vai nospriedusi kādu citu [ilgumu], kā mēdz teikt: ”Plus--mīnus...” Tātad laiks nav ķermeņa kustība.
XXV. 32. Es atzīstos Tev, Kungs, ka joprojām nezinu, kas ir laiks, un es atkal atzīstos Tev, Kungs, ka es zinu, ka to saku laikā un ka es jau ilgi runāju par laiku, bet pats ”ilgi” nav nekāds ”ilgi”, bet gan laika periods. Tad kā es to zinu, ja nezinu, kas ir laiks? Bet varbūt es nezinu, kādā veidā lai pasaku to, ko zinu? Vai man, ka nezinu pat to, ko nezinu! Lūk, mans Dievs, [esmu] Tavā priekšā, jo es nemeloju, -- kā es runāju, tāda ir mana sirds. Tu apgaismosi manu spīdekli, Kungs, mans Dievs, Tu apgaismosi manu tumsu.
XXVI. 33. Vai tad ne ar patiesīgu atzīšanos Tev atzīstas mana dvēsele, ka es mēru laikus? Mans Dievs, vai tā es mēru un nezinu, ko mēru? Es mēru ar laiku ķermeņa kustību. Un vai tad pašu laiku es nemēru? Patiešām, vai es varētu mērīt ķermeņa kustību, cik ilgi tā ir un cik ilgā laikā nonāk no turienes šurp, ja es nemērītu laiku, kurā tas kustas? Bet kā tad lai es mēru pašu laiku? Vai ar īsāku laiku mērām garāku, kā sijas garumu – ar olekšu garumu? Tā mēs redzam, ka ar īsas zilbes garumu tiek mērīts garas zilbes garums un tiek teikts; ka tā ir divreiz garāka. Tā mēs mērām dzejoļu garumu ar rindu garumu, un rindu garumu – ar pēdu garumu, un pēdu garumu – ar zilbju garumu, un garo zilbju garumu – ar īso zilbju garumu un nevis lappusēs – tādā veidā mēs mērām vietu, nevis laiku, bet gan – kā aiziet izteiktie vārdi, un sakām: ”Šis ir garš dzejolis, jo tas ir sastādīts no tik daudzām rindām; garas rindas – jo sastāv no tik daudzām pēdām; garas pēdas – jo stiepjas tik daudz zilbju garumā; un zilbe ir gara, jo ir divreiz garāka par īso.” Bet arī tā netiek iegūta droša laika mērīšana, jo var notikt, ka īsāka zilbe, ja tiek izrunāta stieptāk, skan ilgāku laika sprīdi nekā garāka, ja – īsāk. Tad arī – dzejolis, tāpat – pēda, tāpat – zilbe. Tādēļ man liekas, ka laiks nav nekas cits kā izstieptība, bet kādas lietas – to nezinu. Brīnums, ja ne paša gara. Es Tevi lūdzu, Mans Dievs, -- ko tad es mēru, sakot vai nu nenoteikti: ”Šis laiks ir garāks par to, „vai arī noteikti: ”Šis ir divreiz garāks par to.” Es zinu – es mēru laiku; bet es nemēru nākotni, jo tās vēl nav; es nemēru tagadni, jo tā neilgst nevienu brīdi, un nemēru pagātni, jo tās vairs nav. Ko tad es mēru? Varbūt paejošo laiku, nevis pagājušo. Tā taču esmu teicis. [..]
XXVII. 35. Deus creator omnium. Šajā astoņu zilbju rindā īsās zilbes un garās zilbes nomaina cita citu: tātad četras īsās – pirmā, trešā, piektā un septītā – ir vienkāršas salīdzinājumā ar četrām garajām – otro, ceturto, sesto un astoto. ”Šīs [otras] ir divreiz garākas laika ziņā par tām [pirmajām]. Es izrunāju un paziņoju, un tas ir tā, kā jūt skaidrā izjūta. Cik tālu ir skaidrā izjūta, es garo zilbi mēru ar īso un jūtu, ka tā ir divreiz garāka, bet tad, kad tās skan vien pēc otras, ja vispirms īsā, pēc tam – garā, tad kā lai es noturu īso un mērot nostādu to blakus garajai, lai noskaidrotu, ka tā ir divreiz garāka, jo garā taču nesāk skanēt, ja nav pārstājusi skanēt īsā? Un garo zilbi – vai es to mēru, kad tā ir tagadēja, ja es mēru tikai izskanējušo? Bet tās izskanēšana ir tās paiešana. Kas tad ir tas, ko mēru? Kur ir tā īsā, ko es mēru? Kur ir tā īsā, ar kuru es mēru? Kur ir garā, ko mēru? Abas ir izskanējušas, aizlaidušās un pagājušas, un to vairs nav; bet es mēru un paļāvīgi atbildu (tik, cik var paļauties uz ievingrināto izjūtu), ka viena ir tik gara, otra – divreiz garāka, proti, laika ilguma ziņā. Un es to varu tikai tādēļ, ka tās paiet un ir izskanējušas. Tātad es mēru nevis pašas zilbes, kuru vairs nav, bet gan kaut ko savā atmiņā, kas paliek tur iespiedies.
36. Tevī, mana dvēsele, es mēru laikus. Nepārkliedz mani, tas, ir nepārkliedz sevi ar savu iespaidu troksni! Tevī, es saku, es mēru laikus. Es mēru kā tagadēju iespaidu, ko tevī atstāj paejošas lietas un kas paliek, kad tās ir pagājušas, un nevis tās [mēra], kas ir pagājušas, lai tas varētu rasties. To es mēru, kad mēru laikus. Tātad, vai nu tie ir laiki, vai arī es nemēru laikus. Kas ir tad, kad mēs mērām klusumu un sakām, ka šis klusums ildzis tikpat ilgu laiku kā tā balss. Vai mēs domās necenšamies izmērīt skaņu, it kā tā skanētu, lai mēs varētu kaut ko pavēstīt par klusēšanas starplaikiem šajā laika sprīdī? Jo, dusot balsij un mēlei, mēs domās skaitām dzejoļus un rindas, un jebkuru runu un pavēstām par kustību mērīšanu un laiku sprīžiem, cik viens ir ilgāks par otru, -- tā, it kā mēs to izteiktu skaļi. Ja kāds būtu vēlējies izkliegt garu skaņu un, iepriekš izdomājot, būtu noteicis, cik tai jābūt ilgai, tātad viņš ir klusumā nogājis šo laika sprīdi un, uzticējis to atmiņai, viņš sāk izkliegt šo skaņu, kas skan, līdz nonāk līdz noteiktajai robežai. Tiešām, tā ir skanējusi un skanēs; jo tas, kas jau ir beidzies, tātad ir skanējis, bet tas, kas ir palicis, tas skanēs, un tā notiek, kamēr tagadnes nodoms pārceļ nākotni pagātnē, palielinot pagātni ar nākotnes samazināšanos, līdz kamēr ar nākotnes iznīcināšanu viss būs pagātne.
XXVIII. 37. Kādā veidā var samazināties vai izsīkt nākotne, kuras vēl nav, un kādā veidā var palielināties pagātne, kuras vairs nav, kā vienīgi tādējādi, ka garā, kur tas notiek, tās ir trīs. Dvēsele gan gaida, gan uztver, gan atceras, tā ka tas, ko tā gaida, caur to, ko tā uztver, pāriet tajā, ko tā atceras. Kurš gan noliedz, ka nākotnes vēl nav? Un tomēr dvēselē jau ir nākotnes notikumu gaidas. Un kurš noliedz, ka pagātnes vairs nav? Un tomēr dvēselē joprojām ir pagātnes notikumu atmiņa. Un kurš noliedz, ka tagadnes laikam nav ilguma, jo tas paiet acumirklī? Un tomēr mūsu uztvere turpinās, un caur to pazūd nebūtībā tas, kas būs. Tātad nākotnes laiks, kura nav, nav ilgs, bet ilga nākotne ir ilga nākotnes gaidīšana; nedz arī pagātnes laiks, kura nav, bet ilga pagātne ir ilga pagātnes atcerēšanās. [..]
XXXI. 41. Kungs, mans Dievs, kas ir šī Tava dziļā noslēpuma ieplaka, un cik tālu no tās mani ir aizdzinušas manu pārkāpumu sekas? Dziedini manas acis, lai es priecātos par Tavu gaismu. Patiešām, ja ir gars, kas spējīgs uz tik diženu zināšanu un iepriekšzināšanu, kuram visa pagātne un nākotne ir tik labi zināma kā man viena pazīstama dziesma, tad šis gars ir ļoti apbrīnojams un apmulsinošs līdz izbailēm, proti, Viņam nav apslēpts nekas no pagājušajiem un arī nekas no palikušajiem laikmetiem, tāpat kā man nav apslēpts, dziedot šo dziesmu, kas un cik daudz ir pagājis kopš sākuma un kas un cik daudz ir palicis līdz beigām. Bet lai neiedomājos, ka Tu, visuma Veidotājs, dvēseļu un ķermeņu Veidotājs, lai neiedomājos, ka visu nākotni un pagātni Tu zini tādā veidā! Tu zini daudz, daudz brīnumaināk un daudz noslēpumaināk. Ne tā, kā tam, kas dzied pazīstamu, un tam, kas klausās pazīstamu dziesmu, mainās garastāvoklis un tiek izkaisītas jūtas, gaidot nākamās skaņas un atceroties pagājušās, -- ne tā kaut kas notiek ar Tevi – nemainīgi mūžīgo, tas ir, [cilvēku] prātu patiesi mūžīgo Radītāju. Tātad, tāpat kā iesākumā Tu, neizmainoties Tavām zināšanām, zināji debesis un zemi, tā arī Tu iesākumā, neatšķiroties Tavai darbībai, radīji debesis un zemi. Kas saprot, lai atzīstas Tev, un arī tas, kurš nesaprot, lai atzīstas Tev! Ak, cik Tu esi augsti teicams, un pazemīgie sirdī ir Tavs mājoklis! Tu pacel nomāktos, un nekrīt tie, kuru augstums esi Tu. [..]

”Einhiridions” (”Enchiridion”)

[Par meliem]
6. 18. Šeit patiesi rodas visgrūtākais un visapslēptākais jautājums, par kuru jau esam pabeiguši rakstīt lielu grāmatu, kad nepieciešamība mūs spieda atbildēt, vai taisnam cilvēkam jebkad varētu būt pienākums melot. Jo daži iet pat tik tālu, ka apgalvo, ka tas ir labs un dievbijīgs darbs – gan nepatiesi zvērēt, gan teikt kaut ko nepatiesu par lietām, kas attiecas uz Dieva pielūgšanu, un arī par pašu Dieva dabu. Bet man šķiet, ka visi meli ir grēks, tomēr ir liela starpība starp to, ar kādu nolūku, un to, par ko kāds melo. Jo tas, kurš vēlas palīdzēt, nemelo tādā pašā veidā kā tas, kurš vēlas kaitēt. Un arī tas, kurš melodams aizsūta ceļinieku nepareizā ceļā, patiesi nekaitē tik ļoti kā tas, kurš ar maldinošiem meliem samaitā dzīvības ceļu. Pavisam noteikti melos netiks apsūdzēts neviens, kurš saka nepatiesību, bet domā, ka tas ir patiesi, jo viņš nevis pats maldina, bet maldās. Un tāpat arī tas, kurš neuzmanīgi nepatiesas lietas pieņem kā patiesas, ir jāapsūdz nevis melos, bet neapdomībā. Bet pretējā gadījumā – tas, kurš saka patiesas lietas, bet domā, ka tās ir nepatiesas, melo pats sevī. Un viņas dvēseles sakarā: tā kā viņš nav teicis, ko domājis, viņš nav teicis patiesību, kaut arī tas, ko viņš teicis, izrādījies esam patiess. Tāpat arī nekādā veidā no meliem nav brīvs tas, kura mute nezinādama runā patiesību, bet griba zinādama melo. Un tā, ja mēs neaplūkojam pašas lietas, par kurām kaut kas tiek runāts, bet gan tikai runātāju nodomu, -- labāks ir tas, kurš nezinādams saka nepatiesību, jo domā, ka tā ir patiesība, nekā tas, kurš sirdī grib apzināti melot, nezinādams, ka tas, ko viņš saka, ir patiesība. Jo pirmajam nav viena lieta sirdī un otra vārdos, bet šim otram, lai kāds pats par sevi būtu tas, ko viņš pasaka, tomēr ”viena lieta ir apslēpta sirdī, bet otra – gatava uz mēles”, kas ir melošanai raksturīgais ļaunums. Bet, aplūkojot pašas noteiktās lietas, ir liela starpība, kādos apstākļos kāds tiek maldināts vai melo. Lai gan – un tas attiecas uz cilvēka nodomu – tikt maldinātam ir mazāks ļaunums nekā melot, tomēr ir daudz ciešamāk melot par lietām, kas nav saistītas ar reliģiju, nekā tikt maldinātam lietās, bez ticības kurām un bez kuru zināšanas nav iespējams pielūgt Dievu. Lai to ilustrētu ar piemēru, padomāsim: kā būtu, ja kāds melotu un teiktu, ka kāds mirušais ir dzīvs, bet otrs savukārt tiktu maldināts un ticētu, ka Kristus pēc kāda laika atkal nomirs. Vai tad nesalīdzināmi labāk nebūtu tādā veidā melot nekā šādi tikt maldinātam un vai tad tas nav daudz mazāks ļaunums – kādu vest tādos maldos, nekā tikt no kāda ievestam šādos?
6. 19. Un tā dažās lietās mēs tiekam maldināti lielos jautājumos, citās – mazos. Dažās no tām nav nekāda ļaunuma, citās pat ir savs labums. Jo liels ļaunums ir cilvēkam tikt maldinātam tā, ka netic tam, kas ved uz mūžīgo dzīvību, vai arī tic tam, kas ved uz mūžīgo nāvi. Bet mazs ļaunums ir tikt maldinātam tā, ka, nepatiesību atzīdams par patiesību, cilvēks sev sagādā kādus laicīgus apgrūtinājums, pret kuriem izturoties ar bijīgu pacietību, tos tomēr padara par labi izmantojamiem, kā, piemēram, ja kāds, ļaunu cilvēku uzskatīdams par labu, ciestu viņa dēļ kādu ļaunumu. Bet, kurš ļaunu cilvēku uzskata par labu, bet viņa dēļ necieš nekādu ļaunumu, tam nav nekāda ļaunuma no maldināšanas, un uz viņu arī nekritīs pravietiskais lāsts: „Vai! Tam, kurš ļaunu sauc par labu!” Jo mums ir jāsaprot, ka tas ir teikts par lietām, kurās cilvēki ir ļauni, nevis par pašiem cilvēkiem. Un tādēļ tas, kurš laulības pārkāpšanu sauc par labu, tiek pareizi nosodīts ar šo pravieša balsi, bet, kurš pašu cilvēku sauc par labu, jo domā, ka viņš ir šķīsts, un nezina, ka viņš ir laulības pārkāpējs, tas tiek maldināts nevis labo un ļauno lietu mācībā, bet gan cilvēku tikumu noslēpumos, saukdams cilvēku par labu, vadoties no tā, ka viņš domājis, ka tas ir labs, un teikdams, ka laulības pārkāpējs ir ļauns, bet šķīstais – labs, un šo cilvēku saukdams par labu, nezinādams, ka viņš ir laulības pārkāpējs, nevis šķīsts. Un tā arī ja kāds kļūdas dēļ izbēg no bojāejas, līdzīgi kā ceļā, kā iepriekš minēju, gadījās mums, tad caur šo kļūdu cilvēkam pat tiek sniegts kaut kas labs. Bet, kad es saku, ka šādās lietās cilvēks tiek maldināts tā, ka nav nekāda ļaunuma vai ir pat zināms labums, tad es nosaku, ka pati kļūda nav nekas ļauns vai ir kaut kas labs, bet gan runāju par ļaunumu, kas nenāk, vai labumu, kas nāk no kļūdīšanās, proti, par to, kas izrietēja vai arī neizrietēja no pašas kļūdas. Jo pati par sevi šī kļūda vai lieta – lielā lietā vai maza – mazā lietā tomēr vienmēr ir ļaunums. Kurš gan citādi kā vienīgi kļūdoties noliegtu, ka tas ir ļauni – atzīt par labu nepatiesas lietas, it kā tās būtu patiesas, un neatzīt par labu patiesas lietas, it kā tās būtu nepatiesas, vai arī – nedrošās atzīt drošo vietā un drošās – nedrošās vietā. Viena lieta ir – uzskatīt par labu cilvēku to, kurš ir ļauns – un tā ir kļūda --, bet pavisam cita – no šā ļaunuma neciest nekādu ļaunumu, ja ļaunais cilvēks, kuru mēs esam uzskatījuši par labu, mums nekā nekaitē. Un tāpat viena lieta ir – uzskatīt, ka tas ir īstais ceļš, lai gan tas tāds nav, bet pavisam cita – ja no šīs ļaunās kļūdas izriet kaut kas labs, kā, piemēram, atbrīvošanās no ļaunu cilvēku lamatām.
7. 20. Es droši nezinu, vai arī tāda veida maldi būtu jāsauc par grēkiem: Kad cilvēks par ļaunu cilvēku domā labi, nezinādams, kāds viņš ir, vai tad tā vietā, ko mēs uztveram ar ķermeņa maņām, notiek kaut kas cits, ka tiek sajusts garā kā ķermenī vai ķermenī kā garā (kādi bija apustuļa Pētera maldi, kad viņš domāja, ka ir redzējis parādību, pēkšņi eņģeļa atbrīvots no aizbīdņiem un važām), vai kad ķermeniskās lietās par gludu tiek uzskatīts tas, kas ir raupjš, vai par saldu – tas, kas ir rūgts, vai par labi smaržojošu – tas, kas ir sapuvis; vai domāt, ka rūc pērkons, kad pabrauc garām ceļa rati; vai domāt, ka tas ir tas cilvēks, lai gan ir cits, kad divi ir ļoti līdzīgi, kā tas bieži gadās ar dvīņiem, par ko ir tikts – ”tīkamie maldi vecākiem”, un citos gadījumos. Es arī neesmu nolēmis atšķetināt vissamezglotāko jautājumu, kurš nomocīja visapķērīgākos akadēmiķu vīrus: vai gudram cilvēkam vajadzētu kaut ko atzīt par labu, lai neiekristu maldos, patiesu lietu vietā par labām atzīstot nepatiesas, jo viss, kā viņi apgalvo, ir vai nu apslēpts, vai apšaubāms. Par to es pirmajos gados pēc pievēršanās [kristietībai] sarakstīju trīs sējumus, lai mums nebūtu par kavēkli tas, kas gluži kā upes grīvā stājas pretī. Un tāpēc bija jānobīda malā patiesības atrašanas bezcerība, ko, šķiet, stiprināja viņu argumenti. Tātad pie viņiem visi maldi tiek uzskatīti par grēku, no kura, kā viņi apgalvo, nav iespējams izvairīties citādi kā vienīgi, ja tiek apšaubīta jebkura piekrišana. Proti, viņi saka, ka maldās tas, kurš piekrīt kaut kam apšaubāmam, jo cilvēka skatītajā nav nekā neapšaubāma neatšķiramās līdzības ar nepatieso dēļ, un, pat ja kaut kas, kas šķiet patiess, tāds arī patiešām būtu, viņi to apspiestu visasākajās un nekaunīgākajās cīņās. Bet pie mums ”no ticības taisnais dzīvo”. Savukārt, ja tiktu atņemta piekrišana, tiktu atņemta ticība, jo bez piekrišanas nav, kam ticēt. Un ir arī patiesas lietas, kas nav redzamas, un, ja tām netic, nav iespējams ieiet laimīgā dzīvē, kas nav nekas cits kā mūžīgā dzīve. Taču es nezinu, vai mums vajadzētu runāt par šiem, kuri ne tikai nezina, vai viņi dzīvo mūžīgi, bet arī nezina, vai dzīvo tagad: viņi saka, ka patiešām nezina to, ko viņi taču nevar nezināt. Jo nevienam nav ļauts ”nezināt”, ka viņš nedzīvo, viņš pat nevarētu neko ”nezināt”, jo ne tikai zināt, bet arī nezināt ir dzīvojoša cilvēka dabā. Un tā, nepiekrītot, ka viņi dzīvo, viņiem šķiet, ka viņi izsargājas no maldiem, bet maldoties viņi tiek pieķerti dzīvojam, jo nevar maldīties tas, kurš nedzīvo. Un tāpēc, kā tas, ka mēs dzīvojam, ir ne tikai patiesi, bet arī neapšaubāmi, tāpat patiesas un drošas ir daudzas lietas, nepiekrišana kurām diez vai būtu jāsauc par gudrību, bet gan drīzāk – par neprātu.
7. 21. Lietās, kas neattiecas uz Dieva valstības sasniegšanu, nav starpības, vai tām tic vai ne; vai tās patiesas ir vai tikai šķiet, vai arī ir nepatiesas. Šādās lietās maldināšanās, proti, vienas lietas noturēšana par citu, nav jāvērtē kā grēks, un, pat ja tas tāds ir, tas ir ļoti mazs un viegls. Galu galā – lai kāda veida un lai cik daudz maldu tur būtu, tie neattiecas uz to ceļu, ko mēs ejam pie Dieva un kas ir ticība Kristum, kas darbojas caur mīlestību. Jo no šā ceļa nenovirzījos šie tīkamie dvīņu bērnu vecāku maldi. Un arī apustulis Pēteris nenovirzījās no šā ceļa, kad, spriezdams, ka ir redzējis parādību, vienu lietu noturēja par citu, jo viņš neizšķīra pareizos situācijas apstākļus, kuros viņš atradās, tik ilgi, līdz eņģelis, kas bija viņu atbrīvojis, izgaisa. Un arī patriarhs Jēkabs nenovirzījās no šā ceļa, kad ticēja, ka dzīvais dēls ir zvēra nogalināts. Šajās un šāda veida nepatiesībās mēs varam tikt maldināti, saglabājot neskartu ticību mūsu Dievam, un kļūdīties, nepametot ceļu, kas ved pie Viņa. Un šie maldi, pat ja tie nav grēks, tomēr ir jāatzīst par šīs dzīves ļaunumiem, kas ir tik ļoti pakļauti niecībai, ka mēs šīs nepatiesās lietas atzīstam par labām patieso vietā, noraidām patiesās nepatieso vietā un turamies pie nedrošajām drošo vietā. Un, lai gan šīs lietas neattiecas uz patieso un drošo ticību, caur kuru mēs virzāmies uz mūžīgo svētlaimi, tomēr tās attiecas uz šo nožēlojamo stāvokli, kurā mēs joprojām atrodamies. Un mēs tiešām netiktu nekādā veidā maldināti nedz dvēselē, nedz ķermenī, ja mēs jau baudītu šo patieso un pilnīgo laimību.
7. 22. Un tad nu visi meli tāpēc ir jāsauc par grēku, jo cilvēkam ir jāsaka tas, ko viņš lolo dvēselē – ne tikai tad, kad viņš zina, kas ir patiess, bet arī ja viņš kādreiz kļūdās un maldās, kā jau cilvēkiem gadās. Meli ir jāsauc par grēku, vai tā ir patiesība, vai arī domāta, ka ir patiesība, bet nav. Bet ikviens, kurš runā pretēju tam, ko jūt sirdī, melo, gribēdams maldināt. Un, proti, vārdi ir iedibināti nevis tādēļ, lai cilvēki varētu cits citu maldināt, bet gan tādēļ, lai savas domas pasniegtu citu zināšanai. Tātad lietot vārdus maldināšanai, nevis tam, kam tie ir iedibināti, ir grēks. Un tādēļ mums nav jādomā, ka ir kādi meli, kas nav grēks tikai tādēļ, ka mēs melojot kādreiz vara, kādam palīdzēt. Jo mēs to varētu arī zogot, ja kāds nabags, kam atklāti tiktu iedots, justu ieguvumu, bet bagātnieks, no kura slepus tiktu aiznests, nejustu zaudējumu, - tādēļ jau neviens neteiks, ka šāda zādzība nav grēks. Mēs to varētu arī, pārkāpjot laulību, ja liktos, ka kāda varētu nomirt mīlestības dēļ, ja viņai netiktu sniegts atbilstīgais, bet varētu nomirt mīlestības dēļ, ja viņai netiktu sniegts atbilstīgais, bet varētu dzīvot, grēku nožēlas šķīstīta, -- bet tādēļ jau netiktu noliegts, ka šāda laulības pārkāpšana ir grēks. Bet, ja šķīstība mums pienācīgi patīk, kam tad tik ļoti kaitē patiesība, ka mēs neaizskartu šķīstību ar laulības pārkāpšanu, bet patiesību ar meliem. Nav noliedzams, ka cilvēki ir pagājuši daudzus soļus pretī labajam, nemelojot citādi kā tikai cilvēka glābšanas dēļ. Bet šajā viņu gaitā uz priekšu ir pienācīgi jāslavē vai pat jāapbalvo ar laicīgām lietām labā griba, bet ne maldināšana, kuru pietiktu, ja piedotu, nevis vēl cildinātu, sevišķi jau nu Jaunās Derības mantinieku vidū, kuriem teikts: ”Jūsu mutē lai ir: jā, jā! nē, nē! Kas pāri par to, tas ir no ļauna.” Jo tas ir ļaunais, kas nebeidz pielavīties mūsu mirstīgumam, tāpēc arī paši Kristus līdzmantinieki saka: ”Piedod mums mūsu parādus!”

Fragmenti par ētiku[52]

[Ļaunā nesubstancionālā daba]
Kas gan tiek dēvēts par ļauno, ja ne labā trūkums? Dzīvajām būtnēm slimības un rētas nav nekas cits kā veselības trūkums. Kad sāk ārstēšanu, rūpējas nevis par to, lai iegājušo organismā ļaunumu, t. i., slimības un rētas pārietu uz citu vietu, bet lai tās neeksistētu vispār. Rētai un slimība nav patstāvīgas substances, bet tikai ķermeniskās substances bojājums, tai laikā kad ķermenis pats ir substance, kaut kas patiesi labs, kurā iekļūst ļaunais, t. i., labā, ko sauc par veselību, trūkums. Arī visi dvēseles defekti, lai arī kādi tie nebūtu, ir dabiskā labuma trūkums. Atveseļojoties, defekti nekur netiek pārcelti; ja veselība aizies no substrāta, tad tie, kaut arī bija tajā, nekur vairs neeksistēs.
Tātad, viss esošais ir labs, jo tā Radītājs ir visaugstākā mērā labs. Taču tāpēc, ka tas nav tik nemainīgi labs kā tā Radītājs, tad labais tajā var pamazināties vai palielināties. Bet labā pamazināšanās ir ļaunais; kaut arī lai arī cik labais nesamazinātos, kaut kam no tā noteikti vajag palikt, kamēr ir pats esošais, kaut kas, kas padara esošo par esošo. Lai arī kāds šis esošais nebūtu, lai arī cik mazs tas nebūtu, nav iespējams iznīcināt to labi, kas arī padara to par esošo, ja tikai neiznīcina pašu esošo.
Tādējādi viss esošais ir labs; liels labums, ja nevar tikt sabojāts, liels – ja var. Noliegt labā eksistenci nav iespējams, to var darīt tikai neizpratnes un nezināšanas gadījumā. Ja to iznīcina sabojātība, tad arī nesaglabājas pati sabojātība, jo nav vairs tā, kas ļāva tai eksistēt.
Sekojoši, tas, ko dēvē par ļauno, neeksistē, ja nav nekā laba. Bet labais, kam nav nekā ļauna, ir pilnīgs labums; bet labais, kas satur sevī kādu ļaunumu, ir sabojāts un neadekvāts labums. Tas ir, nekad nevar eksistēt nekāds ļaunums tur, kur nav nekāda labuma. No tā izriet dīvaina lieta: ja jebkura daba, ciktāl tā eksistē, ir laba, tad tādā gadījumā, kad runā, ka neadekvāta daba ir ļauna daba, acīmredzot grib teikt, ka labais ir tas pats, kas ļaunais, bet ļaunais – tas pats, kas labais. Jo katrs esošais ir labs, un neviena lieta nebūtu slikta, ja pati nebūtu esoša. [Enchiridion 3, 11--4, 12--13]

[Antipelāgija teoloģija, noformulēta 12 punktos]
Tāpēc, ka mēs esam ortodoksāli kristieši mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastības dēļ.
I. Mēs zinām, ka ļaudis līdz savai dzimšanai nav izdarījuši savā dzīvē nekā laba, ne arī laba un ka šīs zemes mocību avots nav tas, ka katrs no viņiem atbilstīgi pats savai vainai varējis veikt iepriekšējā, bet tas, ka, nākot no Ādama miesas, tie iemantoja iedzimtā grēka kauna traipu un citādi nespēj, kā atdzimstot Kristu ar žēlastības palīdzību, tikt vaļā no nebeidzamā nāves soda, kas atbilstīgi taisnīgam lēmumam ir pārgājis no viena uz visiem.
II. Mēs zinām, ka dievišķā žēlastība tiek dota bērniem un pieaugušajiem ne viņu nopelnu dēļ.
III. Mēs zinām, dievišķā žēlastība ir palīdzība, kas tiek sūtīta pieaugušajiem cilvēkiem, lai katrs no tiem veiktu savus rīcības aktus.
IV. Mēs zinām, ka žēlastība tiek dota ne visiem cilvēkiem un ka tie, kuriem tā ir dota nevis dēļ veikto darbu nopelniem un nevis dēļ pašu vēlmes, ko īpaši labi var redzēt bērnu gadījumā.
V. Mēs zinām, ka žēlastība tiek dāvāta tika Dieva mīlestības dēļ tiem, kam Dievs to ir dāvājis.
VI. Mēs zinām, ka tam, kam Dievs atteicis žēlastību, tā nav dota atbilstīgi taisnīgam Dieva lēmumam.
VII. Mēs zinām, ka “mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu algu par to, ko miesā būdams darījis, vai labu, vai ļaunu” (2. Kor. 5:10), bet ne par to, ko viņš varētu būt izdarījis, ja dzīvotu tālāk.
VIII. Mēs zinām, ka arī bērni tiks sodīti vai atalgoti par to labo vai ļauno, ko tie izdarījuši, “dzīvojot miesā”, bet veikuši nevis paši par sevi, bet ar to palīdzību, kas būs atbildīgi par tiem. Pateicoties tam, atsakoties no velna, viņi var sākt ticēt Dievam un pēc tam viņus pieskaitīs tiem, par kuriem Kungs teica: ”Kas tic un top kristīts, tas taps svēts..”(Mk. 16:16). Turpretim bērni, kas nav saņēmuši kristīšanu, cietīs no tās, kas solīts neticīgajiem – “..kas netic, tas taps pazudināts” (turpat). Tātad, bērnus, kas miruši līdz apzinīga vecuma sasniegšanai, tiesās, kā es jau teicu, nevis par to, ko tie būtu izdarījuši, ja dzīvotu ilgāk, bet par to, ko viņi izdarījuši, “dzīvojot miesā”, t.i., vai ir ticējusi to sirdis un lūpas, kas viņus aizveduši kristīties, vai viņi ir vai nav baudījuši Kristus miesu, vai ir vai nav dzēruši Viņa asinis.
IX. Mēs zinām, ka tie, kas mirst Kristū ir laimīgi un ka viņi nav atbildīgi par visu to, ko varētu izdarīt, ja dzīvotu ilgāk.
X. Mēs zinām, ka tie, kas tic Kungam ar visu sirdi, dara to pēc savas gribas un pēc sava brīvā lēmuma.
XI. Mēs zinām, ka būdami ortodoksāli ticīgi, rīkojamies dievbijīgi un ticības garā, kas lūdzam Dievu dot ticību neticīgajiem.
XII. Mēs zinām, ka mūsu patiesais pienākums un dievbijīgs uzdevums ir pateikties Dievam par lielo labumu – atklāt patiesību tiem, kas tajā nav ticējis. [..] [Epistola 217, 5, 16--17]

[Izziņa un šaubas]
[Alpijs strīdas ar Evodiju, cenšoties parādīt, ka Dievs ir]:
-- Lai vadītos no skaidras patiesības, saki man, vai pats tu eksistē? Vai varbūt tu baidies kļūdīties šajā jautājumā? Taču to pavisam noteikti nevarētu kļūdīties, ja neeksistētu.
-- Turpini.
-- Tātad ir skaidrs, ka tu eksistē; un – tā kā tu par to nešaubītos, ja nedzīvotu, -- sekojoši, tikpat skaidrs ir tas, ka tu dzīvo. [De libero arbitrio II, 3, 7]

Apgalvojums, ka priekšmets ir izzināms, kad tā būtība nav zināma, nav nekā pamatots. Tāpēc tad, kad dvēsele sevi izzina, tā izzina savu būtību, un no tā momenta, kad tā ir pārliecinājusies par sevi, tā ir pārliecinājusies par savu būtību. Tātad, tā ir pārliecinājusies sevī, kā to uzrāda iepriekš teiktais. Taču tā nav pilnīgi pārliecināta par gaisa, uguns, jebkura ķermeņa un jebkā, kas pieder ķermeņiem, klātesamību. Tādējādi tā nav nekas no tā, kas tika uzskaitīts. Viss, kas no tās tiek prasīts pašizziņas procesā, ir pārliecība par to, ka tā nav piederīga nevienam no tiem priekšmetiem, par kuru eksistenci tā šaubās, un pārliecība par piederību tikai tam, par kā eksistenci tā nešaubās. Bet šaubīgi ir tieši tas. Ka tā izzina uguni, gaisu un kaut ko ķermenisku; jo ir pilnīgi neiespējami, lai dvēsele apzinātos to, kas tā ir, tādā pašā veidā, kādā tā apzinās, kas tā nav. Ar savas iztēles palīdzību viņa visu to izzina: gaisu, vienu vai otru ķermeni vai tā daļu, noteiktas struktūras un ķermeniskā attiecības, priekšmetus, kas, -- kad runa ir par dvēseli, -- neatrodas visi viņā, bet tikai viņa pati ir tajos. Taču, ja tajā būtu kaut kas no ikkatra, tā izzinātu to savādāk, kā visu citu; t. i., nevis pateicoties savai iztēlei.., bet pateicoties sava veida patiesai iekšējai klātbūtnei, ko nevar iztēloties (jo tajā nav nekas vairāk patiess, kā viņa pati), -- tā, kā tā izzina, ka viņa dzīvo, atceras, apzinās un vēlas. Jo viņa zina, ka tas ir viņā; viņa neiztēlojas to, it kā tas skartu to no ārienes, ar sajūtu starpniecību. Sekojoši, lai tā patvaļīgi neuzskata par savu neko no tā, ko tā ir domājusi, un neuzskata sevi par līdzīgu tam; vienīgi tā ir viss tas, kas paliek no viņas pašas. [De Trinitate X, 10, 15--16]

Mēs eksistējam un zinām, ka eksistējam, un mīlam mūsu esamību un mūsu zināšanas. Un par šo trīs lietu patiesību mēs esam pārliecināti, jo tie nav mūsu sajūtu, kas var mūs maldināt, priekšmeti. Man vislielākā mērā ir skaidrs, ka es eksistēju, ka es to zinu un ka es mīlu savu esamību. Es nebaidos no nekādiem iebildumiem, kas attiektos uz šīm patiesībām, no akadēmiķu puses, kas varētu man teikt: “Bet ja tu maldies?” Ja es maldos, tad jau eksistēju. Jo tas, kurš neeksistē, nevar, protams, arī maldīties. Tātad, es eksistēju; bet kā es varētu maldīties par to, ka eksistēju, ja ir acīmredzami, ka es eksistēju, ja maldos? Tā kā man ir jāeksistē, lai maldītos, pat ja es maldītos, tad nav nekādu šaubu, ka es nešaubos par to, ka zinu par savu eksistenci. [De Civitate Dei XI, 26]

[Filosofa lūgšana]
Dievs, Visuma Radītāj, dod man vispirms iespēju cītīgi lūgt Tevi, tad – lai es izpelnītos iespēju, ka Tu mani izdzirdi, visbeidzot, -- lai tu izpildītu manu lūgšanu. Dievs, caur ko viss tiecas būt un kam pašam par sevi nav esamības. Dievs, kas nedod iespēju iet bojā tam, kas iznīcina sevi un citus. Dievs, kas no nekā radījis šo pasauli, kas visu acīs ir visskaistākā. Dievs, kas nav radījis ļauno, kas nepieļauj tā eksistenci, lai novērstu vēl lielāku ļaunumu. Dievs, kas atklājis izredzētajiem, -- dvēselēm, kas patiesi ir spējīgas piekrist tam, ka Tu esi, -- ka ļaunais ir nekas. Dievs, caur ko Visums, pat ar visām tā sliktām pusēm, ir pilnība. Dievs, kas nepieļauj nekādu disharmoniju šajā Visumā, jo sliktākais atrodas saskaņā ar labāko. Dievs, kuru mīl visi, kas tik spēj mīlēt, -- apzināti vai neapzināti. Dievs, kas satur sevī visu, bet Kuram visas radības zemiskums nav nekas zemisks, Kuram nenāk par ļaunu tās ļaunums, Kuru tās maldi nemaldina. Dievs, kas atļauj tika ar tīru sirdi atpazīt patiesību. Dievs, patiesības tēv, gudrības tēv, patiesas un augstākas dzīves tēv, svētlaimes tēv, labā un skaistā tēv, garīgās gaismas tēv, mūsu atmodas un mūsu apgaismības tēv, ķīlas, kas mudina mūs atgriezties pie Tevis, tēv.
Es aicina Tevi, ak, Dievs, patiesība, Kurā, no Kura un caur Kuru patiess ir viss, kas ir patiess. Dievs, gudrība, Kurā, no Kura un caur Kuru patiess ir viss gudrais, kas vien ir gudrība. Dievs, dzīvība, patiesā un augstākā, Kurā, no Kura un caur Kuru dzīvs ir viss, kas dzīvo patiesi un augsti. Dievs, svētlaime, Kurā, no Kura un caur Kuru svētlaimīgs ir viss, kas ir svētlaimīgs. Dievs, labais un skaistais, Kurā, no Kura un caur Kuru ir labs un skaists viss, kas tik vien ir labs un skaists. Dievs, garīgā gaisma, Kurā, no Kura un caur Kuru ar saprātu mirdz viss, kas ir saprātīgs. Dievs, Kura valsts ir šis Visums, ko nepazīst sajūtas. Dievs, Kura valsts likumi attiecas uz visas šīs pasaules likumiem. Dievs, no Kura novērsties nozīmē krist, pie Kura pievērsties – atkal piecelties, Kurā atrasties – rast stingru pamatu. Dievs, attālināties no Kura ir tas pats, kas mirt, bet pie Kura atgriezties – no jauna tapt dzīvam, Kurā būt nozīmē dzīvot. Dievs, Kuru neviens nezaudē, izņemot apmānīto, Kuru neviens nemeklē, izņemot atskārtušo. Kuru neviens neatrod, izņemot to, kas attīrījies. Dievs, kuru pamešana līdzinās bojāejai, bet tieksme pēc Kura – mīlestībai, Kuru redzēt nozīmē to, ka tas pieder redzošajam. Dievs, ticība Kuram mūs vada, cerība Kuram mūs uzmundrina un mīlestība uz Kuru mūs apvieno. Dievs, ar Kuru mēs uzvaram ienaidnieku, tevi es lūdzu!
Dievs, ar Kuru mēs nevaram pilnīgi iet bojā. Dievs, kas dod mums drosmi. Dievs, pateicoties Kuram mēs atšķiram labo un ļauno. Dievs, ar Kura palīdzību mūs vairāmies no ļaunā un meklējam labo. Dievs, pateicoties Kuram mēs nepakļaujamies nelaimēm, mēs spējam pakļauties un vadīt. Dievs, kas dod mums iespēju uzzināt, ka tas, ko mēs kādreiz uzskatījām par savu, ir svešs, bet ko uzskatījām par svešu, ir mūsu. Dievs, pateicoties kuram mēs atsvabināmies no kārdinājumiem un ļauno pavedināšanas. Dievs, ar Kura palīdzību mazās lietas mūs nepazemo. Dievs, pateicoties Kuram labākais mūsos nav pakļauts sliktākajam. Dievs, pateicoties Kuram tikusi uzvarēta nāve (1. Kor. 15:54). Dievs, kas pievērš mūs sev; Dievs, kas norobežo mūs no neesošā un piesaista esošajam. Dievs, kas padara mūs cienīgus būt Tevis izdzirdētiem. Dievs, kas mūs stiprina; Dievs, kas ievada mūs jebkurā patiesībā, kas runā mums visu labo, kas nepadara un nevienam neatļauj padarīt mūs bezprātīgus. Dievs, kas atgriež mūs uz patiesā ceļa. Dievs, kas pavada mūs līdz slieksnim. Dievs, kas izdara tā, ka tiem, kas klauvē, tiek atvērts (Mt. 7:8). Dievs, kas dod mums dzīves maizi. Dievs, caur Kuru mēs esam alkuši tādu dzērienu, kuru reiz padzēruši nekad nejutīsim slāpes (Jņ. 6:35). Dievs, kas atmasko pasaules grēku, taisnību un tiesu (Jņ. 16:8). Dievs, pateicoties Kuram mūs neiedzen šaubās neticīgie. Dievs, Kurš māca mūs noraidīt to maldus, kas uzskata, ka dvēseles neko nav pelnījušas Tavā priekšā. Dievs, pateicoties Kuram mūs nav paverdzinājušas nespēcīgās un nabadzīgās pirmbūtnes (Gal. 4:9). Dievs, kas mūs attīra un sagatavo dievišķajai atmaksai, Tu, žēlīgais, nāc pie manis. [Soliloquia I, 1, 2--3]

[Izredzētie un nolādētie]
Dievs savā providencē ir noteicis svēto skaitu. [..] Viņš ir aicinājis tos, vadoties no saviem ieskatiem, jo tos, kurus Viņš savā providencē ir jau sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus sava Dēla tēlam, lai viņš būtu pirmdzimtais daudz brāļu starpā. Bet kurus viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos viņš arī aicinājis (Rom. 8:28--30), t. i., “pēc savas vēlmes”, jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto, proti, Dieva gribas neaicināto. Bet kurus viņš iepriekš nolēmis atpestīt pēc savas gribas, tos arī taisnojis; bet kurus viņš taisnojis, tos viņš arī apskaidrojis (Rom. 8:30). Viņi ir apsolītie, izraudzītie bērni, tie, kas glābušies, pateicoties žēlastībai. Apustulis saka: “Bet ja pēc žēlastības – tad nav vairs pašu nopelna, citādi žēlastība vairs nebūtu žēlastība” (Rom. 11:6). Viņi ir žēlastības trauki, lai Dievs atklātu savas godības bagātību, līdzīgi kā lielā lēnprātībā ir panesis pazušanai radītos dusmības traukus (Rom. 9:22--23).Viņi visi, pateicoties Svētajam Garam, veido vienu sirdi un vienu dvēseli (Ap. 4:32), kuru Dievs ir svētījis un nav dēļ savas žēlastības pametis. Piedodot tiem visas viņu nelikumības, Dievs atveseļo visas viņu kaites, atpestī no kapa viņu dzīvības, apveltī ar žēlastību un devīgumu (Ps. 10:2--4), jo taisnošana ir atkarīga nevis no tā, kas vēlas un darbojas, bet no Dieva, kas dāvā žēlastību (Rom. 9:16).
Citiem cilvēkiem, kas nepieder šai svētajai kopienai, Dieva žēlastība tomēr radīja dvēseli un ķermeni un visu to, kas saistīts ar dabu, izņemot grēku, par ko viņiem ir jāpateicas ļaunās gribas bezkaunībai. Dievs savā providencē it tos radījis, lai parādītu uz ko ir spējīgs žēlastības trūkumā to brīvais lēmums, kas Viņu ir pametis; ka viņu sods – taisnīgs un pelnīts – norādītu žēlastības traukiem, ka viņi ir izņemti no šīs masas nevis viņu darbu nopelnu dēļ, bet pateicoties pilnīgi par velti saņemtai dievišķai žēlastībai, tā ka visiem ir aizdarīta mute (Rom. 3:19), bet kas lielās, tas lai lielās ar to Kungu (1. Kor. 1:31). [Epistola 186, 7, 25--26]

[Mīlestība uz Dievu un tuvāko]
Bet kā mēs atradīsim divos Kunga norādījumos, kas vērsti pie paralizētā Betzatā, divu mīlestības baušļu atainojumu? Viņš teica: “Celies, ņem savu gultu un staigā!” (Jņ. 5:8). Padomāsim, brāļi, kopā par šo divu baušļu dabu. Tie jums ir labi jāpazīst un tiem jānāk prātā ne tikai tad, kad mēs par tiem atceramies, bet tiem nekad nav jāizzūd no mūsu sirdīm: tāds ir mūsu pienākums. Nepārstājiet domāt par to, ka ir jāmīl Dievs un tuvākais: “Diev ar visu sirdi, visu dvēseli un visu savu prātu un tuvāko kā sevi pašu.” Tādam ir jābūt pastāvīgam jūsu pārdomu, jūsu atmiņas, jūsu darbu, visu jūsu pūļu priekšmetam. Mīlestība uz Dievu ir pirmais no baušļiem, bet mīlestība uz tuvāko – pirmā to izpildes secībā. Tas, kurš apveltījis tavu sirdi ar mīlestību divos baušļos, nevarēja iedvest tev vispirms mīlēt savu tuvāko, bet pēc tam Dievu, bet Dievu un tuvāko. Tā kā tu vēl neredzi Dievu, tu varēsi nopelnīt Viņa redzējumu tikai caur mīlestību uz tuvāko; ar to tu attīrīsi savas acis, lai redzētu Dievu. Jānim tas bija acīmredzams: “..kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis” (1. Jņ. 4:20). Tev saka: “Mīli Dievu.” Bet ja tu man teiksi: “Parādi man to, kuru man ir jāmīl?” Ko es atbildēšu, kā tikai to, ko saka Jānis: “Dievu neviens nekad nav redzējis” (Jņ. 1:18). Tomēr netici pilnīgi svešiem priekšstatiem par Dievu! [..] Iemīli tuvāko un saskati sevī šīs mīlestības uz viņu avotu; tajā, cik tas iespējams, tu ieraudzīsi Dievu. Tātad, iemīli tuvāko. Dalies ar izsalkušo savā maizē, un nabaga klaidoņus ielaid savā mājā; kad ieraudzīsi kailo – apģērb viņu, un neslēpies no sava asinsradinieka. [..] Ko iegūsi tu, to visu veicot? Tad kā ausma atklāsies tava gaisma, un drīz pieaugs tava atveseļošanās, un tava taisnība ies tev pa priekšu, un Kunga slava tevi pavadīs [..]. Tava gaisma ir tavs Dievs; tas atklāsies kā ausma, jo tā nomaina mūžīgo nakti: Viņš neaust un neriet, jo ir mūžīgs. Bet viņš kļūs ausma tev, tavai atmodai, kā bija norietējusī saule tavas bojāejas laikā. Tātad prasībā “ņem savu gultu” es sadzirdu “mīli savu tuvāko”. [Tractatus in Johannis Evangelium 17:8]

[Darbs ir prieks]
“Un Dievs tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un apsargātu” (1. Moz. 2:15). Ko viņa vajadzēja kopt un apsargāt? Vai tiešām Kungs vēlējās, lai pirmais cilvēks nodarbotos ar zemkopību. Vai var domāt, ka Viņš nosodīja cilvēku darbam pirms viņa grēka? Tā, protams, mēs domātu, ja neredzētu, ka daži nodarbojas ar zemkopību tādu aizrautību, ka novēršanos no šīs nodarbības viņi uztver ar lielām skumjām. Lai arī kādu apmierinājumu nesagādātu zemkopība, tā būtu vēl lielāka, ja šī nodarbība nesagādātu nekādu pretdarbību nedz no debesīm, nedz no zemes. Tas bija nevis mokošs darbs, bet prieku nesoša bauda, jo viss Dieva radītais auga daudz intensīvāk un auglīgāk ar cilvēka apstrādājošās darbības palīdzību, kas deva iespēju Radītājam iemantot vēl lielāku slavu, kas dāvājis ar dzīvniecisko ķermeni savienotajai dvēselei prātu un spēju nodoties darbam tādā pakāpē, kādā tas cilvēkam sagādāja apmierinājumu, nevis kā to prasīja ķermeniskās vajadzības.
Vai var būt lieliskāka aina? Kur vēl cilvēka prāts, tā sakot, varētu sarunāties ar dabu, kā sēklas sēšanā, jauno dzinumu stādīšanā, krūmu pārstādīšanā, dzinumu potēšanā? Viņš tiecas izzināt, tā sakot, visu sakņu un sēklu cēloņus (un viņa izziņa paplašināsies, kamēr neapstāsies), to, uz ko spējīgas ir to locekļu iekšējās un neredzamās īpašības, un kāda ietekme uz tiem ir ārējai uz tiem vērstai aprūpei, -- un savā izziņā pārliecināties, ka “tamdēļ nav cildināms ne dēstītājs, ne laistītājs, bet Dievs, kas audzē” (1. Kor. 3:7). Jo rūpes, pat ārējās, tiek izrādītas tikai caur to, ko radījis Dievs, ko Viņš neredzami pavada un neredzami vada. [De Genesi ad litteram VIII, 8, 15--16]

[Tikumība saimnieciskajā darbībā]
“Katru dienu es slavēšu Tavu labklājību, jo es nezinu neko no tirdzniecības lietām.” Kādas ir šīs tirdzniecības lietas? Lai tie, kas tirgojas, to izdzird un izmaina savu dzīvi! Lai pārstāj būt tie, kas bija! Lai vairs nezina, kas bija, un lai to aizmirst! Galu galā lai neizsaka atzinību un neslavina to, kas tie bija; lai to nosoda un nopeļ. Un lai izmaina savu dzīvi, ja tirdzniecība ir grēks! Es nezinu kādai ir jābūt tevī, tirgoni, tieksmei iedzīvoties, ja tu sāc pelt Dievu, ja tu ciet kādus zaudējumus, un nav tevī tā, par ko mēs minējām, -- Dieva slavināšanas katru dienu. Ja tu ne tikai nosaki neizdevīgu cenu savai precei, bet arī mānies, tad kā tavas lūpas var ikdienu slavināt Dievu? Ja tu esi kristietis, tad kādā veidā tu zaimo Dieva vārdu (Rom. 2:24), ja tiek jautāts: “Vai tas ir kristietis?” Un ja psalmu dziedātājs katru dienu slavina Kungu, jo viņš nepazīst tirdzniecības lietas, tad lai kristieši labojas un pārtrauc nodarboties ar tirdzniecību.
Tomēr kāds no tirgoņiem man teiks: “Lūk es esmu atvedis savas preces no tālienes uz turieni, kur to nav, lai nopelnītu sev iztiku, un jautāju, kādai ir jābūt maksai par visām pūlēm, kas izlietotas preču pārdošanai? Tāpēc jau to cena ir augstāka par to, kā tā, par kuru tās pirktas. Citiem vārdiem, kā man nopelnīt iztiku, ja rakstīts: “..jo strādnieks ir savas algas cienīgs” (Lk. 10:7). Bet tu runā manā gadījumā par nodevību un apmānu. Tas ir mans, nevis manas profesijas trūkums. Ja es gribētu, es varētu rīkoties bez apmāna. Sekojoši es nepārnesu manu kļūdu uz tirdzniecību, bet saku, ka, ja es apmānu, tad apmānu tieši es, nevis mana tirdzniecība. Jo es varētu teikt: “Es nopirku preci par vienu cenu, bet pārdodu par citu. Ja tas jums ir pieņemami, tad pērciet.” Vaļsirdība neatbaidītu pircēju, bet, gluži pretēji, visus piesaistītu, jo ticība tiek vērtēta augstāk par preci. Tirgonis saka: “Tad iemāci mani nemānīt, pildīt sevis teikto, bet neprasi mani atteikties no darbiem, kas mani baro. Starp citu, kādu darbu tu man piedāvāsi, ja es beigšu ar to nodarboties? Vai varbūt nodarboties ar kādu amatniecības veidu? Labi, es būšu kurpnieks un gatavošu kurpes. Bet vai kurpnieki nemānās ar tādiem pašiem panākumiem kā tirgoņi? Vai tad līdzīgā kārtā nepilda savus solījumus? Solījies izgatavot apavus vienam un vienlaicīgi saņēmis naudu no otra, vai viņš neatliks pirmā pasūtījumu un neķersies pildīt darbu otra labā par skādi tam, kam viņš apsolīja ātri izpildīt pasūtījumu? Vai tad bieži nesaka: “Šis darbs ir šodienai; šodien es to pabeigšu.” Bet pēc tam, jau šo kurpju izgatavošanas procesā, vai nepieļauj viņi šādu nebūt ne nevainīgu mānīšanos? Viņi sola vienu, bet dara citu. Un ļaunums nāk no viņiem, nevis no tā amata, ar ko tie nodarbojas. Sekojoši visi sliktie un nebūt ne dievbijīgie amatnieki apmāna un netur savu vārdu ar nolūku kļūt bagātiem, vai arī lai neciestu zaudējumus; tāpēc tie neslavina Dievu katru dienu.
Kāpēc man atteikties no tirdzniecības? Vai tāpēc, lai kļūtu par zemkopi un kurnēt pret Dievu, ja tas uzsūtīs negaisu; vai lai vērstos pie burvja, ja es bīstos krusu; vai vēlēties badu, kas, skarot nabadzīgos, dos iespēju man pārdot manās klētīs uzkrāto labību? Vai uz to tu mani aicini?” Tu iebildīsi: “Bet godīgs zemkopis to nedara! Un arī godīgiem tirgoņiem arī nevar pārmest to, par ko tu runā. Bet tā prātot, vai tas nenozīmē domāt, ka ļaunums bērniem palielinās tāpēc, ka dažas mātes galvas sāpju gadījumā izmanto amuletus un Dieva zaimojošus apvārdojumus? Visi grēki ir saistīti ar cilvēkiem, nevis ar kādiem priekšmetiem vai amatu.” Lūk, ko man varētu teikt tirgonis: “Tā, lūk, bīskap, meklē to, kā lai izskaidro šīs tirdzniecības lietas, par kurām runā Psalms, un tā, lai tas nenovērstu mani no tirdzniecības, jo tu slikti esi sapratis šos vārdus. Bet labāk paskaidro man, kā man jādzīvo, jo, ja es dzīvošu godīgi, tad viss būs kārtībā. Vienīgais par ko es esmu pārliecināts, ka, ja es rīkojos slikti, trūkumi ir jāmeklē manī pašā, nevis tirdzniecībā.” – “Kad kaut kas ir patiess, tad nav nekas iebilstams.” [Enarrationes in Psalmos 70, I, 17]

[Divas valstis][53]
Divas valstis ir radījušas divas mīlestības formas: zemes valsti – sevis mīlestība, kas novesta līdz Dieva nicinājumam, un debesu valsti – mīlestība uz Dievu, kas novesta līdz sevis nicinājumam. Pirmā saista savu slavu ar sevi pašu, otrā – ar Dievu. Jo pirmā meklē slavu starp cilvēkiem, bet lielākā slava otrai ir Dievs kā sirdsapziņas liecinieks. Viena savas slavas vārdā paceļ savu galvu, bet otrā saka savam Dievam: “Bet Tu, Kungs, ..mans gods un tas, kas paceļ manu galvu” (Ps. 3:4). Vienā valda iekāre, kas vada gan tās valdniekus, gan tās tautas; otrajā viens otram kalpo mīlestības dēļ gan pavēlošie valdnieki, gan paklausīgie tiem pavalstnieki. Pirmā valsts – sava valdnieka personā – liela savu spēku; otrā saka savam Dievam: “Mīlēšu Tevi, Dievs, manu cietoksni” (Ps. 17:2). Pat gudrie pirmajā valstī, dzīvojot cilvēka dzīvi, ir panākuši ķermeniskos un dvēseliskos, vai arī abu kopā, labumus; bet tie, kas spējuši izzināt Dievu, nav viņu slavinājuši kā Dievu un nav pateikušies Viņam, bet savos prātojumos ir tikai rosījušies, un apmākusies ir viņu nesaprātīgā sirds: saucot sevi par gudriem (t. i., paceļoties savā lepnībā un slavinot savu gudrību), ir sajukuši prātā un Dieva nepārejošo slavu ir samainījuši ar tēlu, kas līdzīgs mirstīgajam cilvēkam, un putniem, un četrkājainajiem zvēriem, un rāpuļiem. Tieši līdz šādu elku pielūgšanai viņi – gan valdnieki, gan pavalstnieki – ir nonākuši, un pielūguši un kalpojuši radībai tā vietā, lai kalpotu Dievam, kas lai ir slavēts mūžīgi mūžos, āmen (Rom. 1:21--25). Otrajā valstī visa gudrība saistīta ar dievbijību, patiesa Dieva pielūgsmi, kā balvu gaidot ne tikai svēto, bet arī eņģeļu kopienu; “..lai Dievs būtu viss iekš visa” (1. Kor. 15:28). [De civitate Dei XIV, 28]

[Dieva valsts, zemes valsts un vēsture]
Cilvēki, kas nedzīvo no ticības, meklē mieru savai mājai pārticībā un laicīgās dzīves ērtībās. Turpretim tie, kas dzīvo no ticības, gaida mūžīgo labumu, kas solīts nākotnē, kā ceļinieki izmantojot zemes un laicīgai dzīvei piederošās lietas, -- nevis tāpēc, lai aizrautos ar tām un aizmirstu savu tieksmi uz Dievu, bet tāpēc, lai tās palīdzētu viņiem vieglāk paciest nīcīgās miesas uzlikto nastu, kas apgrūtina dvēseli. Tādējādi, gan vieni, gan otri, gan vienas, gan otras mājas vienādi izmanto lietas, kas nepieciešamas šajā dzīvē; taču izmantošanas mērķis katrai ir savs un visai atšķirīgs. Zemes valsts, kas nedzīvo no ticības, tiecas uz laicīgo pasauli un uz šo vienīgo mērķi virza saskaņu, kas tiek iedibināta starp pilsoņiem, lai panāktu vēlmju vienību šajā dzīvē. Turpretim debesu valsts, vai, precīzāk, tās daļa, kas ceļo zemes svešumā, bet dzīvo ticībā, apmierinās ar šo pasauli nepieciešamības dēļ, gaidot, ka viss nīcīgais tajā paies. Tāpēc, kaut arī šī daļa ir zemes valsts gūstekne, tā jau saņēmusi savas atpestīšanas solījumu, bet kā ķīlu -- garīgu dāvanu, un tai ir grūti pakļauties likumiem, ar kuru palīdzību tiek vadīta zemes valsts dzīve, lai saglabātu savstarpējo šo divu valstu saskaņu. Taču zemes valstī bija daži gudrie, kuru gudrībai nevar gūt apstiprinājumu Svētajos Rakstos; dēmonu pamācīti vai maldināti, tie uzskatīja, ka ir jāpielūdz daudzi dievi kā dažādu lietu valdniekus: vienam pakļauts ir ķermenis, citam – dvēsele; un pašā ķermenī: tam – galva, citam – kakls, trešajam – citi orgāni; līdzīgi arī dvēselē: vienam – prāts, citam – mācība, tam – naids, bet tam – mīlestība; tas pats arī pasaulīgās lietās: vienam – lopi, cita vēl kādam m – mieži, trešajam – vīns, tam – gaļa, citam – meži, kādam – kuģniecība, vēl kādam – kari un uzvaras, vēl kādam – laulība, vēl kādam – dzemdības un auglība, citiem – viss pārējais. Turpretim debesu valsts pielūdza tikai vienu Dievu un ticēja, ka tikai tam ir jāpiekopj kults. Tāpēc debesu valstij nevarēja būt kopīgu reliģisku likumu ar zemes valsti un tā ir spiesta stāties nesaskaņā ar pēdējo, tāpēc arī bija grūti panesama tās pretiniekiem, ciešot no to dusmām, naida un vajāšanām, līdz tā ar savu skaitu un redzamo dievišķo atbalstu neiegrožoja savu ienaidnieku nekaunību. Tātad, kamēr šī debesu valsts ceļo pa zemi, tā piesaista sev visu tautu pilsoņus un savāc no visām pasaules malām sabiedrību, nerūpējoties par valodu, tradīciju un likumu atšķirībām, kas ir iedibināti un uzturēti zemes valstī; neko no pēdēja neatceļot un negraujot, bet, gluži pretēji, visu to saglabājot un ievērojot, kas virzīts uz vienu mērķi – vienotā un vienīgā Dieva pielūgsmi. Tādējādi šajā zemes ceļojumā debesu valsts izmanto zemes valsti un izrīkojas ar priekšmetiem, kas saistīti ar mūsu mirstīgo dabu, ja tas ir savienojams ar dievbijību un reliģiju, saglabājot prāta veselību un vada šo zemes valsti uz debesu valsti. Un tikai šī pēdējā patiesā pasaule vienīgā ir jādēvē par saprātīgās radības pasauli kā vissakārtotākā un vispilnīgākā kopiena Dieva baudīšanai un savstarpējai baudīšanai Dievā. Kad šī pasaule nāks, nebūs vairs nedz mirstīgās dzīves, nedz fiziskā ķermeņa; šajā zemes ceļojumā mums piederēs mūžīgā dzīvība un garīgais ķermenis, kas nedemonstrēs nekādas vajadzības un pilnīgi pakļausies gribai. Zemes ceļojumā šīs pasaules piederība saistīta ar patiesu ticību, kas virzīta uz visa labā veikšanu Dievam un tuvākajam, jo valsts dzīve ir sabiedriska dzīve. [De civitate Dei XIX, 17]

[Vēstures liecība]
Lūk, atbilde, kuru – tā kā trūkst atbilstīgākas un detalizētākas – var dot mūsu nedraugiem ģimene, kas ir Kunga Jēzus Kristus pestīta, Ķēniņa Kristus ceļā esošā valsts.
Lai šī valsts atceras, ka arī tās nedraugu vidū slēpjas nākošie pilsoņi un lai neuzskata par bezjēdzīgu paciest tos kā ienaidniekus līdz tie atklāsies savā ticībā. Taču tā Dieva valsts, kas ir ceļiniece šajā pasaulē, piesaista sev cilvēkus, ko saista sakramentu kopība, bet kas nespējuši dalīties mūžībā, kas paredzēta svētajiem. Vieni no šiem cilvēkiem ir pazīstami, citi – nē. Ir tādi, kas bez kādām šaubām ir gatavi kurnēt pret Dievu, kuru pielūdz, kopā ar Viņa ienaidniekiem, piepildot ar viņiem teātrus, bet ar mums – baznīcas. Nav jākrīt izmisumā šo ļaužu nodevības dēļ, jo arī pašu lielāko nedraugu vidū slēpjas izredzētie, draugi, kas paši vēl par to nezina.
Jo šīs valstis šajā pasaulē ir sapītas un sajauktas līdz tās tiks nošķirtas pastarajā tiesā.
Par to dzimšanu, tapšanu un galīgajiem likteņiem es gatavojos pateikt ar Dieva palīgu, slavinot Dieva valsti, kas iemirdzēsies ar vēl lielāku spožumu. [De civitate Dei I, 35]

[ Aicinājums uz apskaušanos uz zemes]
Nešaubīgi daudz labāk ir pievērst cilvēkus dievišķai mīlestībai ar pamācību, nekā piespiest tos ar baiļu un sodu ciešanu palīdzību. No tā, ka ir cilvēki, kurus bailes un sāpes ietekmē labāk, neseko, ka jāsoda ir arī tie, kas ir atšķirīgi no šiem ļaudīm. Pieredze ir rādījusi un uzrāda līdz pat šai dienai, ka bailes un sāpes ir derīgas dažiem skolniekiem: tie labāk attiecas pret mācībām un ar lielāku labpatiku izmanto praksē apgūto. Atsaucas uz pasaulīgā autora izteikumu: “Es domāju, ka labāk ir disciplinēt bērnus, apelējot pie to kauna un labestības, nekā turēt tos bailēs” (Terencijs). Tas ir pareizi, taču labākie ir tie, kas vadās no tikumības, bet vislielākais skaits ir to, kurus izlabot var tikai bailes. Kā atbildi uz šo iebildumu lasīsim to pašu autoru: “Ja jums nedraudēs sods, tad jūs nekad neko labu neizdarīsiet.” Lūk, kāpēc par tiem, kas kļūst labāki labestība dēļ, Svētie Raksti runā: “Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes..” (Jņ. 4:18). No otras puses, tie runā arī par tiem, kurus izlabot var tikai bailes, -- un to vienmēr ir vairākums: vergs no vārdiem neiemācīsies, kaut arī viņš tos saprot, bet neklausa. Runājot par to, ka vārdi neizlabo vergu, raksti neliek mums atteikties no verga izlabošanas, bet netieši māca mūs, kā to var panākt, jo pretējā gadījumā tie teiktu, ka “vārdi to neiemācis”, nevis “tas neiemācīsies”. Citā vietā tie mums vēsta, ka ne tikai vergu, bet arī nepaklausīgu dēlu ir jāpāraudzina ar sodu palīdzību viņa paša labumam. [..] Taču pirms kļūt par paklausīgu dēlu un teikt: “Bet jūsu dēļ nepieciešamāk palikt miesā” (Fil. 1:24), daudzus ir jāaicina uz Kungu ar zemes sodu rīkstēm – gan sliktos vergus, gan bēguļojošos gūstekņus.. [..]
Kāpēc lai baznīca nespiestu savus nomaldījušos bērnus neatgriezties pie tās, ja šie nomaldījušies bērni paši neizmantotu spēku, lai pazudinātu citus? [..] [Epistola 185]

Slavenākie Augustīna izteicieni

”Dievs ir visa radītājs”—”Deus creator omnium”.

”Tu esi mūs radījis priekš sevis, un nemierīgas ir mūsu sirdis, līdz tās atradīs mieru Tevī.” – ”Fecisti nos ad Te, inquietum est cor nostrum, donec requiescat in te.”q

“Viss pieder Tev, un viss tas ir labums, jo Tu, Labais, to radīji. Visā tajā nav nekā no mums, izņemot grēku, kurā pretēji kārtībai mēs mīlam Tevis vietā to, kas nāk no tevis.” – “Haec tua sunt; bona sunt quia tu bonus ista creasti. Nil nostrum est in eis, nisi quod peccamus amantes, ordine neglecto, pro te, quod conditur abs te.”

“Viss tiecas uz vienību.” – “Omnia in unum tendut.”

“Izzini, lai ticētu, un tici, lai saprastu.” – “Ergo intellige ut credas, credere ut intelligas.”

“Patiesais filosofs ir tas, kurš mīl Dievu.” – “Verus philosophus est amor Dei.”

“Ja kam nenoticēsiet, tad to arī nesapratīsiet.” – “Nisi crediteres, non intelligentis.”

“Ja es šaubos, es eksistēju.” – ”Si enim fallor, sum.”

“Patiesība ir tas, kas uzrāda, kas ir.” – “Veritatem esse, quae ostendit id quod est.”

“Dievu un dvēseli gribu es izzināt. Vēl kaut ko? Neko citu.” – “Deum et animam scire cupio. Nihil plus? Nihil omnio.”

“Cilvēks nevar būt nedz bez ķermeņa, nedz bez dvēseles” – “Neque sine corpore neque sine anima esse posse homini.”

“Netiecies pēc ārējā, atgriezies pats pie sevis; patiesība mīt iekšējā cilvēkā.” – “Noli foras ire, in te ipsum redi; in interiore homine habitat veritas.”

“Ļauj man izzināt sevi, ļauj man izzināt Tevi.” – “Noverim me, noverim Te.”

“Jo tu mīli viņā nevis to, kas tas ir, bet to, ko tu gribi, lai tas ir.” – “Non quod est, sed quod vis, ut sit.”

“Varens esi Tu, Dievs, un krietni slavēts, Tavs varenums ir liels, un Tava gudrība – neaptverama.” – “Magnus es, Domine, et laude laudabilis; magna virtus tua et sapientiae tuae non est numerus.”

“Mana mīlestība ir mans svars.” – “Pondeus meum amor menas.”

“Visam, kas ir, daba ir no Dieva, un tāpēc viss ir labs.” – “Omnis natura in guantum natura est bona est.”

“Ir viegli nolādēt miesu (execrari carnem), bet ir grūti nemiesiski domāt (carnaliter sapere).”

“Mīli un dari ko gribi.” – “Dilige et, quod vis, fac.”

BOĒCIJS

”Par mierinājumu filosofijā” (”De consolatio philosophiae”)

I. grāmata[54]
[Likteņa nežēlība, nevainība, ļaunais pasaulē]
I. Pa to laiku, kamēr es klusēdams spriedu pats pie sevis un ierakstīju ar irbuļa palīdzību rakstāmdēlītī rūgto žēlošanos, man šķitās, ka virs manis parādījās sieviete ar cieņas pielijušu vaigu un degošām acīm, kuru asredzīgums bija nesalīdzināmi pārāks par cilvēka acīm un kuras pārsteidza ar dzīvīgu mirdzumu un neizsmeļamu valdzinājuma spēku; viņa bija tādā mūža vecumā, ka nekādi negribējās ticēt, ka tā piederētu mūsu laikam. Grūti bija noteikt arī viņas augumu, jo šķitās, ka vienā un tanī pašā laikā viņa gan nepārsniedza parasto cilvēka mēru, gan ar galvas virsu skāra debesis, un, ja viņa paceltu galvu augstāk, tad ielauztos pašās debesīs un taptu neredzama tiem cilvēkiem, kas uz viņu noraugās. Viņa bija tērpusies neiznīcīga auduma drānās, noaustās ar izsmalcinātu māku no vissmalkākajiem audiem, -- tos, kā es vēlāk no viņas pašas uzzināju, viņa bija noaudusi savām rokām. Uz tām kā uz satumsušām gleznām gulēja piemirsta senuma sūbe. Uz to apakšējās malas bija noausts grieķu burts π, bet uz augšējās – Θ. Un šķitās, ka starp abi burtiem būtu iezīmētas pakāpes, kas it kā veidotu kāpnes, pa kurām varētu pacelties no lejas augšā. Bet šīs drānas bija saplosījušas nez kādu plosīgu radījumu rokas, kuri bija izvazājuši to skrandas, ko nu kurš jaudāja pagrābt. Labajā rokā viņa turēja grāmatas, kreisajā scepteri. Bet, kad viņas skatiens pakavējās pie poētiskajām mūzām, kuras stāvēja ap manām cisām un ietērpa vārdos manas raudas, viņa izpauda tikko manāmu sašutumu un, nikni zibsnīdama acis, iebildās: -- Kurš atļāvis šīm teatrālajām netiklēm pietuvoties vājiniekam, tās taču ne tikai neatvieglo viņa ciešanas ar dziednieciskiem līdzekļiem, bet, gluži otrādi, dzirdī viņu ar saldu indi? Tās nomirdina saprāta auglīgo tīrumu ar neauglīgiem kaislību dzeloņiem un pieradina cilvēku dvēseli pie slimības, nevis izdziedē no tās. Bet, ja jūsu glāsti savaldzinātu kādu mazizglītoto, kas vispārīgi jums ir iezīmīgs, domāju, es to pārciestu ne tik sāpīgi, jo tad manam darbam netaptu nodarīts nekāds zaudējums. Bet viņu, kas uzaudzis uz eleātu un akadēmiķu mācībām? Eita savu ceļu līdz pat nāvei, saldās sirēnas, kas novedat bojā, un, piešķiriet viņu manu mūzu aprūpei un izdziedei. – Pēc šiem pārmetumiem mūzu pulciņš, pret zemi pavēstu skatu un aiz kauna notvīcis, skumīgs atstāja manu mitekli. Bet es, kura skatienu bija aizmiglojušas asaras, nespēju pazīt, kas gan ir šī sieviete, kurai piemīt tik neapstrīdama vara, un, dziļā pārsteigumā nodūris acis, klusēdams gaidīju, kas notiks tālāk. Tad viņa, pienākusi tuvāk, apsēdās uz manu cisu malas, un, skatīdamās man sejā, kas bija smagu skumju nomākta un ciešanu noliekta pie zemes, ņēmās vārsmās man pārmest to, ka man dvēseli bija pārņēmis apjukums. [..]

[Filosofija kā dziedinātāja]
II. – Bet nu laiks dziedināties, nevis paļauties žēlabām, -- viņa sacīja un, pievērsusi man vērīgu skatienu, izsaucās. – Vai tiešām tas esi tu! Tu, kuru es esmu zīdījusi ar savu krūti, ar savu pienu, lai tu rastu vīrišķību un gara spēku? Es taču devu tev tādu ieroci, kas līdzētu tev saglabāt nelokāmu sīkstumu, ja vien tu pats to neatsviestu. Vai tu mani nepazīsti? Ko tu klusē? Aiz kauna vai tu esi apklusis? Es dotu priekšroku kaunam, taču jaušu, ka tevi piemeklējis apstulbums. – Bet, kolīdz viņa pamanīja, ka es nevis vienkārši klusēju, bet gan esmu pilnīgi zaudējis runas spējas un tapis mēms, viņa tikko jaušami pieskārās ar roku pie manām krūtīm un sacīja: -- Nekas briesmīgs, viņš cieš no letarģijas, no apmuļķota prāta parastas slimības. Viņš ir uz mazu brīsniņu aizmirsies, taču drīz vien nāks pie atmiņas, ja reiz viņš ar mani agrāk ir pazinies. Lai viņš to spētu, mēs mazliet izberzēsim viņas acis, kuras ir aizmiglojušas rūpes par laicīgām lietām. – To bildusi, viņa ar savu sakrokoto drānu malu nosusināja manas asarām pieplūdušās acis. [..]
III. Pēc tam, kad izklīda ciešanu mākoņi, es ieraudzīju debesis un pūlējos pazīt dziednieci. Un, kolīdz es pievērsu viņai acis un cieši viņā ieskatījos, pazinu savu aukli – Filosofiju, kuras aprūpē es atrados kopš jaunības gadiem. – Kālab, -- es vaicāju, -- ak, visu tikumu skolotāj, tu esi atnākusi uz izstumtā vientuļo mitekli, nolaizdamās no augstā sliekšņa? Vai tālab, lai taptu apsūdzēta līdz ar mani un lai pakļautos melīgiem apmelojumiem? – Ak, mans audzēkni, -- viņa atteica, -- vai tad es varu tevi pamest, nebalstot tevi grūtībās un nedaloties ar tevi tanī nastā, ko tev izvēlējuši tie, kas neieredz pašu manu vārdu! Filosofijai nav atļauts atstāstīt nevainīgo ceļā bez pavadības. Neba nu man bīties no apvainojumiem un trīcēt, ka tik atkal kas jauns negadās. Vai tiešām tu šobrīd pirmoreiz esi sajutis, ka, valdot nekrietniem tikumiem, gudrība top apdraudēta? Vai senatnē, vēl pirms mūsu Platona laika, es bieži netiku sadūris dižā cīniņā ar muļķību un bezprātību? Un vai gan ne ar manu palīdzību Platona skolotājs Sokrats, Platonam vēl dzīvam esot, panāca uzvaru pār netaisno nāvi? Bet vēlāk, kad epikūriešu un stoiķu bars un citi tiem līdzīgie pūlējās pārņemt viņa mantojumu, katrs sava labuma dēļ, viņi vilka mani, neskatoties uz maniem kliedzieniem un pretošanos, kā laupījumu un saplēsa drānas , un, izrāvuši no tām šķipsnas, aizgāja, šķizdamies, ka es esmu tiem tikusi pilnīgi. Un, tā kā viņiem [rokās] bija manu drānu atliekas, viņi likās mani tuvākie, bet neapdomīgums noveda dažus no tiem līdz tumsonīga pūļa maldiem. Ja tu nezinātu par Anaksagora bēgšanu, nedz par Sokrata izdzerto indi, nedz par mocībām, kurām pakļāva Zēnonu, tā kā tas viss notika svešos novados, tad tu varētu būt dzirdējis par Kaniju, Seneku, Soranu – atmiņas par kuriem nav tik senas un ir plaši zināmas. Viņus pazudināja nekas cits kā tas, ka viņi, izauguši pēc manām paražām un pamācībām, pārāk atšķīrās no ļauniem cilvēkiem. [..]
IV. Vai tu jūti, kā šīs patiesības ieviešas tavā dvēselē? Ονοζ λύραζ? Kāpēc tu raudi, kālab lej asaras? Έξαύδα μη κεΰυε νόψ Ja tu gaidi, lai es ķertos pie dziedināšanas, tev nāksies uzplēst vāti. – Tas es sadūšojies sacīju: -- Vai gan vēl nepieciešams kāds atgādinājums un vai gan jau pietiekami neliecina pati par sevi likteņa bardzība, kurš pret mums ir nocietinājies? Vai tiešām tevi nepārsteidz šīs vietas izskats? Vai tad tā ir bibliotēka, kuru tu izraudzījies sev par visdrošāko atrašanās vietu manā mājā? Tā pati bibliotēka, kur bieži, iekārtojusies kopā ar mani, tu spriedi par cilvēcisko un dievišķo lietu izzināšanu? Vai tāds izskats, vai tāda seja man bija, kad kopā ar tevi es tiku pētījis dabas noslēpumus, bet tu ievilki man zvaigznāju ceļus ar [matemātisko figūru zīmēšanas] irbuli un ievirzīji manas tikumiskās tieksmes un dzīves kārtību atbilstīgi debesu lēmumiem? Vai tāda balva pienākas man, kurš tev ir sekojis? [..]

[Nepatiesa apsūdzība, ļaunais pasaulē]
Tu vaicā, par kādu noziegumu esmu notiesāts? Mani apsūdz par to, ka es gribēju izglābt senātu. Vēlies zināt, kādā veidā? Mani vaino par to, ka es pretojos apmelotājam iesniegt dokumentus, kas liecinātu, ka senāts ir apvainojis majestāti. Ak, skolotāj, ko tu šobrīd domā? Vai es atzīšos noziegumā, lai tev nebūtu kauns? Bet es vēlēju un nekad neatteikšos vēlēt senātam tikai labu. Vai es atzīšu savu vainu? Bet tas nozīmē atteikšanos cīnīties ar apmelotāju. Vai es varu saukt par noziegumu vēlēšanos izglābt senātu? Bet tas taču ir izdarīji visu, lai ar saviem lēmumiem, kas attiecas uz mani, iztēlotos to kā noziegumu. Taču neapdomība, kas pati sevi bieži pieviļ, nevar izkropļot patiesos nopelnus, un man šķiet, ka atbilstība Sokrata norādījumam, nav atļauts necienīgi apslēpt patiesību vai piekrist meliem. Bet to, kādā veidā tas notiek, es ļauju izšķirt tev un novērtēt gudrajiem. Lai pēcteči neaizmirstu šīs lietas un zinātu lietu patieso stāvokli, es to attēloju ar rakstāmā irbuļa palīdzību. Vai vēl vajag runāt par viltotām vēstulēm, pamatojoties uz kurām, es tiku apsūdzēts par to, ka cerēju uz Romas brīvības atjaunošanu? Acīm redzama krāpšanās varētu atklāties, ja man izdotos izmantot aizstāvībai pašu apmeklētāju atzīšanos, kam ikvienā iztiesāšanā ir vislielākais spēks. Bet uz kādām brīvības pārpalikām varēja vēl cerēt? O, ja jel kāda būtu iespējama! Es atbildētu ar Kenija vārdiem, kurus viņš izteica, uzzinādams par apsūdzību, ko viņam uzstādīja Gajs Cēzars, Germanika dēls, ka tas ir iejaukts sazvērestībā, kura vērsta pret imperatoru: ”Ja es par to būtu zinājis, tu to būtu zinājis!”
Šajos apstākļos nevis bēdas notrulināja mūsu prātu tā, lai es sūdzētos par neģēļu noziegumiem pret tikumību, bet mani gaužām pārsteidza tas, ka viņi panāca to, uz ko cerēja. Jo vēlēties nelāgo, iespējams, ir mūsu trūkums, taču iespējai, ka nevainīgajam var piepildīties tas, ko pret viņu perina kāds ļaundaris, Dieva acīs pienāktos izskatīties baismīgai. Tādējādi pilnīgi pamatoti viens no tev tuvu stāvošajiem interesējas: ”Ja Dievs pastāv, tad no kurienes nāk ļaunais? Un no kurienes nāk labais, ja Dieva nav?” [..]
Bet, ak, šausmas! Mani apsūdzētāji saskata tevī kaut kādas vainas pierādījumu un, liekas, paredz iespēju, ka es spētu paveikt ļaundarību tikai tāpēc, ka esmu izaudzis tavā aizbildniecībā un esmu izaudzināts pēc taviem likumiem. Vai tad tādējādi nav gana skaidrs, ka tava aizbildniecība nav atnesusi man neko [labu], vēl vairāk, ir nolikusi mani zem [vēl] stiprākiem sitieniem. Un manu postu vairo vēl tas, ka vairāk vērtējums balstās nevis uz nopelniem, bet gan ņem vērā veiksmi un par apdomību uzskata tikai to, ko sagādā laime. No šejienes izriet, ka vispirms labvēlīgs vērtējums iztrūkst nelaimīgajiem.
Kādas gan šobrīd starp cilvēkiem valodas, cik neskaitāmi un pretrunīgi spriedumi, man kauns par to pat iedomāties! Teikšu vien, ka vissmagākā naidīgā likteņa nasta ir tā, ka, kolīdz nelaimīgos apsūdzēs kaut kādā sadomātā noziegumā, tā [visi] tūdaļ noticēs, ka viņi ir pelnījuši ciešanas. Un es, kam tika laupīti visi labumi un kas tika atstādināts no valsts amatiem, pūļa amatiem, pūļa baumu apkaunots, saņēmu sodu par labdarību. Bet es redzu ļaundaru netīros zeņķus, kas slīgst izpriecās un baudās, es redzu, ka ikviens bezgodis ceļ jaunas melīgas apsūdzības, bet godīgi cilvēki, aiz šausmām pamiruši, satriekti no neiedomājamās netaisnības attiecībā pret mani; ikviens bezgodis ceļ jaunas melīgas apsūdzības, bet godīgi cilvēki, aiz šausmām pamiruši, satriekti no neiedomājamās netaisnības attiecībā pret mani; ikviens, kas ir nelietīgs ļaundarības nesodāmībā tiek mudināts uz nekaunību un ar balvām – uz nozieguma pastrādāšanu, kamēr nevainīgie ne tikai neatrodas drošībā, bet viņiem pat pietrūkst aizsardzības. [..]
V. Un, kaut arī tu pateici patiesību attiecībā uz saviem nopelniem vispārējās labklājības labā, par savu paveikto darbu nozīmi tu atgādināji nepietiekami. Tu minēji noteiktus faktus par apsūdzībām, kuras tev gan dara godu, gan arī nepatiesas. Tu pareizi uzskatīji, ka apsūdzētāju ļaundarības un melus nākas skart īsumā, jo tie ļaudīm, kas zina visu labāk un pilnīgāk, ir zināmi. Tu kvēli atmaskoji senāta netaisnīgumu, gauži bēdājies, ka mani ir apsūdzējuši, un raudāji, ka noziedzīgi aizskarta mana reputācija. Visbeidzot tavā sirdī iekvēlojās sāpes pret likteni un žēlošanās par to, ka balvas piešķirtas ne pēc cieņas un nopelniem. Ar saērcinātas mūzas pantiem tu izpaudi vēlēšanos, lai zemes virsū valdītu tāda pati kārtība kā debesīs. Bet, tā kā apjukums un daudzas kaislības tevi nomāc un tavu sirdi plosa naids, skumjas un ciešanas, tad pašreizējā tavas dvēseles stāvoklī tev nav piemērojamas stiprākas zāles. Tāpēc mēs papriekš izlietosim vieglākus līdzekļus, lai audzējs, kurš aiz uztraukumiem un nemiera ir sacietējis, no [to] iedarbības atmiekšķētos un rastu spēkus daudz iedarbīgāku dziedniecisko līdzekļu uzņemšanai. [..]
VI. – Vispirms ļauj man mazliet noskaidrot ar jautājumu palīdzību tavas dvēseles stāvokli, lai es saprastu, kāda veida dziedināšana tev ir nepieciešama. – Vaicā, ko vien vēlies, -- es atteicu, -- es došu tev atbildi. – Tad viņa pavaicāja; -- Vai tu domā, ka šo pasauli iekustina nejauši cēloņi, kam trūkst jēgas, vai arī pakļaujas saprātīgai vadībai? – Nekad neesmu pieļāvis domu, -- es atbildēju, -- ka tik skaidri iekārtots darinājums varētu būt aklas nejaušības virzīts. Gluži otrādi, es zinu, ka radītājs Dievs vada savu radījumu. Un nekad nepienāks stunda, kas spēs sašķobīt manu pārliecību par šā sprieduma patiesumu. – Pareizi. Tu taču runāji par to vārsmās mazliet agrāk un bēdājies, ka vienīgi cilvēkiem trūkst dievišķo rūpju. Jo to, ka visu pārējo vada saprāts, nedrīkst apšaubīt. Bet es esmu pārsteigta, kā, tik saprātīgi spriežot, tevī ieperinājušās slimības. Taču pacentīsimies ieskatīties dziļāk, es nojaušu, ka kaut kā trūkst. Saki man, tā kā tu nešaubies, ka pasauli pārvalda Dievs, ar kādu lēmumu palīdzību Viņš iemieso savu valdīšanu? – Man, - es atbildēju, - nav pilnīgi skaidra tāda jautājuma jēga, un es pat nespēju rast tam atbildi. – Vai tiešām, - viņa no jauna pārjautāja, es maldos, domādama, ka tevī ir kāds trūkums, pa kuru gluži kā pa caurumu sānvalnī tavā dvēselē nokļuvusi samulsuma slimība? Atbildi man, kāds gan ir visa esošā mērķis, kurp ir vērsta visas dabas tiekšanās? – Esmu par to dzirdējis, taču ciešanas ir notrulinājušas manu atmiņu. – Bet vai tu zini, kur viss rod sev sākumu? – To es zinu un apgalvoju, ka Dievs pastāv. – Kā tas varēja gadīties, ka, zinādams sākumu, tu nespēj iztēloties, kas ir visa esošā galīgais mērķis? Bet tādas jau ir kaislību iezīmes un spēks: tās var stipri saviļņot cilvēku, taču attālināt viņu pašu no sevis un līdz pamatiem pārgrozīt nevar. Es gribētu, lai tu atbildētu vēl, rau, uz ko: vai tu atceries to, ka tu esi cilvēks? – Kā gan man, -- es atteicu, -- to neatminēties? – Vai tu vari noteikt, kas ir cilvēks? – Tad tu jautā, vai es zinu, ko es iedomājos ar saprātīgu, mirstīgu būtni? Zinu un atzīstu, ka es esmu tieši tāds. – Tad viņa sacīja: -- Vai tu nezini vēl kaut ko par savu būtību? – Nē, vairāk neko. – Nu man ir saprotams cits jeb, precīzāk sakot, galvenais tavas slimības cēlonis. Tu esi aizmirsis, kas tu pats esi. Tā kā atrast līdzekli, lai atgrieztu tev veselību. Tevi taču novirzīja no ceļa aizmiršanās, tālab tu bēdājies par to, ka esi izsūtīts un tev ir laupīts viss īpašums. Bet, tā kā tu patiešām nezini, kāds ir visa esošā gala mērķis, tad arī tu uzskati neliešus un ļaundarus par vareniem un laimīgiem, jo esi aizmirsis, kā pasaule tiek pārvaldīta. Tu uzskati, ka likteņa pārmaiņas noris bez pārvaldītāja iejaukšanās. Še arī slēpjas cēloņi, kas ved ne tikai pie slimības, bet arī pie pazušanas. Bet, paldies radītājam, tava daba vēl nav pavisam samaitāta. Mums ir spēcīgi līdzekļi, kas tevi izdziedēs – vispirmā kārtā tas ir tavs pareizais spriedums par pasaules pārvaldīšanu, kura, kā tu uzskati, ir pakļauta nevis aklai nejaušībai, bet dievišķajam saprātam. Nebaidies ne no kā. Jau no šīs mazās dzirksts tev iedegsies dzīves liesma. Bet, tā kā vēl nav pienācis laiks daudz stiprākām zālēm un tā kā dvēseles daba ir tāda, ka, tiklīdz dvēsele atkāpjas no patiesības, tā iekrīt melīgos spriedumos, kuru radītā apjukuma migla traucē lietas redzēt skaidri, tad es papūlēšos mazliet izkliedēt to ar viegliem dziednieciskiem un nomierinošiem līdzekļiem, lai tad, kad maldinošo kaislību tumsa izklīdīs, tu varētu ieraudzīt patiesās gaismas mirdzumu.

II. grāmata[55]
[Liktenis]
I. Pēc tam viņa uz pāris mirkļiem pārtrauca savu runu, un, pateicoties saprātīgai klusēšanai, pārņēmusi savā varā manu uzmanību, vērsās pie manis: Ja esmu pietiekami dziļi izpratusi tavas kaites cēloņus, tad man šķiet, ka tu vārgsti aiz nepārvaramas vēlēšanās atgūt sev pirmītējo Fortūnas labvēlību. Un tavu garu sašķobīja tas, ka viņa, kā tu uzskati, no tevis ir novērsusies. Esmu izpratusi daudz jo daudz par šīs briesmones krāpīgajām formām un lišķīgo tuvumu, kuru tā patstāvīgi dāvina tiem, kurus vēlas apmānīt, darīdama to tikām, kamēr nenogremdē [tos] neremdinādamās ciešanās ar savu negaidīto aiziešanu. Bet, ja tu atminēsies tās dabu, ieražas un labdarījumus, tu sapratīsi, ka Fortūnas vēlīgums nesatur neko skaistu un ka tu neko neesi zaudējusi. Man šķiet, ka tas tev neradīs lielas grūtības atjaunot to atmiņā. Tu taču biji pieradis tad, kad viņa tevi ņēma savā aizgādībā un apbēra ar glāstiem, nosodīt to ar barguma pilniem vārdiem un nopelt spriedumos, kas tika pasludināti mūsu mājoklī. Bet jebkuras piepešas pārmaiņas dzīvē nešaubīgi izraisa dvēselēs kaut kādas jukas. Tāpēc arī gadījās, ka tu uz īsu brīdi zaudēji tev piemītošo gara mieru. Un, rau, tev pienācis laiks izmēģināt maigu un tīkamu dziedniecisko līdzekli, kurš, iekļūdams iekšā, pavērs ceļu daudz stiprākām zālēm. Tad ataicināsim palīgos tīksmās retorikas pārliecības, kuras tikai tad ved pa pareizo ceļu, kad neatkāpjas no mūsu pamācībām un kad tās pavada mūzika, ko sacerējuši mūsu lari, piebalsodami tām te ātriem, te lēniem meldiņiem.
Ak, cilvēk, kas gan tevi iedzinis tādās bēdās un izraisījis tik sērīgas vaimanas? Man šķiet, ka tu esi piedzīvojis kaut ko ārkārtēju un nebijušu. Tu uzskati, ka Fortūna ir svārstīga vien attiecībā pret tevi? Tu maldies. Tāds ir tās raksturs, tās iedaba. Viņa attiecībā pret tevi vēl ir sataupījusi nemainīguma vairāk, nekā piemīt tās mainīgajam raksturam. Viņa bija tādi pati, kad neskopojās ar glāstiem un kad draiskodamās iekārdināja tevi ar laimes mānekli. Tu uzminēji, ka aklajai dievietei ir divas sejas. Tās būtība vēl līdz šim ir apslēpta citiem, bet tā tūlīt pat tapa skaidra. Ja tu atzīsti viņas paražas, nežēlojies. Bet, ja tās nodevība šausmina tevi, nepiegriez vērību un atstum to, kas ved postīgo spēli: jo taisni tam, kas šobrīd tev ir tādu skumju cēlonis, pienāktos būt tev par mierinājumu. Jo tevi ir pametusi tā, no kuras nodevības neviens un nekad nevar tapt pasargāts. Vai tu tiešām turi vērtē pārejošo laimi un tev ir dārga Fortūna, uzticama vien uz mirkli, kurai ir svešs pastāvīgums un kuras aiziešana ne skumjas? Un, ja to nav pa spēkam noturēt pēc [cilvēku] gribas un attālinādamies tā padara tos nelaimīgus, kas gan cits tā ir, ja ne kaut kādu nākamo likstu zīme? Nepietiekami taču redzēt vien to, kas atrodas acu priekšā, -- saprāts apjauš, ka visam ir beigas un viss savstarpēji mainās. Un tāpēc nevajag bīties no Fortūnas draudiem, nedz pārāk stipri alkst [tās] labvēlības.
Visbeidzot tev pienāktos ar rāmu prātu panest visu, kas noris Fortūnas plašajos laukos, ja nu reiz tu esi noliecis kaklu zem viņas jūga. Un, ja tu vēlētos ar likumu noteikt palikšanu vai aiziešanu tai, kuru tu pēc savas gribas esi izraudzījies par savu valdnieci, vai gan tu nerīkotos netaisnīgi un vai ar nepacietību tu nepasliktinātu [to] likteni, kuru izmainīt tavos spēkos? Ja tu atdod savu kuģi vēju vaļai, tas peldēs nevis atbilstoši tavām vēlmēm, bet kurpu to aizraus šo vēju brāzmas. Kad tu apsēj tīrumu ar sēklām, tu paredzi gan auglīgus, gan arī neražas gadus. Tu atdevi sevi Fortūnas varā, tātad tev jāpakļaujas pavēlnieces raksturam. Kāpēc tu pūlies apturēt ritošā riteņa straujo kustību? Ak, visstulbākais no mirstīgajiem, ja Fortūna iegūs patstāvīgumu, tā pārstās būt nejaušība. [..]
II. Taču es gribētu mazliet apspriesties ar tevi, ļaujot runāt pašai Fortūnai. Tu centies saskatīt, vai viņas prasības ir taisnīgas. ”Kālab tu, cilvēk, katru dienu vajā mani ar sūdzībām, kādu netaisnību es esmu tev nodarījusi? Kādus labumus laupījusi? Jebkurā tiesā tiesājas ar mani par to, kam pieder bagātības un goda amati. Un, ja tu pierādīsi, ka kaut kas no tā ir kāda mirstīgā neatņemams īpašums, es tūdaļ pat izdarīšu tā, lai par tavējo taptu tas, ko tu prasīsi.
Kad tevi daba laida pasaulē no mātes miesām, pliku un nabagu un nevarīgu es tevi uzņēmu, neskopojos ar savu devīgumu, vēlīgi, ar mīlestību un maigumu uzaudzināju – un tieši tas šobrīd tev liek pret mani būt neiecietīgam -, visu, kas bija manā varā, es tev devu pārpilnībā un ieslēdzu slavas spožumā. Nu man labpatīk atraut savu roku. Kad tu baudīji manu vēlību, tev piederēja aizdoties, tāpēc tev nav tiesību žēloties, it kā tu būtu pazaudējis kaut ko sev piederošu. Kam tu vaidi? Es neesmu izrādījusi pret tevi nekādu cietsirdību. Bagātības, pagodinājumi un citi tamlīdzīgi labumi atrodas manā varā, kalpones pazīst savu kundzi, tās atnāk līdz ar mani, un, kad es pametu nelaimes sisto, tās aiziet prom kopā ar mani. Es droši apgalvoju, ka, ja tie labumi, par kuru pazaudēšanu tu žēlojies, piederētu tev, tu nekādā ziņā nespētu tos pazaudēt. Vai tad man, vienīgajai, ir liegts īstenot pašai savas tiesības? Debesīm taču ir ļauts dzemdināt gaišas dienas un apbedīt tās tumšās naktīs, gadskārtām ir ļauts gan izrotāt ar puķēm un augļiem zemes veidolu, gan aptumšot to ar negaisiem un aukstumu. Jūrai ir tiesības gan glāstīt skatienu ar gludu ūdens virsmu, gan šausmināt to ar vētrām un viļņiem. Vai tiešām tikai mani cilvēku negausīgā iekāre spiež uz patstāvīgumu, kas ir svešs manam raksturam? Tāds ir mūsu spēks, tādu spēli mēs patstāvīgi spēlējam – griežam riteni pa manīgo apli un priecājamies, ka tas, kas bija augšā, nonāk lejā, un tas, kas bija lejā, paceļas augšup. Pacelies, ja vēlies, bet ar noteikumu, ka tu neuzskatīsi krišanu par netaisnīgu, kad to pieprasīs manas spēles kārtība. Vai tad tev jau iepriekš nebija zināms mans raksturs? Vai tad tu nezināji, ka Krēzs, lidiešu ķēniņš, kurš vēl pavisam nesen draudēja Kīram, drīz vien pēc tam tika nodots ugunskura liesmai, kas pats par sevi jau pelna līdzcietību, un neaizgāja bojā, vien pateicoties lietum, kas tika nosūtīts lejup no debesīm? Vai tiešām tev ir palicis apslēpts, ka Pauls lēja dievbijīgas asaras Perseja likstu dēļ, kuru viņš pats bija sagūstījis? Un ko citu gan apraud traģēdijas, ja ne Fortūnas nežēlīgos triecienus, kas piepeši sagrauj laimīgos valdīšanas spēkus? Un vai tad tu jaunībā nemācīji, ka uz Jupitera mājokļa sliekšņa stāvēja: δύο πίθευζ τόν μέν ένα κακών, τόν δέ έτερον έάώνάών. Padomā, vai tik tu neesi bagātīgāk baudījis no labumiem? Un ja nu es nemaz neesmu no tevis pilnībā novērsusies? Jo taču pati mana mainība dod likumīgu pamatu cerēt uz labāko. Tāpēc nezaudē dūšu un, pakļaudamies likumam, kurš visiem ir kopīgs, netiecies dzīvot pēc saviem paša likumiem.” [..]
III. Ja Fortūna vērstos pie tevis ar tādu runu, patiešām, ko tu varētu iebilst pretim? Bet, ja tomēr ir kaut kas tāds, kas ļauj tev ar pilnām tiesībām uzturēt savu apsūdzību, tev pienākas to izsacīt, es dodu tev tādu iespēju. – Uz to es atteicu: Tavi spriedumi ir pārliecinoši un piesātināti ar saldas retorikas un mūzikas medu, bet tie sniedz remdējumu tikai tad, kad tos klausās; daudz dziļāk ir apslēptas nelaimīgo aizvainojumu jūtas, tāpēc, kolīdz tie mitējas skanēt ausīs, bēdas, kas ir pārņēmušas mani, no jauna nogrūtina dvēseli. – Viņa bija ar mani vienisprātis un bilda: Tās vēl nav zāles pret tavu slimību, kas līdz pašreizējam brīdim nepakļaujas dziedināšanai, bet vienīgi ir kā līdzekļi, kas atvieglina bēdas. Bet, kolīdz pienāks laiks, es došu tev dziedinošo līdzekli, kurš iespiedīsies tavas būtības dziļumos. Es gribētu, lai tu neuzstātu uz to, ka esi nelaimīgs, jo vai tad tu esi aizmirsis savas laimes mēru un ilgumu? Es noklusēju to, ka tad, kad tu pazaudēji vecākus, tevi pabalstīja labāko cilvēku rūpes, tev bija izvēle un tu tapi par valsts pirmo personu radinieku, kas kļuva par visvērtīgāko liecību viņu labvēlībai pret tevi, bet tu jau biji viņiem dārgs arī iepriekš, iekams tapi par radinieku. Kurš gan spētu uzskatīt tevi par vislaimīgāko no cilvēkiem, kam bija tik cienījams sievastēvs un sievasmāte, kam bija tik tikla dzīvesbiedre un – pēdējā debesu labvēlība – dēli.
Es pat neieminētos par godpilnajiem amatiem, kurus tu saņēmi vēl jaunības gados, bet tie taču tiek atteikti pat sirmgalvjiem. Ir patiess prieks pievērst skatienu tavas laimes augstākajiem kalngaliem. Jo, ja reiz svētlaime ir iegūta mirstīgajā pasaulē, vai gan tev uzkritušo likstu smagums spēj iznīcināt atmiņas par to dienu, kad tu redzēji, kā divi tavi dēli, kas vienlaicīgi tika izraudzīti par konsuliem, iznāca no mājas un svinīgi soļoja, liela patriciešu pūļa un sajūsminātās tautas ielenkti, kad, viņiem sēdot kūrijā amatvīru sēdekļos, tu uzstājies ar runu, kas daudzināja karaļa varu, un iemantoji slavu par lielisko daiļrunību; kad cirkā par godu abiem konsuliem tu atalgoji pūļa gaitas ar triumfālu devīgumu.
Es iztēlojos, kā tu cēli debesos Fortūnu, kamēr tā apmīļoja un sildīja tevi, apberot tevi ar žēlastības dāvanām. Ar tādām veltēm, kā tevi, tā nekad nav apveltījusi nevienu mirstīgo. Un tu vēlies noslēgt rēķinus ar Fortūnu? Tā taču pirmo reizi pievērš tev savu stindzinošo skatienu. Bet, ja tu salīdzināsi savu prieku un bēdu samēru, tad nespēsi noliegt, ka līdz šim laikam esi bijis laimīgs. Un tu neuzskati sevi par laimīgu vien tāpēc, ka reiz tu juties laimīgs, bet šobrīd tas, kas šķitās priecējošs, ir zudis. Bet tas taču nav pietiekami, lai uzskatītu sevi par nelaimīgu. Jo arī pašreizējās bēdas paies garām. Vai varbūt tu kā viesis tikai nupat esi ieradies uz šīs dzīves skatuves? Vai tiešām tu uzskati, ka cilvēciskām lietām piemīt kāds patstāvīgums, ja jau pašu cilvēku ātri skrejošais mirklis noved pie bojāejas? Kaut arī mainīgā Fortūna pati reti saglabā patstāvīgumu, tomēr cilvēka pēdējā dzīves diena ir tā, kas arī Fortūnai atnes nāvi. Kas, pēc tavām domām, ir svarīgi? Vai tas, ka tu nomirdams to pamet, vai tas, kā Fortūna aizbēgdama pamet tevi? [..]
IV. Tad es vērsos pie viņas: Taisnība ir viss, ko tu runāji, ak, visu tikumu gādniece, un es nevaru noliegt manas uzplauksmes straujo augšupeju. Bet tieši šīs atmiņas sāpina vēl vairāk. Jo no visām Fortūnas nelabvēlībām vismazākā liksta ir tā, ka tu biji laimīgs. – Tavas nelaimes, - viņa iebilda, - ir sods par taviem maldiem, to apstrīdēt tev nav tiesību. Ja tevi aizkustina neko neizsakošais nejaušību pilnās laimes vārds, tad pārdomā kopā ar mani, cik diži un neskaitāmi ir tie labumi, ar kuriem tu esi apveltīts. Jo, ja, tavuprāt, visvērtīgākās Fortūnas veltes, kas tev piederēja, ar Dieva piekrišanu ir atstātas neskartas, vai tad tev ir tiesības, saglabājot labāko, sūroties par nelaimēm, paliekot tādējādi taisnīgam? Jo ir taču palicis sveiks un vesels sievastēvs Simmahs, vīrs, kuru daudzina par gudrību un tikumību, kurš nerūpējas vis par paša labumu, kura darbi kalpo par cilvēku dzimuma vislielāko rotājumu un kura dēļ tu bez kavēšanās iedotu pats savu dzīvi; vēl ir laulātā draudzene, kautra un tiklības apveltīta, un, kas visvairāk raksturo viņas vērti, - līdzīga savam tēvam. Viņa ir dzīva, -- es atkārtoju, -- bet, kaut arī dzīve viņai ir apnikusi, -- viņa joprojām tev ir uzticīga, un es piekritīšu, ka tikai viens var likt iet mazumā tavai laimei – viņas asaras un bēdas, no kurām viņa vārgst ilgās pēc tevis. Ko man piebilst par bērniem, konsuliem, viņu dotumiem, ko viņi ir mantojuši no tēva un vectēva; viņi ir apveltīt ar izcilām spējām jau kopš agras mazotnes.
Ja mirstīgo vissvarīgākās rūpes – dzīves saglabāšana, tu, kad novērtēsi tev palikušos labumus, sapratīsi, ka tie pat šobrīd jebkuram būtu pietiekami laimei, un neviens neapšaubīs, ka dzīve pret tevi ir žēlīga. Tāpēc beidz liet asaras, Fortūna vēl nav izgāzusi savu naidu uz taviem tuviniekiem, un arī tev tā ir uzsūtījusi ne pārāk stipru vētru, tevi vēl notur uzticami enkuri, kas ļauj tev rast remdējumu pašreizējā brīdī un cerēt uz nākotni. [..]
Šī pati vieta, ko tu dēvē par trimdu, ir šeit dzīvojošo dzimtene. Un nekas nav nelaime, ja tu to par tādu neuzskati, pat gluži pretēji, viss, ko tu pacietīgi panes, šķiet par laimīgu laimestu. Vai tad pasaulē ir cilvēks, tik laimīgs, ka tad, kad viņu izlaiž Fortūnas neuzticamā roka, viņš nevēlas mainīt savu stāvokli? Cik daudz rūgtuma ir izliets pār laimes saldumu, kuru, lai cik arī tīkams tas šķistu baudītājam, nav iespējams paturēt, ja Fortūnai labpatiksies to atņemt. Skaidri redzams, cik nožēlojama ir nicīgās pasaules svētlaime, no kuras patstāvīguma nespēj izvairīties pat pacietīgi cilvēki, un arī satrauktās dvēseles tā neiepriecina. Ko gan, ak, mirstīgie, jūs meklējat ārpusē laimi, kas mīt mūsu iekšienē? Jūs mulsina maldi un nezināšana. Es iezīmēšu tev īsumā augstākās laimes robežu. Vai ir kaut kas vērtīgāks tev nekā tu pats? Nē, tu atbildēsi. Ja tu būsi sevi iepazinis, tev piederēs tas, ko tu nekad nevēlētos izlaist no rokām un ko Fortūna tev nespētu atņemt. Un ielūko, svētlaime nevarētu būt ietverta nejaušās lietās. Izspried tā: ja svētlaime ir dabas augstākais labums, kam piemīt saprāts, tad augstākais labums nav tas, kas var tapt atņemts. Tātad Fortūnas nepastāvīgums nevar ietekmēt svētlaimes uztveri.
Tas, kuru saista ātri pārejoša laime, gan zina, gan arī nezina, ka tā ir mainīga. Ja nezina, vai tad liktenis var būt laimīgs neziņas akluma dēļ? Ja zina, tad noteikti baidās, kaut tik nezaudētu to, kas, kā viņš nešaubās, var tapt pazaudēts. Tāpēc patstāvīgas bailes neļauj viņam būt laimīgam. Vai arī, iespējams, zinot, ka laime var tapt pazaudēta, to nevajadzētu ņemt nopietni? Taču niecīgs ir tas labums, kura zudums tiek panests ar vieglu sirdi. Bet, tā kā tu esi pārliecināts, ņemot par piemēru daudzus pierādījumus, ka cilvēku dvēseles nekādā veidā nav mirstīgas, tev būs skaidrs, ka no nejaušībām atkarīga laime izbeidzas līdz ar miesas nāvi; jo nevar taču apšaubīt to, ka nāve var aiznest laimi, bet tādā gadījumā visam cilvēku dzimumam aiz nāves robežas ir jāieslīgst nelaimē. Bet, tā kā mēs zinām, ka daudzi ir nobaudījuši svētlaimes augli ne tikai nāvē, bet arī ciešanās un mokās, -- kādā gan veidā cilvēkus laimīgus var padarīt tas, kas zūdot nepadara tos nelaimīgus? [..]
V. [..] Varbūt tu uzskati, ka ir skaisti spīdēt ar apģērbu dažādību, kuru izskats, kaut arī tīkams skatienam, taču es iejūsmošos no drānas kvalitātes vai amatnieka mākslas. Bet vai tev nesīs laimi gara vergu virkne? Viņi, ja tiem piemīt nelāgs raksturs, ir bīstams slogs mājai un ir sava kunga ienaidnieki, bet, ja viņi ir godīgi, -- tad kādā veidā gan var tapt pieskaitīts svešs godīgums tavu bagātību skaitam? No visa tā, ko tu pieskaiti pie saviem labumiem, tev nepieder neviens, es saku. Bet, ja tie nesatur nekā no vēlamā skaistuma, kas gan liek tev bēdāties, tos zaudējot, un priecāties, tos saglabājot? Jo, ja tie ir teicami pēc dabas, ko gan tas tev dod? Tie arī paši par sevi, būdami atšķirti no tev piederošā, būtu tīkami. To vērte taču nepastāv tajā apstāklī, ka tie atrodas starp tavām bagātībām, šie labumi tāpēc arī šķiet vērtīgi, ka tie vēlētos būt tavu bagātību skaitā. Ko gan tu tik skaļi pieprasi pie Fortūnas? Man šķiet, cilvēki vēlas ar bagātības palīdzību izsargāties no nabadzības, taču šī vēlēšanās noved viņus pie pretējā. Vajag milzum daudz trauku, lai uzglabātu neskaitāmus vērtīgus priekšmetus. Un dibināts ir uzskats, ka vajadzību pēc daudz kā jūt tie, kam jau daudz pieder, un, otrādi, ļoti maz vajag tiem, kas samēro savas bagātības ar dabisko nepieciešamību, nevis ar pārmērīgu greznības paturēšanu.
Tātad vai labklājība nav jums piederoša un neatrodas jūsu iekšienē? Tāpēc nemeklējiet to ārējās un jums nepiederošās lietās. Vai tad tāda ir pasaules kārtība, ka būtne, kas piederīga dievišķajam saprātam, nekā citādi nevar izcelties kā vien caur nedzīvu priekšmetu izmantošanu? Citas [būtnes] iztiek ar tām piederošo, toties jūs, saprātā līdzinādamies Dievam, meklējat zemiskās lietās brīnišķīgākās dabas rotājumu un neapjēdzat, ka ar to aizvainojat savu radītāju. Viņš vēlējās, lai cilvēku dzimums paceltos pāri visiem zemes radījumiem, jūs toties zaudējāt pašcieņu zemāk par pašu zemiskāko. Jo, ja jelkāda labklājība ir augstāka par to, kam tā pieder, un jūs uzskatāt visnicināmākās no lietām par jūsu labumiem, tad līdz ar to jūs sevi pēc jūsu pašu piekrišanas nostādāt zemāk par tām – un jūs to esat nopelnījuši. Stāvoklis, ko daba ir sagatavojusi cilvēkam, ir tāds, ka cilvēks no visām pārējām lietām atšķiras vienīgi tad, kad izzina sevi, un viņš pats nolaižas zemāk par dzīvnieku, ja pārstāj apzināties savu sūtību. Citiem dzīvniekiem nezināt pašiem sevi atbilst to dabai, bet cilvēkiem tās ir netiklības sekas. Jūsu kļūda stiepjas tik tālu, ka jūs uzskatāt, it kā jums varētu piešķirt mirdzumu rotājumi. Bet tas nav iespējams, jo, ja kaut kas laistās, pateicoties rotājumiem, tad zem tiem apslēptais saglabā savu neglītumu.
Visbeidzot es noliedzu, ka var tapt uzskatīts par labumu tas, kas kaitē tam, kam tas pieder. Vai tad tā nav? Tu man piekritīsi. Bet vai bagātība ļoti bieži nav kaitējusi saviem īpašniekiem? Tu man piekritīsi. Bet vai bagātība ļoti bieži nav kaitējusi saviem īpašniekiem? Tāpēc vissliktākais cilvēks ir tas, kas, alkdams sveša zelta un dārgakmeņu, uzskata, ka viņš ir visniecīgākais, lai viņam tie piederētu. Bet, ja tu šobrīd, izbailēs vairīdamies no šķēpa un zobena, ja tu kā ubaga ceļinieks esi nostājies uz šīs dzīves ceļa, tad, redzot laupītāju, tu varētu dziedāt. Ak, mirstīgo lieliskā svētlaime, kas pastāv bagātībā, kuru ieguvis, tu mitējies būt drošībā! [..]
VII. Uz to es atteicu: tu pati zini, ka pār mani nekad nav bijis varas godkārīgajai dziņai iegūt pārejošus labumus, un, kaut gan par visu vairāk es vēlējos turēt valstisko lietu grožus, gribēju, lai tikumība apklususi nenovecotu. Tad Filosofija sacīja: Jā, vienīgais, kas var saistīt pēc savas dabas cildenās dvēseles, kas vēl nav sasniegušas tikumības augstāko robežu, tā ir vēlme būt pazīstamam un slavenam sakarā ar augstāko amatu iemantošanu valstī. Un tomēr padomā, cik līdzīgi tīkojumi ir niecīgi un nepamatoti. [..]

III. grāmata[56]
[Tieksme pēc laimes]
II. Nolaidusi uz mirkli acis un it kā uzkavējusies saprāta svētajā mājoklī, viņa turpināja: ”Visu mirstīgo rūpes, kurās iemiesojušies viņu dažnedažādie pūliņi, tiecas pa dažādām līkloču takām, taču tās ir vērstas uz vienu mērķi – svētlaimi. Svētlaime ir labklājība, kura, kad tā ir panākta, neļauj vēlēties neko lielāku. Tā ir tas pats, kas visaugstākais labums, kurš satur sevī visus citus labumus, kurš, ja tajā kaut kā pietrūkst, nespēj būt visaugstākais labums, kurš satur sevī visus citus labumus, kurš, ja tajā kaut kā pietrūkst, nespēj būt visaugstākais labums, jo ārpus tā paliek kaut kas, ko var vēlēties. Acīmredzot svētlaime – tas ir pilnīgs stāvoklis, kas ir visu labumu sakopojums. To, es teicu, visi mirstīgie cenšas panākt, ejot pa dažādām takām, tā kā netiešas alkas pēc labuma jau no dabas piemīt cilvēka dvēselei, taču aplams priekšstats par to noved cilvēkus maldos un aiznes sāņus no tām. Tā, rau, daži uzskata, ka viņiem pieder visaugstākais labums tad, kad viņi neizjūt nekādu trūkumu, tā dēļ viņi nopūlas lai iegūtu bagātību. Citi, uzskatot par labumu būt nopelniem bagātiem un cieņas apveltītiem, pūlas ieņemt godājamus amatus un panākt savu līdzpilsoņu cieņu. Ir arī tādi, kas augstāko labumu saskata varenībā, kurai nav robežu. Šie cilvēki vai nu paši tiecas valdīt, vai arī cenšas tuvināties valdniekam. Tie, kam slava šķiet svarīgāka par visu pārējo, steidzas izdaudzināt savu vārdu ar kara un miera mākslu. Tomēr vairums cilvēku mēra labumu pēc prieka un jaukuma augļiem, par visaugstāko laimi viņi uzskata atrasties pastāvīgā baudījumā. Atrodas arī tādi, kuri sajauc mērķi un virzošos cēloņus: viņi alkst pēc bagātības tās sniegtās varenības un baudas dēļ vai arī tiecas pēc varas naudas iegūšanas vai sava vārda izdaudzināšanas dēļ. Viņiem un tiem līdzīgajiem cilvēkiem darbības un nodomi, kas tos izraisa, mainās vietām. Tā notiek, piemēram, kad šķiet, ka dižciltība un tautas mīlestība var sagādāt slavu, vai kad vēlas sievu un bērnus viņu sniegtā prieka dēļ. Tikai draugu iemantošana, kas man šķiet vissvētākais labklājības veids, ir atkarīga nevis no Fortūnas, bet gan no tikumības, taču par cēloni tiecībai pēc citiem labumiem var tikt uzskatīta vai nu varenība, vai arī bauda.
Šķiet, nebūtu grūti ierindot miesiskos labumus pie augstākajiem. Tā spēks un garš augums, kā liekas, sekmē varenības iemantošanu, skaitums un veiklība – slavas, veselība – prieka. Acīmredzams, ka ikvienam vairāk par visu ir vēlama svētlaime, taču par visaugstāko labumu cilvēks uzskata to, ko viņš alkst vairāk par visu. Taču mēs jau noskaidrojām, ka visaugstākais labums ir svētlaime, tādēļ būt svētlaimīgam ir tas stāvoklis, ko ikviens vēlas vairāk par visu pārējo. Tu redzi formas, kurās ietērpjas cilvēka laime – bagātība, amati, varenība, slava, bauda. Ņemot vērā tikai tās, Epikūrs pilnīgi atbilstīgi uzskatīja, ka visaugstākais labums ir bauda, tāpēc ka viss pārējais dvēselei sniedz vien iepriecinājumu. Taču es no jauna vēršos pie cilvēku tieksmēm. Viņu gars, par spīti atmiņas aptumsumam, tiecas pēc paša labuma, bet apreibis nezina, pa kādu ceļu nonākt līdz tā mājoklim. Vai tad maldās tie, kas cenšas nepalaist garām nevienu no šiem labumiem? Un patiešām, vai tad ir kaut kas cits, kas labāk atbilstu svētlaimei nekā tas, kas satur sevī visus labumus, kā pašpietiekamības stāvoklis, kam nekas nav vajadzīgs? Vai tiešām nav taisnība tiem, kas uzskata, ka tas, kas vislielākajā mērā ir cieņas un slavas cienīgs, arī ir vislabākais? Nē, nevar būt niecīgs un nicinājuma vērts tas, un kā sasniegšanu ir vērsti visi nodomi un darbi. Vai tad uz labumu skaitu nevar attiecināt uz varenību? Ko, vai tiešām var uzskatīt par spēka iztrūkstošu un niecīgu to, kas, kā noteikts, ir pārāks par visām lietām? Un vai gan var nepievērst nekādu nozīmi slavai? Nevar taču noliegt, ka visu izcilāko var uzskatīt arī par visvairāk slavas cienīgu. Nav nepieciešamības teikt, ka svētlaime ir stāvoklis, kurš nav pakļauts nedz bažām, nedz skumjām, nedz smagām sērām, jo pat vismazākajās lietās, kuras cilvēki tiecas izmantot, ietveras prieks un bauda.
Vēlreiz uzskatīšu to, ko cilvēki grib iemantot: viņi alkst pēc bagātības, amatiem, augstākās varas, slavas un baudas tā iemesla dēļ, ka cer ar to palīdzību iegūt pārticību, cieņu, ietekmi, slavu, prieku. Tātad labums ir tas, pie kā pa dažādiem ceļiem tiecas cilvēki: šajā apstāklī viegli atjaust dabas spēku; kaut gan cilvēku spriedumi ir dažādi, taču viņus apvieno tieksme uz vienu mērķi – labumu.” [..]
III. ”Toties jums, ak, zemes būtnes, ir atļauts uzminēt it kā sapnī ar jūtīgu iztēli jūsu sākumu un patieso esamības mērķi – svētlaimi; kaut arī jūs neesat pārāk redzīgi, taču pārdomu ceļā jūs nonākat atskārtā par tiem, un pie patiesa labuma jūs ved dabiska tieksme, taču projām no tās projām ved neskaitāmi maldi. Padomā, vai patiešām tas, ar ko cilvēki cer iemantot laimi, var aizvest pie kārotā mērķa. Ja bagātība, amati un viss tam līdzīgais izveidotu kaut ko, kurā netrūkst neviena no labumiem, es piekristu, ka ar visa tā panākšanu kāds var kļūt laimīgs. Taču. Ja tas viss nespēj dot to, ko sola, un tam trūkst daudzu labumu, vai tad tajā acīmredzami neatklājas svētlaimes viltus tēli? Vispirmām kārtām šo jautājumu es uzdodu tev, jo vēl pavisam nesen tu peldējies greznībā: vai tad starp milzu bagātībām, kas tev piederēja, tava dvēsele, uzdurdamās kaut kādai nelaimībai, neapmulsa iekšējā nemierā?” [..]
V. ”Bet vai valdnieku vara un tuvums tronim var apveltīt cilvēku ar patiesu varenību? Nē taču! Vai tad valdnieku laime ilgst mūžīgi? Gan senajos laikos, gan mūslaikos var atrast daudz piemēru, ka arī valdniekus ir atstājusi laime, ko nomainījušas ciešanas. Ak, diženā varenība! Izrādās, tās nepietiek, lai saglabātu sevi pašu! Kāpēc gan, ja karaļa vara ir svētlaimes avots, tā, pietrūkstot kādai daļai, samazina laimi? Un cik tālu sniedzas cilvēka vara? Pastāv taču milzum daudz tautu, kurām nav karaļa varas. Un šajā ziņā vara nesniedz laimi, jo aiz tās ir apslēpts nespēks, kas padara valdniekus nelaimīgus, tādējādi karaļiem pienākas liela tiesa nelaimju. Tirāns, kurš iepazinis briesmas, kas draud karaļa varai, pastāvīgi atrodas zem baiļu svara, kā zem zobena, kurš karājas virs viņa galvas. Kas gan tā ir par varu, kas izraisa nemiera rūgtumu un nespēj atsvabināt nomokām un bailēm? Valdnieki paši taču vēlētos dzīvot mierā, tomēr nespēj un tā klaji parāda savu šķietamo varenību.
Vai tiešām tu uzskatītu, ka cilvēkam piemīt varenība, ja tu redzētu, ka viņš vēlas sev neiespējamo? Un teiktu, ka varens ir tas, kurš lepni soļo kalpu pavadībā, taču pats no viņiem baidās vairāk nekā iedveš tiem bailes; vai gan ir vara tam, kurš atrodas savu sulaiņu rokās? Vai ir vērts runāt par tronim tuvu stāvošajiem, ja valdnieku vara ir pilna bezspēcības? Jo valdnieki, kas iedragāti, nereti aizrauj sev līdzi nevainīgos. Nērons Senekam, tuvam cilvēkam un savam skolotājam, lika pieņemt lēmumu nomirt; Antonīns pašu varenāko no galminiekiem sodīja ar zobenu. Bet kā viens, tā otrs vēlētos atteikties no savas varenības. Seneka mēģināja savas bagātības nodot Nēronam un novērsties no darbiem. Taču nogāztos aizrāva bezdibenī pats viņu spēks, un nedz viens, nedz otrs nespēja paveikt to, ko vēlējās. Kas gan tā ir par varenību, no kuras baidās pat tie, kam tā piemīt, kuras aizsegā nav iespējams justies drošībā un no kuras nevar paglābties, kad tas ir vēlams? Un vai gan par taviem aizstāvjiem būs draugi, kurus atvedusi pie tevis nevis tikumību, bet gan Fortūna? To, kuru tava laime padara par draugu, nelaime pārvērš par nedraugu. Un pat mēris taču nodarīs mazāk ļaunumu nekā ienaidnieks, kurš izliekas par draugu!” [..]
VII. ”Ko gan man teikt par miesiskām baudām, alkas pēc kurām iesveļ dvēselē nemieru, bet kuru pārmērība rada nožēlu? Cik nepārciešamu ciešanu, kādas gan slimības tās rada miesai, kura tiecas pēc baudām! Es nezinu, kāda pievilcība tām piemīt, taču to sekas ir bēdīgas. Bet kurš vēlēsies padomāt par savām kaislībām, lai zina, ka, ja tās spētu novest pie svētlaimes, tad nebūtu nekāda pamata noliegt to. Ka arī dzīvniekiem ir pieejama svētlaime, tāpēc ka katrs dzīvnieks steidzas apmierināt savas miesiskās vēlmes.
Viscildenāko jaukumu piešķir laulība un bērni, tā to ir lēmusi daba, -- taču daudzi iemanto bērnos savus mocītājus. Lieki tev atgādināt, cik bēdīgs ir tādu cilvēku stāvoklis, arī tu pats taču esi izjutis šo stāvokli un vēl aizvien neesi brīvs no šīm važām. Es izsaku mana Euripida atzinumu, kurš teici, ka tikai tas ir vislaimīgākais, kam nelaimes dēļ nav bērnu.” [..]
VIII. ”Tātad nav nekādu šaubu, ka šie ceļi uz svētlaimi īstenībā aizved no tās sāņup. Tie nespēj aizvest cilvēku tur, kur, kā šķiet, apsolās. Bet to, cik sajaukti tie ar ļauno, īsumā es tev parādīšu. Ja tu pūlies iekrāt naudu, tad būsi spiests to atņemt tam, kam pašlaik tā pieder. Alksti pēc godpilniem amatiem – lieksi ceļus to priekšā, kuri tos izdāļā, un, vēlēdamies visus pārspēt, apkaunosi sevi ar pazemojumiem. Tieksies pēc varenības – pret tevi vērsīsies tavu padoto nodevība un tu nonāksi briesmās. Meklēsi slavu – bet atteiksies no tās aiz grūtībām un nemiera, kas ar to saistīts. Vēlēsies aizvadīt dzīvi baudās, taču kurš gan ņemsies nenicināt un neuzskatīs par nožēlojamu to cilvēku, ko paverdzinājušas viņa miesas iekāres. Jo tie, kuri miesas labumus stāda pārākus par visu, tiecas izmantot tik niecīgas un nenoturīgas mantas. Kā gan tu vari pārsēt ziloņus miesas izmērā, bet vēršus – spēkā, vai varbūt tīģeri tev piekāpsies veiklībā? Pievērsiet jel savu skatu debesu plašumiem, to nemainīgajai un straujajai riņķošanai un mitieties jel beidzot jūsmot par lietām kam nav patiesas vērtības! Jo pat debesis ir apbrīnas vērtas, nevis šīs riņķošanas, bet gan tās kārtības dēļ, ar kuru tās tiek vadītas.
Savukārt ārējais skaistums ir pārejošs un daudz īslaicīgāks nekā pavasara ziedēšana. Ja, kā saka Aristotelis, cilvēkiem būtu Likeja acis, tad viņi ar savu skatienu redzētu cauri aizklājiem. Un, ja varētu ieraudzīt to, kas atrodas cilvēkā, vai tad Alkibiada ķermenis neizskatītos neglītais, kurš savienojies ar savu skaistumu? Tātad tas, kas cilvēkam šķiet skaists, izriet nevis no viņa iedabas, bet gan ir uz viņu noraugošos acu nespēka sekas. Tagad saprotiet, ik viltīgi alkt pēc sejas un miesas skaistuma. Jo tas, par ko tā brīnās cilvēks, var tikt iznīdēts drudža karstumā trīs dienās. No tā visa iziet, ka arī šie labumi nespēj sniegt to, ko tie sola, un nebūt nav visu labumu kopums; tie nenorāda ceļu uz svētlaimi un arī paši nepadara cilvēkus svētlaimīgus.” [..]
IX. [..] Tas, kurš alkst pēc varenības, izšķērdē bagātību, nicina baudu; tas upurē varai godu un slavu. Tu redzi, cik daudz kā viņam līdz ar to trūkst. Reizēm viņam nav paša nepieciešamākā, viņu moka bažīgs nemiers, un, kad viņš nespēj no tā atbrīvoties, viņš pārstāj alkt pēc tā, pēc kā bija tiecies – pēc varenības. Līdzīgā veidā nākas domāt par pagodinājumu, slavu un baudām. Tāpēc ka ikviens no šiem labumiem ir tas pats, kas pārējie, bet, ja cilvēks dzenas pēc viena no tiem, atstājot novārtā visu pārējo, viņš vēlamo nepanāk.” [..]
X. ”Tā kā tu redzēji, kādi ir pilnīgie un nepilnīgie labumi, es tagad uzskatu par nepieciešamu parādīt, kur pastāv pilnīga laime. Līdz ar to, kā man šķiet, no sākuma jānoskaidro, vai labums, kura apzīmējums tika sniegts jau iepriekš, var kaut kādā veidā pastāvēt dabas pasaulē, lai mūs neapmulsinātu iedomu tēls, kas mūs aizved sāņup no patiesības.
Nevar noliegt, ka pastāv kāds visu labumu avots. Viss, kas tiek dēvēts par nepilnīgu, parādās kā tāds, kurā nav pilnīguma stabilitātes. Tā kā, ja kaut kādā lietā atklājas pilnības iztrūkums, tad tajā pastāv arī daļa no pilnības. Jo, ja atcelsim pilnību, kļūs pavisam neizprotami, no kurienes izceļas tas, kas izrādās pilnīgs. Tāpēc ka lietu pasaule rod savu nākotni nevis no pagrimstošās un nepilnīgās dabas, bet, gluži otrādi, tā izceļas no veselā un pilnīgā, izvirstot par kaut ko pagrimstošu un tādu, kam trūkst pašam sava spēka. Tātad, ja pastāv – kā mēs jau iepriekš parādījām – kaut kāds nenoturīgs un nepilnīgs labums, tad nav šaubu, ka pastāv arī kāds noturīgs un pilnīgs labums.” – ”Tas ir droši un augstākā mērā patiesi,” – es piekritu. ”Bet vajadzētu padomāt, kur tā ir jāmeklē. Tas, ka Dievs – visa esošā pavēlnieks – ir labums, ir uzskats, kas kopīgs visu cilvēku dvēselēm. Tā kā nav iespējams iztēloties neko labāku par Dievu, tad vai gan var šaubīties, ka tas, par kuru nav nekā labāka, ir pats labums. Jo saprāts ar tādu acīmredzamību liecina, ka Dievs ir labums, ka tieši Viņā mīt vispilnīgākais labums. Ja tas tā nebūtu, tad Dievs nespētu būt visa esošā pavēlnieks, jo nepieciešami pastāvētu kaut kas tāds, kas pārspētu [Viņu] un ietvertu sevī pilnīgu labumu, un viņam pienāktos pastāvēt pirms Dieva, un tas būtu daudz senāks, tāpēc ka viss pilnīgais, protams, pastāv pirms mazāk pilnīgā. Tā dēļ jāizvairās no bezgalīgā argumenta un jāizteic apgalvojums, ka augstākais Dievs ir pilnīga un augstākā labuma pārņemt. Taču, kā mēs izdibinājām, pilnīgs labums ir patiesa svētlaime. Tātad patiesas svētlaimes mājoklim ir jāatrodas Visaugstākajā [Dievā].” [..]
”Paskaties,” – bilda Filosofija, -- ”no šejienes izriet, ka divi augstākie labumi, kuri pēc būtības ir atšķirīgi, nespēj pastāvēt. Skaidrs, ja šie labumi savā starpā atšķiras, tad viens no tiem nav tāds kā otrs; tā dēļ nedz viens, nedz arī otrs nevar būt pilnīgi, jo vienā labumā nepietiek otrā. Toties nepilnīgais, protams, nevar būt augstākais labums, un tāpēc vienlaicīgi nav iespējams divu augstāko labumu pastāvēšana, kuri viens no otra atšķiras. Taču mēs nācām pie slēdziena, ka Dievs ir svētlaime un augstākais labums. No šejienes neizbēgami izriet, ka pati augstākā svētlaime nav nekas cits kā pats augstākais dievišķīgums.” – ”Nav patiesības,” – es apstiprināju, -- ”kas būtu vairāk pierādīta un vairāk Dieva cienīga.” [..]
Tā kā svētlaimes panākšana padara cilvēkus svētlaimīgus un svētlaime ir pats dievišķīgums, tad acīmredzams, ka dievišķīguma sasniegšana padara cilvēkus svētlaimīgus. Gluži kā sekošana taisnības likumiem dara cilvēkus laimīgus, gudrības likumiem – gudrus, tad neizbēgami izriet, ka tie, kas pievienojušies dievišķajam, kļūst dievišķi. Katrā, kurš iemantojis svētlaimi, mīt Dievs, un, kaut gan Dievs pēc dabas ir viens, nekas nekavē daudziem piesaistīties Viņam. [..]
”Kā šķiet, viss samērojas ar labumu. Cilvēki tiecas panākt bagātību, jo uzskata to par labumu un varenību, tā kā saskata tajā labumu. To pašu var teikt arī par slavu un baudu. Visu dziņu augstākais cēlonis – tas ir labums, jo nav iespējams vēlēties to, kas pēc paša būtības vai līdzības nesaturētu sevī labumu. Taisni otrādi, cilvēki alkst pēc tā, kas pats pēc savas dabas nav labums, bet tikai tāds šķiet.
No šejienes izriet, ka labumu var uzskatīt par visu dziņu galveno cēloni un visu vēlmju ierosinātāju. Par to, kas šķiet visvēlamākais un virza cilvēka uzvedību. Piemēram, ja kāds veselības uzturēšanai vēlas jāt, tad viņam šajā gadījumā nav svarīga pati kustība jāšanas laikā, cik labums veselībai, ko no tās gūst. Tā kā pēc visa cilvēki tiecas labuma dēļ, tad tieši labums ir tas, pēc kā cilvēki ilgojas, un nekas cits. Taču mēs jau atzinām, ka svētlaime ir tas, ko mēs tiecamies panākt visos mūsu centienos, tātad vienīgais mērķis, ko cilvēki tiecas panākt, ir svētlaime. No tā visa nepārprotami izriet, ka labuma un svētlaimes būtība ir viena un tā pati.” [..]

Boēcija slavenākās definīcijas[57]

1. Mūžība: ”Mūžība tātad pieder neierobežotas dzīves pilnībai un pabeigtībai.” – ”Aeternitas igitur est interminabilis vitae tota simul et perfecta possessio.”
2. Svētlaime: ”Ir skaidrs, ka svētlaime ir stāvoklis, kas ir pilnīgs, jo apvieno sevī visu labo.” – ”Liquet igitur esse beatitudinem statum bonorum omnium congregatione perfectum.”
3. Providence: ”Jo providence ir visu lietu augstākajā Valdniekā pašpamatots dievišķs prāts, kas visu sakārto.” – ”Nam providentia est ipsa illa divina ratio in summo omnium principe constituta quae cuncta disponit.”
4. Liktenis: ”Liktenis turpretim ir saistīts ar kustīgām lietām noteikto ievirzi, ar tā palīdzību providence saista visu noteiktā kārtībā.” – ”Fatum vero inhaerens rebus mobilibus dispositio, per quam providentia suis quaeque nectit ordinibus.”
5. Izziņa: ”Viss, kas tiek izzināts, nav izzināts dēļ paša izzināmā spējām, bet atbilstīgi izzinošā iespējām.” – ”Omne enim quod cognoscitur non secundum sui vim sed secundum cognoscentum potius comprehenditur facultate.”
6. Tieksme pēc labā: ”Cilvēka garā no dabas ir iedēstīta tieksme pēc patiesi labā.” – ”Est enim mentibus hominum veri boni naturaliter inserta cupiditas.”
7. Persona: ”Persona ir saprātīgas dabas nedalāma substance.” – ”Personae est definitio: naturae rationabilis individuae substantia.”































[1] Homērs. Īliada. Tulk. A. Ģiezens. – R.: 1961.
[2] Homērs. Odiseja. Tulk. A. Ģiezens. – R.: 1967.
[3] Hēsiods. Teogonija. Darbi un dienas. Tulk. A. Feldhūns. – R.: 1995.
[4] Spruchweishet // Vorsokratische Denker. Hrsg. von W. Kranz.– Berlin: 1949. – S. 31--35. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[5] Solons. Eunomija // Cilvēks, vara un politika Senajā Grieķijā. Sastādījis. Tulkojis un komentējis H. Tumans. – R.: 2004. – 100. -- 101. lpp.
[6] Aishils. Ziedotājas. Tulk. A. Feldhūns // Sengrieķu traģēdijas. – R.: 1975.
[7] Aishils. Labvēlīgās. Tulk. A. Fedhūns // Sengrieķu traģēdijas. – R.: 1975.
[8] Sofokls. Antigone. Tulk. A. Ģiezens // Sengrieķu traģēdijas. – R.: 1975.
[9] Sofokls. Valdnieks Oidips. Tulk. H. Novackis // Sengrieķu traģēdijas. – R.: 1975
[10] Eiripīds. Elektra. Tulk. A. Feldhūns // Eiripīds. Traģēdijas. – R.: 1984.
[11] Sengrieķu literatūras antolģija. – R.: 1990. – 86.--91. lpp.
[12] Tukidīds. Peloponēsas kara vēsture // Cilvēks, vara un politika Senajā Grieķijā. Sastādījis, tulkojis un komentējis H. Tumans. – R.: 2004. – 157.--160. lpp.
[13] Tukidīds. Peloponēsiešu karš. Tulk. Fr. Garais. – R.: 1932. – 204.--205. lpp.
[14] Rubenis A. Senās Grieķijas kultūra. – R.: Zvaigzne ABC, 1988. – 52. lpp.
[15] Netveramais Sokrats. Tulk. J. Veinbergs. – R.: Liesma, 1987. – 228. lpp.
[16] Griechen und Persen. Die Mittelmeerwelt im Altertum I. Hrsg. von H. Bengston.– Frankfurt am Main: 1965. – S. 128. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[17] Sengrieķu literatūras antoloģija. – R.: 1990. – 250. -- 254. lpp.
[18] Ksenofonts. Dzīres. Tulk. Ā. Feldhūns. – R.: Zinātne, 2005.
[19] Pirmssokratisko domātāju darbu fragmenti. Tulk. M. Vecvagars. – R.: Vaga, 1994. – 28. lpp.
[20] Pirmssokratisko domātāju darbu fragmenti. Tulk. M. Vecvagars. – R.: Vaga, 1994. – 92 --158. lpp.
[21] Diels H., Kranz W. Die Fragmente der Vorsokratiker. 9. Aufl. Bd. 1.– Berlin: 1959. – S. 158. -- 164. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[22] Diels H., Kranz W. Die Fragmente der Vorsokratiker. 9. Aufl. Bd. 1.– Berlin: 1959. – S. 185. -- 197. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[23] Lyria S. Democritea. Democriti doctrina.– Leninopoli: 1970. – P. 360. -- 378. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[24] Materiāls par sofistiem ņemts no pētījuma: Taureck B. H. F. Die Sophisten. – Hamburg: 1995. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[25] Ksenofonts. Atmiņas par Sokratu. Tulk. A. Feldhūns. – R.: 2005.
[26] Diogenis Laertii Vitae philosophorum. Rec. H. S. Long, I--II – Oxford: 1958; Diogenes Laertius. Leben und Meinungen beruehmter Philosophen. Ed Kl. Reich.– Hamburg: 1967. --Tulk. latv. val. A. Rubenis.

[27] Diogenis Laertii Vitae philosophorum. Rec. H. S. Long, I--II – Oxford, 1958; Diogenes Laertius. Leben und Meinungen beruehmter Philosophen. Ed Kl. Reich. – Hamburg: 1967. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.

[28] Platons. Valsts. Tulk. G. Lukstiņš. – R.: 1982.
[29] Platons. Gorgijs. Tulk. A. Feldhūns. – R.: 2004.
[30] Platons. Valsts. Tulk. G. Lukstiņš. – R.: 1982.
[31] Aristotelis. Nikomaha ētika. Tulk. I. Ķemere. – R.: Zvaigzne: 1985.
[32] Epikur. Briefe. Sprueche. Werkfragmente. Griechisch // Deutsch.– Stuttgart: 1980. -- Tulk. latv. val A. Rubenis.; Griechische Atomisten. Texte un Kommentare zum materialistischen Denken der Antike. – Leipzig: 1973.
[33] Epikūrs. Vēstule Menoikejam. Tulk. A. Miškine // Kentaurs XXI, 1997. gada oktobris, Nr. 13. -- 13. -- 15. lpp.
[34] Tits Lukrēcijs Kārs. Par lietu dabu. Tulk. J. Eiduss. – R.: Zvaigzne ABC, 1995.
[35] Diogenis Laertii Vitae philosophorum. Rec. H. S. Long, I--II – Oxford, 1958; Diogenes Laertius. Leben und Meinungen beruehmter Philosophen. Ed Kl. Reich.– Hamburg: 1967. --Tulk. latv. val A. Rubenis.

[36] Mullachius Fr. G. Fragmenta philosophorum Graecorum.– P., 1881, vol. 2. – p. 274. u.c. --Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[37] Mullachius Fr. G. Op. cit. – p. 299.
[38] Stoicorum veterum fragmenta. Collegit Ioannes ab Arnim. Volumen I. Zeno et Zenonis discipuli.– Lipsae, 1905. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[39] Latviešu valodā tulkoti šādi vēlās stoas pārstāvju darbi: Marks Aurēlijs. Pašam sev. Tulk. I. Ķemere. – R.: Zvaigzne, 1991; Epiktēts. Rokasgrāmata // Marks Aurēlijs. Pašam sev. Tulk. I. Ķemere.– R.: Zvaigzne, 1991. – 129--151. lpp.; Seneka L. A. Vēstules Lucīlijam par ētiku. Tulk. A. Feldhūns. – R.: Zinātne, 1996; Seneka L. A. Dialogi. Tulk. A. Feldhūns. – R.: Zinātne, 2001; Seneka L. A. Traģēdijas. – R.: Liesma, 1983.
[40] Epiktet. Handbuechlein der Moral (Egxeipidion). Griechisch // Deutsch.– Stuttgart: 1992. --Tulk. latv. val A. Rubenis.
[41] Epiktēts. Diatribas. Tulk. I Šuvajevs // Kentaurs, 2001. gada decembris, Nr. 26. – 4.--7. lpp.
[42] Sextus Empiricus with an English translation by the rev. R. G. Bury, Litt. D., in four volumes.– Cambridge: 1933--1949. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[43] Plotinus. The Six Enneads. Translated by S. MacKenna. – London: 1977. -- Tulk. latv. val A. Rubenis.
[44] Plotīns. Par trim sākotnējām pastāvēšanām. Tulk. E. Narkēvičs // Kentaurs, Nr. 14, 1997. – 19. -- 29. lpp.
[45] Sk. tuvāk: Rubenis A. Viduslaiku kultūra Eiropā. – R.: Zvaigzne ABC, 1997. – 304. -- 326. lpp.
[46] Q. S. Florentis Tertulliani opera. Pars I. Rec. A. Reifferscheid et G. Wissowa (Corpus Scriptorum Eccesiasticorum Latinorum, vol 20.).– Vindobonae: 1890. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.; Tertulliani opera I--II. (Corpus Christianorum. Series Latina. Val. Vol. I--II.– Turnhout: 1953--1954. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[47] Sk.: Rubenis A. Kristīgās antropoloģijas un ētikas veidošanās. – R.: Zvaigzne ABC, 2004. – 103. -- 113. lpp.
[48] Aleksandrijas Klēments. Kā jāizturas pret dzeršanu. Tulk. I. Ķemere // Kentaurs, 2001 gada decembris, Nr. 26. – 17. -- 24. lpp.
[49] Corpus christianorum. Series Latina. Vol. 29.– Turnhout: 1954. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis. Šī darba nosaukums tradicionāli tiek tulkots “Par gribas brīvību”, kaut arī precīzāk ir “Par brīvo lēmumu”. Pašam Augustīnam gribas (voluntas) un lēmuma (arbitrium) jēdziens nesakrita tādā mērā, kā tas vēlāk būs jauneiropeiskajā filosofijā.
[50] Svētais Augustīns. Atzīšanās. Astotā grāmata. Tulk. L. Briedis // Kentaurs XXI, No. 8, 1995. gada marts.
[51] Svētais Augustīns. Atzīšanās. XI. Grāmata. Tulk. L. Hansone // Kentaurs XXI, No. 22, 2000. gada augusts.
[52] Fragmenti ņemti no: Marrou H.--I. Saint Augustin et l’augustinisme. – Paris: 1955. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[53] Saint Augustin. The City of God. Translated by M. Dods.– London, 1952. -- Tulk. latv. val. A. Rubenis.
[54] Boēcijs A.M.T.S. Par mierinājumu filosofijā (I. grāmata). Tulk. L. Briedis // Kentaurs XXI, 1997. gada decembris.
[55] Boēcijs A.M.T.S. Par mierinājumu filosofijā (II. grāmata). Tulk. L. Briedis // Kentaurs XXI, No. 16., 1998. gada augusts.
[56] Boēcijs A.M.T.S. Par mierinājumu filosofijā (III. grāmata). Tulk. L. Briedis // Kentaurs XXI, 2005. gada augusts.
[57] Skat: Rubenis A. Rietumu baznīctēvu antropoloģija un ētika. – R.: Zvaigzve ABC, 2005. – 137. lpp.